IZGĀZTUVE

 

«Izgāztuve» ir mana pirmā publikācija (žurnāls "Vīrietim" 1999. gads. mausna piezīme) taču ar literāro jaunradi nodarbojos jau sen. Sevišķi esmu iecienījis zinātniskās fantastikas (science fiction) un fantāzijas(fantasy) žanrus. Nezinu, kādi būs nākotnē mani literārie darbi, bet ļoti ceru, ka nebūšu vienīgais, kurš centīsies   atjaunot interesi par šiem kādreiz tik populārajiem žanriem fantāzijas žanriem latviešu auditorijā."
Kaspars Bērziņš

Ass rudens vējš plivināja vecā Krišonkuļa matus un trieca sejā lietus lāses. Viņš lēnām gāja pa dubļaino un slideno taku. Nostāvēt bija pagrūti, bet balstoties uz pamatīgās ozolkoka nūjas, viņam izdevās noturēties. Līdz pamestajai kokzāģētavai, kurā Krišonkulis mitinājās, vēl bija labs gabals. Tiešā gaisa līnijā līdz tai nebija tālu, bet taka meta, garu, garu līkumu. Viņš ar skumjām atcerējās pagājušo vasaru, kad viss bija sauss un varēja droši noturēties uz kājām pat mērenā žvingulī esot. Tagad pārvietošanās bija kļuvusi apgrūtinoša arī bez krietnas grādīgā devas. Uz brīdi apstājies, vīrs atspiedās pret nūju un. notrausis mitrumu no sejas, pārlaida skatienu apkārtnei. Visapkārt pletās pussapuvušu zāģskaidu kaudzes, sadauzīta stikla tara, sarūsējušu cauruļu un vadu mudžeklis. Vējš drūmi gaudoja grēdās sakrautajās skārda kannās, dzenāja papīra driskas un sīkas nodzeltējušas lapiņas pāri plašajam izgāztuves laukam. Tālumā aiz atkritumu kaudzēm bija redzama kokzāģētavas ēka - vienīgā, kas bija palikusi neskarta.

 

Varbūt līdz tai var aiziet pa taisno, nevis mocīties pa slideno taku?» Krišonkulis sev jautāja. Tomēr laikam neizdosies gan. Vasaras laikā šis smirdošais labirints bija vietām izbrienams, bet tagad vairs ne. Nav jēgas riskēt un iekulties kādā ķēpīgā vircas bedrē. Krišonkulis nopūtās un atsāka grūto ceļu pa taku, «Saimnieks varēja par mani labāk parūpēties,» viņš nikni nodomāja, cīnīdamies ar neganto vēju. Bija  jau vairāki mēneši, kopš viņš pieskata šo smelkni. Viņš strādāja par sargu un mitinājās blakus, pamestajā kokzāģētavas kantora ēkā, kurā, kā par brīnumu, bija saglabājusies elektrība un par tās lietošanu viņam nebija jāmaksā. Ne reizi šajā nostūrī nebija ieradies nedz nodokļu inspektors, nedz arī kāds cits varas pārstāvis. Tur gan Saimnieks visu nokārtoja, rūpēdamies, lai neviens nebāztu savu degunu. Kopš Krišonkulis te sāka strādāt, viņam nebija radusies vajadzība likt lietā savas sarga pilnvaras, ja neskaita tās reizes, kad bija jāpatriec pāris ziņkārīgu zeņķu un nācās ieskaidrot dažām sēņotājām, kurā pusē atrodas pilsēta. Atceroties šos gadījumus, virs nosmīnēja bārdā. Tuvumā atradās karaspēka daļa, un nepiederošām personām nebija vēlams ieklīst tās teritorijā. Vecenes, sargu ieraudzījušas, laidās mukt, jo nosprieda, ka ieklīdušas aizliegtajā zonā. Veco sievu izturēšanās nepārsteidza, jo Krišonkulim mugurā bija tāds pats zaļi plankumots uzsvārcis kā kareivjiem.

Sasniedzis savu būdu, Krišonkulis atviegloti nopūtās. Pēc nogurdinošā ceļa bija prieks apsēsties vecajā krēslā un ieraut kādu glāzīti. Vecais vīrs ielēja no degvīna pudeles nelielu mēriņu un vienā paņēmienā to iztukšoja. Pēc brīža Krišonkulis aizsmēķēja lēto bezfiltra cigareti un izpūta kodīgus dūmu mutuļus. Mazliet skumīgi vienam tā sēdēt. Kamēr vecā bija dzīva, viņš nejutās tik vientuļš. Tiesa gan, brīžiem viņa stipri krita uz nerviem ar savu purpināšanu un pārspīlēto taupību. Cik reižu viņam vajadzēja noklausīties garu, garos sprediķus, kad bija tā pavairāk uzņēmis uz krūts. Un tas notika nepavisam ne tāpēc, ka vecā uztrauktos par dzīvesbiedra veselību. Nē! Pati mīlēja krietni iemest. Sirdēstus viņai sagādāja tas, ka, lūk, nauda šim nolūkam tiekot par daudz tērēta. Taupība arī viņu noveda kapā. Dzēra viņa retāk, to nevarēja noliegt, bet dzeramais parasti bija kontrabandas kamīnspirts, kas maksāja lētāk. Tā reiz, pēc riebīgās suslas dzeršanas vecā vairs augšā necēlās

Krišonkulis nopūtās un ielēja vēl vienu glāzīti. Tas bija īsts šņabis. Reizi mēnesi līdz ar samaksu Saimnieks atveda arī pudeli. Viņš loti negribēja, lai sargs algas dienā kādā pilsētas krogā piedzertos un sāktu muldēt par savu darbu. Labāk lai piemetas tepat uz vietas. It kā būtu nezin kādi noslēpumi jāglabā! Šī piesardzība Krišonkulim šķita neizprotama. Tik un tā jābrauc uz pilsētu pēc pārtikas un citām nepieciešamām lietām. Saimnieks pats ari šķita mazliet dīvains. Vienmēr tik steidzīgs, tik nerunīgs, tik... bezpersonisks. Krišonkulis izpūta dvašu un iedzēra. «Kas man par daļu,» viņš filozofiski sprieda. «Ar darbu šis mani nodrošina, algu, kaut ari nelielu, maksā kārtīgi, un kaulus darbiņš nelauž. Un dabūt darbu šajos laikos kļūst arvien grūtāk. It sevišķi tādiem kā es.»

Par spīti noslēgtajam dzīvesveidam, Krišonkulis tomēr savas dienas nevadīja absolūtā vientulībā. Laiku pa laikam viņš ar mopēdu aizlaida līdz pilsētai iepirkt pārtiku un pie viena apciemot kādu vecu paziņu. Atceļā varēja ielūkoties pie Arnolda - mazliet paputējuša zemnieka. Ar lauksaimniecību šim vīram diez kā negāja, toties pašbrūvēto gan viņš prata taisīt.

Vēl aiz izgāztuves, ne pārāk dziļi mežā, zemnīcā dzīvoja jukušais Ansis. Jukušais? Jā, Ansis bija paviegls prātiņā, kas bija, tas bija. Nenosakāma vecuma vīrelis ar mūžam smaidošu zeņķa seju, kurai pielipušas smieklīgas bārdas pūciņas. Krišonkulis uz Anša mitekli nekad negāja, toties Ansis gan dažreiz atjoza uz kādreizējo kokzāģētavu. Anša apģērbs bija tik nožēlojams, ka pat dažs labs pilsētas ubags salīdzinājumā ar viņu varēja justies bagāts. Un, lai gan gaisā jau skaidri jūtams bija ziemas tuvums, Ansis kā bija, tā palika ģērbies skrandās un cauros apavos, pie tam šķita, ka gadalaiku maiņa viņu ne mazākā mērā neuztrauc. Šis pasaku rūķim līdzīgais vīrelis mēdza uzrasties visnegaidītākajos brīžos un gvelza visādas blēņas, kā jau daždien Dieva dots cilvēciņš.

Domājot par Anša dīvainībām, Krišonkulis pēkšņi saklausīja aiz ārdurvīm tādu kā skrāpēšanos un žēlabainus īdienus. Vīrs pasmīnēja. Jā... bija viņam vēl viens biedrs. Nodzēsis izsmēķi, Krišonkulis piecēlās un atvēra durvis. Salīgi skurinoties un sprauslājot, iekšā aši ietecēja Nabaga Mazais Radījums.

- Nu, ko teiksi, draudziņ? - Krišonkulis viņu mīlīgi uzrunāja.

Zvērēns ar spožām, zilām acīm pavērās cilvēkā un, tīksmi murrādams, pieglaudās pie vīra kājām.

Nabaga Mazais Radījums, kā Krišonkulis to iesauca, bija skaists Siāmas runcis, kas atklīda drīz pēc tam, kad Krišonkulis apmetās pamestajā kokzāģētavā. Tas bija pārsteigums! Pa izgāztuvi klaiņoja vairāki kaķi, bet tie visi bija mežonīgi, bailīgi un neuzticīgi. Par tuvošanos nebija ko domāt, - tie bēga  pa gabalu. Bet šis būtiski atšķīrās no savvaļā klaiņojošajiem sugas brāļiem. Tas ne tikai nebēga, bet ieradās pats un, pārkāpis būdas slieksnim, uzreiz rīkojās kā saimnieks. Kažociņš kaķim bija tīrs un zīdains, ķepas smalkas un slaidas, bet purniņš tik smails ka likās, tas varētu izbakstīt cauri sienai. Runcis tūlīt ielēca Krišonkulim klēpī un ērti iekārtojās. Bija skaidri redzams, ka tas kādreiz bija mitinājies pie cilvēkiem, bet kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ zaudējis savus saimniekus. Tieši tāpēc Krišonkulis to līdzjūtīgi nosauca par Nabaga Mazo Radījumu.

- Kis, kis, mincīt, - virs to nokratīja zemē un aicināja pie sagrabējušā ledusskapja. Radījums tūlīt pieskrēja pie nolietotās baltās kastes kā pie sena paziņas un ar priekškājām atspiedās pret durvīm. Krišonkulis to atbīdīja nost un, atvēris ledusskapja durvis, izņēma pienu, ar ko pacienāt savu mazo istabas biedru. Viņam bija žēl Nabaga Mazā Radījuma, kas bija pamests viens saltajā pasaulē, gluži tāpat kā viņš pats.

Pēc trešās glāzes vīrs izjuta nepārvaramu tieksmi ar kādu parunāt, un, kad kaķis paēdis un apmierināts saritinājās gultas kājgalī, Krišonkulis stāstīja kādu senu ainu no dzīves. Mazais Radījums bija pacietīgs klausītājs un neuztraucās, ja vīram brīžam sametās mēle. Nez, ko sacītu Arnolds, redzot Krišonkuli šādi sēžam un sarunājamies ar runci? «Droši vien domātu, ka esmu tikpat ķerts kā Ansis,» virs nodomāja.

Jau krietni pāri pusnaktij pudele bija gandrīz tukša, un Krišonkulis aizsnaudās ar pusizdzisušu cigareti pirkstos. Tajā naktī viņam nedeva mieru murgi. Kādā brīdī viņš sapņoja, ka guļ savā istabā, kur kā statuja uz grīdas sēdēja Siāmas runcis. Krišonkulis ielūkojās kaķa acīs un atklāja, ka raugās divās akās, kur ūdens atspulgā pretī vērās paša seja. Sev par pārsteigumu, vīrs saprata, ka raugās dzīvnieka galvaskausā, kas bija kā doba lode, no iekšpuses klātaar mirdzošu spoguli. Pēkšņi vienā istabas kaktā atskanēja tikko jaušams troksnis. Krišonkulis pašķielēja. Uz grīdas iztecēja resna, pelēka pele. Tā apstājās un, ieraudzījusi sastingušo kaķi, metās bēgt. Nākamajā mirklī statuja sakustējās un ar vienu lēcienu panāca medījumu. Pele tomēr izķepurojās un paguva iesprukt sienas šķirbā. Kaķis aši pacēla ķepu un... iegremdēja to sienā tā, it kā tās vispār nebūtu. Pēc brīža ķepa no sienas iznira un kaķa nagos, nejēdzīgi pīkstot, spirinājās pele. Vēl mirklis -un tā pazuda atvērtajā rīklē. Mazais Radījums pagriezās un devās koridora virzienā. Piegājis pie durvīm, runcis izgāja tām cauri un pazuda nakts tumsā. Uz grīdas aiz viņa palika ugunīgas, sarkanas pēdas.

- Ak, Dies, kādi murgi! - Krišonkulis novaidējās un pagriezās uz otriem sāniem.

XXX

Nākamajā rītā vīrs pamodās nelāgā omā.

- Hu, velns, kā tagad derētu kāds aliņš! - viņš noelsās un nedrošā gaitā aizslāja līdz tualetei. Arī tā bija saglabājusies no kokzāģētavas ziedu laikiem. Turpat atradās ūdens krāns, no kura vīrs tūlīt pat ielaida krūzē ūdeni. Viņš to kāri izdzēra sausu, kaut ari ūdens bija auksts un garšoja pēc hlora. Nekā labāka patlaban nebija. Pēc alus jābrauc uz pilsētu, bet tik ļoti negribējās nekur doties ar niķīgo mopēdu. Atgriezies istabā, Krišonkulis nīgri uzlūkoja pustukšo degvīna pudeli.

- Šoreiz Saimnieks mani apkrāpis un iesmērējis nezin kādu draņķi! -- Viņš sirdīgi nospļāvās. - Šitādus murgus! - Pukodamies Krišonkulis lēnā garā pagatavoja brokastis un paēda. Kaut kas viņam nelika mieru. Galva bija smaga un dulna. Tikai pēc brokastīm viņš apķērās.

- Kur Nabaga Radījums!?

Istabā kaķa nebija. Logs bija ciet. Apjucis viņš pārlaida skatienu telpai, līdz tas apstājās pie kaut kā neredzēta. Sākumā vīrs neko nesaprata. Bet tad viņam aizrāvās elpa. Uz grīdas bija pēdas. Kaķa pēdas uz grīdas, kas veda uz aizvērtajām ārdurvīm! Turklāt tie nebija dubļaini, netīri traipi. Ķepu nospiedumi bija kā iededzināti grīdā. Krišonkulim sagriezās galva. Roka pati pastiepās pēc pudeles un salēja degvīna atlikumu rīklē. Tad pirksti atlaidās, un pudele ar dobju būkšķi nokrita uz grīdas.

XXX

Lai gan lietus bija mitējies, debesis klājās svina pelēkas. Gaiss bija dzestrs, un Krišonkuli kratīja viegls drebulītis. Izgāztuve apstaigāta un viss mierīgi, bet atgriezties būdā negribējās. Viņš atradās tālākajā izgāztuves nostūri, kad pēkšņi atkritumu kaudzēs pamanīja savādu rosību. Krišonkulis ieskatījās vērīgāk. Acis viņu nevīla, - tur tiešām līkņāja kāds pelēks stāvs. Tātad kāds iekūlies tur, kur tam nav jābūt! Sargs bargi sarauca uzacis un satvēra rungu ciešāk. Par spīti gadu nastai, spēka kaulos vēl bija gana. Pacēlis rungu, viņš apņēmīgi devās cauri gruvešu kaudzēm svešā stāva virzienā.

- Hei! Ko tu tur dari?! - Noskanēja bargs uzkliedziens.

Stāvs iztaisnojās un pagriezās. Ar savām zilajām dumiķa acīm pretī vērās Anša pūkainais ģīmis - starojošs kā maijmēness.

- Ehē, Krišu papiņ! Sveicināti, mīļais!- Krišonkulis nopūtās un nolaida bozi. Tā tikai vēl trūka!

- Sveiks, Ansi. Izgāztuvē nedrīkst rakņāties, tu taču to zini, - viņš īgni noteica.

- Sen neesam tikušies, dārgais. Vai neatnāksi ciemos pasērst? - Pauninieks nelikās ne zinis par sarga nelāgo omu.

- Nav laika, Ansi. Jāstrādā.

- Jā, jā, kā ta ka jāstrādā! Re ku, es jau ari strādāju. Visu rīta cēlienu sēnītes un odziņas mežā lasīju, -Ansis tarkšķēja tālāk. - Viss jau būtu labi, ja tikai tie nešpetnie gruži kājas nedurstītu.

Ansis izrāpās no atkritumu bedres un priecīgs ļēpoja Krišonkulim klāt. Mugurā viņam bija pelēks, netīrs vamzis, kas sniedzās līdz pat zemei, un vīreļa pēdas nemaz nevarēja redzēt. Vamža garās malas nepārtraukti pinās viņam pa kājām, un pauninieks tikai ar pūlēm tika uz priekšu. Uz pleca šūpojās veļas auklā iekārts, nez ar ko piestūķēts brezenta maiss, bet uz galvas zvārojās bezveidīga,saķepusi zaķenīca, kas acīmredzami bija par lielu tās nēsātājam. Tomēr Ansi tas ne mazākā mērā neuztrauca, un, nokļuvis līdz Krišonkulim, viņš starojoši uzsmaidīja, atsegdams brūnu, izretinātu zobu rindu.

«Nudien izskatās pēc prātu izkūkojuša, norakstīta Ziemassvētku vecīša,» nodomāja Krišonkulis. Viņš teica:

- Vadzi, Anss, pa miskasti nav brīv blandīties. Te neaug ne sēnes, ne ogas. Mežs ir re, kur. - Viņš ar rungu norādīja pretējā virzienā.

- Kur nu, Krišu papiņ! Es takš sēnītes rīta cēlienā salasīju, bet, redzi, kājiņas sāp. Manas tupelītes saplīsa un sadega.

«Tas tā varētu būt, ka apavu viņam vairs nav,» vīrs nodomāja. «Tās galošas viņam jau vasarā juka ārā.»

- Tāpēc es te kādu kurpīti mēģinu salūkot, — Ansis dūdoja. - Vienu tā kā dabūju, - viņš izvilka no sava maisa sapuvušu slēpju zābaku, - bet otru nu nekādi nevaru atrast.

Krišonkulis nopūtās.

– Met prom to draņķi, - viņš teica. - Ja tev nav ko kājās vilkt, atnāc pie manis uz būdu. Man tur vajag būt kādiem lietotiem velteņu zābakiem. Došu tev tos. Nekādi labie tie nav, bet labāk tādi, nekā ar basām kājām, vai ar šitādu šļuru. Tā jau tu nosaldēsi kājas. Vai nejūti pats, ka ziema nāk virsū?

- Vai, kur tu mīļš! - Pauninieks sajūsmā sasita aprepējušās roķeles. - Tencinu, dārgais, tencinu. Man jau kājiņas pašas nesalst, tikai tie zari duras.

Sajūsmā vāvuļodams, viņš klupšus un krišus tuntuļojās Krišonkulim līdzi, kurš bija nogriezies uz takas un slāja uz kokzāģētavu.

Istabā, kaktā, Krišonkulis sadabūja vecos velteņus un pasniedza Ansim, kas tos sajūsmināti saņēma. Notinis no kājām dubļainos lupatu autus, viņš tos rūpīgi salocīja un, izvilcis polietilēna maisiņu, iebāza nožēlojamās driskas tajā, bet maišeli paslēpa atpakaļ savā lielajā brezenta tarbā. Uzstīvējis velteņus kājās, Ansis apmierināts pastaigājās pa telpu.

- Nu, kā? Der? - dāvanas devējs vaicāja.

- Ūu! Krišu papiņ, lieliski! - Ansis priecīgi klaigāja. - Es tagad varu lēkt, skriet un diet! - Viņš palēcās gaisā, ka kankari vien plīvoja.

- Nu, tad jau labi. - Krišonkulis nosmīnēja bārdā.

Ansis pietipināja pie savas tarbas, parakājās tajā un, izvilcis kaut ko, sniedza mājas saimniekam. Tā bija kaltētu sēņu virtene.

- Tas tev, labiņais, par to jauko dāvaniņu. Krišonkulis apmulsa. Negribējās šo velti ņemt, bet neērti bija ari atteikt.

-- Paldies tev, Ansi. - Viņš pasmaidīja un nolika sēnes uz galda. - Bet kā tu pats... Tev nevajag... sēnes?

" Nu, man jau to vēl gana, - pauninieks atsaucas. - Es jau ar auglīšus daudz neēdu. Man labāk tīk kādu pelīti uzkost, zivtiņu upītē ari netrūkst.

Krišonkulis noskurinājās. «Ak, Dievs, kāds idiņš!» viņš nodomāja.

- Labs ir, saimniek. Es nu iešu. — Ansis uzmeta savu tarbu plecā. - Vakars nāk.

- Ej vien, ej, -- Krišonkulis nopurpināja. Piezīme par Anša ēdienkarti bija viņam apšķebinājusi dūšu. Ansis atvēra durvis, mundri izlēca ārā un aizlēkšoja pa slideno taku līksmi un gavilējoši. Krišonkulis viņam noraudzījās pakaļ, izbrīnā grozot galvu. Cik daudz spriganuma šajā sīkajā cilvēciņā! Un dīvaini - bez zābakiem viņš nevarēja nostāvēt pat uz stingra pamata, bet tagad ari tērpa garās malas viņam netraucēja.

Krišonkulis atgriezās pie sava krēsla un ieslēdza veco radioaparātu, kas atradās uz galda. Vajadzēja kaut ko darīt, ja negribēja blenzt uz spokainajām pēdām un pamazām jukt prātā.

Raidīja vakara ziņas. Nekā jauna tur nebija. Atkal kāds dzērumā ar mašīnu iebraucis grāvī, atkal kāds aplaupījis kiosku, atkal pilsētas varas viri nevar atrast kopīgu valodu, atkal... Klausoties ikdienišķo hroniku, vīrs pagatavoja vakariņas un ieturējās, tad iekārtojās gultā. Patīkami bija aizmigt, skanot radio, kas pēc ziņām pārraidīja klusinātu mūziku.

Sapnī Krišonkulim parādījās bargs Saimnieka tēls. Viņš bija tērpies savā tumšajā lietusmēteli,ardziļi uz acīm uzmauktu platmali, kas meta ēnuuzjau tā neizteiksmīgās sejas.

«Sargā, vecais, izgāztuvi! Lai neviens tur nelien klāt, citādi būs slikti!» Pēc šī brīdinājuma saimnieka stāvs pazuda. Tad pēkšņi Krišonkulis atradās noslēpumainā, tumšā telpā. Vienā tās kaktā tupēja liela, nejauka žurka un ļauni glūnēja uz viņu.

«Tiš! Pazūdi!» virs izbijies pavicināja ar roku. Pretīgais radījums pagriezās un slinki aizvilkās uz pretējo kaktu, vēlreiz palūrēja atpakaļ un ienira sienā Varbūt tā nemaz nebija žurka, bet kaut kas pavisam cits?

Sargā izgāztuvi... Tur taču nekā vērtīga nav! Saimnieks tikai atved tukšas kannas un sakrauj tās grēdā Varbūt tomēr kannās kaut kas ir iekšā?

Labāk viņš nebūtu sapinies! Te kaut kas nebija kārtībā. Bet ko citu lai dara? Pilsētā nevienam viņš nav vajadzīgs. Dzīve arī tur nav nekāda labā. Lūk, pa radio ziņoja- laupīšanas, zādzības, izmisums un drūma ikdienas nolemtība. Tad labāk turēties tālāk no tā pūžņa. Te vismaz ir miers. Un darbs. Kaut nepatīkams, bet tomēr darbs.

XXX

Tā gāja nedēļas. Siāmas kaķis kopš dīvainā nakts atgadījuma vairs nerādījās. Sākumā Krišonkulis par to pat priecājās, bet vēlāk atkal uzmācās skumjas. Tagad jau vecais virs ar pateicību atcerējās vēlās vakara stundas, kad pie viņa ieradās mazais draugs. Dzīve ritēja vienmuļi. Ar cilvēkiem izgāztuves sargs tikpat kā nesatikās, tikai laiku pa laikam aizbrauca uz pilsētu pēc pārtikas. Tur viņš nekad ilgi neuzkavējās. Pilsēta mainījās viņaprāt uz slikto pusi. Par radio vēstītajām ķibelēm Krišonkulis varēja pārliecināties savām acīm. Šķita, pilsētu klāj kāda nelaba aura, un, kaut ari tur notiekošais Krišonkuli tieši neskāra, likās, ka tā kaut kādā veidā ietekmē ari viņu. Viņš nejutās pēdējā laikā sevišķi labi.

Kad pienāca noteiktais laiks, ieradās Saimnieks ar algu un kārtējo atkritumu kravu. Kā vienmēr drūms, steidzīgs un ar neizdibināmu sejas izteiksmi. Papildinājis izgāztuvi ar jaunu skārda kannu partiju, viņš bez vārda runas noskaitīja sargam pienākošos algu.

-         Vai neviens te nav vazājies? - viņš vaicāja

-          Nē, nav gan. - Krišonkulis papurināja galvu. - Sēņotāju sezona arī beigusies.

- Tas labi, - Saimnieks noteica un, atpogājis mēteli, izvilka no kabatas degvīna pudeli.

- Te būs, - viņš teica un nolika pudeli uz galda. Tad, ne vārda neteicis, pagriezās un devās uz durvīm.

Krišonkulis it kā atbrīvojās no iekšēja saspringuma.

-- Sakiet, - viņš strauji ierunājās.

- Jā? - Saimnieks apstājās durvis, bet neatskatījās atpakaļ.

- Kas īsti atrodas jūsu kannās?

- Atkritumi, - skanēja atbilde. - Nevajadzīgi, bīstami atkritumi.

Krišonkulim pārgāja jebkāda vēlēšanās vēl kaut ko prasīt. Saimnieks aizgāja. Kādu brīdi sargs nekustīgi sēdēja un truli blenza uz galda stāvošajā pudelē. Tad viņš to sagrāba un trieca pret sienu.

- Nēe... šito es nedzeršu! - Krišonkulis nošņāca. - Nekādu tavu suslu man nevajag! Labāk aizbraucu pie Arnolda un iemetu viņa pašbrūvēto, bet šito ne!

Domāts, darīts. Vīrs sēdās uz sava vecā mopēda un devās pie kaimiņa.

Otrā rītā Krišonkulis atjēdzās pavisam nelāgā noskaņojumā. Paģiras bija negantas. Šā iemesla dēļ viņš savu ikdienas rīta apgaitu pa izgāztuvi atlika. Tikai pēcpusdienā sargs sevi piespieda saņemties un iziet ārā.

Smagnēji balstīdamies uz savas ozolkoka nūjas, vīrs devas ceļā pa ierasto maršrutu. Debesis bija noskaidrojušās, toties temperatūra bija kritusies un zeme viegli piesalusi. Tas nedaudz atviegloja iešanu pa parasti tik dubļaino taku.

Krišonkulis gāja, daudz nevērodams apkārtni. Viņš jau sen bija pieradis pie šīm vienmuļajām pastaigām, kurās nekad nekas nemainījās. Sirds dziļumos viņš ari neticēja, ka kaut kas varētu notikt, it īpaši šajā gadalaikā. Lai tik nejaukos laika apstākļos līstu okšķerēt pa izgāztuvi, jābūt galīgi dullam. Tomēr gadu gaitā izveidotā pienākuma apziņa liedza sargam bezrūpīgi palikt mājās, lai ari cik neticama būtu kāda notikuma varbūtība. Dažreiz viņam likās, ka atrodas te nevis tāpēc, lai kaut ko reāli sargātu, bet gan tāpēc, lai vienkārši veiktu šos monotonos reisus pa apkārtni.

Tā Krišonkulis vienaldzīgi slāja, līdz nonāca pie noslēpumainajām kannām, kuru skaitu Saimnieks iepriekšējā dienā bija papildinājis. Te viņš apstājās.

«Atkritumi...» Krišonkulis nodomāja, raugoties kannu grēdā. «Kādus dīvainus atkritumus viņš tur var glabāt? Kā būtu, ja es palūrētu, kas tajās atrodas?»

Taču sargs pats sabijās no šīs domas. Viņš vienmēr bija godprātīgi pildījis savu darbu un nejaucās citu darīšanās.

- Vajadzētu iet... - Krišonkulis nomurmināja, bet neizkustējās no vietas. Ķecerīgas domas viņu neatstāja. Kas ļauns notiks, ja atvērs kādu bundžu? Viņš jau negrasās zagt. Attaisīs, apskatīsies, kas iekšā, un aizvērs. Bet ja nu tur ir kāda indīga viela? Diez vai... Tad tās tik vienkārši nemētātos zem klajas debess. Vienkāršas, parastas kannas, tikai vāks nosprostots ar gumijas blīvi. Kādu brīdi viņš šaubījās un izcīnīja iekšēju cīņu ar sevi. Taču ķecerība šoreiz izrādījās stiprāka.

-Kas būs, būs, - viņš noņurdēja un, piegājis pie pirmās kannas, atvēra to.

Pretī uzvēdīja viegla gaisa dvesma, un kaut kas liegi nosmaržoja. Smarža bija patīkama, bet tā ātri izgaisa. Krišonkulis ielūkojās atvērtajā traukā. Tas bija tukšs.

- Kas tad tas?! - viņš iesaucās un, nometis zemē tukšo kannu, paķēra nākamo. Uzvēdīja tikai tā pati liegā smarža.

- Savādi, - sargs nomurmināja. - Tomēr manliekas, ka tur kaut kas bija iekšā.

Viņš to neprata izskaidrot. Vienkārši bija sajūta, ka kannā kaut kas ir bijis iekšā līdz tam brīdim, kad viņš to atvēra. Pēc tam šis «kaut kas» pazuda, aiztraucās izplatījumā.

Arī ar trešo un ceturto kannu bija tas pats.

- Nudien neko nesaprotu, - vīrs apjucis nomurmināja.

Pēkšņi viņam šis atgadījums likās gaužām muļķīgs.

- Esmu gan es vecs āksts! - Krišonkulis skaļi iesmējās. - Ko gan es te cerēju ieraudzīt? Džinu? Varbūt uguns spļāvēju pūķi?

Itin jautrā prātā viņš savāca izmētātās kannas, aiztaisīja tās ciet un sakrāva blakus pārējām. Garastāvoklis ievērojami uzlabojās, pat paģiras šķita nez kur pagaisušas, un ceļš uz būdu bija pavisam viegls.

Vēlu vakarā, pirms gulētiešanas, Krišonkulis ieslēdza radio, lai noklausītos kārtējo bēdu hroniku no pilsētas. Ar radio pārraidēm bija tāpat kā ar ikdienas apgaitām. Tajās gandrīz nekad neko jaunu nevēstīja, un radiouztvērēju vakara ziņu laikā viņš ieslēdza vairāk paraduma nekā intereses pēc. Ari tajā vakarā Krišonkulis klausījās izklaidīgi, un pārraide bija gandrīz beigusies, kad virs pamanīja kādu atšķirību. Ak, nekas jau nebija noticis! Kā par brīnumu, neziņoja ne par vienu smagāku noziegumu, un pat pilsētas domes deputāti šķita savstarpēji miermīlīgāk noskaņoti.

Aizmiga viņš cieši kā bērns.

Un sapņoja.

Krišonkulis gāja pa ziedošu aleju. Cik savādi, nemanīja pat klibo kāju. Iet bija viegli un patīkami. Virs pārlaida skatienu apkārtnei un redzēja katru zariņu, katru lapiņu tik skaidri kā ar vislabākajām brillēm. Brillēm? Par ko gan viņš domā?! Kam tās vajadzīgas? Krišonkuļa skatiens bija ass kā vanagam! Onkuļa? Kas par muļķībām! Kas tas vairs par onkuli?! Tas bija brašais Krišs, jauns, stiprs un vesels! Viņš bija spēku pilnbriedā, un visa pasaule tam pavērās pretī kā valdzinošs, ziedošs dārzs, kura brīnumainie augļi nav vēl ne nobaudīti, nedz pat apjausti!

Nevaldāms prieks uzvirmoja krūtis, un viņš gavilējoši iesaucās:

- Hei! Es esmu vesels un brīvs! Kā putns!

- Nēēē, - pēkšņi atskanēja baisma balss. Nez no kurienes uzvēdīja stindzinošs saltums un apkārtne pārvērtās. Kokiem lapas apvīta un sačervelējās. Zāle šausminošā ātrumā nodzeltēja un pārvērtās trūdos. Uzbrāzās mežonīgs viesulis, kas vienā mirklī aiznesa pie kokiem vēl palikušās lapas.

Kaulos ielija smagums, un aukstums stindzināja krūtis. Salīcis Krišonkulis pagriezās pret vēju. Vecā, pierastā ozolkoka nūja nez kur bija pazudusi. Tumsa. Pēkšņi tajā baismīgi iedzalkstījās divi sarkani punkti, kas lēnām tuvojās.

- Tu nekad vairs nebūsi brīvs, - no jauna atskanēja drausmā balss. - Tu mani piekrāpi! - Un no tumsas iznira liela, pretīga žurka.

- Prom! - Krišonkulis iesaucās. - Prom, nešķīstā!

- Tu mani piekrāpi, piekrāpi, piekrāpi... — balss šņāca un nāca arvien tuvāk un tuvāk.

- Palīgā! - nakts klusumu pāršķēla izmisuma sauciens. Bet nezvērs tuvojās... Un tad pēkšņi Krišonkulis juta, ka kaut kas silts un pūkains pieskaras vaigam. Kaut kas nozibsnīja. Viņš pagriezās. Pretī lūkojās divas gaiši zilas acis. Divas zilas, spožas kaķa acis.

- Mans Nabaga Mazais Radījums! - vīrs iesaucās. - Glāb, dārgais, glāb!

Spožās acis pagriezās, un no tām izšāvās apžilbinoši stari. Pekles dēmons ierēcās un Mazais Radījums metās tam virsū. Kā zibens uzliesmoja asi nagi, ietriecoties briesmoņa miesā, un uz visām pusēm pašķīda melnas šļakatas. Nezvēra lunkanā aste kā pātaga izlocījās un mežonīgi šaudījās, līdz apvijās ap uzbrucēja ķermeni, un sāka to žņaugt. No jauna uzliesmoja gaisma, pāršķeļot tumsas mākoņus. Tad atskanēja sirdi stindzinošs kauciens un no dēmona pārkostās rīkles gāzās kodīga, smirdoša žults. Pēc brīža viss nezvēra ķermenis pārvērtās burzguļojošā, pretīgā masā, kas palēnām iesūcās zemē. Gaisma apdzisa.

Palika divas zilas acis. Tās pagriezās un aizgāja, uz zemes atstājot ugunīgas, liesmojošas pēdas. Tad ari tās pazuda.

XXX

No Krišonkuļa krūtīm izlauzās vaids, un viņš uztrūkās no miega.

- Ak, Dievs! - Viņš strauji piecēlās sēdus. Roka pustumsā sataustīja galda lampas slēdzi un iededza gaismu. Izkāpis no gultas un sameklējis cigarešu paciņu, viņš trīcošām rokām izvilka no tās cigareti, drudžaini aizsmēķēja un kāri ievilka dūmu.

Kas tas bija? Vai sapnis? Bet tik... tik reāls... Tas

bija šausmīgi! Līdz rīta gaismai vēl labs laiciņš, bet gulēt viņš vairs neies, tas nu bija skaidrs. Vēl tagad viss ķermenis mirka sviedros baisā pārdzīvojuma iespaidā.

Roka ar cigareti palika pusceļā, bet skatiens piekalts grīdai. Telpas vidū bija liels, kā ar skābi izkodināts pleķis. Vīrs nodrebēja un atcerējās dēmonisko radījumu, kas pēc sakāves izšķīda un iesūcās zemē. Asinis... Kas tās par asinīm turpat blakus? Skatiens pacēlās augstāk. Protams! No melnā plankuma līdz durvīm veda kaķa pēdas. Tādas pašas kā pirmajā reizē. Tātad Mazais Radījums ir atkal bijis šeit. Ne tikai vienkārši bijis. Tas cīnījies ar nezvēru un pēc tam izgājis cauri durvīm.

Krišonkulis piecēlās kājās un sāka ģērbties. Tagad viņš zināja, ko darīt. Apģērbies un sameklējis kabatas lukturīti, viņš devās uz durvīm. Asins sliede nebija pārāk plata, bet iespējams, ka tā aizvedīs pietiekami tālu, lai varētu noskaidrot, kur palicis kaķis.

Ārā bija vēss. Temperatūra bija nokritusies zem nulles. Uzspīdinājis gaismu takai, Krišonkulis skaidri saredzēja ievainotā dzīvnieka pēdas. Viegli apledojušajā zemē tās bija izkausējušas nospiedumus. Vīrs sažņaudza ciešāk savu nūju un devās uz priekšu pa asiņainajām pēdām.

Pēc brīža viņš apstājās. Takas malā bija uzradušies vēl kādi neskaidras izcelsmes traipi. Ieskatoties rūpīgāk, kļuva skaidrs, ka tur kaut kas ir vēmis. Kaut kas... Skaidrs, kas! Viņš aši devās uz priekšu, nenolaizdams acis no pēdām, kas sāka kļūt neskaidrākas, it kā lielākas. Tās veda arvien dziļāk un dziļāk izgāztuvē. Pēkšņi pēdas beidzās. Un tik negaidītā veidā, ka vīrs apstājās kā zemē iemiets. Priekšā mētājās kaut kādas apsvilušas driskas. Tuvāk aplūkojot, izrādījās, ka tas ir sadegušu apavu paris. Krišonkulis pabakstīja tos ar nūju - un viņam aizrāvās elpa. Viņš pazina šos zābakus! Tie bija tie paši vecie, nolietotie velteņi, kurus viņš pirms kāda laika bija uzdāvinājis Jukušajam Ansim.

- Žēlīgais Dievs! - viņš nočukstēja. - Ko tas nozīmē? Tad jau iznāk, ka Ansis... ka Nabaga Radījums ir viens un tas pats? - Viņš stāvēja un nenolaida acis no sadegušajiem apaviem. Tālāk nekādu pēdu nebija. Viss tukšs. Domas vīra galvā mežonīgi auļoja, meklējot izskaidrojumu notikušajam.

Vai tiešām Jukušais Ansis bijis tas pats Nabaga Mazais Radījums? Krišonkulis bērnībā bija lasījis pasakas par vilkačiem, cilvēkiem, kuri spēja pārvērsties par vilkiem. Vai tad Ansis būtu... kaķacis?

Sargs atcerējās, ka tajā dienā, kad viņš pēdējo reizi redzēja Ansi, tas sūdzējās, ka viņa galošas esot sadegušas. Toreiz viņš šim izteicienam nepiegrieza vērību. Vai nu maz ko jukušais var sarunāt! Taču Ansis, runājot par sadegušiem apaviem, domājis to vārda vistiešākajā nozīmē. Iepriekšējā naktī Mazais Radījums tāpat atstāja būdu ar ugunīgām pēdām. Un ko viņš teica, kad dāvināja Krišonkulim kaltētas sēnes? Viņš teica, ka auglīšus neēdot, ka viņam labāk garšojot pelītes!

Sargs pacēla galvu un ar acīm ieurbās nakts tumsā. Ansis bija vēl viena mikla. Labi. Bet kas ir viņa, Krišonkuļa, Saimnieks? Un kas atrodas atkritumu konteineros?

Apskaidrība nāca gausi, kā baidoties no patiesības.

- Aa, riebekli! - vīrs iekliedzās. Viņš apcirtās apkārt un ar zvērojošām acīm raudzījās tumsā.

- Žurka, vecā žurka, redz, kas tu esi! Zinu, par ko tu mani esi padarījis, maitasgabals!

Tad viņš metās uz priekšu, nebēdādams par slideno taku un melno tumsu. Ātrāk jānokļūst pie konteineriem, ātrāk pie tiem! Klupdams, krizdams vecais vīrs lēca pāri atkritumu kaudzēm, vērdamies lēkājošajā, blāvajā lukturīša gaismā.

Beidzot viņš aizelsies nonāca pie kannu grēdas un apstājās. Tad vīrs pacēla nūju un sāka graut krāvumu un raut vaļā kannu vākus. To darot, viņu apņēma viegli smaržojošie mutuļi.

- Par cilvēka labo īpašību, par laimes un prieka cietumsargu tu mani esi padarījis! - vīrs sauca, dauzot kannas. Jo vairāk kannu tika atvērts, jo vieglāk ap sirdi palika.

- Savācis, nolaupījis visu labo, kas ir cilvēkā, un sametis šeit, izgāztuvē, kā atkritumus! - Krišonkulis kliedza. - Ne velti pilsētā aprima varmācība, kad es vakar atvēru dažas no šīm bundžām!

Kliedzot un lādoties viņš dragāja ar nūju kannu grēdu, kas pamazām kļuva arvien mazāka. Beidzot, elpai trūkstot, pēdējais krāvums bija apgāzts un kannas atvērtas. Pēdējo reizi vieglas smaržas vēsma noglāstīja seju. Visapkārt mētājās sadragātu, attaisītu kannu kaudzes. Krišonkulis sakņupa uz ceļiem. Izgāztuve. Atkritumi. Tad, lūk, kādus «atkritumus» viņš glabājis! Pašam nezinot, kalpojis ļaunam, dēmoniskam spēkam, kas barojas no cilvēku naida, ļaunprātības un ciešanām. Tam traucēja cilvēku labās īpašības, un tāpēc tās tika noglabātas izgāztuvē. Cik vēl šādu izgāztuvju ir pasaulē? Cik vēl aklu nelgu nolīdzis Saimnieks? Ja ir izgāztuves sargs, tad jābūt ari «atkritumu» savācējiem, uzrādītājam, piegādātājam.

- Jūsos katrā ir izgāztuve, - pēkšņi atskanēja kāda balss. - Jūsu galvās un prātos. Pārāk bieži tur tiek noglabātas vērtīgas lietas. Toties dažādi īsteni atkritumi tiek izvilkti no zaņķa, apzeltīti un celti godā. Labais reti kad tiek saskatīts. Pārāk kūtri esat, lai ieskatītos sevi dziļāk un izliktu dienas gaismā kaut ko tiešām vērtīgu, lai gan ari labā un vērtīgā jums netrūkst.

Krišonkulis pacēla galvu. Priekšā vizēja neskaidrs, izplūdis gaismas laukums. Tas visu laiku viļņojās, kustējās un mainījās. Brīžam tajā likās redzamas pazīstamas aprises un vaibsti.

- Jā, tiesa, - virs nočukstēja, vērdamies šajā gaismā. - Bet, ko man tagad darīt? Man vairs nav darba.

- Ej uz pilsētu, Kriš. Darbs atradīsies un tevi tur gaida, -- sacīja Jukušais Ansis - Mazais Nabaga Radījums un palēnām izgaisa.

Krišs piecēlās, nopurināja putekļus un devās uz rīta agrumā dusošo pilsētu.

Drīz ausīs jauna diena.