Viņš brīvi planēja virs planētas 5-metrīgas virves galā, bet, kad pienāca laiks atgriezties, - noskaidrojās, ka skafandrs ir uzbriedis un nekādi neielien slūžā. Lai tajā iekļūtu, viņam nācās pazemināt spiedienu skafandrā līdz 0,27 Zemes atmosfērām – kaut kas tāds mēdz būt trīs kilometrus virs Everesta. Brīnums, bet viņš pie tam nepazaudēja samaņu. Bet tagad viņu nelaida cauri otrās slūžas. Ielīst tajās izdevās tikai rupji pārkāpjot instrukciju – uz priekšu ar galvu, nevis kājām. Nogāzās blakus biedram. Knapi atelsās, pienāca jaunums – automātiskā sistēma, lai nolaistos uz Zemi, ir salūzusi. No jauna pirmo reizi cilvēces vēsturē kuģi nācās atgriezt uz planētu manuāli. Un te sanāca kāzuss: uz jaunā kuģa Voshod-2 vienīgais iluminatora logs skatījās uz sāniem. Caur to debesīs bija redzamas tikai zvaigznes. Palaidīsi dzinēju ne tā – atgriešanās vietā aizlidosi vēl tālāk un paliksi tur uz visiem laikiem. Kosmonauti izmisīgi rāpoja pa kabīni, no dažādiem leņķiem skatījās nelaimīgajā iluminatorā, atmiņā lēsa, kur Lielais Lācis, bet kur Zeme, un beidzot, startēja dzinēju. Tagad laikam smieklīgi skan, bet no jauna pirmo reizi cilvēces vēsturē viņi ieņēma savas vietas laikā, kad raķetes, kuras paātrinājums var lidotāju pārvērst par plāceni, dzinējs darbojās. Priekš viņiem tajā brīdī bija mīkla, kurp tā viņus aiznesīs. Nolaišanos viņi maz atceras. Atjēdzās, izkļuva. Apkārt kupenas līdz jostas vietai. Auksti – mīnus 30.
Uz kuģa bija liels daudzums glābšanās līdzekļu – zvejošanas āķīši, līdzekļi haizivju aizbiedēšanai, vienīgā TT pistole, un tā tālāk. Bet lūk pret aukstumu neiedomājās. Kosmonauti novilka skafandrus, izlēja no tiek litrus piecus sviedru katrs, kaili iededza ugunskuru, rūpīgi ietinās un sāka gaidīt periodiski uzsitot Morzes ābeci – SOS. Tekstu dažādot nesāka – un ko īsti rakstīt visai planētai? Mēs, padomju kosmonauti, atrodamies velns viņu zina kur, mums ir slikti... Šo signālu ekranēja egles. Kosmonautiem ienāca prātā, pārvietojās pa kupenām. Beigu beigās, SOS noķēra Bonnā. Vācieši sazinājās ar Kremli. Mūsējie nenoticēja. Bet tajā laikā – vienīgais, ko Lidojumu vadības centrs zināja par pazudušajiem kosmonautiem, bija tas, ka viņi ir nolaidušies kaut kur Krievijā. Simtiem helikopterus pacēla gaisā un aplidoja apkārtni. Tajā laikā pa televizoru tika ziņots, ka kosmonauti ir veiksmīgi piezemējušies un atpūšas sanatorijā. Pauze starp šo paziņojumu un pašu kosmonautu parādīšanos acīmredzami ievilkās. Neizturējis, Brežņevs piezvanīja Koroļovam un pajautāja, kāda velna pēc. Koroļovs niknu atbildēja: “Mana darīšana bija palaist kosmonautus, Jūsu – paziņot. Jūs pasteidzāties, ne es”. Beidzot, viens no helikopteriem pamanīja ugunskuru un divus nelaimīgos kosmonautus tam blakus. Taču piezemēties tur nebija iespējams. Kājām turp aizdevās slēpotāju grupa laukuma attīrīšanai ar cirvju palīdzību. Bet no gaisa sāka birt dāvanas – siltais apģērbs un konjaka kastes. Viss apģērbs karājās kokos, konjaks sasitās. Kosmonauti vairījās un drūmi necenzēti lamājās".