Pirmais periods aptver laika posmu, kad atdzima interese par Antīko laiku sporta sacensībām un vairākās valstīs notika sacensības, kas centās atjaunot seno spēļu garu, taču bez jebkādiem sakariem starp šo spēļu organizatoriem.
Par Otro periodu mūsdienu olimpiskās kustības vēsturē var uzskatīt laika posmu, kas sākās ar SOK dibināšanu, pirmo mūsdienu olimpisko spēļu sarīkošanu 1896. gadā un beidzās ar 2. pasaules kara sākumu. Šajā periodā tika radīta bāze visu nākošo olimpisko spēļu programmām, organizatoriem cenšoties spēļu programmā izvēlēties tikai tos sporta veidus, kuros acīmredzamāki ir panākumi. Sportistu uzvaras sacensībās valstīs-nācijās tika uztvertas kā valsts prestiža nostiprināšanas jautājums.
Lielā mērā atzīstot nopelnus olimpiskās kustības atjaunošanā, SOK tiesības rīkot olimpiskās spēles piešķīra tām valstīm, kas deva savu artavu olimpiskās kustības atjaunošanā: Grieķijai (1896), Francijai (1900), ASV (1904) - kaut arī pirmās OS pirms SOK dibināšanas notika Kanādā, Lielbritānijai (1908), Zviedrijai (1912) un Vācijai (1916), lai gan pēdējās tā arī nenotika.
Trešais periods formāli sākās 1948. gadā, taču to faktiski jāsāk ar 1952. gadu, kad Spēlēs pirmo reizi dalību ņēma padomju komanda. Šo periodu raksturo ne tik daudz sportiskā cīņa, bet gan divu sistēmu: kapitālistiskās un sociālistiskās konkurence politikas jomā. 1948. gadā SOK demonstratīvi atteica divām valstīm, kas izraisīja karu – Vācijai un Japānai – piedalīšanos Spēlēs, taču nekonsekventi, jo pārējās bijušās nacistu sabiedrotās Spēlēs piedalīties varēja. XVI Olimpiskās spēles Melnburnā tika izmantotas veselai akciju parādei: Irāka atteicās piedalīties, protestējot pret Anglijas, Francijas un Izraēlas agresiju Ēģiptē; Ķīna nepiedalījās, jo Spēlēs tika pielaista Taivāna kā valsts; Holande, Spānija un Šveice atsacījās no dalības, protestējot pret padomju armijas ievešanu Ungārijā, pēdējā iedvesmota no tāda atbalsta, ar entuziasmu piedalījās spēlēs, taču komanda pēc tam demonstratīvi atteicās atgriezties mājās, protestējot pret sociālistisko režīmu, kas tika nodibināts Ungārijā. Vācija šajā periodā piedalījās kā vienota komanda (VFR plus VDR), taču vēlāk pārtrauca šo praksi [tas nenozīmē, ka komandu sacensībās Apvienotajā Vācijas komandā piedalījās abu valstu pārstāvji vai pārstāves – t.p.]. 1972. gadā, Minhenē, apspriežot Spēļu rezultātus, vienotas komandas jautājums aktualizējās atkal. Vēl viens piemērs – Koreja, pēc ilgām debatēm par Dienvidkorejas un KTDR apvienošanu 1992. gadā abas iznāca uz spēlēm zem viena karoga ar pussalas kontūru. Perioda beigas sakrita ar PSRS sabrukumu un „aukstā kara” beigām, kad 1992. gadā Barselonas olimpiādē bijušo PSRS republiku komanda pēdējo reizi sacentās kā viena, taču jau zem SOK karoga.
Ceturto jeb mūsdienu periodu var raksturot kā divpolārās pasaules cīņu globalizācijas apstākļos. Austrumu un Rietumu konkurence izpaudās kā „savējo” sporta veidu: tradicionālo Austrumu sportu un ASV tā saukto ekstremālo, Kalifornijas kultūras radīto izklaižu iekļaušana spēļu programmā. Pēc tam, kad notika olimpiskās kustības komercializācijas reforma, olimpisko spēļu programmas veidošanai pieslēdzās sponsori. Sponsori ignorēja televīzijai „neinteresantos” sporta veidus, rezultātā krasi samazinājās tiem atvēlētais ētera laiks. Tas notika par spīti Olimpiskajai hartai, kas paredz, ka visi sporta veidi Spēlēs ir vajadzīgi un vienlīdzīgi. Talibana kustības garīgie līderi, kuri bija nākuši pie varas Afganistānā, paziņoja, ka Olimpiādes ir sātana radītas un salīdzināja tās ar pirms islāma Džahilijas laikmeta mežonības periodu, rezultātā Afganistānas komandai tika aizliegts piedalīties olimpiskajās spēlēs. Mūsdienu periodā valstis vairāk atbalsta tos sporta veidus, kas ir iekļauti olimpisko spēļu programmā. Panākumi šajos sporta veidos tiek uzskatīti par valsts prestiža jautājumu. Tas rada milzīgus šķēršļus nacionālo sporta veidu attīstībai pasaules valstīs, kur tiem ir gadsimtiem ilgas tradīcijas, un arī mūsdienās radītiem, ekstremālajiem sporta veidiem. Sporta tagad apskata tikai caur olimpisko spēļu prizmu – tas ir ticis „apgredzenots”.
Jāatzīmē, kaut arī Olimpiskās spēles mūsdienu sportā tiešām ieņem tik vadošu lomu, tām ir arī visai spēcīgi konkurenti. Viens no rādītājiem šajā ziņā ir sacensību kopējais teleskatītāju skaits. „Formulas 1” sacensības sezonas laikā TV 206 valstīs noskatās 57 miljardi sporta mīļotāju, FIFA pasaules futbola čempionātu – 38 miljardi, bet Vasaras olimpiskās spēles, kas tiek translētas uz 220 valstīm [autors domā arī atkarīgās teritorijas – t.p.], skatās 36 miljardi cilvēku. Ziemas olimpiskās spēles, IAAF vieglatlētikas pasaules čempionātus, IRB regbija čempionātus, Francijas atklātos tenisa turnīru un slaveno velobraucienu, ASV IFAF kausu amerikāņu futbolā skatās jau „tikai” miljoni.
Protams, sporta programma Spēlēs mainās un daudzas sporta federācijas uzskata par godu, ja to sporta veidi ir pārstāvēti spēlēs. Lai gan ir federācijas, kas nemaz nevēlas olimpiskajās spēlēs piedalīties. Piemēram, autosporta federācija FIA un spēka ekstrīma federācija PLSE. Ir pat tādi sporta veidu pārstāvji, kas pretnostata savus sporta veidus olimpiskajiem, piemēram, parkūrs, kaitsērfings, roupskipings, kā arī tradicionālās spēles un nacionālās sacīkstes.
Arī olimpiskajā programmā viss nav tik vienkārši. No vienas puses, olimpiskie futbola un tenisa turnīri nav tik prestiži kā pasaules mēroga sacīkstes šajos sporta veidos. No otras puses, lauka hokejam, vingrošanai un ātrslidošanai MIL pievērš vislielāko uzmanību tieši olimpiskajās spēlēs. Šajā situācijā SOK nākas dotēt mazāk iespaidīgos veidus un iekļaut spēļu sastāvā skatāmākus, piemēram, snovbordu, BMX, pludmales volejbolu.
[Tālāk centīšos pārtulkot grāmatas 1. nodaļu, kas stāsta tieši par olimpisko spēļu vēstures pirmo periodu, kas mums vismazāk zināms. Jāpiebilst tikai, ka arī Ziemas olimpiskajām spēlēm ir sava priekšvēsture (to autors apskata grāmatas 3. nodaļā) un tā nesaistās tikai ar to, ka ziemas sporta veidi – daiļslidošana un ledus hokejs bija iekļauti divu agrīno vasaras spēļu programmās. Lielākās sacensības ziemas sporta veidos iedibina Zviedrija, kur 1901. gadā notiek pirmās Ziemeļu spēles. Ziemas sporta veidu ieslēgšanu Olimpiskajās spēlēs piedāvāja jau I Olimpiādē (daiļslidošanu), II Olimpiādes programmā jau tika iekļauta ātrslidošana, kas nenotika, jo neizdevās laikus uzbūvēt sacīkšu celiņus. Ziemeļu spēļu vēsturē galveno lomu nospēlē Ērika Johana Vidmarka (1850-1909) pūles, kuram izdodas pievērst zviedru sporta aprindas šai idejai. Ar Zviedrijas pārstāvja SOK Viktora Gustava Balka (1844-1928) palīdzību tiek izveidota Zviedrijas Centrālā sporta attīstības biedrība, bet jau 1899. gadā tiek nolemts sarīkot Ziemeļu spēles (Nordic Games). Pirmās spēles notiek 1901. gadā un tās regulāri norisinās līdz pat 1926. gadam, kad notiek VII Ziemeļu spēles. Bez ierastajiem ziemas sporta veidiem spēlēs sacensības (programma visu laiku mainās) notiek arī: autobraukšanā, lidojumos ar gaisa baloniem, bendijā (hokejā ar bumbiņu), jāšanas sportā, paukošanā, ledus burāšanā, suņu pajūgu sacīkstēs, militāro patruļu sacīkstēs (biatlona priekštecis), motosportā, šaušanā un peldēšanā. Visu spēļu galvenā norises vieta ir Stokholma, 2. un 4. spēlēs paralēli arī Osterzunde. Valstu skaits svārstās no 4 piektajās spēlēs, kas notiek 1917. gadā un kara dēļ tajās piedalās tikai skandināvu komandas, līdz 11 – trešajās un septītajās spēlēs. Zviedru biedrība II Spēles grib sarīkot Kristiānijā (tā tolaik sauc Oslo, Norvēģija atrodas ūnijā ar Zviedriju), taču norvēģi uzskata, ka nav tām gatavi, tomēr ar pūlēm 1903. gadā izdodas sarīkot Norvēģijas Ziemas sporta veidu nedēļu, kas kārtas numuru nesaņem. Te norisinās - pat tenisa turnīrs. Neskaitot Zviedriju, sacensībās ir piedalījušās komandas no: Austrijas, Ungārijas, Vācijas, Dānijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Polijas, Krievijas, Rumānijas, Somijas, Francijas un Čehoslovākijas.
Kad panākumus 1924. gadā piedzīvo eksperimentālās ziemas sporta sacensības zem SOK patronāžas – Starptautiskā sporta nedēļa par godu VIII Olimpiādei Parīzē, ko vēlāk nosauc par I Ziemas olimpiskajām spēlēm un tiek nolemts 1928. gadā rīkot II Ziemas olimpiskās spēles, kļūst skaidrs, ka dublēt tās nav vērts un Ziemeļu spēļu vēsture ir galā. – t.p.]