Viss sākās no niecīga punktiņa?

Pirms 79 gadiem, amerikāņu astronoms Edvīns Habbls atklāja, ka galaktikas ir izkārtotas gaismas spektra sarkanajā daļā. Atbilstoši “Doplera efektam”, tas nozīmēja, ka tās viena no otras attālinās. Turklāt gaisma no tālākajām galaktikām ir “sarkanāka” nekā gaisma no daudz tuvākajām, kas liecina par tālāko galaktiku mazāku ātrumu. Milzīgo matērijas masu izkliedes aina bija pārsteidzoši līdzīga sprādziena ainai. Tad arī ierosināja Lielā Sprādziena teoriju.

Tiek lēsts, ka tas notika aptuveni pirms 13,7 miljoniem gadu. Sprādziena momentā Visums bija vien 10-33 centimetrus liels “punktiņš”. Pašreiz astronomi Visuma izplatību vērtē 156 miljardu gaismas gadu garumā (salīdzinājumam: “punkts” ir tik reižu mazāks par protonu-ūdeņraža atoma kodolu, cik reižu pats protons mazāks par Mēnesi).

Matērija “punktā” bija ļoti karsta, tātad sprādziena brīdī radās ļoti daudz gaismas kvantu. Protams, laika gaitā viss atdziest, kvanti aizlidoja radītajā telpā, bet Lielā Sprādziena atbalsīm vajadzēja saglabāties līdz mūsdienām. Pirmais sprādziena fakta apliecinājums nāca 1964.gadā, kad amerikāņu radio astronomi R.Vilsons un A.Penzias atklāja reliktu elektromagnētisko starojumu ar aptuveni 3⁰ Kelvina (-270⁰ C). Šis zinātniekiem negaidītais atklājums tika novērtēts par labu Lielajam Sprādzienam.

Tātad, no pakāpeniski visus virzienos izplatošā  subatomisko daļiņu mākoņa, pamazām sāka veidoties atomi, matērijas, planētas, zvaigznes, galaktikas, un beidzot radās dzīvība. Visums joprojām paplašinās un nav zināms cik ilgi tas turpināsies. Varbūt kādu dienu tas sasniegs savu robežu.

Neko nevar pierādīt

Pastāv arī cita Visuma rašanās teorija. Atbilstoši tai, Visums, dzīvība un cilvēks ir saprātīga  radoša akta rezultāts, ko veicis kāds Radītājs un Visvarenais, kura daba cilvēka prātam nav izprotama. Materiālisti mēdz šo teoriju izsmiet, bet, tā kā vienā vai citā veidā puse cilvēku ir ticīgie, mums nav tiesību par to noklusēt. Skaidrojot Visuma un cilvēka izcelsmi no mehānistiskām pozīcijām, traktējot Visumu kā matērijas produktu, kura attīstība ir pakļauta objektīviem dabas likumiem, racionālisma piekritēji parasti nefiziskos faktorus noliedz. Sevišķi, runājot par kādu Vispasaules vai Kosmisko Saprātu, jo tas ir “nezinātnisks”. Par zinātnisku jāuzskata tas, ko var aprakstīt ar formulu palīdzību. Bet problēma ir tieši tur, ka nevienu no Visuma rašanās scenārijiem, ko piedāvā Lielā Sprādziena teorijas piekritēji, nevar aprakstīt ne matemātiski, ne fiziski. Sākotnējais Visuma stāvoklis – bezgalīgi maza izmēra “punkts” ar bezgalīgu blīvumu un bezgala augstu temperatūru – neiekļaujas nekādos matemātikas loģikas “rāmjos” un formāli nav aprakstāms. Tātad par to nevar bilst neko konkrētu, un aprēķini ir maldīgi. Tādēļ pašreizējam Visuma stāvoklim zinātniskajās aprindās piešķirts “fenomena” nosaukums.

“Fenomens” – galvenā mīkla

Lielā Sprādziena teorija ļāva atbildēt uz daudziem jautājumiem, kas skar kosmoloģiju, bet diemžēl, vai varbūt par laimi, tas arī izvirzīja vairākus jaunus. Piemēram: kas bija pirms Lielā Sprādziena? Kas izraisīja Visuma sākotnējo sakaršanu līdz neiedomājamai temperatūrai 10³² grādiem pēc Kelvina? Kāpēc Visums ir neizprotami viendabīgs, ja tai pat laikā jebkura sprādziena gadījumā viela nevienmērīgi izkaisās dažādos virzienos?

Vislielākā mīkla, protams, ir “fenomens”. Nav zināms, no kurienes tas radies, kā veidojies. Populāri zinātniskajās publikācijās “fenomena” tēmu izlaiž vispār, bet specializētajās zinātniskajās publikācijās par to raksta kā par no zinātniskā viedokļa nepieļaujamu lietu.

Visā pasaulē slavenais zinātnieks un Kembridžas universitātes profesors Stīvens Hokings un Keiptaunas universitātes matemātikas profesors Dž.F.R.Elliss savā grāmatā “Garā telpas-laika struktūras skala” tieši tā arī saka: “Mūsu sasniegtie rezultāti apstiprina koncepciju, ka Visums radies pirms bezgalīga skaita gadiem, tomēr Visuma rašanās teorijas sākuma punkts Lielā Sprādziena rezultātā – tā saucamais “fenomens” – atrodas ārpus zināmo fizikas likumu robežām”.

Tajā pašā laikā jāatceras, ka “fenomena” problēma ir tikai daudz lielākas problēmas daļa, paša Visuma sākotnējā stāvokļa avota problēma. Citiem vārdiem sakot, ja sākotnēji Visums bija saspiests punktā, kas to līdz šim stāvoklim noveda?

Visums “pulsē”?

Cenšoties izvairīties no “fenomena” problēmas, daži zinātnieki piedāvā citas hipotēzes. Viena no tām – “pulsējošā Visuma” teorija. Saskaņā ar to, Visums bezgalīgi ik pa laikam te saraujas punktā, te izplešas līdz kādai robežai. Tādam Visumam nav ne sākuma, ne gala, pastāv tikai izplešanās – saraušanās cikli. Hipotēzes autori apgalvo, ka Visums ir pastāvējis vienmēr, tai pat laikā apejot jautājumu par “pasaules sākumu”.

Bet fakts ir tāds, ka neviens nav sniedzis apmierinošu skaidrojumu par pulsācijas mehānismu. Kāpēc tā notiek? Kādi cēloņi to izraisa? Nobela prēmijas laureāts fiziķis Stīvens Vainbergs savā grāmatā “Pirmās trīs minūtes” norāda, ka pie katras kārtējās pulsācijas Visumā neizbēgami jāpieaug fotonu skaita attiecībai pret nukleoīdu daudzumu, kas noved pie jaunu pulsāciju samazināšanās. Vainbergs secina, ka tādā veidā Visuma pulsāciju skaits, protams, kādā brīdī izbeigsies. Tātad, ja “pulsējošam Visumam” ir gals, attiecīgi jābūt sākumam. Vēl viena Visuma rašanās teorija – “balto caurumu” vai kvazāru teorija. Šie kvazāri “izspļauj” no sevis veselas galaktikas.

Interesanta ir “telpas-laika tuneļu” jeb “kosmisko kanālu” teorija. Šādu domu 1962.gadā pirmo reizi izvirzīja amerikāņu fiziķis-teorētiķis Džons Vīlers savā grāmatā “Ģeometrodinamika”, kurā pētnieks formulējis virstelpisko ārkārtīgi ātro starp galaktisko ceļojumu iespējamību. Atsevišķas “kosmisko kanālu” koncepciju versijas izskata pārvietošanās iespēju ar to palīdzību pagātnē un nākotnē, kā arī uz citām pasaulēm un dimensijām.

Radītāja neaptveramā iecere

Vienlaikus zinātniskajās publikācijās arvien biežāk var sastapt tiešu vai netiešu zinātnei nepakļautu pārdabisku spēku atzīšanu. Palielinās zinātnieku, tostarp ievērojamu matemātiķu un fiziķu-teorētiķu, skaits, kuri ir disponēti pieļaut kāda Demiurga vai Augstākā Saprāta pastāvēšanu.

Slavenais zinātnieks, zinātņu doktors, fiziķis un matemātiķis O.Tupicins matemātiski pierādīja, ka Visumu, un līdz ar to arī cilvēku ir radījis nesamērojami daudz varenāks Saprāts nekā cilvēka. “Neapstrīdami, ka dzīvība, tai skaitā saprātīgā, - vienmēr ir strikti sakārtots process, - raksta O.Tupicins. Dzīvības pamats ir kārtība, likumu sistēma, kas nosaka matērijas virzību. Nāve – gluži pretēji – nekārtība, haoss, un kā sekas – matērijas sabrukums. Bez saprātīgas un mērķtiecīgas iedarbības no ārpasaules nekāda kārtība nav iespējama – tūdaļ sāksies noārdīšanās process, kas nozīmē nāvi. Bez sapratnes par to visu, tātad bez Radītāja idejas atzīšanas, zinātnei nekad nebūs lemts atklāt Visuma pirmcēloni, kas radies stingri sakārtotu procesu vai, kā to sauc fizika, fundamentālu likumu rezultātā. Fundamentālu – nozīmē nemainīgu un tādu pamatlikumu, bez kuriem pasaules pastāvēšana vispār nebūtu iespējama”. Saskaņā ar zinātniskajiem viedokļiem, sākotnējā “punktā” nebija jābūt ne laikam, ne telpai. Tie radās tikai Lielā Sprādziena momentā. Līdz tam bija tikai niecīgs punkts, kas atradās, stingri ņemot, neviens nezina, kur. Šajā nezin kādā “punktā” jau bija ielikta visa mūsu pasaule ar visiem tās fundamentālajiem pamatlikumiem un konstantēm, topošajām zvaigznēm un planētām, dzīvību un cilvēku. iespējams, “punkts” atradās Radītāja rokās kādā citā, paralēlā pasaulē. Un Radītājs iedarbināja mehānismu jauna Visuma radīšanai. Iespējams, ka Radītājam laiks un telpa vispār neeksistē. Viņš spēj vienlaikus pārskatīt visus notikumus no pasaules sākuma līdz beigām. Viņš zina visu, kas bija un kas būs ar mūsu Visumu, kas tika radīts ar mums neizprotamu mērķi.

Bet mūsdienu, ateismā audzinātam cilvēkam, ļoti grūti iekļaut savā pasaulē Radītāju. Tāpēc mums nākas ticēt “pulsācijai”, “kosmosa kanāliem” un “baltajiem caurumiem”.