Komandieris un pārējie

Amerikāņu ufologi atrada avīzē “Evansvilas Kurjers un Press” piezīmi par to, ka skaidrā dienas laikā 1923.gada jūnijā netālu no MauntEri ciems Ilinoisas štatā noticis tas, ko mūsdienās nosauktu par tipisku “trešās pakāpes ciešo kontaktu”. Aculiecinieka lomā izrādījās desmitgadīgs zēns vārdā Normans Messijs. Viņš izgāja no mājas lai aizvestu zirgus uz ganībām. Kad Normans veda viņus caur vārtiem, tad pamanīja tuvumā dīvainu objektu, kuram apkārt bija spīdīgi uguņi. Zēns piegāja pie tā apmēram 20 metru attālumā un caur caurspīdīgo kupola sienu, kura slējās virs objekta, pamanīja uz borta piecus cilvēkus. Tie bija gaišmataini vīrieši augumā apmēram 122 cm.

Pieejot tuvāk Normans sadzirdēja, ka viņi sarunājas viens ar otru. Pie tam viens no atnācējiem sēdēja uz krēsla, bet citi sauca viņu par Komandieri. Viņi runāja kaut kādā svešvalodā, taču zēns, lai arī cik tas dīvaini nebūtu, viņus saprata.

Komandiera padotie pārvietojās laukā no objekta un atpakaļ. Pēc tam Messijs izdzirdēja, kā viens no ufonautiem ziņoja komandierim, ka remonts ir pabeigts. Pašu objektu zēns aprakstīja kā metālisku un stāvošu uz trim kājām. Tā virspusē bija kupols, kurš bija kaut ko līdzīgu sakausētam stiklam ar atverēm.

Pēc kāda laika NLO pacēlās gaisā un uzkārās virs zemes. “Statīva” kājas tika ievilkta kuģa iekšienē, kuģis pacēlās taisni gaisā, bet pēc tam, strauji attīstījis stipru ātrumu, aizlidoja uz rietumiem.

Atnācējs izzuda laukos

Spāņu ufologs Antonio Ribera kopā ar saviem kolēģiem atklāja avīžu arhīvos ļoti dīvaina incidenta aprakstu, kurš arī notika gaišā dienas laikā 1924.gadā Kvero pilsētiņas tuvumā La-Mančas reģionā, Spānijā. Incidentā piedalījās vientuļš humanoīds. NLO tuvumā netika novērots, taču atnācējs izmantoja kaut kādu aparātu lai pārvietotos.

Aculiecinieks stāvēja blakus lauku baznīcai, kā pēkšņi pamanīja humanoīdu tikai 120 cm augumā, apģērbtu piegulošā zaļas krāsas kombinezonā. Atnācējs turēja abas kājas kopā un atbalstījās uz dīvainas apaļas platformas, kura piepacēla to virs zemes virsmas. Rokās viņš turēja kaut kādu priekšmetu, iespējams, savas lidojošās platformas vadības paneli. Figūra pakāpeniski pietuvojās aculieciniekam kādu nebūt divu metru attālumā, bet pēc tam sāka attālināties, kamēr bez trokšņa neizzuda tālajos laukos.

Avārijas vietā

Nelaiķis amerikāņu ufologs Džons Alva Kils, vairāk pazīstams kā aizrautīgs “cilvēka-tauriņa” fenomena pētnieks, atrada arhīvos noslēpumainu gadījumu par iespējamo NLO avāriju, kurā bija iejaukti dīvaini personāži, līdzīgi cilvēkiem melnā. Incidents notika 1924.gada maija dienā netālu no Džemas pilsētiņas, Rietumvirdžīnijas štatā, ASV.

Kāds fermeris, atrodoties ārpus Džemas, Brekstonas apgabalā, ieraudzīja “lidmašīnas” avāriju virs meža. Tajā gadā lidmašīnas vēl bija reta parādība, tā ka jaunums ietilpa sensācijas kategorijā. Tomēr, pēc fermera vārdiem, lidmašīna bija ļoti dīvaina, par cik tai nebija redzami spārni, tā neradīja nekādu troksni un likās ļoti liela. “Izmērā kā līnijkuģis”, - protams, nedaudz pārspīlējot paziņoja fermeris.

Daži vīrieši, tajā skaitā vietējais šerifs un reportieris Džons Kouls, izdzirdot tādu jaunumu, nolēma pārmeklēt mežu. Pēc dažu stundu meklējumiem viņi atrada “lidmašīnas” atlūzas nelielā pļaviņā, taču izrādījās nebūt ne pirmie, kuri tās atraduši. Pļaviņā jau rosījās pieci vai seši cilvēki. Džons Kouls atzīmēja: “Daži no viņiem bija tērpti melnos lietišķos uzvalkos, kaklasaitēs un visādi tādi, un tas likās ļoti muļķīgi šajā nomalē”. Citi bija tērpti “jancīgas krāsas” kombinezonos, kuri bija izgatavoti no kaut kāda spīdīga metāla. Šie cilvēki ātri sarunājās savā starpā kaut kādā nesaprotamā valodā. Ieraugot meklēšanas grupu viņi bija jūtami uztraukti un ieskrēja tajā, kas bija palicis pāri no “lidmašīnas” it kā mēģinot noslēpties. Dažiem meklēšanas grupas dalībniekiem līdzi bija ieroči, un viens no viņiem teica Koulam: “Ak Dievs, tie ir spiegi!”. Pēc tam arī reportieris izņēma savu pistoli.

Nepazīstamie “dīvainas krāsas” kombinezonos bija maza auguma, nedaudz lielāki par pusotru metru. Visi viņi izskatījās kā aziāti: ar augstiem vaigu kauliem, šķībām acīm un tumšu ādu. Viens no viņiem mācēja runāt angļu valodā un pārliecināja vīriešus, ka neviens nav cietis, viss ir kārtībā un ka vēlāk viņš ieies pie šerifa lai sastādītu pilnu atskaiti. Meklēšanas grupa diezin vai ko varēja izdarīt, jo nekāds noziegums izdarīts nebija, kā nebija arī cietušo. Gala rezultātā viņi vienkārši atstāja “lidmašīnas” ekipāžu un aizgāja.

“Tu kaut ko paņēmi!”

Pēc Koula vārdiem, apskatot avārijas vietu viņš pamanījis dīvainu “maziņu lādīti”, kura gulējusi zemē. Viņš to pacēla un nolēma paturēt sev īpaši neaizdomājoties, kāpēc viņš to dara. Tai pat laikā, apskatot “lidmašīnas” atliekas, reportieris nodomāja, ka tās vispār nav līdzīgas jel kam, kas spējīgs lidot, par cik izskatījās kā tā laika mūsdienīgas lidmašīnas fizelāža, ar iluminatoru un visu citu, taču… bez spārniem, astes un propelleriem. Un radās iespaids, ka to nebija jau pirms avārijas. Objekts tiešām bija diezgan liels, apmēram 23 metri, un ar sevi aizpildīja gandrīz visu pļaviņu.

Pēc tam Kouls atgriezās Vestonas pilsētiņā, kurā dzīvoja, un uzreiz likās gulēt. Viņš bija ļoti noguris no dienas pastaigām mežā un tāpēc ātri aizmiga. Tomēr apmēram trijos naktī kāds sāka klauvēt pie durvīm. Kouls piecēlās un paskatījās actiņā – aiz durvīm stāvēja armijas virsnieks, uz kura galvas rotājās platmalu cepure, kādas tie parasti nēsāja, ar visiem nepieciešamajiem atribūtiem. Uz nakts viesa bija ASV armijas forma, tomēr ar savu ārieni viņš atgādināja “ārzemniekus” no “lidmašīnas”. Viņam bija šķības acis, tumša āda, tomēr augumā bija nedaudz garāks par tiem.

• Tu šodien kaut ko paņēmi līdzi, - teica nakts viesis. – Tev vajag to atgriezt mums.

Kouls pusmiegā nevarēja aptvert, par ko ir runa, taču pēc tam atcerējās par metāla knibuli, kurš joprojām atradās viņa mēteļa kabatā. Reportieris aizgāja un atnesa to “armijniekam”.

• Tu par šito? – viņš pajautāja.

Taču “aziāts” neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Viņš klusējot paņēma knibuli no Koula rokām un vienkārši aizgāja.

Interesanti, ka pie tam reportieris nepamanīja pie savas mājas automobīji vai kaut vai zirgu, ar ko varētu būt atbraucis nakts viesis.

Kouls atgriezās gultā un no jauna aizmiga, taču nākamajā dienā sāka arvien vairāk domāt par dīvaino virsnieku un to, kā viņš varējis viņu atrasti. Pēc pāris dienām reportieris atgriezās mežā un atrada pļaviņu, kur iepriekš atradās “lidmašīnas” atlūzas, taču šajā reizē tā bija tukša. Zāle un krūmi bija piemīti tur, kur iepriekš bija gulējušas atlūzas, taču nebija nekādu citu pazīmju kā nebūt.

Rūpīgi visu apsverot, Kouls nolēma neiejaukties šajā lietā, nolemjot, ka labāk visu atstāt kā ir, un ka, iespējams, tie bija kaut kādi slepeni militārie izmēģinājumi, kuri notika sadarbībā ar kādu nebūt aziātisku valsti.

Nelaimīgais bērns

Vēl viens intriģējošs gadījums atgadījās 1925.gada vasaras naktī, un tas, cik var spriest, bija viens no tipiskiem abdukcijas gadījumiem jeb cilvēka nolaupīšana no citplanētiešu puses. Tajos tālajos gados neviens par tamlīdzīgiem murgiem nebija dzirdējis, MIL ne par ko līdzīgu nerakstīja, tā ka šis stāsts izklausās pietiekami ticams.

Gadījums notika Portburelas pilsētiņā, Ontario provincē, Kanādā. Cietusī bija piecus gadus veca meitenīte, kur naktī pamodās un sajuta nepieciešamību iziet no mājas. Pagalmā viņa ieraudzīja tuvojošos lielu gaisa kuģi, kurš bija līdzīgs… vilcienam. Objekts izdeva skaļu gaudojošu skaņu. Meitenītei pietuvojās gaismas stars, un viņa “aizpeldēja” pa to uz kuģi. Tur maziņi pelēki radījumi ar lielām izvalbītām acīm, kuras atradās tālu viena no otras, novilka viņai naktskreklu. Šie radījumi bija tievi, ar bāli pelēku ādu, nesmērīgi lielām galvām un izvalbītām acīm. Vārdu sakot, tipiski greji (pelēkie atnācēji), tērpti apspīlētos spīdīgos kostīmos. Viņi meitenei veica pētījumus ar dažādu medicīnisku instrumentu palīdzību, bet pēc kāda laika atbrīvoja vēlāk, bet tajā pat vasarā, meitenīti nolaupīja vēlreiz, taču jau cita tipa atnācēji. Kanādas ufoloģiskais žurnāls “KUFORNa biļetens” 1988.gada maija numurā tā apraksta šo gadījumu: “Lieciniece gulēja zālē netālu no mājas kad ieraudzīja kā netālu piezemējas plakans sudrabains disks. No tā iznāca daži radījumi ar krunkainu dzeltenu ādu. Pēc tam viņu paņēma kuģa iekšienē un aizveda. Disks lidoja ļoti lielā augstumā. Lieciniece tika atgriezta atpakaļ vēlāk”.