Ledaino ieleju acteki.
Sāksim ar to, ka čukči tajā laikā, kad atnāca krievi, bija skaita ziņā pati lielākā Ziemeļu tauta. Lielā mērā to noteica čukču visai vienkāršais skats uz dzīvi — viņi regulāri samazināja savu kaimiņu kopējo skaitu, nežēlojot pat suņus, lai saglabātu uzvarētāju etniskā pārākuma vietu uz pjedestāla. Vēl vairāk, satrenējušies mūsu pusē uz galīgi nospiestajiem kaimiņiem, viņi sāka veikt Vinnija Pūka vizītes pie Trusīša pāri okeānam, no kā aleuti, eskimosi un cita cienījamā publika pārcēlās tālāk no piekrastes uz dziļākām Aļaskas vietām. Tas vēl nekas — čukši pamanījās nokļūt pat līdz Jakutijai un sarīkot tur Negaidīto Ciemiņu dienu. Ticiet man, pa to aptaisīto apvidu un ar tiem ataisītājiem (tas viss notika ziemā, jo vasarā doties ar lielu vienību pa Austrumsibīriju ir bezjēdzīga pašnāvība) šī pastaiga var tikt mierīgi salīdzināta ar iziešanu atklātā kosmosā bez skafandra. Taču čukčiem tas viss bija sabuļa pakaļai līdzīga līrika — vajag kaut ko nogalināt, tātad vajag. Kaut aiz trejdeviņām zemēm, kaut aiz deviņām kokgāzēm. Īsāk, čukču dēļ gaudoja visa apkaime.
Te ir jāapstājas pie vēl viena svarīga momenta, kas noteikti interesēs mūsu Kaukāza līdzpilsoņus. Runa ir par to, ka čukči vispār nevienu citu neuzskatīja par cilvēkiem, savā Protomītā viņiem bija ierakstīts, ka visi citi ir lopi, bet tikai čukči ir cilvēki! «Padod, atnes, ej uz mārrutka» - tāda vija runas maniere ļoti labam un atsaucīgam čukčam ar cittautiešiem. Savas pašcieņas apziņa bija augstāka par Ziemeļblāzmu. Taču tad atgadījās neparedzamais, 18. gadsimtā pa nopietno apspērās krievi un mūsu senčiem bija ļoti specifiska humora izjūta. Čukči (unikāls gadījums vēsturē!) pēc liesmainas iepazīšanās (no vārda «liesma») ar krieviem ieveda savā mitoloģijā nelielas izmaiņas. Izrādās, ka ir vēl arī otra cilvēku suga, kas var sataisīt visādus štruntus, tipa: nažus, grādīgos, sāli (kādi salāti bez sāls?), smēķus un citus prāta sasniegumus. Un krievi it kā varētu ar šiem pašiem produktiem tirgoties, taču — re, kāda lieta — negrib, bet aizstāv kaut kādas pabiras, kādas kaimiņu ciltis arī ir (krievu kaut ar vodku nebaro, bet ļauj «iestāties par mazajiem, vājajiem» - tāda mentalitāte), un par to kauj čukčus līdz nāvei.
Kopumā čukči pilnībā atkārtoja acteku vēsturi — līdz galam aptaisījuši visas padevīgās pierobežas ciltis, atrodoties savas varenības virsotnē — vienkārši palaida garām to brīdi, kad banālā veidā vajadzēja noslēgt līgumu ar no Rietumiem atnākušajiem iekarotājiem. Protams, būtu nereāli gaidīt no klejotāju tautas, kas dzīvoja pirmatnējās kopienas iekārtā, nezinot visas pasaules mērogu un daudzveidību, sapratni, ka divi skorpioni vienā burkā nesadzīvos. Tāpēc notika «bet»...
Un sākās...
Vispār jau no asinspirts varēja izbēgt, taču čukči pārāk dominēja pār apkārtējām tautām un vārīšanās punkts viņiem jau bija sasniegts — svilpe skanēja. Krievu priekšā atradās dilemma — vai nu ļaut, lai čukči zem krievu virsvadības tāpat turpina drātēt visus pārējos, kas arī var daraudēt ar visādām neparedzamām sekām, vai arī kopā ar vietējiem vest čukčus pie sajēgas un uz šī viļņa nostiprināties Ziemeļos. Katram veidam bija savi plusi un mīnusi, katram veidam bija savi piekritēji un pretinieki. Taču rokas pa gaisu, kā jau ir pieņemts Akmens šajā pusē, aizgāja pilnīgi negaidīti. Par Sibīrijas kazaku «obliko-morale», es domāju, mums nevajadzētu šaubīties. Kikoze bija neticama. Viena kazaku nodaļa tāpat, prieka pēc, sāka kapāt ar zobeniem visu, kas pagadījās ceļā, turklāt, nešķirojot mērķauditoriju. Čukčiem bija miglaina nojausma, kas tie tādi — krievi un, kāds ir viņu darbības apjoms (domāja, ka tikai krutie pacanēni, tādi paši kā mēs, tikai no tālajām ciltīm), savākuši dažas vienības, čukči pamatīgi sadeva gan kazakiem, gan viņu labprātīgajiem palīgiem korjakiem. Vai vispār jārunā (tas taču jau 18. gadsimts!), ka Toboļskā (tā brīža Sibīrijas centrā) šī fakta dēļ rēkoņa sacēlās mežonīga. Atriebība kļuva neizbēgama, jo Krievijas impērija, ja kaut kam pieķērās, tad no savām satraukumā trīcošajām rokām neizlaida. Tikko tika no visas Sibīrijas savākta skatā pieklājīga visādu salašņu brigāde, tā tūlīt devās gaiņāt čukčus. Taču te notika divas nesaprašanās — kā jau augstāk minēju, čukči vispār nesaprata, ar kādu mahīnu viņi karo, bet krievi pretiniekus vērtēja zemāk par mārrutku un arī karadarbības stratēgija bija tumša bilde. Rezultātā izveidojās interesanta statistika — krievi un viņu sabiedrotie gaiņāja čukčus bez apstājas, taču rezultātā čukčiem vienmēr izdevās uzvarēt svarīgākās kaujas un galu galā viņi pat aizdedzināja krieviem svarīgāko cietoksni šajā reģionā, piespiežot viņus atkāpties. Kāvās čukči vienmēr līdz pēdējam vīram. Starp citu, ir sena sibīriešu leģenda par krievu un čukču kauju. Tā kā krievi bija slēpni izveidojuši, taču čukči bija gudri, bija izpētījuši, ka krievi tur slēpni gatavo un uzbruka tad, kad krievi metās virsū viltus vezumam, kur zem zvērādām slēpās čukču karavīri. Rezultātā — visi krita, izņemot vienu, neievainotu čukču, kas pārstaigāja kau'jas lauku un ar savu nazi piebeidza visus ievainotos, gan savējos, gan krievus. Nu, tas tā, lai jūs saprastu, ka karš bija nopietns, kā butulisma lēkme. Un tas ilga desmit gadi pēc desmit gades. Krievi nekādi nespēja iegūt galīgu uzvaru, bet čukčiem cerību izkļūt no divgalvainā ērgļa spārnu apakšas nebija nekādas jau pašā sākumā. Viņiem vienkārši veicās, ka viņiem par to nebija nekādas nojausmas. Lūzums iestājās tad, kad čukči sāka beigties, bet no Akmens otras puses nāca arvien jauni un jauni krievu un tatāru karapūļi, arī ziemeļu acteku kaimiņi zem krievu varas savairojās arvien vairāk . Īsi runājot, rezultātā — čukčiem izkāva gandrīz visu vīriešu genofondu, palika praktiski tikai puskoka lēcēji, kuriem, lielākais, uzticēja ganīt ziemeļbriežus, lai ganāmpulks neizklīst. Lūk, no šiem «čabaniem» tad arī cēlies mīts par čukču muļķību. Īstenībā, patiess čukča ir konkrēts vecis ar galvu savā vietā, esot nejēgam, Čukotkā vienkārši neizdzīvosi.
Čukči ir godīgi cilvēki, uzticīgi savam vārdam bez ārēja fanātisma, mierīgi kā nesen paēdis pitons. Nekrietnību un nodevību, mānīšanos un aprēķinu šī tauta vienkārši nepazīst. Un vēreiz uzsvēršu — absolūts miers un nekādu stīgās uzvilktu nervu.
Vispār, pēdējais šaviens krievu-čukču karos izskanēja tieši pirms boļševiku nākšanas pie varas. Krievijas Eiropas daļā nacionālā politika bija īsts bardaks, kas atsaucas vēl joprojām, taču Sibīrijā sarkanie visu paveica diezgan saprātīgi ,kaut arī pārspīlējumi bija, tāpēc ātri iekaroja, gan krievu, gan cittautiešu uzticēšanos. Tas rezultātā izvērtās par karagājienu pret Tālo Austrumu Republiku (TAR), kas neoficiāli atradās japānu pakļautībā. No turienes arī sāk gaitu vēsturisks mēms par lapiņu, ko uzrakstījuši sibīrieši: «Kтоскажитъ, чтоДальнийВостокнеСибиръ, расстреляемкебени-матери». Boļševiki rīkojās gudri un laikam labi zināja vietējo specifiku — anarhija, kas sākās aiz Akmens [Laikam te ir domātu Urālu kalni? - t.p.], te vienkārši ir neiespējami, tikai absolūta kārtība kopienā deva iespēju izdzīvot bargajos Sibīrijas apstākļos. Sapulcinājuši zem Sibīrijas vienībām krievus, jakutus, burjatus, čukčus, evenkus, korjakus, tuviešus, Barabinskas tatārus un citus, viņi izdrātē baltos un pasaka laimīgu mājupceļu japāņu interventiem. Pēc tam boļševiki paziņo, ka visi sibīrieši ir sarkanie un sāk dāvināt ziloņus amatu un ordeņu veidā. Kolčaks šajā ziņā, salīdzinot ar Ļeņinu, bija feijerisks lohs? Ļeņins mācēja tā jaukt kārtis, ka brīnums, kāpēc neviens nepēta Iļjiča atstāto diplomātisko mantojumu? Viens no lielākajiem politiķiem vēsturē, bija nesasniedzamu virsotņu trollis, tāda dirsaina piāra pamatlicējs, ka izdrātēja visu pasauli nepiespiesti un viegli. Kaut gan, par ļeņinu labāk runāt atsevišķā rakstā.
Tad lūk, ar padomju varas atnākšanu 150 gadus ilgušais karš starp krieviem un čukčiem beidzās. Čukčiem atstāja teritoriju, ko tagad sauc par Čukotku, nesamierināms kautiņš starp abām pusēm ir palicis pagātnē, Krievija savā pārvaldīšanas laikā šai zemei ir devusi vairāk, nekā ņēmusi [Ja neskaita piedraņķēto apkārtējo vidi un ziemeļu tautu nodzirdīšanu — t.p.], simbioze ar šo tautu ir notikusi un, ticiet man, kad atkal jūsu klātbūtnē sāks stāstīt kārtējo anekdoti par čukču un jūs pastāstīsiet par šeit lasītiem faktiem, kāds izrādīsies neizglītots, savas Dzimtenes vēsturi nezinošs dulburis. Un tas noteikti nebūsiet jūs.
Sarakstījis cilvēks ar niku Bumbarašs.
[Jāpiebilst, ka vārds «čukča» vai «čukoti» ir kādreizējs šīs tautas briežkopju daļai dots nosaukums un nozīmē «briežiem bagāts». Otro čukču daļu, kas dzīvo piekrastē, sauca par «ankaliniem» (jūrmalniekiem). Taču laika gaitā vārds «čukči» ir tā ieviesies, ka tā sāk saukt gan viņus, gan viņu zemi. Tautas pašnosaukums ir «oravetlani» (cilvēki) jeb «luoravetlani» (īstie cilvēki). Kā redzam, bieži dzirdētais pieņēmums, ka «čukča» ir nicinošs šīs tautas nosaukums, nav pareizs. Tas no Vikipēdijas - t.p.]