"Esmu vīlies, ka mēs neesam sasnieguši vairāk". Saruna ar Alasteru Reinoldsu.

Dmitrija Zlotņicka saruna ar velsiešu rakstnieku Reinoldsu no žurnāla "Mir fantastiki" 2010. gada janvāra numura.

Pagājušā vasarā par velsiešu rakstnieku Alasteru Reinoldsu uzzināja, bez pārspīlēšanas, visa lasošā pasaule. Par viņa neticamo kontraktu ar izdevniecību „Gollancz” ir dzirdējuši pat tie, kuriem fantastika ir pilnīgi vienaldzīga: desmit gadu laikā Reinoldss ir apsolījis uzrakstīt desmit romānus, bet viņa summārais honorārs būs viens miljons sterliņu mārciņu. Drīz pēc sensacionālās vēsts mēs satikāmies ar rakstnieku Helsinkos, konventā „Fincon”, uz kurieni viņš bija uzaicināts kā goda viesis.

 

 

 

„ZF ir milzīgs, neatklāts potenciāls”.

Laikam tagad visi jums uzdod jautājumus par britu fantastikā nebijušo kontraktu?

Visas manas karjeras laikā mani ir pavadījusi veiksme. Lai sasniegtu panākumus fantastikā – lai gan pieņemu, ka tas attiecas arī uz citiem literatūras žanriem – vajadzīga veiksme un darba mīlestība. Vajag būt gatavam rūpīgi strādāt ilgu laiku un saglabāt pacietību attiecībās ar redaktoriem un izdevējiem. Manā gadījumā pacietība un uzticība vienai izdevniecībai atmaksājās pat vairāk kā cerēju.

Todeviņu gadu laikā, kopš jūs profesionāli nodarbojāties ar fantastisko literatūru, jums jau ir iznākuši astoņi romāni. Kur slēpjas tāda ražīguma noslēpums?

Tas noteikti ir pašdisciplīnas jautājums: nepieciešams pastāvīgi strādāt ar tekstu – kā minimums piecas dienas nedēļā. Nevajag monitora priekšā pavadīt veselas diennaktis, taču, lai kļūtu par profesionālu rakstnieku, jāiemācās sacerēt regulāri. Kad tas pārvēršas par paradumu, tad rakstīt pa romānam gadā vairs nesagādā grūtības.

Es cenšos rakstīt ne mazāk kā trīs tūkstošus vārdu dienā. Apmēram ar tādu ātrumu es rakstu kaut kur ap vidu: sākums ir lēnāks, bet tuvāk atrisinājumam parasti daudz ātrāks. Brīvdienās es noteikti atpūšos – agrāk, kad es vienlaikus nodarbojos ar sacerēšanu un strādāju pastāvīgā darbā, es šādas vaļības nevarēju atļauties.

Laikam jūs ļoti racionāli izturaties pret rakstnieka darbu. Laikam arī nākošo darbu sižeti tiek pa priekšu tikpat rūpīgi izstrādāti?

Tieši otrādi, lielā mērā es vairāk paļaujos uz improvizāciju. Ja es iepriekš rūpīgi saplānoju visu romānu, tad man nekas labs gala rezultātā nesanāk. Tāpēc sākot jaunu grāmatu, man ir tikai vispārējs priekšstats par sižetu, finālu un tēmām, kuras gribu skart, ne vairāk. Tādā manierē strādājot, es gūstu vislielāko baudu no stāsta radīšanas.

Vai jums bieži nākas pētīt zinātniskus avotus, lai ticami aprakstītu kādu tehnoloģiju vai fenomenu?

Man nepatīk pati doma, ka dziļi jārakņājas pa rokasgrāmatām un zinātniskajiem darbiem, pirms sākt rakstīt stāstu vai romānu. Man ir sava metode, kura gan ne vienmēr nostrādā. Savas dzīves laikā es esmu izlasījis daudzus zinātniskus darbus dažādās disciplīnās – no psiholoģijas un lingvistikas līdz bioloģijai un astrofizikai. Tā kā man ir pietiekami liels zināšanu krājums, kuras es arī izmantoju, strādājot pie teksta, cenšoties pēc iespējas mazāk grēkot pret zinātnisko pasaules ainu. Uzrakstījis tekstu, es atgriežos pie tā sākuma un pārbaudu, vai neesmu pārāk daudz kļūdījies.

Jūs esat aizstāvējis disertāciju astronomijā un ilgus gadus strādājis Eiropas kosmiskajā aģentūrā. Kā jūs domājiet, vai mūsdienu fantastam ir nepieciešama tik nopietna zinātniskā bāze?

Nē-nē. Fundamentālās zināšanas var būt labs palīgs, bet es tās nesauktu par absolūti nepieciešamu atribūtu fantastam. Piemēram, Pīters Hamiltons nav mācījies pat universitātē, taču tas viņam nemaz netraucē. Lielā mērā pietiek tikai ar entuziasmu  un zinātnisku interesi. Tas pats Pīters rūpīgi seko līdzi modernajām tehnoloģijām un zinātnei, kas spēcīgi atspoguļojas viņa grāmatās. Kad tev jau ir pāri četrdesmit, nav tik svarīgi, vai esi ieguvis formālu universitātes izglītību – es tagad tā īsti pat neatceros, ko esmu mācījies studenta gados.

Neskaitot romānus, jūs ļoti daudz rakstiet arī īsos un garos stāstus. Ar ko jūs piesaista mazā forma?

Man patīk strādāt ar mazo formu, vēl vairāk, es rakstīju stāstus jau tad, kad vēl nebiju pirmo reizi iedomājies, ka varētu kļūt par rakstnieku. No vienas puses, es turpinu rakstīt stāstus, jo man tas sagādā prieku. No otras puses, tas ir lielisks treniņš rakstniekam, kas negrib pārāk izplūst, izsakot savu domu. Beidzot, stāstā es varu izmēģināt kādas jaunas idejas, pārbaudīt, vai tās ir tā vērtas, lai kļūtu par pilnvērtīga romāna bāzi. Mazās formas atver plašus laukus manai iztēlei un kalpo par sava veida izmēģinājumu poligonu.

Tagad zinātniskā fantastika stipri atpaliek no fantāzijas popularitātes ziņā. Ar ko jūs varat izskaidrot šo tendenci?

Tā man ir mīkla, kāpēc daļa lasītāju dod priekšroku tikai un vienīgi fantāzijai, tā vietā, lai aizrautos ar abiem žanriem. Taču es neesmu pārliecināts, ka zinātniskā fantastika stipri zaudē fantāzijai. Iespējams, tā notiek ASV vai Krievijā, bet Lielbritānijā tagad, manuprāt, notiek tieši pretēji, sākas zinātniskās fantastikas atdzimšanas laiks. Ir parādījušies tādi rakstnieki kā Iens Benkss un Pīters Hamiltons, kas raksta nopietnu fantastiku un to ļoti labi pērk. Turklāt, viņu grāmatas lasa pat tie, kurus nevar nosaukt pie lieliem zinātniskās fantastikas cienītājiem. Tā kā man liekas, ka žanram ir vēl milzīgs, neizmantots potenciāls.

Reinoldsa vārdi ir brīdinājums un izaicinājums visiem mūsu rakstniekiem, kurus neinteresē zinātniskās fantastikas liktenis. Iespējams, kādam no viņiem izdosies sastādīt cienīgu konkurenci britu autoru jaunajam vilnim, kuri ar personīgu piemēru ir pierādījuši, ka baumas par ZF negaidīto galu ir stingri pārspīlētas.

„Līdz lasītājam nonāk tie stāsti, ar kuriem esmu apmierināts”.

Uzstājoties konventā, jūs minējāt, ka gribat izmēģināt spēkus kiberpankā. Vai tad jūs neesat vienisprātis, ka šis novirziens ir izdzīvojis sevi?

Liekas, ka es patiešām kaut ko tādu esmu teicis, taču es nedomāju par klasisko kiberpanku – tas patiešām ir miris, tā laiks ir aizgājis. Es vienkārši izmantoju šo terminu, domājot par tuvās nākotnes fantastiku. Man galvā grozās idejas par romānu, kurā būs stāstīts par mākslīgā intelekta attīstību tuvākā nākotnē, taču diez vai es spēšu ķerties pie tā tuvāko gadu laikā.

Pagājušajā gadā jums iznāca darbs, kas veltīts Krievijai. Vai jūs nedaudz nepastāstītu par to?

Es uzrakstīju garo stāstu, tā ap 20-30 tūkstoš vārdu, kas saucās „Troika”. Darbība norisinās Krievijā, kur nākotnē atkal triumfē komunistiskais režīms. Vispār, man sanāca pesimistisks stāsts par sekām, ko izraisa citplanētiešu artefakta pētīšana. Vienīgais izdzīvojušais ekspedīcijas loceklis nokļūst psihiatriskajā ārstniecības iestādē, no kurienes viņam izdodas bēgt, lai pabeigtu vienu svarīgu lietu. Notikumi norisinās Zvaigžņu pilsētiņā un tās apkaimē. Diemžēl, pats es tur nekad neesmu bijis, tāpēc man nācās izdomāt, kā tur varētu izskatīties.

Kādas sajūtas jūs pārņēma, kad uzzinājāt, ka jūsu grāmatas tiks publicētas krievu valodā?

Kad es augu – astoņdesmitajos gados – tad biju absolūti pārliecināts, ka cilvēci tuvākajā laikā gaida kodolapokalipse. Dabiski, deviņdesmito gadu pārmaiņas pasaules politiskajā klimatā man likās kā īsts brīnums. Kā sekojošā amerikāņu atspoles tipa kuģa savienošanās ar staciju „Mir” un sekojošā Starptautiskās kosmiskās stacijas būve. Manu romānu publicēšana Krievijā man ir no to pašu notikumu rindas – gandrīz neticami, ka tas ir iespējams.

Daudzas fantastiskās koncepcijas, kuras pieņemts uzskatīt par klasiskām, jūsu romānos iegūst jaunu dzīvi. Kā jums tas izdodas?

Man vienmēr ir bijis interesanti, paņemt kādu zināmu fantastisku ideju un sagriezt to kādā neparastā leņķī. Tas gan neattiecas tikai uz mani, es pazīstu daudzus fantastus, kas dara to pašu.

Baidos, ka man nav gatavu recepšu, kā likt kādai visiem zināmai idejai iemirdzēties jaunās krāsās. Visbiežāk tas notiek kādā zemapziņas līmenī, kad es rakstu konkrēto darbu. Iespējams, tas ir tāpēc, ka es ļoti bieži pārrakstu jau gatavu tekstu. Atgriežos sākumā un jautāju sev, vai es tiešām esmu izvēlējies labāko un visoriģinālāko veidu, lai izteiktu to vai citu domu. Taču arī tad ne vienmēr izdodas sasniegt vēlamo rezultātu. Līdz lasītājam nonāk tikai tie stāsti, ar kuriem es esmu apmierināts: ja man neizdodas pienācīgi realizēt ieceri dzīvē, jūs to vienkārši neredzat.

Jūsu romāna „Dzelmes pilsēta” sižets ir savērpts ap atriebību un grēku izpirkšanu. Šīs tēmas ir ļoti populāras mūsdienu fantastikā. Ar ko tās piesaistīja jūs?

Tās tiešām ir galvenās romānā „Dzelmes pilsēta”, taču, sākot rakstīt romānu, es necentos tās padarīt par galvenajām. Es vienkārši metos radošajā procesā un rezultātā atriebības un izpirkšanas idejas organiski ievijās sižetā.  Romāns radās tad, kad es domāju par tēliem, kas varētu dzīvot ļoti ilgi, gadsimtiem ilgi. Fantastika jau ļauj ar izdomātas tehnoloģijas palīdzību pagarināt cilvēka mūžu gandrīz līdz bezgalībai. Ja savas dzīves sākumā personāžs izdara kādu briesmīgu lietu, taču pēc tam labojas – vai tad pienāks tāds mirklis, ka labo lietu skaits pārsvērs ļaunumu, ko viņš ir nodarījis pagātnē?

Fantastika spēj saasināt šo jautājumu. Ja reālajā pasaulē mūsu dzīve ir ļoti īsa, tad manā pasaulē cilvēks var nodzīvot vairākus gadsimtus un paveikt ļoti daudz. Man šī ētiskā problēma likās pietiekami interesanta, lai uzrakstītu par to romānu.

Spriežot pēc notikumiem „Dzelmes pilsētā”, jūs neuzskatāt cilvēka nemirstību par kaut ko labu...

Šī ideja ir interesanta zinātniski-fantastiskā sižeta kontekstā. Taču, ja mēs patiešām iegūtu iespēju pagarināt mūsu dzīvi līdz bezgalībai, es nedomāju, ka mēs tūlīt pat sāktu to viens otram saīsināt tīrās izpriecas pēc. Man romāna notikumi norisinās izdomātā visumā, kur ir piepildījušās dažas pesimistiskas prognozes. Ja mēs iegūtu nemirstību tūlīt pat, iespējams, tā negatīvi atsauktos uz cilvēces radošo potenciālu un nostādītu mūs dažu labu problēmu priekšā – teiksim, vai mūsu smadzenes spētu saglabāt atmiņas, kas krājušās gadsimtiem ilgi. Piemēram, stāstā „Ziema. Gaiši zilais periods” cilvēki, nodzīvojuši noteiktu gadu skaitu, ir spiesti sākt izmantot mākslīgās atmiņas sistēmu. Domāju, ka kas līdzīgs var notikt arī realitātē.

Kaut arī Reinoldsu sauc par vienu no „jaunās kosmooperas” flagmaņiem, viņa grāmatu atšķirība ir un paliek tuvums mūsdienu zinātnes reālijām. Lai nepārkāptu fizikas likumus, rakstnieks cenšas pat neizmantot kosmiskos ceļojumus ar virsgaismas ātrumu, kas nemaz nav tāds brīnums, ja ņem vērā Alastera izglītību un karjeru. Mēs sarunā nevarējām apiet modernās zinātnes stāvokli un tās perspektīvas.

„Kosmoss tiek pētīts ļoti lēni”.

Kādu no fantastiskajām tehnoloģijām, kas aprakstītas jūsu romānos, jūs gribētu redzēt dzīvē?

Iespējams, nevienu no tām – principā, mani apmierina mūsu realitāte. Kaut gan es vēlētos, lai mēs aktīvāk pētītu kosmosu un iemācītos ceļot aiz mūsu Saules sistēmas robežām. Taču es personīgi negribētu lietot implantus vai arī kļūt par nemirstīgo.

Vai jūs esat no tiem cilvēkiem, kas baidās, ka jaunās tehnoloģijas pamatos var mainīt cilvēka būtību?

Es neizslēdzu tādu iespēju. Pirmkārt, tas atkarīgs no tā, ko mēs domājam, lietojot jēdzienu „cilvēks” – vai viņa dabu iespējams mainīt ar tehnoloģiju palīdzību? Otrkārt, mums vēl ir jāsaprot, vai mēs gribam attīstīties, vai arī saglabāt Homo sapiens pašreizējā veidā.

Kā jūs raksturotu pašreizējo situāciju kosmosa apguvē?

No vienas puses, es esmu apmierināts ar mūsu sasniegumiem, no otras, esmu nedaudz vīlies, tāpēc ka mēs neesam sasnieguši vairāk. Mums priekš tā ir visas iespējas, tikai politiskās un ekonomiskās problēmas pārāk bieži stājas zinātnei ceļā.

Ja cilvēks grib tikt ārpus Zemes, kāds būtu mūsu nākošais solis?

Es būtu laimīgs, ja mēs vismaz atgrieztos uz Mēness. Nav noslēpums, ka šodien eksistē Mēness programmas, taču mana attieksme pret tām ir nedaudz skeptiska un es pat neceru, ka kāda no tām tiks realizēta dzīvē līdz 2020. gadam. Lieta tāda, ka tamlīdzīgi projekti parasti izmaksā daudz dārgāk, kā cilvēki sākumā domā, turklāt pastāv ļoti liela problēma ar nesējraķeti.

Pēc jaunas ekspedīcijas uz Mēness, man ļoti gribētos redzēt, kā cilvēks izkāpj uz Marsa, taču es nemaz neesmu pārliecināts, ka tas notiks manas dzīves laikā. Diemžēl tagad kosmosa apgūšana notiek ļoti lēni.

Kad jūs rakstiet romānus, vai jūsu mērķis ir raisīt jaunajos lasītājos interesi uz zinātni?

Iespējams, fantastika tiešām var pildīt šādu funkciju, taču es par to nedomāju, kad rakstu grāmatas. Es būšu priecīgs, ja kāds, izlasot tās, nopietni sāks nodarboties ar zinātni, taču tādu mērķi es sev neuzstādu. Iespējams, tas ir tāpēc, ka es pats vienmēr esmu interesējies par zinātni un fantastika man nav bijusi vajadzīga kā papildus iedvesmas avots.

Turklāt, manās grāmatās parasti ir visa drūmas, bieži par atbaidošas epizodes – daudzi to var nosaukt par „tumšo” zinātnisko fantastiku. Tā kā nav izslēgts, ka tās var pat atturēt kādu jaunu cilvēku no nodarbošanās ar zinātni vai došanās kosmosā.

Noslēgumā pasakiet kādus vārdus saviem Krievijas faniem...

Es esmu ļoti priecīgs, ka manas grāmatas lasa Krievijā. Kad es augu, es pat nevarēju par ko tādu domāt. Tāpēc esmu pateicīgs Krievijas lasītājiem par interesi pret mani daiļradi un ceru, ka tā saglabāsies arī turpmāk.

Mēs savukārt ceram, ka izdevēji veltīs lielāku uzmanību rakstniekam, kas ir tik pieprasīts Rietumos. Kaut arī viņa stāsti regulāri tiek publicēti pie mums iznākošajās fantastiskajās antoloģijās, pagaidām krieviski ir tulkoti tikai divi Reinoldsa romāni, taču mūsu sarunu biedrs ir pelnījis ko vairāk...

Dosjē.

Alasters Reinolds ir dzimis 1966. gadā Dienvidvelsā. Nākošā rakstnieka Alma mater ir Ņūkāslas universitāte, kur Alasters studē astrofiziku. Vēlāk viņš aizstāv doktora disertāciju Sentendrūsas universitātē, pēc tam pārceļas uz Holandi un vairākus gadus strādā Eiropas kosmiskajā aģentūrā.

Jau tad Reinoldss sāk sacerēt fantastiku. Pirmais viņa stāsts tiek publicēts 1990. gadā, taču pirmais romāns „Kosmiskā apokalipse” iznāk tikai pēc desmit gadiem. Debija atnes rakstniekam atpazīstamību un liek pamatus ciklam Revelation Space, kurā tagad ir pieci romāni un kāds desmits stāstu. Bez tam Reinoldsa kontā ir vēl četri atsevišķi romāni (pats jaunākais – Terminal World), kā arī vairāk nekā trīsdesmit garstāstu un stāstu.

Sīkāk par Alastera Reinoldsa daiļradi var izlasīt viņa oficiālajā saitā alastairreynolds.com.