Pirmais ar uzdevumu galā tika doktors Polidori un iepazīstināja klātesošos ar savu „Vampīru”. Džordžs Bairons apmierinājās ar īsu fragmentu, kas tā arī netika pabeigts, līdzīgi rīkojās arī Persijs Bišī Šellijs: vienā naktī viņš sarakstīja četras nodaļas no romāna „Assasini”, taču no rīta sajuta tik lielu garlaicību, ka atlika rakstīšanu pie malas. „Fantasmagoriānas” lasīšanas rezultātā radās pilnvērtīgs romāns „Frankenšteins” (1818), kas piederēja Mērijas Šellijas spalvai, lielisks garstāsts „Vampīrs”, ko ar lielām grūtībām Džons Polidori publicēja 1819. gadā. Bairona un Persija Bišī Šellija piedalīšanās šajā viņpasaules literatūras mēģinājumā lielā mērā veicināja britu publikas labvēlīgu attieksmi pret jaundzimušajiem monstriem. Tomēr uzskatīt viņus par pirmdzimtiem būtu nepareizi. Frankenšteina radījums pēc būtības bija seno jūdu stāsta par cilvēka no māla, Golema, kura stihija bija nāve un iznīcība, pārstāsts Eiropas valodā. Vampīri, jeb pareizāk: upiri un vurdalaki no aizlaikiem eksistēja visās slāvu zemēs: var ar pārliecību teikt, ka pie mums viņi sekmīgi aizvietoja tik parastos britu piļu spokus. Par sava vārda sagrozīšanu viņi ir pateicību parādā ungāru mūkiem – hronistiem, kuri rakstīja dzimtajā valodā un ar grūtībām spēja uztvert slāvu nosaukumus. Svētie tēvi nespēja iedomāties, kādu gara bērnu palaiž pasaulē, kad cītīgi pārrakstīja teiksmas par Valahijas kņazu Drakulu, kurš tāpat vien galēja nost nevainīgus zīdaiņus. Atzīmēsim, ka šis Valahijas valdnieks patiešām bija vēsturiska persona, taču slavens vairāk bija savas cietsirdības, ne vampīrisku tieksmju dēļ. Viņa reālā priekštece vampīru lietās bija imperatora zirgu staļļu pārziņa un ungāru ģenerāļa, grāfa Ferenca Nadāši sieva Elizabete Batori. Pēc jezuīta-tēva Laslo Turoši (XVIII gs.) liecībām, grāfiene Batori, baidoties zaudēt savu pievilcību, mazgājās vannā, kas bija pilna ar nevainīgu jaunavu asinīm. Par viņas upuriem kļuva sešsimt piecdesmit meitenes, taču grāfienei tā arī neizdevās saglabāt jaunību. Šo liecību apstiprina arī mūsdienu pētnieks, ungārs, doktors Zoltans Meders. [Lai gan ir arī viedoklis, ka grāfiene ir tikusi apmelota – t.p.]

Interesanti atzīmēt visai svarīgu apstākli, kas iespaidoja gotiskā romāna attīstību: katra jauna tumsas radība, reāla vai izdomāta, viegli apmetās drūmo piļu sienās un ļoti drīz kļuva par pilnvērtīgu to iemītnieci. Senie angļu spoki, slāvu upiri un austrumu gulas bija jau neatdalāmas no britu ainavas. Dabiski, ka radās jautājums par klasifikāciju: kas tad ir īsts gotiskais romāns, kādi ir tā personāži?

Pirmais nopietnais mēģinājums sadalīt gotisko romānu pēc šausmu kategorijām pieder angļu literatūras pētniecei Edītei Birkhedai. Viņas monogrāfijā „Šausmu vēsture: Gotiskā romāna pētniecība” („The Tale of Terror: A Study of the Gothic Romance” by Edith Birkhead, 1921) šis iedalījums izskatās šādi:

1. Gotiskais romāns (The Gotic Romance). Pārstāvji: Horass Volpols, Klāra Rīva, Anna Letīcija Bārbalda, Mērija V. Šellija, doktors Natans Dreiks. Te Edīte Birkheda ievieto arī Viljama Bleika dzejoli „Brīnišķīgā Eleonora”.
2. Spriedzes un neizskaidrojama satraukuma romāns (The Novel of Suspense). Pārstāvji: misis Anna Redklifa.
3. Šausmu romāns (The Novel of Terror). Pārstāvji: Metjū Gregorijs Lūisss, Čārlzs Metjurins.
4. Austrumu šausmu stāsti (The Oriental Tale of Terror). Pārstāvji: Viljams Bekfords.
5. Satīra par šausmu romāniem (Satires on the Novel of Terror). Pārstāvji: Džeina Ostina, Tomass Lavs Pikoks.
6. Īsie šausmu stāsti (The Short Tale of Terror). Pārstāvji: lords Bulvers-Litons, Mērija V. Šellija.

Nedaudz atstatu atrodas Viljama Godvina un sēra Valtera Skota darbi. Lielisks stāsts par rakstiem uz sienas, kas parādās Baltazara dzīru laikā, Ījaba grāmata, leģendas par plūdiem un Bābeles torni – tas viss pēc Edītes Birkhedas domām, arī ir šausmu stāsti.

Tajā viņu pilnīgi atbalsta britu filozofs Edmunds Bērks. Savā monogrāfijā „Pētījums par mūsu priekšstatiem par augsto un brīnišķo” nodaļā „Skaidrība un migla: kā tās iedarbojas uz jūtām” („A Philosophical Inquiry into the Origin of Our Ideas of the Sublime and Beautiful, ch. Clearness and Obscurity as They Affect the Passins”, 1899) viņš raksta: „Ījāba grāmatā ir pārsteidzoši augsta vieta un lieliski, ka viss augstums te iztek no šausminošās nenoteiktības rakstītajā:

„Kopā ar nakts parādību ierosinātājām domām laikā, kad miegs pakļauj cilvēkus savai varai; tad mani sagrāba bailes un šaušalas un iztrūcināja visus manus kaulus, kāds gars gāja man garām, un visi mani galvas mati sacēlās stāvus! Bet tad tur stāvēja kāda parādība manu acu priekšā, bet es to nepazinu sejā; tā palika bez kustībām stāvot, bet balsi es dzirdēju čukstam: vai cilvēks var būt taisns Dieva priekšā un mirstīgais šķīsts sava Radītāja priekšā?” (Ījaba grāmata, 4. nodaļa, 13. – 17. dzejojums)

Šausminošā kategoriju Edmunds Bērks formulē šādi: „Jūtas, kas mums izsauc dabas varenums un augstums, valdonīgi pārņem mūs un izsauc pārsteigumu (astonishment): un pārsteigums ir tāds mūsu dvēseles stāvoklis, kur visa tās kustība pamirst šausmu (horror) priekšnojautā... Ne viena no jūtām nespēj tā atņemt mūsu smadzenēm spriestspēju un darboties spēju tādā mērā, kādā to spēj bailes (fear). Tāpēc, ka bailēs ir sāpju vai nāves priekšnojausma, pēc sava iedarbības veida tas līdzinās īstām sāpēm... Lai visu padarītu vēl šausmīgāku, jāievieš neskaidrība”. („A Philosophical Inquiry...”, pp. 57-58.)

Nākošais nopietnais darbs, kas veltīts gotiskā romāna avotu meklēšanai, ir angļa Montegjū Sammersa apjomīgā monogrāfija „Gotikas meklējumi” („The Gothic Quest”, 1969). Diemžēl par spīti visam rūpīgumam un padziļinātai pētniecībai monogrāfijā nav stingri izteikta klasifikācija: pārsteidzoša īpašība darbam, kas paslidināts par vienu galveno gotikas žanra pētīšanā.

Pēdējo laika ziņā mēģinājumu veikt vispārēju gotiskā romāna klasifikāciju savā darbā „Gotiskā liesma” ir mēģinājis izveidot profesors Devendra P. Varma. Nodaļā „Avotu meklēšana” („The Gothic Flame” by D. P. Varma, 1976. „Quest of the Numinous”, p. 205) viņš raksta: „Gotiskā romāna galvenais virziens, kas radās no Volpola „Otranto”, sadalījās trīs paralēlos atzaros: pirmais – vēsturiskā gotika (The Historical Gothic Tales), ko attīstīja Klāra Riva, māsas Lī un galīgi izveidojās Valtera Skota Vāverlijas romānos, kur pagājušo gadu mistiskā atmosfēra noēno varoņu drosmi un vīrišķību; otrais atzars – spriedzes un neizskaidrojamas trauksmes skola (The School of Terror), ko iesāka A. Redklifs un turpināja viņas daudzie sekotāji; un trešais atzars – „šauer-romantik” jeb šausmu skola (The School of Horror), kurai ir raksturīgas daudzas vardarbības un viņpasaules efektu ainas (V. Godvins, „Kalebs Viljamsss” un „Senleons”).

Kā dažādu skolu apvienošanas vienā darbā piemērs D. Varmam ur Merjurina romāns „Melmots-klejotājs”; tajā viņš atrod spriedzes un neizskaidrojamas trauksmes (terror) un šausmu skolas (horror) iezīmes.

Valtera Skota vēsturisko romānu pievienošanu gotiskajam žanram atbalsta vēl viens pētnieks – anglis Volters Frejs. Savā darbā „Gotiskās literatūras iespaids uz Valtera Skota daiļradi” („The Influence of Gothic Literature on Walter Scott” by Walter Freye, 1902) viņš ir pārliecināts, ka tieši Valters Skots pacēla gotisko žanru no nebūtības, padarot ar saviem romāniem sauso vēsturi par dzīvu un krāsainu. V. Frejs atrod gotikas elementus visos V. Skota Vēverlijas romānos (tas ir, visos, kas iznākuši pēc „Vēverlijas”).

Gotiskās šausmas un noslēpums piepilda vēl viena cita angļu rakstnieka Roberta Lūisa Stīvensona darbu lapas puses. Klabinot ar aklā vīra spieķi „Bagātību salā”; brāļu duelī „Ballantrē īpašnieks”; „Nolaupītais” un mazo medus gatavotāju nāve balādē „Viršu medus” – arī tā ir gotika.

Kā mūžības, cilvēku esības mūžīgā veltīguma simbols gotiskā romāna lappusēs slejas senas drupas. To lomu sižeta attīstībā pamato angļu literatūras zinātnieks Eino Railo. Savā darbā „Spokainā pils” („The Haunted Castle” by Eino Railo, 1964) viņš raksta „Tādā veidā pils pats ir viens no gotisko romānu fokusiem... No pils gotiskā novele ņem visus savus atribūtus: masīvās durvis, kas dārdot veras sarūsējušās eņģēs, un neizbēgami aizveras ar dobju troksni, kas atbalsojas velvēs; drūmās galerijas; čīkstošas, nedrošas kāpnes; pamestas istabas un iebrukuši pārsegumi; zvanu skaņas un klīstoši spoki. Ziņkārīgas varones vai likumīgās mantinieces pēta pamestos flīģeļus, kur slēpjas nozieguma, ko paveicis tagadējā uzurpatora sencis, atminējums. Arī romantiskajam virzienam, kur pils ieņem centrālo vietu, lai attēlotu cilvēciskās būtnes vientulību, ir raksturīgi tukši koridori un istabas”.

„Tajā pašā laikā, kad šausmu pasīvais elements ir pils, tā aktīvais elements ir gotiskais ļaundaris. Tas ir radīts, lai papildinātu senās drupas un tā dabu nosaka viņa izcelšanās. Viņa uzdevums ir vajāt un draudēt varonei, skriet aiz viņas pa tumšiem kambariem un pils pazemēm, šausminot bez stājas”. („The Gothic Flame” by D. P. Varma, 1968., p. 19).

No stiliem, kas tuvi gotiskajam, var izcelt „melno” humoru, kaut arī saistība ar gotiku aprobežojas tikai ar to, ka abi virzieni izmanto sātana un elles tēlus. Par „melnā” humora piemēru var kalpot Tekerija stāsts „Velnišķīgās derības” („Devil’s Wager”), kas publicēts žurnālā „Fraser’s Magazine” 1836. gadā. Savā stāstā Tekerijs pievēršas Melmota-klejotāja tēmai: bruņinieka-grēcinieka dvēsele tiks glābta, ja kāds no viņa radiniekiem aizlūgs par viņu. Taču radinieki novēršas no nelaimīgā spoka un sātans uzvar derībās. „Melnā” humora elementi ir pat seno romiešu romānā, piemēram, Apuleja „Zelta teļā”.

Jāatzīmē arī XVIII-XIX gadsimtā plaši izplatītais Ziemassvētku (Tumšākā gada laika) stāsts [krieviski – „svjatki” – t.p.]. Meslus tam maksā visu rangu rakstnieki. Stāsta sižets, kā likums, ir visai vienkāršs: viss tumšais, sliktais paliek pagājušajā gadā, bet jaunais gads sola jaunas cerības un priekus. Taču tā ir īpaša tēma, tāpēc ka viņpasaules fons un gotiskie personāži Ziemassvētku stāstā lielā mērā ir parodija un pavisam neizsauc bailes šī vārda ierastajā nozīmē. [Atmiņā ataust Gogoļa "Vakari ciematā Dikaņkas tuvumā" – t.p.]

Paralēli ar literatūru gotiskais virziens jūtami izpaužas glezniecībā. Atdzimstot interesei par Viduslaikiem, tas savijas ar augošo interesi par ainavām Kloda Lorāna, Salvatora Rozas un Nikolā Pusēna darbos. Seno drupu fantastiskums un melanholija, kas rotā peizāžas ar lielisku pagājušo gadsimtu varenību; drūmie audekli apliecina Viduslaiku un gotikas bruņinieku garu, tieši par viņiem Edmunds Bērks rakstīja savā slavenajā „Pētījumā...”: „Diezin vai kas cits var būt salīdzināms pēc iedarbības uz iztēli, ja domājam par mūžību”.

Interesanti, ka starp mūsdienu māksliniekiem doktors Devendra P. Varma nosauc Marku Šagalu, atzīmējot, ka viņa audeklus caurauž gotikas gars.

***

No tā momenta, kad Horass Volpols, misis Anna Redklifa un Metjū Gregorijs Lūiss iezīmēja gotisko žanru, tā attīstība nebeidzās. Jauni autori atnesa jaunas idejas. Aizkapa izpausmju realitāte M. R. Džeimsa romānos, viņa nenomierinātās dvēseles; E. F. Bensona dzīvie vampīri un Mariona Krouforda raganas; Aldžernona Blekvuda stāstu absolūtās un visu pārņemošās šausmas un Roberta Hičensa baismie miroņi – tā ir tikai redzamā, jaunā gotikas viļņa daļa. Pilnīgi iespējams, ka divdesmitais gadsimts literatūras kritikas vēsturē paliks, kā baismu stāstu uzplaukuma un dominēšanas laikmets. Ja arī nē, tad tajā nevarēs vainot mūsdienu šausmu radītājus: šausmu stāstu biezie krājumi, dažādas antoloģijas vienkārši nespēj ietvert sevī visus, kas vēlas dot savu ieguldījumu žanrā. „Borisa Karlofa noslēpumainie stāsti”, „Alfrēds Hičkoks piedāvā...”, „Baismie stāsti”, „Šausmīgie stāsti” un „Spoku stāsti” – šausmu literatūras vilnis gadu no gada appludina grāmatu veikalu letes. Katrai nopietnai izdevniecībai aktīvā ir pārdabisko stāstu seriāli un atsevišķas antoloģijas: šādu krājumu komerciālie panākumi ir pierādījušies divsimts gadu ilgā praksē un to izdošanā tuvākajos gados diezin vai būtu jāgaida kaut kādas pārmaiņas.

Pirmās gotiskās literatūras antoloģijas un seriāli parādījās pašā XIX gadsimta sākumā. 1806. gadā Anna Lemoina publicē pirmo gotisko stāstu krājumu, kas iesāk nebeidzamo čepbuku sēriju. Tie bija lēti kabatas formāta izdevumi (chapbook). Krājumā iekļauto stāstu īsums ar uzviju atmaksājās ar krāšņu vāku un atmiņā paliekošiem nosaukumiem. Krājumu sauca „Savvaļas rozes” un tajā bija iekļauti sekojoši stāsti:

„Pusnakts jeb Trīs aplaupīšanas”; „Mūks no Klunī jeb Akras pils klosteris”; „Auroras kaps jeb Noslēpumainās balsis”; „Noslēpumainais spānis jeb Svētā Luka abatistes drupas” un „Bonnē Barbastals jeb Asiņainā ugunsgrēka birzs burvis”.

Starp populārākajiem jāatzīmē no 1847. gada Londonā iznākošais 1000 lappušu seriāls „Vampīrs Vārnijs jeb Asiņainās dzīres”. Katra šī darba nodaļa bija atsevišķa grāmata: uz vāka košs attēls un astoņas drukāta teksta lapas. Pavisam šajā sērijā, ko sauca „Penny Dreadful” tika izdotas 220 grāmatiņas. Pārsvarā autori tām nav zināmi, iespējams, ka dažas no nodaļām ir sarakstījuši Tomass Pekets Prests un Džeimss M. Raimers.

Vampīru iespaids uz gotisko literatūru, kas sākās ar Bairona un Polidori darbiem, tika apstiprināts ar Brēma Stokera 1897. gadā izdoto „Drakulu” – pirmo nopietno romānu par dīvaino asinssūcēju dzīvi. Interesanti atzīmēt, ka romāna darbība norisinās Austrumeiropā – mūsdienu vampīru pirmdzimtenē – rumāņu pilsētiņā Snegovmonastirā. Vienam no šausmu stāstu (horror story) pamatlicējiem, Brēmam Stokeram bija daudz sekotāju un ne tikai starp rakstniekiem. 1929. gadā Diseldorfas pievārti terorizēja Peters Kurtens, ko dažreiz sauc par vācu „Džeku Uzšķērdēju”. Sagaidījis savus upurus uz nomaļiem lauku ceļiem, viņš tos nogalināja un izdzēra viņu asinis. Pēc tiesas lēmuma viņu sodīja ar nāvi. Peters Kurtens neatdzima un vairs nerādījās Diseldorfas apkārtnē, kaut arī viņa gadījums, liekas, ir viena no pašām ticamākajām vampīrisma izpausmēm, kas ir reģistrētas.

Tuvāk mūsu dienām, 1974. gadā, avīzes aplidoja ziņa par vēl viena vampīra noķeršanu. Tas izrādījās 24 gadus vecais Valters Loks. Nolaupījis 30 gadus veco Helmutu Meju, pēc profesijas elektriķi, viņš pārkoda viņam uz rokas vēnu un uzdzēra tasīti Meja asiņu, pēc tam paziņoja pārbiedētajam vīrietim, ka tagad viņš ir – Drakulas kalps (tieši tādā veidā savai gribai cilvēkus pakļāva šausmīgais Valahijas kņazs Brēma Stokera romānā). Pirmā lieta, kas jaunajam kalpam bija jāizdara, bija sava kunga miega aizsardzība, viņš bija iekārtojis sev guļvietu kādas Hamburgas kapsētas pamestā kapličā. Kad „Drakula” aizmiga, Helmuts Mejs aizbēga un vērsās policijā, kas vampīru arestēja tieši zārkā. („News of the World”, 1974. gada 27. oktobrī).

Tajā pašā 1974. gadā Anglijā Haigeitas pilsētas kapsētā policija aiztur 24 gadus veco Alanu Donaldu Farantu, kurš skaidro, kāpēc nakts vidū atradies kapos ar to, ka ir pilnmēness. Šajā laikā policija jau bija saņēmusi pavēli par patrulēšanu kapsētās naktī un burvju ķeršanu („Daily Telegraph”, 1974. gada 7. augustā).

Interesantu gadījumu apraksta vēl viena angļu avīze „Daily Mirror” 1971. gada 4. augusta numurā. Kādā no Ziemeļvelsas pilsētiņām vietējais maģistrāts pieņēma tiesas lēmumu, kas aizliedz fermas strādniekam, divdesmit gadus vecajam Alanam Daikam dzert asinis. Kā bija kļuvis zināms no liecinieku nopratināšanas, viņš publiski bija atzinies, ka viņš ir – vampīrs. Lai to pierādītu, viņš nokāva sešas aitas, divus jērus, četrus trušus un vienu kaķi, veica maģisku ceremoniju un izdzēra dzīvnieku asinis. Tajā mirklī, kad viņš pacēla kausu un paziņoja: „Sātan! Uz tavu veselību!”, klātesošie tālumā dzirdēja stiprus pērkona dārdus. Tiesa piesprieda vampīram trīs gadu cietumsodu nosacīti un naudas atmaksāšanu par nogalinātajiem dzīvniekiem.

Nevar nepamanīt to, ja ļaunums slēptos tikai spoku un vampīru eksistencē, tad to varētu iznīdēt. Diemžēl ļauno garu eksistences platības ir daudz plašākas: katrā valstī var atrast vietas, kas ir saindētas ar ļaunumu.

Lielbritānijā, Kornvelsā līdz šim nav uzartas Akmens Kenidžekas zemes, kas atrodas uz dienvidiem Penzansas pilsētiņas. Sirmos, caururbtos akmens bluķus sargā seno ķeltu gari. Nelaime piemeklēs to anglosaksi, kurš mēģinās ielauzties viņu valdījumos. Pa nakti gar piekrasti (īpaši bieži to var redzēt Lizardraga tuvumā pie Gunhillas) nesteidzoties slīd spoku kuģis un neskaidras balsis skan no jūras dzīlēm. Bojā gājušu gigantu kauli guļ tālās Skotijas kalnu alās un sātans ar melniem suņiem medī nepiesardzīgus ganus.

Savā grāmatā „Dobjais, drūmais zvans” Rasels Kirks raksta: „...tumšie spēki nevalda Visumā: viņi saceļas pret dabisko notikumu gaitu; taču ar zvana, sveces un grāmatas palīdzību, burtiski vai simboliski, mēs varam uzveikt tos”. („The Surly Sullen Bell” by Russel Kirk, 1962., pp. 238-239).

Noslēgumā, liekas, vajadzētu pierakstīt pretinžu receptes pret vurdalakiem. Te ir dažas rekomendācijas, kas pārbaudītas gadsimtiem:

1. Cilvēku, par kuru baumoja, ka viņš ir vampīrs, apglabāja ar seju uz leju.
2. Vampīra zārkā ir jāieber sauja kviešu, lai viņam būtu ko ēst, kad viņš pamodīsies.
3. Vampīra mutē ir jāieliek ķiploka galviņa.
4. Pirms aizbērt zārku ar zemi, apkārt izmētā zarus ar dzelkšņiem, lai vampīram būtu grūtāk piecelties no zārka.
5. Sirds ir jāiedur apses miets.