“Vandžilanko medī medniekus”, kādreiz man stāstīja kāds vecs vīrs no mandinka cilts.
Apraksts.
Vandžilanko ir liels kaķis. “Lielākais no kaķiem.” Tā krāsa esot “kā zālei ar svītrām un plankumiem sānos”. Tam ir “garāki zobi, nekā lauvām un savādāka smaka, nekā citām lauvām un leopardiem.” Vēl pie visa, tā rūkšana “sastindzina mednieka dvēseli un, kad to ir paralizējušas bailes, tad radījumam ir viegli nomedīt savu upuri”. Kas attiecas uz to, kur vandžilanko dzīvo, tad tie ir mežonīgākie džungļu nostūri, vietas, kur klejo īstie lauvas, tumšie, dziļie meži, kurus ieskauj kanjoni un klinšu alas – vietas, kur mednieks visdrīzāk sastaps to.
Stāsts.
Tas ir stāsts par manu ceļojumu, lai atrastu leģendas par vandžilanko. Tas sākās ciematā, Senegalas attālā stūrī. Šajā mazajā ciematā joprojām dzīvo cilvēki, kas lūkojas uz parastajām lauvām kā svētām radībām un tieši tāpēc es dodos tur, lai redzētu vandžilanko. Lauvu vīri paši par sevi ir fascinējoša grupa ar saviem likumiem. Viņi tic, ka spēj komunicēties ar lauvām un šos lielos kaķus bieži var atrast ciema tuvumā blakus daudzām citām radībām.
Mans ceļojums aizved mani uz jalonke ļaužu zemi, kur var atrast izzudušo banapu kultūru, kuras svētie dzīvnieki bija dzeloņcūkas un leopardi. Tumšajos un dziļajos mežos, kas ieskauj Tamgue kalnus, es satiku vīru, kas beidzot iedeva man atbildes uz maniem jautājumiem un pat ādas gabalu, kas kā viņš teica, esot piederējis vandžilanko.
Stāsts bija fascinējošs ieskats tradicionālo Āfrikas mednieku un viņu maģijas pasaulē. Tas ir personāls ceļojums pasaulē, kas cieši saskaras ar tās lielajām radībām – gan mītiskajām, gan reālajām.
Kad mēs ceļojām, mums bija iespējas redzēt daudzus neparastus un retus dzīvniekus kā brīnišķīgo, salno antilopi, apdraudēto Rietumāfrikas leopardu un, protams, Senegalas bezkrēpju lauvu. Mēs satikām tos, kas esot redzējuši un saoduši vandžilanko un tumšajos, svētajos mežos mēs iegājām senākā pasaulē, kur iespējamas vairākas realitātes un pat sapņi var kļūt par patiesību.
Mans tulkojums no angļu valodas. Oriģināls – šeit:
http://www.africadreaming.co.uk/wanjilanko.htm
Autors ir sarakstījis grāmatu par savu ceļojumu, iespējams arī sazināties ar viņu:
owen.burnham@africadreaming.co.uk
Neapšaubāmi, ka cilvēks tādos tempos iznīcina neskarto dabu, ka pilnīgi iespējams, ka retāku un pat lielu dzīvnieku sugas izzūd zinātnes neatklātas. Pilnīgi iespējams, ka tā varēja notikt arī ar plankumaino lauvu – marozi. Pēdējo reizi šos dzīvniekus esot redzējuši pirms kādiem 50 gadiem.
Taču, tā kā tos nav redzējuši zinātnieki, oficiālai zinātnei tādi lauvas neeksistē.
Vispār jau kaķveidīgo dzimta glabā vēl citus noslēpumus. Kaut vai onza – vēl viena lielo kaķu suga no Latīņamerikas (uzskata, ka cilvēki ir vienkārši redzējuši jaguārus vai jaguarundi mazliet savādākā izskatā), vēl var minēt karalisko gepardu, austrumu panteru. Protams, ka šajā 
rindā iederas arī marozi.
No krievu saita:
Nunda — kaķis ēzeļa lielumā!
Baigie nostāsti par šo fantastisko dzīvnieku ir izplatīti Tanganjikas ezera austrumu krastā. Gar tā krastiem stiepjas necaurejami meži, kurus gadu simtiem nav apmeklējuši cilvēki. Vietējie saka, ka meži ir apdzīvoti — tur dzīvo nunda! Pa naktīm nunda iznāk no meža. Tā uzbrūk cilvēkiem un lopiem, pārvēršot aplokus par vienu vienīgu kautuvi.
1920. gadā kādā zvejnieku ciematā Tanganjikas krastā norisinājās traģēdija, pēc kuras nunda no vietējās folkloras nokļuva oficiālos ziņojumos.
Kādu nakti dežūrējošs policists — askari — veica apgaitu pa tirgus laukumu un nesastapa postenī savu biedru. Vi''nu atrada no rīta, mirušu, kāda spēcīga zvēra sakropļotu. Sākumā aizdomas krita uz lauvu, kaut arī lauvas jau sen šajā apvidū nebija manīti. Taču pēc tam atklājās, ka saplosītā cilvēka sažņaugtajā plaukstā ir pelēkas vilnas kušķis. Tā nebija lauvas vilna, tā nebija arī leoparda vilna...
Kamēr policija lauzīja galvu par šo mīklu, ieradās divi pārbiedēti cilvēki. Viņi deva neparastu liecību: atzinās, ka gribējuši pagājušajā naktī veikt laupīšanu tirgus laukumā un tāpēc uzmanījuši policistu. Pēkšņi no tumsas izskrējis milzu kaķis un aiznesis nelaimīgo askari.
- Nē, tā nebija lauva vai leopards, tā bija nunda!
Nunda — kaķis ēzeļa lielumā — sen turēja bailēs visu apvidu. Tā arī agrāk apmeklēja ciematu.
Iedzīvotāji un pat policisti ļoti pārbijās. Rīta pārbaudē, lai uzmundrinātu viņus, oficieris nolasīja lekciju par plēsīgiem zvēriem un māņticības muļķībām. Taču nākošajā naktī šausmīgais zvērs burtiski saplēsa gabalos vēl vienu askari. Un viņa siksnas sprādzes pamanīja vilnas kumšķīšus. Vilnu nosūtīja speciālistiem ekspertīzei. Adbilde apliecināja to pašu: tā nav, ne lauvas vilna, ne leoparda vilna, bet pieder kādam lielam kaķim!
Nākošā mēneša laikā pelēki-svītrotais kaķis ēzeļa lielumā nokoda kaimiņu ciemos vēl vairākus cilvēkus. Tika izlikti slazdi, saindēta pārtika, policistu vienības ķemmēja apkārtni. Nundas sirojumi izbeidzās, bet neviens zvērs netika noķerts.
Angļu naturālists Frenks Leins grāmatā par noslēpumainajiem Āfrikas dzīvniekiem min pētnieka Patrika Bouena vārdus:
«Es 35-40 gadus, - raksta Bouens, - ceļoju pa mazpētītiem Āfrikas apgabaliem... Personīgā pieredze un veco mednieku stāsti vieš manī ticību, ka šeit vēl dzīvo zinātnei nepazīstami zvēri un reptīļi...»
Reiz, kad Bouens atradās nometnē Tanganjikas austrumkrastā, pie viņa atskrēja kāda ciemata pārbiedētie iedzīvotāji. Naktī ciematam uzbrukusi... nunda. Tā ir aiznesusi zēnu!
Nezaudējot ne minūti, Bouens ar tajā apvidū slavenu pēddzini devās pie cietušajiem. Ātri tika atrastas zvēra pēdas. Sākumā pētniekam licies, ka tās ir liela lauvas pēdas. Taču nogājis pa tām zināmu attālumu, viņi saprata, ka ir kļūdījušies. «Pēdas līdzinājās leoparda pēdām, taču bija lielākas par pašām lielākajām lauvas pēdām.»
Sekošanu nācās pārtruakt, kad pēdas pazuda necaurejamos džungļos. Kad Bouens ar savu biedru atgriezās nometnē, ciema vecākais parādīja vilnas kumšķi, kuru bija atradis uz pagalma žoga no sētas, kur tika nolaupīts zēns.
- Mati, - Bouens saka, - bija svītraini!
Viljams Hičens 1937. gadā rakstīja angļu žurnālam «Discovery»:
«Pirms vairākiem gadiem pie manis Mčingu (ciematiņš Tanganjikas krastā) atnesa zvēru saplosītu vietējo pēddzini. Tas bija drosmīgs un pieredzējis mednieks, ne reizi vien gājis kopā ar mani lauvu un leopardu medībās. Uz jautājumu, kas viņu sakropļojis, viņš atbildēja: mngva (cits nundas nosaukums).»
«Es jautāju viņam, - turpina Hičenss, - varbūt viņš ir kļūdījies un tas tomēr bija lauva vai leopards? Taču ievainotais sāka aktīvi protestēt: - Nē, mngva!»
Hičenss piebilst: «Protams, vieglākais ir pateikt, ka tāds dzīvnieks neeksistē, taču es, ilgi ceļojis pa zemi, ko ir terorizējusi nunda, un sniedzis palīdzību daudziem cilvēkiem, ko tā ir sakropļojusi, nevaru tā teikt.»
lib.aldebaran.ru/author/akimushkin_igor/akimushkin_igor_sledy_nevidannyh_zverei/
Fragments no Igora Ivanoviča Akimuškina grāmatas «Neredzēto zvēru pēdas».
Tulkojums no krievu valodas.