Kaut kas ļoti īpašs

Protams, kā par ļoti šauru un patiešām slepenu organizāciju par masoniem, viņu rašanos un būtību tapusi gūzma leģendu, visa veida interpretācijas, runāts gan augstos sajūsmas, gan naidīgi atmaskojošos toņos. Mūsdienās pētniekiem pilnībā viss ir zināms par pagānisma dabisko dzīvesveidu, par kristietības un citu mākslīgo reliģiju kokainajām konstrukcijām un dažādām fanātiķu sektām un citām reliģiskajām vai sabiedriskajām organizācijām, kur atsevišķas diskusijas vēl turpinās jau vairs tikai par konkrētām vēsturiskām detaļām. Savukārt par ārkārtīgi ietekmīgo masonu kustību, kura savulaik aptvēra lielāko daļu Rietumeiropas un par kuru saražota patiešām iespaidīga literatūra, kas tagad pieejama ikvienam, kurš vien to vēlas, joprojām neapklust principiāli strīdi un diskusijas. Vai patiešām šie masoni ir (bija?) kaut kādi ļoti īpaši cilvēki, kuri zināja un acīmredzot vēl joprojām zina kaut ko tādu, kas nav pieejams citiem?

Bet vispirms tomēr laikam vajadzētu mazliet ieskicēt šīs neordinārās kustības ceļu un pacensties vismaz aptuveni iezīmēt kaut ko līdzīgu atskaites punktam. Uzreiz jāteic, ka saistībā ar masoniem pastāv dažādas versijas. Ievērojamais masonu ložu pētnieks, zinātnieks un masonu būtības reliģiskā aspekta skaidrotājs Fosters Beilijs izdala vairākas šīs slepenās organizācijas izveidošanās līnijas.

Īsumā esot šādi. Masonu kustība izveidojusies salīdzinoši nesen, taču tā balstīta ļoti senās sistēmās, tās vēsture iestiepjas dziļi gadsimtos, un šodien vairs skaidri nav nosakāmi nekādi datumi. Masoni sevī iemieso principus un likumus, kas nepiemīt citām organizācijām, brālībām, un tos nevar attiecināt uz cilvēku sociālo mijiedarbību. Būtībā masoni ir reliģisks veidojums, kam pamatā ir garīgi mērķi, šī organizācija ir Viduslaikos uzplaukušo ģilžu vai kolēģiju rudiments.

Kā ļoti būtiskas masonu iezīmed Beilijs minjis arī šādas lietas: masoni ir izteikts žīdu (mūsdienās – ebreju) veidojums, kas ir galīgi svešs Rietumu saprātam; ļoti slepens ordenis jeb brālība, kam pateicoties lieliskajai organizācijai, piemīt neierobežota vara, un nepieciešamības gadījumā to var perfekti izmantot arī politisku, sociālu un reliģiska rakstura apvērsumu īstenošanai, kā arī efektīvai propagandai un kontrptopagandai: organizācijas rituālu valdzinošā mistika jau pati par sevi dīvainā kārtā masonu ložas virsniekiem piešķir maģisku varenību. Un tamlīdzīgi. Vārdu sakot, nav jābrīnās par to, ka tik plaša masonu definējumu spektra situācijā veidojas arī vispretrunīgākie vērtējumi un spriedumi.

Tikpat seni kā cilvēce

Vēsturiskie fakti pauž, ka dažādos laikos masonu kustības rašanos sekmēja vairāki faktori: patriarhālā valdošā kristiešu reliģija, senatnes mistērijas, valdnieka Solomona dievnama uzbūvēšana, krustneši, templiešu bruņinieki, Viduslaiku parastie muižnieki, 18.gadsimta rozenkreiceri, Olivers Kromvels, sers Kristofors Rens (pēc viņa iniciatīvas uzbūvēja Svētā Pētera katedrāli) un vēl virkne citu. Katru no šiem virzieniem vai pat teorijām dedzīgi aizstāv noteikts loks tā piekritēju, argumentācijā iesaistot visdažādākos, tostarp arī lielā mērā apšaubāmus dokumentus.

Neskatoties uz visu to, tomēr ir iespējams noformēt kaut ko līdzīgu bāzes versijai, atbilstoši kurai jaunāko laiku masoni ir kādas ļoti senas reliģijas paliekas. Un šī reliģija savulaik tapusi un, iespējams, cilvēcei “uzdāvināta” tajā laikā, kad uz Zemes eksistēja tās agrīnās un noslēpumainās civilizācijas, par kurām mūsdienās zinātnei zināms tikai tas fakts, ka tādas vispār bijušas. Par apliecinājumu tam parasti piesauc Ēģiptes un Amerikas piramīdas, Stounhendžas megalītisko krāvumu, Lieldienu salas akmens statujas, kā arī atmiņas par senatnes noslēpumainībām, kas saglabājušās bez izņēmuma visu pasaules tautu folklorā. Kabīru, Samotrākes, Mirras, Eleisīna, kristiešu pārņemtās mistērijas – tas viss ir daļa no tā senā pavediena, kura saknes iestiepjas pirmatnējā jeb dabiski pagāniskajā pasaules uzskata noformēšanās laikā. Proti. Masoni būtībā var arī izrādīties tieši tik pat seni kā pati cilvēce.

Virkne pētnieku pauž, ka cilvēces vēstures rītausmā uz Zemes varēja eksistēt vismaz divas augstu attīstītas civilizācijas – lemūrieši un atlanti. Lemūrieši bijuši apveltīti ar izteiktu instinktīvas meklēšanas dzinuli. Savukārt atlantu rases cilvēki jau bija iemācījušies iegrožot instinktus, spējot izziņas kāri noformēt zinātnē un mākslā, tādējādi paceļoties krietni vien augstākā attīstības pakāpē. Atbilstoši masonu klasifikācijai (grādam jeb pakāpei) šīs divas civilizācijas pārstāv mācekļus un biedrus.

Mūsdienās āriešu rases cilvēki, “apejot mācības pili un uzraušoties pa stāvo zinību klinti”, sasnieguši vajadzīgo apgaismības pakāpi un ir gatavi turpmākai īstenības apjēgšanai. Viņiem ir visas iespējas saņemt augstāko brīvmūrnieka grādu un meistara vārdu, kas tagad vairāk nekā jebkad agrāk kļuvis sasniedzams. Tādējādi visa rasu vēsture fiksēta Zilās ložas trīs grādu darbībā, kuras sižets risinās pagātnē, tagadnē un nākotnē. Tāda ir masonu ezoteriskā puse.

Mūrnieku pašorganizēšanās

Pēc ilgstošām diskusijām pētniekiem izdevies vienoties par trim visizplatītākajām masonu rašanās leģendām. Pirmā leģenda pauž, ka masonu kustības sākums meklējams seno jūdu valdnieka Solomona laikā, kurš arhitektam Hirmanam uzticējis dievnama būvniecības pārvaldīšanu Jeruzalemē. Viedais zinātņu vīrs sadalījis strādniekus trijās šķirās, un, lai viņi labāk spētu viens otreu atpazīt, ieviesa noteiktus vārdus, zīmes un pieskārienus. No šejienes arī nākot masonu pakāpju un ordeņbrāļu īpašās simboliskās valodas sistēma.

Cita leģenda vēsta, ka masoni it Haldejas, Indijas un Ēģiptes senatnes izglītoto priesteru mantojums, kuri ar tādas organizācijas starpniecību izplata savas ētiskās mācības un citus uzskatus, tādējādi audzinot savus mācekļus un izglītojot piekritējus. Bet trešā visizplatītākā leģenda norāda uz to, ka masoni izveidojušies no templiešu ordeņa, kuru 1118.gadā sagrautā Solomona tempļa vietā Jeruzalemē nodibināja bruņinieks, vārdā Hugo de Paijēns.

Savā klasiskajā veidā masoni saistāmi ar vēlāku laiku (13.gadsimts), kad tās pamatus izveidoja pa visām Britu salām izkaisītie, būvniecībā nodarbinātie mūrnieki. Tieši tā arī radās nosaukums loža, proti, telpa, kurā mūrnieki rīkoja savas saiešanas. Atbilstoši amatnieku kategorijām bija trīs tādas ložas: mācekļi, kuri izgāja savu apmācības periodu; biedri jeb zeļļi, kuri bija pilnvērtīgi būvniecības korporācijas locekļi; un meistari – celtnieki, kuri vadīja darbu ložās.

Tad arī noformējās visas korporācijas locekļu pienākumu saraksts. Tieši no mūrniekiem-celtniekiem pie mūsdienu masoniem pārgāja zvērests pakļauties šiem noteikumiem, kā arī glabāt neizpaustus organizācijas noslēpumus. Mūrnieku-celtnieku korporācijas locekļiem bija tiesības rēķināties ar visu valstī esošo tās ložu viesmīlību un palīdzību. Tāpat ar nelielām izmaiņām un papildinājumiem arī iestāšanās organizācijā, mācekļa stažēšanās un meistara pakāpes saņemšana pārgāja pie masoniem.

Vēlāk mūrnieku-celtnieku korporācijā jau iestājās cilvēki, kuriem ar būvniecību nebija nekādas saistības. Un tieši tad, kā apgalvo pētnieki, “celtniecības masonos iekļuva tā dēvētie spekulatīvie masoni”, tādējādi 16.gadsimta beigās un 17.gadsimta sākumā angļu ložas jau pilnībā veidoja cilvēki, kuriem vairs nebija nekādas saistības ar būvniecību.

Organizācijas pārvaldē līdzdarbojās arī dažādu atsevišķu slepeno biedrību locekļi, kuri izmantoja masonus, lai propogandētu savas idejas, no kurām galvenā bija cīņa pret aizspriedumiem un politisko un reliģisko brīvību iznīcināšana. Katrā ziņā masonu jutās iedvesmoti ar to garu, kas tik precīzi iemiesojas vārdos “brīvība, iecietība un brālība”. Viņiem nepastāvēja ne rangu, ne ticības atšķirības. Patiesībā masoni bija pirmie īstenie kosmopolīti, kuri uzskatīja, ka cīnās ar saviem galvenajiem ienaidniekiem – despotismu un kristietisko varas garīdzniecību.

1648.gadā angļu revolūcija pavēra jaunas iespējas reformātiem. 1662.gadā Londonā izveidoja slaveno Karalisko dabaszinātņu biedrību, un par šā piemēra atdarinājumu jau drīz vien kļuva Berlīnes zinātnes sabiedrība. Tajā laikā ļoti daudzas izcilas zinātnes personības iepriekš bija bijušas dažādu sīku slepeno biedrību sastāvā vai arī vienkārši vārījās paši savā garīgās prātošanad sulā. Tie uzdevumi, kas bija veco biedrību darbības pamatā, mantojumā pārgāja uz jaunajām akadēmijām, izmainoties tikai ārējai formai – būtība un saturs palika nemainīgs.

Anglijas lielā loža

1717,gada 24.jūlija kļuva par jaunu atskaites punktu masonu vēsturē. Kristiešu izdomātajos Jāņa Kristītāja svētkos notika visu masonu pulciņu apvienošanās Anglijas Lielajā ložā, ievēlot Lielo meistaru. To arī uzskata par mūsdienu masonu dzimšanas dienu.

Tā kā masoni bija iemantojuši noteiktu statusu, radās nepieciešamība pēc jauniem organizācijas statūtiem. Tajos bija izklāstīti ložā iestāšanās principi, brīvmūrnieku tiesības un pienakumi, uzvedības noteikumi ložā un ārpus tās, kā arī savstarpējo attiecību normas starp vadītājiem un ložas locekļiem. Par pamatu tam kalpoja 1723.gadā Dž.Andersena publicētā konstitūciju grāmata.

Pirmie masonu statūti deklarēja lojalitāti pret pastāvošo varu, reliģiozitāti u nreliģisko iecietību, kā arī nodalīja par locekļiem kļuvušos (brāļus) no pārējiem cilvēkiem, kuri bija nodēvēti par profāniem. Brāļi nodarbojās ar izzinošām aktivitātēm rīkojotsarunas un diskusijas, taču par savu galveno uzdevumu uzskatīja tikumību.

Pēc Lielās ložas izveidošanas Anglijā masoni ļoti strauji izplatījās visā Eiropā. Tūkstošiem ārzemnieku apmeklēja Londonu, iepazīstinoties ar šo kustību, bet, atgriežoties dzimtajā zemē, veidoja paši savas angļu paraugam atbilstošas masonu organizācijas. 1724.gadā Anglijas Lielo ložu pakļautībā bija 52 ložas. 1725.gadā sava loža izveidojās Parīzē, 1728. – Madridē, 1729. – Gibraltārā, 1733. – Hamburgā, 1735. -Hāgā un Stokholmā, 1728, - Polijā.

Vienlaikus parādījās arī dažādi jauninājumi, sarežģījot sākotnējo rituālu. Modē iegāja parādes tērpi, greznas ceremonijas, teatralizētas procesijas. Taču galvenais šā perioda sasniegums ir mācības unifikācija jeb vienādošana. Proti, gan idejiskajā virzībā, gan atbilstoši mērķiem tai vajadzēja būt vienādai, kau kur tā būtu izplatīta. Organizācijas “pamatlikumā” ierakstīts: “...masoni nepieder nevienai valstij, to nevar dēvēt ne par franču, ne skotu, ne amerikāņu organizāciju. Un tā nevar būt ne zviedriska Stokholmā, ne prūsiska Berlīnē, ne turciska Konstantinopolē tikai tāpēc vien, ka tā tus darbojas. Tā ir vispasauliski viena. Tai ir daudzi savas darbības centri, taču tikai viens vienotības centrs”. Savukārt saistībā ar organizatoriskās uzbūves formām tomēr bija noteiktas vaļības atbilstoši nacionālajām, kultūras un reliģiskajām īpatnībām.

Adepta īstenumu noteica ar pielaides grādu jeb pakāpi – jo tā augstāka, jo cienījamāks konkrētais masonu brālis. Tādējādi bija noteikta vertikālā masonu hierarhija, kas atšķīrās ne tik daudz ar pakāpes nosaukumu, cik ar sarežģīto zemāko jeb padoto pakļaušanās sistēmu augstāk esošajiem brāļiem.

Zemāk esošajiem brāļiem nebija pielaides augstākajām pakāpēm, savukārt augstāk esošie tajā pašā laikā apmeklēja un kontrolēja zemāko pakāpju ložas, iedibinot masonu gribas vienotību, dzelzs disciplīnu un absolūtu slepenību. Ne velti ložu kalpotāji ar pilnām tiesībām apgalvoja, ka “ir iespējamas noteiktas zināšanas par masoniem, taču pašus masonus var absolūti nepazīt”, jo daudzajām masonu ložām būtībā bija vismaz divas sejas. Viena – plašākai publikai, otra – ar pielaidi apveltītajiem. Par to statūtos pausts: “Savas ložas ietvaros māceklis pazīst dažus savus masonus, proti, atbilstoši viņu ieņemamā amata klasei, taču visi pārējie no viņa ir apslēpti zem biezas noslēpumainības kārtas”.

Franču loža

Masonu izplatību sekmēja 18.gadsimta intelektuālā un apgaismības kustība ar tai raksturīgajiem brīvas domas ideāliem. Ložas ienesa šo mācību dzīvē un piesaistīja savām rindām visus, kuri vēlējās saraut saites ar pagātni, pārveidot nepilnvērtīgo tagadni un izveidot jaunu, talantīgu un saprātīgu sabiedrību. Pētnieki pauduši uzskatu, ka būtībā no brīvas 17.gadsimta franču domas un angļu masoniem savulaik arī dzimusi Lielā franču revolūcija.

Pirmie masonu ložu dibinātāji Francijā bija angļu emigranti un daži angļu aristokrātijas pārstāvji. 1943.gada 11.decembrī 16 Parīzes meistaru sanāksmē uz mūžu par Lielo meistaru ievēlēja Luija Burbona karalisko asiņu īpašnieku grāfu Klermonu. Ar šīm vēlēšanām tad arī savas gaitas sākusi Lielā angļu loža Francijā.

Kopš 1755.gada franču masoni regulāri mēģinājuši savu organizāciju pārveidot, atsakoties no angļu tradīcijām. Pirmās masonu jauno statūtu izmaiņas izpaudās konkrēti kristiešu reliģijas piekopšanā, kā arī 25 pakāpju ar sadalījumu septiņos rangos sistēmas ieviešanā. Tiesa, uzreiz jāpiebilst, ka pat tuvināšanās kristiešu garīdzniecībai nespēja pasargāt masonu brālību ne no policijas, ne pašas varaskārās katoļu baznīcas vajāšanas. Katrā ziņā augstākā katoļu vadība, ieskaitot pāvestus, allaž nosodījusi ložu darbību. Neskatoties uz to, ložu skaits pieauga, dažkārt iemantojot arī pavisam necilas formas, piemēram, par savu galveno darbības virzienu pieņemot masonu spiedogu, dažādu apliecību un atšķirības zīmju izgatavošanu un tirgošanu. Tas radīja ažiotāžu, kas savukārt piespieda veikt jaunas reformas, kuru rezultātā izveidojās administrācijas palātas Parīzē un provincēs.

Darbs ložās notika provinces inspektoru uzraudzībā, un viņu pienākums bija regulāri iesniegt detalizētas atskaites par paveikto darbu. Turpinot masonu iekšējās pārveidošanas procesu, augstākie pārstāvji ieviesa trīs simboliskas pakāpes, kā arī izveidoja ložas, kurās drīkstēja iestāties sievietes.

Pēc grāfa Klermona nāves Lielajā ložā savstarpējās naidīgās grupas rada spēkus izlīgt. Īpašā sanāksmē, kurā kopā ar Parīzes meistariem piedalījās arī provinču ložu delegāti ievēlēja jaunu Lielo meistaru – Šartras (vēlāk Orleānas) hercogu un viņa vietnieku hercogu Monmoransiju. Kopš 1773.gada Lielo nacionālo ložu sāka dēvēt par Francijas Lielajiem austrumiem. Tā kā tajā laikā masoniem jau bija ietekmīgi visaugstāko līmeņu aizbildņi, viņi savu darbību varēja īstenot bez jebkādām liekām problēmām, ārēji demonstrējot uzticību karalim, taču vienlaikus kā allaž rūpīgi slēpjor savus patiesos nolūkus.

Tajā laikā visu Eiropas sabiedrību bija aptvērušas tieksmes iespējami labāk iepazīt gara un fiziskās pasaules noslēpumus, visos augstākās sabiedrības salonos dedzīgi apsprieda zinātnes mistiķa Svedenborga idejas un tamlīdzīgi. Tostarp daudzās masonu ložās studēja jūdu Kabalu, alegoriskos simbolus, diskutēja par dzīves jēgu, radošo procesu un arī nāvi. Savdabīgā aizraušanās ar mistiku bija ļoti labvēlīga augsne viltvāržiem, kuri apgalvoja, ka pārzinot alķīmijas un mūžīgās dzīvošanas eliksīra noslēpumus. Pie zināmākajiem šāda rakstura šarlatāniem jāpieskaita leģendārais grāfs Kaliostro, kurš iemantoja slavu visā Eiropā, kā arī viņa vēl jo vairāk leģendārais pēctecis grāfs Senžermēns, kurš bija iemantojis paša karaļa Luija XV labvēlību.

Savukārt, vēl atgriežoties pie Lielās franču revolūcijas, jāpiebilst, ka masonu ordenim tajā neapšaubāmi bija ierādīta sava loma, lai gan nekādā gadījumā ne galvenā. Vēl vairāk – izrādījās, brīvmūrnieki šajos juku laikos bija gan revolucionāru; gan kontrrevolucionāru ierindā. Piemēram, pašās galējākās pozīcijās bija no vienas puses, - masoni Dantons un Marats, no otras – masoni Mesters un Tasēns.

Taču atbilstoši lielākās daļas vēsturnieku apgalvojumam var teikt, ka kaut kādu masonu ideālu izplatīšanas un franču revolūcijas saikni var novērtēt tikai laika ziņā. Turklāt tas arī būtu vairāk nekā sarežģīti, jo tajā laikā ložu darbība bija faktiski apturēta: viena daļa masonu emigrēja, citi iestājās dažādos politiskajos klubos. Bet pēc nāvessoda izpildīšanas Robespjēram masoni jau bija tik ļoti iebiedēti, ka vēl ilgu laiku neuzsāka nekādu dialogu ar politiķiem.

Itālijas masoni

Jaunā kārtība, kas iedibinājās pēc Franču revolūcijas, piespieda masonus mainīt striktos noteikumus un pieņemt nosaukumu Francijas Republikas loža. Taču nelīdzēja arī šis jaunieviesums: ložas tomēr aizliedza, bet to vietā nāca tautas sabiedrības, kas saistītas ar Parīzes Jakobīņu klubu. Vēl vairāk – savu dzīvi uz ešafota beidza galvenais ložu pārvaldnieks Orleānas Filips, kā arī viena daļa Lielo austrumu locekļu.

19.gadsimta sākumā masonu visenerģiskākie līderi aicināja izdzīvojušos brāļus atkal apvienoties. Izdevīgi bija tas, ka tobrīd varu jau bija ieguvis Napoleons, kurš allaž neslēpti simpatizēja masonu kustībai. Un zem Lielo austrumu pārvaldības tad apvienojās 826 ložas un 337 kapituli. 1807.gadā par Lielo meistaru kļuva Sicīlijas un Neapoles karalis Josifs, bet viņa palīgi bija prinči Kambaserass un Mīrats. Šķiet, būtiski piebilst, ka augstākā līmeņa masonu amatpersonu lokā bija arī Napoleona maršali Kellermanis, Lans, Lefērs, Brīns, Mortjē un Fušē, lieltiesnesis Renjē, kā arī kasācijas tiesas ģenerālprokurors Merlēns.

Taču situācija ļoti krasi mainījās, kad Napoleons izlēma atjaunot pārvaldnieka varu, pasludinot sevi par imperatoru. Masonu kustība jau atkal bija spiesta atgriezties pie vesajām, pārbaudītajām pastāvēšanas formām.

Tostarp atšķirīgs stāvoklis izveidojās citās Eiropas valstīs, Itālijā ložas bija ārvalstu labvēļu ietekmē – angļu, franču, austriešu. Iespējams, pazīstamākie tā laika masoni Venēcijā bija Kazanova un Goldoni. Pirmais, līdztekus savām avantūristiskajām dēkām, vēl bija ļoti aizrāvies ar maģiju un jūdu Kabalas studēšanu. Savukārt Goldoni masonus uzlūkoja kā vispieņemamāko sabiedrību draudzīgu disputu rīkošanai.

Toskānā angļu ložas galvenokārt veidoja filosofi un brīvdomātāji. Gadsimta otrajā pusē tur nostiprinājās templiešu-okultistu novirziens, kā arī aizraušanās ar franču spiritismu. Tostarp Napoleons valdīšanas laikā notika pirmais mēģinājums iedibināt centrālo masonu organizāciju, kas savā ietekmē pārņemtu visu Itāliju. Pēc imperatora krišanas itāļu masonu organizācija nonāca dziļā krīzē, ložas izrādījās absolūti nepiemērotas vietas visnemierīgākajiem aktīvistiem, kuri īstenoja konspiratīvu darbību visas valsts mērogā. Tieši šajā laikā izveidojās daudzas slepenās sabiedrības, kuras centās aidarināt masonu tradīcijas.

Kopš 1861.gada daudzās Itālijas pilsētās atsākās aktīva masonu ložu dibināšana, kas noveda pie tā, ka 1874.gadā nobrieda situācija apvienotās masonu konstitūcijas noformulēšanai. Turpmākajos 20 gados, pašās 19.gadsimta beigās, katoļu baznīcas un masonu pretstāve Itālijā iemantoja visdramatiskāko kvēli. Tam par pamatu kļuva masonu iecere sarīkot kampaņu par naudas līdzekļu vākšanu Džordano Bruno pieminekļa uzstādīšanai Romā...

Pirmā pasaules kara laikā lielākā daļa itāļu masonu aicināja Itāliju iesaistīties karā, lai aizstāvētu demokrātiskos principus, tādējādi faktiski rīkojoties pretēji starptautiskās masonu kustības lēmumiem un uzstādījumiem, kas pauda neitralitāti un pacifismu. Tostarp lielākā daļa masonu jau kopš sākuma kļuva par nesamierināmiem fašisma pretiniekiem. Turklāt arī tie, kuri sākumā bija fašistus pieņēmuši, drīz vien mainīja savus uzskatus un nostājās uz antifašistiskās darbības ceļa.

Savukārt Otrais pasaules karš un jo sevišķi tā iznākums kļuva postošs visai Eiropas masonu kustībai. Kopš tā laika masoni tā arī nav spējuši atjaunot savu iepriekšējo varbūt ne gluži varenību, bet katrā ziņā leģendām un mītiem apvīto diženuma auru. Piemēram, Spānijā masonu masveida iesaistīšanās antifašistu rindās pilsoņu kara laikā vainagojās ar totālu šīs kustības aizliegumu. Tieši tāpat savu darbību masoni bija spiesti pārtraukt tajās Austrumeiropas valstīs, kas pēc kara kļuva par sociālistiskajām sabiedrībām. Vienlaikus ar sava laika ievērojamāko masunu līderu (piemēram, Čehoslovākijas prezidents Benešs) noiešanu no skatuves kustība kā tāda strauji izsīka. Tā tas saglabājies līdz mūsdienām.

Sazvērnieki vai tomēr gara gaismas nesēji?

Runājot par masoniem, proti, par šo it kā “visiem jau tāpat labi zināmo tēmu, kas tikai tāda sazvērestības teorija vien ir”, katrā ziņā jāmin arīar šo kustību saistītā lietas otra puse. Proti – tik pat ilgi, cik pastāv masoni, eksistē arī viņu ienaidnieki jeb antimasoni. Jo daudzveidīgākas ir masonu kustības, jo tikpat lielā mērā allaž pastāvējušas pret viņiem vērstas neuzticības izpausmes. Un galvenā pret masoniem izvirzītā pretenzija, protams, ir apsūdzības pasaules sazvēŗestībā.

Šīs tēzes pamati balstās apgalvojumā, ka masonu kustība, tāpat kā visas kristietības valdīšanas ēras slepenās organizācijas, radusies izteiktā jūdu ietekmē un idejiski balstīta viņu izstrādātajā mistiskajā mācībā Kabalā. Vienlaikus masoni arī allaž apsūdzēti par tieksmi izjaukt kristietiski reliģisko, ģimenes un, visbeidzot, arī valstisko iekārtu tajās tautās, kur viņi izveido savas ložas, lai sagrābtu savās rokās visas pasaules  pārvaldīšanu. Tomēr pētnieki allaž vairāk uzsver tieši sarežģīto masonu rituālu un savstarpējo attiecību sistēmu, kas veidojusies un noformējusies vairāku simtgadu laikā, un varbūt tieši tā arī ir mistisko aizdomu pamatā.

Masoniem iedibināta noteikta struktūra, kas sevī iekļauj pat pilnīgi atšķirīgus rituālus, īpaši saistībā ar iesvētīšanu zemākajās un augstākajās pakāpēs, kā arī augstāko virsvadību, ko apzīmē ar Austrumiem, jo “Austrumi ir izredzētības valstība, no kuras sirmā senatnē nākušas augstākās zinības”. Tostarp ievērības cienīga ir arī dokumentālā masonu kustības liecība – konstitūcijas jeb iesvētīšanas sertifikāts, ko ložām izsniedza masonu kustības augstākā vadība.

Ložas izveidošanai bija nepieciešami vismaz trīs pirmo pakāpju masoni. Savukārt “pareizo ložu” varēja veidot tikai trīs meistari un divi mācekļi vai arī trīs meistari, divi zeļļi un divi mācekļi. Valdībā bija ložas jeb galda meistars, divi uzraugi, ceremonijmeistars, kā arī iekšējais un ārējais sargs.

Ložu savienību vadītāju dēvēja par Lielo meistaru jeb dažkārt par lielmestru. Ja šāda savienība bija pakļauta augstākajai ordeņa pārvaldības inztitūcijai, kas izmitināta un uz sanāksmēm pulcējās citā apvidū vai citā valstī, ložu savienību dēvēja par proviniciālo, bet tās vadībā esošo meistaru par provinciālo Lielo meistaru. Bet visas šīs organizācijas veidoja Lielo ložu, noslēdzot savā starpā konkordātus jeb savstarpējo attiecību nosacījumu līgumus.

Masonu ložas kalpotāji

Jāpiebilst, ka dažādās masonu sistēmās bija dažāds locekļu pakāpju skaits. Parasti tas bija nepāra skaitlis, kam masonu simbolikā ir īpaša nozīme. Visplašāko izplatību guva angļu trīspakāpju jeb Jāņa masonu sistēma, kam piešķirta zelta un debeszilgmes atšķirības krāsa (tā dēvētie Zilie masoni). Šīm pakāpēm sekojošās pakāpes dēvēja par skotu un Andreja pakāpēm.

Īpaši izceļama skotu pakāpe jeb tradīcija, kas kalpoja kā pārejas posms uz bruņinieku, tampliešu vai rozenkreiceru pakāpēm. Šajās skotu pakāpēs masoni veica as hermētisko filosofiju un teosofiju saistītus prāta vingrinājumus, kā arī tieši šajās pakāpēs izstrādāja brīvmūrnieku mācības doktrīnas. Savukārt bruņinieku pakāpēs masoni gatavojās cīņai ar pasaules ļaunumu visos tā izpausmes veidos. Visbeidzot – Krusta un Romas pakāpēs jau īstenojās reāla Kabalas sludināšana un tostarp arī tikpat reāla praktiskā alķīmija.

Jāņa pakāpes masonu rituāli bija nesalīdzināmi vienkāršāki par visu citu pakāpju rituāliem. Jāņa masonu ložu locekļi bija vien aprobežoti, jūsmīgi sludinātāji, kuri pauda pat pašiem lāgā vēl nesaprotamo katras individuālās personas pilnveidošanās ceļu, lai jau tepat uz zemes sasniegtu paradīzi. Jāņa masony parole bija šāda: “Sējiet valdītāja sēklas un gaismu”. Zilajiem masoniem dominēja ētiskā vienlīdzības, brālības, vispārcilvēciskās mīlestības un nepretošanās ļaunumam simbolika.

Masonu augstāko pakāpju rituāli simbolizēja cīņu par ideāliem, izmantojot arī spēka metodes, idejiskā mocekļa slavu, nesaudzību pret ienaidniekiem un nodevējiem. Skotu masonus vēl dēvēja arī par Sarkanajiem masoniem. Šī krāsa simbolizēja asinis, kuras masoniem bez nožēlas jāizlej cīņā pa gaismas uzvaru. Sarkano ložu locekļi visi bija neiebiedējami idejiskie cīnītāji, un viņu devīze bija šāda: “Uzvari vai mirdti!”.

Konspirācijas piramīda

Masoniem vienmēr bijusi konspiratīva organizācija. Tās “vecajos” likumos ar nāves soda draudiem bija noliegts masonu zinības izplatīt rakstiski. Bija pieļaujama tikai mutiska atsevišķu atklāsmju nodošana, iepriekš obligātā kārtā nododot klusēšanas zvērestu. Taču līdz ar masonu kustības paplašināšanos un tās locekļu skaita pieaugumu kļuva neiespējami no citiem cilvēkiem noslēpt pašu šāda ordeņa pastāvēšanas faktu.

Tomēr “publicitāte” vienalga saistījās tikai ar ārējām formām, iekšējo dzīļu procesus atstājot apslēptus, un tajos iekļūt drīkstēja tikai masoni ar visaugstākās pakāpes pielaidi un informētības līmeni. Tas jo sevišķi skāra iecelšanu augstākajā pakāpē. Šeit pastāvēja īpaši nosacījumi. Pirmais – to dara tikai vienu reizi un uz visiem laikiem. Otrs – masonu izvēl augstākā grupa, nevis visu viņam līdzīgo balsošanas rezultātā. Trešais – ložas iepriekšējie biedri nemaz nedrīkstēja uzzināt par šo izvēlēšanu, un meistaram gluži oficiāli bija jāturpina apmeklēt savu ložu. Iecelšana augstākajā pakāpē notika pēc ilgstošas, slepenas un ļoti rūpīgas kandidāta novērošanas. Ja viņu atzina par piemērotu, darbojās nevis kaut kādas vispārējas vēlēšanas, bet gan skarbais absolūtās varas princips.

Nosacīti grafiskā veidā masonu organizācija izpaužas kā piramīda, ko veido trīs sastāvdaļas. Pamatnē atrodas Zilie masoni, no kuriem izvēl augstākas pielaides pakāpes brāļus. Tad seko Augstāko pakāpju masoni, kuri, neskatoties uz nosaukumu, tomēr vēl kalpo tikai kā sakaru un informācijas nodošanas slānis. Piramīdas augšpusē atrodas Augstākie internacionālie masonu, un šis slānis ieskauts necaurejamā noslēpumainībā. Lielākajai daļai pārējo masonu par savas kustības augstāko pakāpi nav pat nekāda priekšstata.

Visaugstākās pielaides pakāpes masons, skotu tradīcijas masonu jursidikcijas Lielais komandors Albets Paiks grāmatā “Senās masonu skotu tradīcijas mācība un dogma” rakstījis: “Zilās masonu pakāpes ir tikai tempļa ārējais pagalms vai viesistaba. Daļu simbolu dara zināmu pārējiem masoniem, taču pašus pamatus pasniedz kropļotā izgaismojumā, ar nolūku sagrozot patiesības. To īsteno skaidrojumu saglabā adeptiem, masonu kņaziem. Pirms simtgades viss majestātisko un svēto zinību kopums bija apslēpts tik rūpīgi, ka tagad nav iespējams rast atbildes uz daudzām mīklām. Masas, kuras dēvē par masoniem, domā, ka visas pamata zinības glabājas zilajās pakāpēs. Tas, kurš mēģinātu viņas izvest no apmāna, darbotos pilnīgi velti un neauglīgi, pārkāptu savus pienākumus kā adepts (pielaistais). Masonu organizācija ir īstena sfinksa, kas līdz galvai ierakta smiltīs, kuras tur sakrājušās gadu simteņu gaitā.”

Masona zvērests

Pats iesvaidīšanas jeb uzņemšanas rituāls dažādās ložās notika dažādi. Viens no atklātībā nākušajiem aprakstiem vēsta, ka, uzņemot masonus, no jaunpienācēja pieprasīja striktas, precīzi atrunātas garantijas kopā ar kāda masona galvojumu, turklāt viņam bija jābūt no tās pašas ložas, kurā uzņēma jauno.

Vispirms bija jānotiek mācekļa uzņemšanai pirmajā masonu pakāpē. Noteiktajā dienā un stundā galvotājs, iepriekš aizsējis kandidātam acis, ieveda viņu ložas telpās, kur sapulcējušies visi uzaicinātie brīvmūrnieki. Savu lēmumu iestāties brālībā kandidāts nostiprināja ar zvērestu, liekot roku ne tikai uz Bībeles, bet arī uz atkailināta zobena, tādējādi nodevības gadījumā uzticot savu dvēseli mūžīgam nolādējumam, bet ķermeni – nāvei no brāļu rokas.

Tad viņam bija jālasa zvēresta teksts. Tas bija šāds: “Visu pasauļu Augstākā celtnieka vārda zvēru nekad un nevienam bez ordeņa rīkojuma neatklāt frankmasonu zīmes, pieskārienus, doktrīnas vārdus un tradīcijas un par to visu saglabāt mūžīgu klusēšanu. Apsolu un zvēru nekad viņu nekrāpt ne ar rakstāmspalvu, ne zīmēm, ne vārdiem, kā arī neko neteikt par viņu citiem stāstīšanai, rakstīšanai, drukāšanai vai jebkādai attēlošanai un nekad neizpaust to, kas man jau tagad kļuvis zināms. Ja es lauzīšu šo zvērestu, tad lai izdedzina un pārvērš pelnos manu rīkli ar nokaitētu dzelzi, lai nocērt manu roku, lai izrauj man no mutes mēli, lai pāgriež man rīkli, lai pakar manu līķi ložas vidū jauna brāļa uzņemšanas laikā kā nolādējuma un šausmu paraugu.”

Pēc tā kandidātam izsniedza baltu ādas skoteli – kā zīmi par to, ka viņš iestājies brīvmūrnieku brālībā, kas “izzina cilvēces Lielo templi”. Tad viņam nodeva sudraba ķelli un baltu cimdu pāri – kā atgādinājumu par to, ka tikai ar tīriem nolūkiem, nevainojamu dzīvi ir iespējams uzbūvēt Gudrības templi.

Masonu zīmes un simboli

Viena no īpašajām masonu kustības pazīmēm ir zīmes un simboli. Sakrustoti lineāli nozīmēja šķiru vienlīdzību. Leņķmērs – taisnīgums. Cirkulis – sabiedriskums. Uzstūris – sirdsapziņa. Dabiskais akmens – dabas dotā kārtība, haoss. Kubiskais akmens – tikumība. Āmurs: kā meistara darbarīks – varas simbols un arī kā klusēšanas, pakļaušanās un ticības simbols. Ķelle – iecietība pret cilvēku vājībām un stingrība pašam pret sevi. Akācijas zars – nemirstība. Zārks, galvaskauss un kauli – nāves nicinājums un skumjas par patiesūbas izzušanu.

Noteikta nozīme bija arī militārajiem simboliem. Plata apaļa cepure norādīja uz brīvas gribas pazīmi. Atkailināts zobens – skarbā likuma, cīņas par ideju, ļaundaru vajāšanas, nevainības aizsargāšanas dimbols. Kinžals – cīņas uz dzīvību vai nāvi, priekšrokas došanas nāvei, nevis zaudējumam simbols (devīze: “Uzvari vai mirsti!”).

Galvenais noslēpums bija iesvētīšana meistara pakāpē, kurā atklājās leģendas par Solomona tempļa būvnieka Hirama nozīme. Šā rituāla laikā ložu apšuva ar melnu audumu, uz sienām izlika galvaskausus ar kauliem un uzrakstu: “Atceries nāvi!” Uz grīdas bija izklāts melns paklājs ar zeltā izšūtiem rakstiem, bet tā vidū izlikts atvērts zārks. Trīskrāsu gaismekļus turēja cilvēku skeleti. Labajā pusē uz mākslīga zemes uzkalniņa zaigoja zelta akācijas zars. Visi klātesošie brāļi pauda dziļas skumjas par nogalināto Solomona tempļa būvētāju. Atbilstoši ticējumam viedais Solomons bija iecerējis uzbūvēt diženu templi, lai pēcnācēji saglabātu Dievišķo patiesību. Taču no Hirama sapulcinātajiem 130 000 strādnieku meistari par savu darbu saņēma ievērojami vairāk, kas izraisīja skaudību zeļļiem, tāpēc reiz viņi uzglūnēja Hiramam pie dienvidu vārtiem un pieprasīja, lai viņš atklāj meistaru vārdus. Saņēmuši atteikumu, viņi sākuši sist Hiramu ar āmuriem un citiem priekšmetiem. Hirams meties bēgt, vēl paspējot iemest akā svēto zeltīto trijstūri – gara pilnības simbolu, taču jau drīz vajātāji viņu panākuši un veikuši nāvējošo dūrienu ar cirkuli, bet viņa līķis aprakts slepenā vietā. Solomons pavēlējis atrast sava meistara mirstīgās atliekas. Un tad noticis brīnums: tajā vietā, kur slepkavas bija aprakuši savu upuri, zemē iespraustais akācijas zars pēkšņi uzplaucis...

Uzņemot meistara pakāpē, pēc trim vesera sitieniem (simboliskiem) uzņemamo ievietoja zārkā, pārklājot ar sarkanu audumu, kas līdzīgs asiņu krāsai, uz krūtīm novietoja zelta trijstūri un akācijas zaru, pie galvas un kājām cirkuli un vēl vienu trijstūri. Tomēr, uzņemot augstākajā pakāpē, meistaram vēl neuzticēja visus šīs leģendas sombolus, jo viņš vēl neskaitās pietiekami sagatavots tās jēgas izprašanai. Augstākās atklāsmes izpelnās tikai īpaši izredzētie.

Vecajā masonu skotu tradīcijā visaugstākais uz masonu kāpnēm bija 30.pakāpiens. to dēvēja šādi: “Baltā un Melnā ērgļa bruņinieks, Lielais Izredzētais Kadošs”. Šajā tradīcijā attiecīgajā uzņemšanas rituālā adeptam lika iziet dažādus pārbaudījumus, lai būtu iespēja pārliecināties par viņa uzticību ordenim. Uzņemtais iegremdēja roku dzīvsudrabā (ar cilvēka fugūras maketu), tādējādi it kā pildot pavēli atriebties par Hirama nāvi.

Pēc visu veidu zvērestiem un ceremonijām uzņemamo ietērpa rituālajā apģērbā un izsniedza viņam sarkanu astoņstūra krustu ar tā centrā ievietoto perlamutra ovālu, kuram vienā pusē bija redzams ar kinžalu caurdurtas galvas atveidojums – kā atgādinājums par doto zvērestu neatkāpties nāves šausmu priekšā, bet tā otrā pusē bija atveidoti burti, kas nozīmēja pēdējā ar nāvi sodītā templiešu ordeņa lielmestra Žaka de Molē iniciāļus. Šo sārta liesmās bojā gājušo vīru masoni turēja ļoti augstā cieņā, un būtībā tieši viņu it kā attēloja jaunuzņemamais, iestājoties masonu ložā. Rituāla beigās ,sveicot jaunuzņemto Baltā un Melnā ērgļa bruņinieku, brāļi sauca: “Mūžīga slava tikumības moceklim!”

Masonu mitoloģiskais spēks

Par masoniem vēstīts daudz, taču pilnā apjomā šīs organizācijas vēsturi aptvert nav iespējams, jo, kā jau daudzkārt minēts, vēl nevienam cilvēkam no malas tā arī nav izdevies piekļūt masonu īstenajiem, visdziļākajiem noslēpumiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka daudzi no tiem acīmredzot ir pašu masonu mitoloģiskās radošās domas auglis. Jo, ja var ticēt šīs organizācijas ar veselo saprātu visvairāk apveltītajiem locekļiem, masonu kustība patiesībā nav nekas vairāk kā tikai intensīvi garīgi meklējumi.

Viens no mūsdienu masonu kustības kaismīgākajiem apoliģētiem Fosters Beilijs apgalvo, ka masonu pareiza funkcija izpaužas tā, lai uzbūvētu neredzamu dzīves templi katram cilvēkam. “Mēs apgūstam patiesās dzīves vērtības un pareizas cilvēciskās attiecības. Mēs izstrādājam paškontroli, godīgumu, taisnīguma izjūtu, žēlsirdību, augstas morālās īpašības, personīgo mērķtiecību un brālības sajūtu kā nepieciešamu pamatu garīgajai izpausmei”.

Jāatzīst, arī mūsdienās joprojām ir daudz lietu, kas cilvēkus piesaista masoniem. Līdztekus noslēpumaini vilinošajai slepenajai hipotētiskajai varai (tā devētā “pasaules valdības” ideja) un līdzdalībai tās īstenošanā daudziem tie ir skaistā meklējumi senatnes tautu mītos un leģendās, kuru varoņi, sevi pilnveidojot, allaž iemantoja dievišķu spēku. Un tās ir arī masonu izauklētās teorijas, kas cilvēka saprātu nosaka kā visa esošā mēru. Būtībā tā ir slepena humānisma reliģija un vienlaikus absolūti nereliģioza visaptveroša morāle, kas vienādā mērā pieņemama visām tautām jebkuros un jebkādos apstākļos. Un visbeidzot – masoni simbolizē noteiktos simbolos iešifrētu viedumu, un tiem paredzama visnotaļ ilga, brīnumaina un pārsteidzoša dzīve.