Nezināmā olimpisko spēļu vēsture._2

Fragmenti no Alekseja Kilasova grāmatas "Apgredzenotais sports. Mūsdienu olimpisma avoti un jēga". Iepriekšējo lasiet šeit.

2. turpinājums.

Francijā interese par antīkajām olimpiskajām spēlēm parādījās XCVIII gadsimtā, nedaudz vēlāk nekā Vācijā. Ar ideju, sarīkot Olimpiskās spēles Parīzes municipalitātē, griezās pilsonis Esprī-Pols de Lafons-Pulotī, taču mērijā sākumā atteica viņa ideju. Pēc daudziem gadiem SOK 23. sesijā, 1924. gadā tajā pat Parīzē minētā pilsoņa ideja tika augsti novērtēta. Bija jau arī par ko sajūsmināties, 1796. gadā Parīzē notika Pirmā Republikas Olimpiāde par godu senajām spēlēm. Vairāk nekā 300 000 skatītāju 1. vandemjērā (vīnogu mēnesī, kas ilga no 22. septembra līdz 22. oktobrim; pēc Gregora kalendāra – 22. septembrī) sapulcējās Marsa laukumā, lai nosvinētu jaunās ēras trešo gadadienu, kas tika pasludināta vienā laikā ar republiku.

Pirms spēlēm notika teatralizēts uzvedums par laikmetu pārmantojamību. Sporta sacīkstes sākās pulksten 16 ar septiņu skrējienu sēriju ar 50 dalībniekiem katrā un uzvarētāju iekļūšanu finālā. Finiša distancē no septiņiem atlētiem līderos izvirzījās divi. Abi finišu sasniedza praktiski vienlaicīgi, tāpēc par uzvarētājiem atzina abus: studentu Žanu-Žozefu Kosmu un grenadieri Vijmero. Pēc tam notika jāšanas sacīkstes, kurās uzvarēja pilsonis Tjuro, sacensības beidzās ar antīko ratu braucienu. Ekipāžām bija jāveic sešus apļus ap torņiem Marsa laukuma augšgalā. Šajās sacensībās uzvarēja pilsonis Rožē.

 

 

Noslēguma ceremonijā čempioni svinīgi nobrauca gar tribīnēm antīkajos, četrjūga kaujas ratos (kvadrigās). Viņiem par godu sarīkoja salūtu, kas ievadīja jaungada svinības, kas ilga visu nakti. Nākošā dienā avīze „La Moniteur” rakstīja: „Var teikt, ka tas bija sekmīgs svētku apvienojums ar Senās Grieķijas spēlēm, kas sola nākotnē atgriezt mieru un sabiedrības labklājību, bet ar valdības atbalstu – vēl arī slavu dalībniekiem, kas ieguva īstu baudu, piedaloties sacensībās, kas turklāt bija visai interesantas tautas vidū”. Vispār, Parīzes presē bija daudz jūsmīgu atsauksmju par šīm sacensībām.

Otrā Republikas Olimpiāde notika pēc gada, tajā pašā dienā 1797. gada 22. septembrī pēc mūsdienu laka skaitīšanas. Sacensību programma nemainījās. Līdzīgas sacensības notika arī Anžē pilsētā.

Trešajā Republikas Olimpiādē dalību ņēma arī atlēti no Francijas nesen iekarotajām, jaunajām teritorijām: Itālijas, Nīderlandes un Šveices. Olimpiādes atklāšanas laikā, 1798. gada 22. septembrī pirms startiem sportisti sarīkoja defilē ar teritoriju karogiem. Tādā veidā tā bija īsta starptautiska Olimpiāde, kur notika mums tik ļoti ierastā dalībnieku parāde. Sacensību programmu papildināja: cīņa, jāšanas turnīrs ar šķēpiem kā bruņinieku laikos un skriešana dažādās distancēs. Pirmo reizi sporta vēsturē, lai iezīmētu sacensību laukumus, lietoja metrisko sistēmu, bet rezultātu fiksēšanai izmantoja divus hronometru – jūras pulksteņu - pārus.

Novērtējot Republikas Olimpiādu efektu un pēc Vācijas sacensību parauga, apmēram 30 gadus – līdz pat 1885. gadam – dažādās Francijas pilsētās notika Skolēnu Olimpiskās spēles. Spēļu pārtraukšana bija saistīta ar to patrona Ferdinanda de Lesepsa (1805-1894) bankrotu, kas izputēja Panamas kanāla būves laikā. Milzu bagātība, kas tika iegūta, nododot ekspluatācijā Ēģiptē izbūvēto Suecas kanālu, diemžēl nesedza izdevumus, lai realizētu jaunu gigantisku projektu Amerikā. Taču Lesepss neatmeta olimpisko spēļu ideju. Viņš bija Parīzes Vispasaules izstādes Direktoru padomē gadu pirms tās sarīkošanas 1888. gadā un vērsās pie Nacionālās fiziskās audzināšanas līgas ar priekšlikumu izstādes laikā sarīkot Olimpiādi.

Līgu vadīja Parīzes pilsētas deputāts, bijušais komunārs Paskāls Grusē (1845-1909). Vēršanās pie šī cilvēka nebija nejauša. Izstāde tika veltīta Revolūcijas (1789-1794) sākuma 100 gadu jubilejai un Lesepss uzskatīja, ka organizēšanas pasākumiem būtu jāpieslēdz arī vienu no pašiem pazīstamākajiem komunāriem, lai ar viņa palīdzību atjaunotu vienu no slavenākajiem Revolūcijas pasākumiem – Republikas Olimpiādi. Grusē jau no sākuma ideja iedvesmoja, tāpēc ka viņš bija kaismīgs fiziskās kultūras piekritējs. Lesepsa pasākuma veiksme bija apstāklī, ka Grusē bija ne tikai pieredzējis politiķis, bet arī neparasti populārs sabiedriskais darbinieks.

Savas karjeras sākumā Paskāls Grusē bija Sorbonnas students un apskatnieks avīzē „Marseljēza”, kur nesaudzīgi kritizēja bonapartisko režīmu (1852-1870) un veicināja tā krišanu. Reiz, kad pret avīzes redakciju aizvainojoši izteicās imperatora brālēns Pjērs Bonaparts (1815-1881), Grusē izaicināja viņu uz dueli. Kad avīzes līdzstrādnieks, divdesmit gadīgais vecais Viktors Nuārs (1848-1870) kā sekundants ieradās prinča savrupmājā, tas vienkārši viņu nošāva.

Paskāls Grusē atbildēja ar niknu rakstu avīzē, kur aicināja gāzt Napoleona III (1808-1883) režīmu. Šajā dienā, 1870. gada 10. janvārī Parīzi pārņēma stihiski mītiņi, protestējot pret Bonaparta patvaļu. Varas iestādes nežēlīgi apspieda dumpi. Paskālu Grusē arestēja un ieslodzīja cietumā, taču jau 1870. gada 4. septembrī – Republikas pasludināšanas dienā - atbrīvoja, jo bonapartistu režīms drīz vien krita. Nākošā aktīvā piedalīšanās Parīzes komūnā (1871. gada 18. marts – 28. maijs) viņam maksāja izsūtīšanu trimdā uz Jaunkaledoniju. Tomēr viņa izdevās bēgt. Apmeties Anglijā, viņš ar pseidonīmu Andrē Lorī sāk izdot daudzsējumu garstāstu un romānu sērijas jaunatnei. Pirmo sēriju sauca „Skolas dzīve visos laikos un visās valstīs”, kur viņš aizraujošā formā stāsta par skolas audzināšanas metodēm, propagandējot pusaudžu sportisko rūdījumu un darbaudzināšanu. Lorī pedagoģisko stāstu varoņi ir audzēkņi un to pasniedzēji senajās Atēnās, Spānijā, Itālijā, Krievijā, ASV, Šveicē, Zviedrijā un Japānā.

Taču lielākais Paskāla Grusē sasniegums kā rakstniekam bija viņa literāro opusu otrā sērija, no kuras var izdalīt idejisko bāzi un sižeta līnijas romāniem „Kapteiņa Granta bērni” (1867) un „Noslēpumu sala” (1874). Visiem zināms šo darbu autors ir Žils Verns (1828-1905), kas pārstrādes procesā tikai deva tiem māksliniecisku pilnību, ienesot savu spīdošo tehniku un, kā pats rakstīja izdevējam Etcelam (1814-1886), „aizveda situāciju līdz atrisinājumam”. [Jāpiebilst, ka te nav runa par autortiesību pārkāpumiem, vai toreiz tādas maz bija? Turklāt, abi rakstnieki bija pazīstami, jo sadarbojās ar vienu un to pašu izdevēju Pjēru-Žilu Hetcelu (1814-1886). Ir versija, ka Lorī ir „piespēlējis” sižetus arī citiem Verna romāniem, piemēram, „Begumas pieci simti miljonu” (1879). Lorī pazīstams kā zinātniskās fantastikas autors arī ar romānu „Les Exilés de la Terre — Selene-Company Limited”(1887) un citiem darbiem –t.p.]

Tātad, leģendārais Paskāls Grusē ar entuziasmu sāka gatavot Olimpiskās spēles Parīzes Vispasaules izstādes paviljonos. Tā ir tā pati 1889. gada izstāde, kurai jāpateicas par to, ka parādās nākošais Parīzes simbols – slavenais Eifeļa tornis, kas tā nosaukts par godu tā konstruktoram Gustavam Eifelim (1832-1923).

Grusē vadītā Nacionālā fiziskās audzināšanas līga konkurēja ar citu organizāciju – Fizisko nodarbību propagandas komiteju, kur ģenerālsekretārs bija Pjērs de Kubertēns. Vēlāk komiteja ieguva tās dibinātāja Žila Simona (1814-1896) vārdu. Grusē un Kubertēna organizācijas ņēma aktīvu dalību ikgadējos Pasaules sabiedrisko savienību kongresos, uz kuriem tika uzaicinātas daudzas izcilas personas no visiem Francijas sabiedrības slāņiem: armijas, Parīzes akadēmijas, Politisko zinātņu skolas, Sociālās ekonomikas biedrības. Kongresam bija jākalpo, lai celtu fiziskās audzināšanas un sporta prestižu un saņemtu atbalstu no visām sociālajām grupām un sabiedriskajām organizācijām.

Turpinājums seko.