Patiesi, Samarančs te neko neizdomāja, tāpēc ka Venlokas muzejā vēsturiskie dokumenti ir tādā daudzumā, ka pilnīgi pietiek, lai saprastu Bruksa ideju lomu tālākā Kubertēna darbībā. Konkrēti, Brukss bija viens no Britu Olimpiskās asociācijas (BOA) iniciatoriem, organizācija rīkoja ikgadējos Olimpiskos festivālus dažādās karalistes pilsētās vairākus desmitus gadu no vietas – Londonā, Birmingēmā, Šrusberijā, Velingtonā un citur. Taču galvenā Bruksa ideja bija Starptautiskas olimpiskās sabiedrības radīšana, kas sāktu rīkot Olimpiskās spēles dažādās valstīs. Visus izdevumus, kas saistītos ar Spēļu organizēšanu, uzņemtos pilsētas, kas rīkotu spēles, kā to izdevās realizēt Bruksam ar Olimpiskajiem festivāliem Lielbritānijā.
Tālāk mēs sīkāk apskatīsim notikumus, kas saistās ar Starptautiskās Olimpiskās komitejas nodibināšanu. Jābrīdina, ka tie tiks rādīti nedaudz savādākā traktējumā nekā traktējumā, ar ko var iepazīties plaši pazīstamajā, oficiālajā SOK vēsturē.
Iedvesmojies no angļu, kanādiešu, franču, zviedru un grieķu spēlēm, un ar doktora Bruksa svētību, barons Pjērs de Kubertēns 1892. gada 25. novembrī, Sorbonnā, konferencē „Fiziskās nodarbības mūsdienu pasaulē”, kas bija veltīta Francijas Atlētisko biedrību sporta savienības (USFSA) jubilejai, uzstājās ar referātu. Savu ziņojumu, ko sauca „Olimpiskā renesanse”, Kubertēns pabeidza ar frāzi: „Sports ir jāpadara internacionāls, jāatdzīvina Olimpiskās spēles!”
Par spīti izplatītam viedoklim, nekādu ovāciju nebija. Paskāls Grusē izrādīja nesapratni, ziņojuma nosaukumu un tēmu, atgādinot, ka viņš pirms diviem gadiem uzstājās Pasaules Sabiedrisko savienību kongresā ar lekciju „Fiziskā renesanse”. Grusē arī publiski asi kritizēja savu oponentu par to, ka viņš uzspiežot Francijai svešos angļu un amerikāņu tikumus. Konferences dalībnieki aktīvi atbalstīja Grusē pretargumentu par to, ka starptautiskās olimpiskās spēles nebūs nekādā saistībā ar antīkajām spēlēm, jo tajās piedalījās tikai grieķi. Grusē sacīja, ka vajag arī turpmāk visus spēkus veltīt tikai tam, lai rīkotu Republikas nacionālās Olimpiādes, kas būtu autentiskas grieķu Spēlēm. Kubertēns, kuram ar tām nebija nekāda sakara, neatrada neko labāku, kā vienkārši apvainot Grusē nacionālismā. Kā saka, bez komentāriem.
Jāsaka, ka Grusē un Kubertēna uzskati atšķīrās daudz kur, kas pilnīgi saprotams dažādo politisko platformu dēļ, uz kurām balstījās oponenti. Grusē bija pazīstams sociālists, kuru augsti vērtēja Kārlis Markss (1818-1883), un vispirms domāja par darbaļaužu interesēm. Viņa uzskati par vispārējo fizisko audzināšanu sliecās uz plašām masām pieejamām sporta nodarbībām, kas veicinātu veselīgu dzīvesveidu. Kubertēnu saistīja sporta sacensību angļu modelis, kas būtu kā izklaide, tāpēc ka viņš vispirms rūpējās par aristokrātijas interesēm, jo pats bija no tās cēlies. Situāciju sarežģīja tas, ka Kubertēns balstījās uz kristietības reliģiskajām doktrīnām, bet Grusē bija pārliecināts ateists, kas sludināja revolucionārās Republikas antiklerikālās idejas. Komunāriem pat bija savs kalendārs, kas atcēla kristīgo laika skaitīšanu. Tādā veidā Kubertēna un Grusē sadursmi par uzskatīt par sporta vēsturē pirmo ideoloģisko konfliktu. [Protams, ka tas tā nav, visdrīzāk jau par pirmo ideoloģisko konfliktu var nosaukt šo: „Kristietībai kļūstot par Romas impērijas vienīgo valsts reliģiju, vispārējā pagānisma vajāšanas un iznīdēšanas vilnī 394. gadā (293. olimpiādes 1. gads) tika aizliegtas arī Olimpiskās spēles, bet Olimpijas Zeva templis 426. gadā nodedzināts.”- tas no Vikipēdijas – t.p.]
Atgriežoties pie aprakstītās reakcijas uz Kubertēna uzstāšanos, tad to var raksturot, kā par to runā daži mūsdienu pētnieki, par graujošu. Patriks Klastrē to vispār nosauc par izgāšanos, „kas spieda jauno franču baronu meklēt sabiedrotos aiz Lamanša un Atlantijas otrā pusē”, vēl vairāk, sākot pīt intrigas, un slēgt separātus līgumus ar visiem pēc kārtas. Tas bija sarežģīts periods aristokrātam, kas nebija pieradis izjust atklātu pretestību publiskās diskusijās. Taču veiksme Kubertēnam tomēr uzsmaidīja un viss viņam beidzās tīri labvēlīgi. Pēc diviem gadiem, 1894. gada 23. jūnijā atkal Sorbonnā un atkal konferences „Fiziskās nodarbības mūsdienu pasaulē” ietvaros 15 pārstāvji no 12 valstīm (Argentīna, ASV, Beļģija, Bohēmija, Francija, Grieķija, Itālija, Jaunzēlande, Krievija, Lielbritānija, Ungārija un Zviedrija ) dibina Starptautisko Olimpisko komiteju (SOK).
SOK dibinātāji kļūst par nacionālo olimpisko komiteju (NOK) dibinātājiem savās valstīs, lai nodrošinātu nacionālo delegāciju piedalīšanos I SOK Starptautiskās Olimpiādes spēlēs Atēnās 1896. gadā. Par pirmo SOK prezidentu (1894-1896) ievēl SOK locekli (1894-1899) no Grieķijas Demetriusu Vikelasu (1835-1908) tāpēc, ka bija pieņemts lēmums – pirms Spēlēm - organizāciju ir jāvada tās valsts pārstāvim, kur notiks Olimpiāde. Taču šo nolikumu atceļ jau pēc otrajām Spēlēm, kad Kubertēns, kuru bija ievēlējuši par SOK prezidentu (1896-1925) pirms II Olimpiādes Spēlēm Parīzē, kad viņš paliek par organizācijas galvu līdz 1925. gadam.
Vienīgais, kas tolaik nedeva mieru Kubertēnam, bija uzradusies opozīcija. Olimpiskā ideja acīmredzami nespēja stabili aptvert visu sabiedrību. Daudzus sekojošos gadus viņš nepārtraukti sarakstījās ar vienu Francijas sporta sabiedrību līderiem, slavenu ārstu Filipu Tisjē (1852-1925), kuram viņš vairākus gadus piedāvāja kļūt ne tikai par SOK locekli, bet pat par viceprezidentu (pirmo reizi vēstulē 1896. gada 23. jūlijā). Tāda Kubertēna neatlaidība, piedāvājot sadarboties Francijas vadošajam neiropsihiatram, bija saprotama. Sākumā SOK vadībā Kubertēns centās nepielaist zinātnes pārstāvjus un īpaši – ārstus. Pētnieks Džons Makaluns uzskata, ka Kubertēns, kurš saprata, ka pašam nav nopietnas izglītības, bijās no jebkuriem speciālistiem, saprotot, ka nespēs piedalīties zinātniskos disputos un apspriest tādas nopietnas tēmas un jautājumus, konkrēti: higiēnas un fizioloģijas jautājumus.
Taču olimpiskās kustības attīstība sāka akūti prasīt sadarbību ar zinātni un, kā SOK prezidentu Kubertēna autoritāti vairs nekas neapdraudēja. Viņš tagad varēja „vienkārši” vest sarunas pat ar valstu prezidentiem vai zinātnes pirmā lieluma spīdekļiem. Turklāt vienoties ar Tisjē bija principiāli svarīgi divu iemeslu dēļ: pirmkārt, viņš bija pazīstams zinātnieks medicīnas nozarē; otrkārt, opozīcijas līderis, kas kavēja olimpisma attīstību.
Turklāt sākumā Filips Tisjē bija opozīcijā ne tikai Kubertēnam, bet arī viņa vizavī Grusē, kaut arī ar pēdējo viņš tomēr atrada kopīgu valodu – viņi izstrādāja sadarbības platformu. Iespējams, te spēlēja zināmu lomu tas, ka viņi abi bija Sorbonnas Medicīnas fakultātes absolventi, kaut arī Grusē nekad nebija bijusi ārsta prakse. Tisjē kredo bija tāds, ka fiziskiem vingrinājumiem bija jākalpo, lai audzinātu bērnus „vienkāršus, labus, skaistus” un bez jebkādas piespiešanas uz sacensībām. Attiecībā pret pieaugušajiem galvenais bija brīvprātības princips, lai trenētu ķermeni terapeitiskiem un higiēnas mērķiem. Ja Grusē oponēja Kubertēnam galvenokārt, ideoloģisku iemeslu dēļ, tad Tisjē uzskatīja anglo-amerikāņu sporta modeli par pa īstam kaitīgu, tāpēc ka tas traumē ne tikai ķermeni, bet arī psihi. Pēc simts gadiem Tisjē uztraukums vairs neprasa komentārus, viņa prognozes ir kļuvušas par pastāvīgu sporta sarunu tēmu.
[Nav noslēpums, ka mūsdienu lielais sports traumē cilvēkus, liek sasniegt uzvaru par katru cenu, liek lietot neskaitāmus preparātus, aizliegtus vai neaizliegtus, kas sagrauj cilvēku gan fiziski, gan psihiski – daudziem aktīvo sporta gaitu beigšana kļūst par morālu traumu. Tiešām. Ko tur komentēt? – t.p.]