Neskatoties uz tik pretrunīgiem spriedumiem, gotiskos romānus izpirka - vairums to cienītāju bija cilvēces skaistākās puses pārstāves visos vecumos un no visiem sabiedrības slāņiem. Amgļu žurnālists Pīters Heinings savā antoloģijā "Slavenie britu šausmu stāsti" ievadā min gadījumu, kas noticis vienā no Īrijas grāmatu veikaliem. Godājama lēdija runā ar grāmatu pārdevēju: "Jā, sēr, grāmata patiešām ir slikta, taču es uzmanīgi caurskatīju katru lapaspusi un atzīmēju nevajadzīgās vietas, lai manas meitiņas varētu tās izlaist nelasot!".
Noskaidrot iemeslus, kāpēc gotiskajam romānam ir nezūdoši panākumi, ir centušies daudzi literatūras pētnieki un zinātnieki. Montegjū Sammerss, Edīte Birkheda, Eino Railo, Edmunds Bērks un Devendra Varma mēģināja anatomēt gotiku un tādā veidā saprast tās būtību. Gotiskā stila jutekliskajam pamatojumam pievēršas Edmunds Bērks, kas 1757. gadā izdod savu nemirstīgo darbu "Mūsu priekšstatu pētījums par augsto un brīnišķo" ("A Philosophical Inquiry into the Origin of Our Ideas of the Sublime and Beautiful" by Edmund Burke). Pārējie pētnieki rada izsmeļošu stila klasifikāciju. Izcilais žanra pazinējs Montegjū Sammers grāmatā "Viņpasaules omnibuss" ("The Supernatural Omnibus", by Montague Summers, 1967) izdala sekojošus pārdabisko parādību tipus, kas aprakstīti literatūrā: viņpasaules spēki un to ielaušanās šajā pasaulē ar ļaunu mērķi; spoka parādīšanās un dīvaina slimība; aizkapa parādības; dzīvie miroņi; atgriešanās no kapa; zvēresta izpildīšana; nemierīga dvēsele; noslēpumains pareģojums. Katrai no šīm parādībām ir dota noteikta loma gotiskā romāna sižeta līnijā: ja dīvaina slimība un noslēpumains pareģojums var iesākt darbību, tad spoka parādīšanās vai atgriešanās no kapa, kā likums, noslēdz to. Nemierīga dvēsele vai dzīvie miroņi parādās tikai tāpēc, lai norādītu uz atminējumu, tajā pašā laikā krēslainā pils, kuras sienās notiek asiņainā drāma, paliek drūma un nemainīga. Līdzīga lomu sadale pilnībā saskan ar katram labi zināmo reālistiskā romāna simboliku. Kā patstāvīgi literatūras virzieni garīgi-mistiskie traktāti un sabiedrības dzīves apraksti praktiski nesaskārās, eksistējot no pašiem rakstniecības sākumiem. Šo stilu tik lieliska stabilitāte lieku reizi apstiprina mūsu esības iedalījumu materiālajā un garīgajā. Tomēr jāatzīmē formu daudzveidība, kurās mūsu priekšā nostājas šīs abas galvenās substances - bieži notiek tikai dekorāciju maiņa, simbolikas jēga paliek iepriekšējā. Savā monogrāfijā "Gotiskie meklējumi" ("The Gothic Quest", 1969) Montegjū Sammerss salīdzina gotisko romānu ar klasisko [Pēdējo liksim iekavās - t.p.] un izveido divas simbolisko zīmju rindas, kas ir kopēji abos virzienos:
GOTIKA (KLASIKA): pils (māja vai kotedža), ala (lapene), vaids (nopūta), milzis (tēvs), asiņains kinžals (vēdeklis), vēja kaucieni (viegla brīze), bruņinieks (džentlmenis bez bakenbardiem), lēdija - galvenā varone (nekādu izmaiņu: sieviete vienmēr paliek sieviete), dūriens ar špagu (dzelošs skatiens), mūks (vecs kalpotājs), kauli, galvaskauss (komplimenti, sentimenti), svece (lampa), maģiska grāmata ar asins traipiem (asarām slacīta vēstule), noslēpumainas balsis, čaukstoņa (reti lietoti vārdi, parasti tos izraksta no vārdnīcas), noslēpumains zvērests (smalks mājiens vai aplidošana), slīdošs spoks (advokāts vai tiesnesis), ragana (veca ekonome), rēta (skūpsts), slepkavība pusnaktī (kāzas).
Kā viegli var pamanīt, abu rindu līdzība ir tik pilnīga, ka atliek tikai minēt, vai vispār eksistē kāda cita atšķirību ķēdīte. Pazīstamais XVIII gadsimta angļu mākslas zinātnieks Ričards Nerds darbā "Vēstules par bruņniecību un Viduslaiku romāniem" izsaka domu par estētiskās gaumes izmaiņām dažādos laikmetos: "Ja spriež par gotikas arhitektūru pēc grieķu kanoniem, tad tajā var atrast tikai izkropļojumus, taču, ja sāk pētīt gotiku pēc tās kanoniem, tad rezultāts būs pavisam cits".
Grāmatā "Glezniecības hronika" ("The Anekdote of Painting", 1872), nodaļā "Par arhitektūras stāvokli Henrija VIII valdīšanas beigās" Horass Volpols raksta: "Nav nemainīgas estētiskās normas, māksla ir sekundāra, katrā laikmetā valda savs stils, kas nosaka kopējo dotā perioda mākslas virzienu". Šie vārdi labi saskan ar doktora Devendras P. Varmas domām par to, ka XVIII gadsimta beigās - XIX gadsimta sākumā tāds stils, gan literatūrā, gan glezniecībā bija gotiskais. Iespējams, ka tagad ir pats piemērotākais moments, lai pārlūkotu ar pāri slīdošu skatu gotiskā romāna rašanās vēsturi un attīstību - "šausmu vēsturi".
***
1764. gadā dienas gaismu ierauga Horasa Volpola romāns "Otranto pils" ("The Castle of Otranto" by Horatio Walpole). Indiešu pētnieks, profesors Devendra P. Varma tā attēlo šo notikumu: "Nosaucis "Otranto pili" par gotisku stāstu, Volpols, pats to neapzinoties, ir devis nosaukumu veselam literatūras virzienam, kas priecē visu vecumu lasītājus" ("The Gothic Flame" by D. P. Varma, 1976).
Gotiskais žanrs pieteica sevi. Diemžēl nekas nav zināms par romāna pirmajiem tulkojumiem krievu valodā. Nav nekādu šaubu, ka tādi ir bijuši, taču to teksti līdz mūsu dienām nav saglabājušies. Pirmais, pieejamais tulkojums krievu valodā datēts ar 1967. gadu, kad "Otranto pils" parādās izdevumā "Fantastiskie stāsti" kopā ar Viljama Bekforda "Vateku" un Žaka Kazota "Iemīlējušos sātanu". Savā monogrāfijā "Gotiskie meklējumi" Montegjū Sammerss raksta, ka tieši Horasam Volpolam mēs esam pateicību parādā "ne vairāk, ne mazāk kā par mākslinieciskās gaumes revolūciju - par viņa romantisko stāstu. "Otranto pils" noteica spoku stāstu žanru tieši tādu, kādu mēs to pazīstam pašlaik".
Sava romāna pirmā izdevuma priekšvārdā Horass Volpols tā raksturo to: "Darbā nav izpušķojumu, nav pārāk sarežģītu salīdzinājumu, puķainu pavērsienu, atkāpju un pārāk sīku aprakstu. Katra epizode virza vēstījumu uz atrisinājumu. Lasītāja uzmanība nepārtraukti tiek turēta spriedzē. Darbība attīstās gandrīz visa stāstījuma laikā un notiek saskaņā ar drāmas likumiem. Personāži ir sekmīgi attēloti, un - kas ir vēl svarīgāk - to raksturi ir izturēti no sākuma līdz beigām. Galvenais autora ierocis - šausmas - ne mirkli nedod stāstam kļūt vārgulīgam; šausmām tik bieži tiek pretnostatīta līdzjūtība, ka lasītāju pārmaiņus aizrauj te viena vai otra no šīm varenajām sajūtām".
Tūlītēji un trokšņaini romāna panākumi radīja daudzus pakaļdarinājumus, tomēr pagāja vesela desmitgade, kamēr radās nākošais, patiesi lielisks gotiskais garstāsts. Tas bija Klāras Rivas "Labsirdības aizstāvis" ("The Champion of Virtue" by Miss Clara Reeve, 1777). Otrajā redakcijā tas ieguva nosaukumu "Vecais angļu barons. Gotiskais stāsts" ("The Old English Baron: A Gothic Story"). Mēģinājums "izskaidrot pārdabisko", ar ko nomainīt Volpola "neizskadrojamo", mis Rivas romānos, nesekmēja to popularitāti, kas Eiropā bija visai mērena. Mūsu priekšā ir rets piemērs tam, kā ar laiku mainās gaume un nosliece. Britu kolorīts, kas ir tik ierasts mūsdienu neogotiskajos romānos, astoņpadsmitā gadsimta beigās diezin vai spētu konkurēt ar romantisko auru, kas klāja tā laika Itāliju. Radies, kā tīra britu parādība, "Vecais angļu barons" tā arī nepārkāpa savu salu robežas. Klāras Rivas darbi krievu valodā nav tulkoti. Interesanti, ka pēc sava slavenā romāna Horass Volpols saraksta tikai nelielu poēmu "Noslēpumainā māte" (1768), kur savāc divdesmit itāļu leģendas.
Starp darbiem, kas aizpilda atstarpi starp Volpola "Otranto pili" un Klāras Rivas romāniem, jāatzīmē nelielu Annas Letīcijas Bārbaldas (jaunībā - mis Aikinas) stāstu "Sērs Bertrands" (1773). Edīte Birkheda savā darbā "Šausmu vēsture" ("The Tale of Terror" by Edith Birkhead, 1921) raksta, ka tas ir bijis mēģinājums apvienot divas gotisko šausmu skolas: Volpola "Otranto pili" (gotisko romantiku) un Smolleta "Grāfu Fatomu" (šausmu romānu). Jāsaka, ka līdz šim palikušas neatrisinātas problēmas ar "Sēra Bertranda" autorību: daži pētnieki saskata tā sižetā līdzību ar vēlākiem mis Rivas darbiem. Interesanti arī tas, ka stāsts netika ieslēgts Annas Letīcijas Bārbaldas darbu krājumā, ko izdeva 1825. gadā viņas radiniece, māsīca mis Lūsija Aikina. Starp pārējiem Annas Letīcijas Bārbaldas (Anna Laetitia Barbauld) darbiem, viņa ir pazīstama arī kā literatūras kritiķe, jāatzīmē viņas raksti: "Par gotiskajiem romāniem", "Imitācija" un "Uzbudinošo un nospiedošo jūtu pētniecība".
Nākamā figūra, kas uzausa uz gotiskā debess juma bija Sofija Lī ar savu romānu "Patvērums" ("The Recess" by Sophia Lee, 1783). Turpinot attīstīt gotisko stilu, viņas romāni jūtami ietekmēja tālāko, vienas no žanra dibinātājas - misis Annas Redklifas - daiļradi. Pēdējās daiļradē par spīti visam viņas lieliskajam literatūras stilam pats pārsteidzošākais ir tas, ka katrs viņas nākamais romāns ir ievērojami pārāks par iepriekšējo. "Sicīlijas romances" ("A Sicilian Romance", 1790) panākumus atkārto "Meža romance" ("The Romance of Forest", 1791), bet 1794. gadā tiek nodrukāts viņas labākais romāns - "Udolfo noslēpumi" ("The Mysteries of Udolpho").
Krievu valodā misis Redklifas (Ann Radcliffe) romānu tulkojumiem tika doti šādi nosaukumi: "Jūlija jeb Madzini pazeme" (1802), "Mežs jeb Sentklēras abatiste" (1801) un "Udolfo noslēpumi" (1802) attiecīgi. Viņas darbus tulkoja tādi lieliski tulkotāji, kā A. Tatiščevs, P. Čerņavskis un I. Pavļenkovs. Jāatzīmē, ka vairums Annas Redklifas romānu tika tulkoti no franču valodas. Tomēr 1905. gada, pēc laika pēdējais "Udolfo noslēpumu" izdevums tulkojumā no angļu valodas, ko veicis L. Gejs, ievērojami pārspēj savus franču spalvas brāļus.
Konflikts starp "jūtām" un "jūtīgumu" bija dabisks un neizbēgams: jau mēnesi pēc misis Redklifas "Itāļa" publicēšanas Džeina Ostina pabeidz savu "Northengeras abatisti", izsmejot šausmu virzienu (horrid school) literatūrā. Jāatzīmē, ka par "Udolfo noslēpumiem" misis Redklifa saņēma piecsimt sterliņu mārciņu, par "Itāli" - astoņsimt; tajā pašā laikā Džeinai Ostinai par rokrakstu grāmatu tirgotājs samaksāja visai niecīgu summu - desmit sterliņu mārciņu - bet vēlāk pārdeva tiesības uz to rakstnieces brālim Henrijam Ostinam par tādu pašu summu.
Annas Redklifas daiļrade, bez šaubām, atstāja nopietnu iespaidu uz Persiju Biši Šelliju, uz Baironu, uz Šarloti Brontē, kā arī uz tādiem gotiskā stila metriem kā Metjū Gregorijs Lūiss (Matthew Gregory Lewis) un Čārlzs Metjurins. Kādā no krievu tulkojumiem viņai pat tika pierakstīta Lūisa "Mūka" autorība, lai gan nākas teikt, ka arī pašam Lūisam pie mums pierakstīja daudz svešu darbu - piemēram, beļģu romantiķa Johanna Henriha Cšokes "Laupītāju Venēcijā jeb Šausmīgo Abelīno". Lūisa "Mūka"("The Monk", 1796) tulkojums parādījās 1802. gadā vienlaikus ar Annas Redklifas tulkojumiem. To sauca "Franču mūks jeb Kvēlo kaislību liktenīgās sekas, ko sarakstījusi lieliskā Redklifas kundze".
Nākošā svarīgā persona žanrā ir Čārlzs Metjurins (dažreiz Meičurens, Charles Maturin). Viņa vārda maģiskais spēks ir tik liels, ka gadu pēc "Klejotāja Melmota" (Melmoth the Wanderer, 1820) iztulkošanas Tomasa De Kvīnsija "Opija smēķētāja piezīmes" krievu redakcijā (1834) tika pasniegti kā "Opiju lietojoša angļa grēksūdze, ko sacerējis "Melmota" autors Matjurins".
Mazāk nozīmīgas figūras uz gotiskā debess juma bija - Viljams Čailds Grīns, Frensiss Letoms, Džulija Enna Kērtisa, Viljams Harisons Ainsvorts, Tomass Pekets Prests, Viljams Madfords, Džeims Hogs, doktors Natans Dreiks, Džozefs Šeridāns Lefanī un Dž. V. M. Reinolds.
Lefanī (Sheridan Le Fanu) labākie romāni ir - "Māja aiz baznīcas sētas" ("The House by Churchyard") un "Tēvocis Sailass" ("Uncle Silas"). Krievu valodā ir ticis izdots otrais no romāniem - divos tulkojumos: "Tēvocis Sailass. Stāsts par Bertramu Gaugu" (1865) un "Šausmīgais tēvocis" (Jasinska tulkojumā, 1904). Pirmais tulkojums (tulkotājs nav norādīts) ir labāks, jo otrais sarakstīts pārāk smagā valodā.
Makartūrs Reinolds (MacArthur Reynolds) ir radījis trīs stāstu ciklus, tiem bija milzīgi panākumi pie lasītājiem. 1845-50. gados viņš publicē savus "Londonas galma noslēpumus", pēc tam gaismu ierauga "Neapoles galma noslēpumi" un "Inkvizīcijas noslēpumi". Krievu valodā tika izdots viņa pirmā cikla apokrifs - "Londonas galma noslēpumi" (1874).
Gotiskā stilā rakstīja lords Bulvers-Litons - stāsti "Glenallans" ("Glenallan") un "Dīvainais stāsts" ("A Strange Story"), Tomass De Kvīnsijs - stāsts "Spēļu kauliņi" ("The Dice"), sērs Valters Skots - visi viņa Veverlijas romāni ("Waverley" Novels), Viljams Godvins - "Kalebs Viljamss" ("Caleb Williams") un daudzi, daudzi citi.
Starp dzejniekiem vislielāko ieguldījumu literatūrā par šausmīgo ienesa "Ezera skolas" pārstāvji - Sautijs, Vodsvorts un Koldridžs. Katrs ir atstājis neaizmirstamu viņpasaules tēlu: Roberts Sautijs - "Veceni no Bērklijas", Viljams Vodsvorts - "Lūsiju Greju", Semjuēls Kolrodžs - "Veco jūrnieku" un "Kristabelu". No vēlākajiem Eino Railo sacerētiem dzejoļiem var izcelt "Vainu un skumjas" un "Pīteru Bellu".