Ave, riebekli! Jeb Filmas «Avatars» slepenā jēga

Tulkojums no blogahttp://doppel-herz.livejournal.com/294936.html

Sarakstījis tips ar niku doppel_herz 2009. gada 28. decembrī. Pēc tam raksts ir klejojis pa daudzām citām saitēm... bez pirmās rindkopas un moto. 

Avatarsmākslas zinātnieku grupa klusi
sajūsmā uz audeklu skatās
un pēkšņi viens sirms un stingrs
skaidri pasaka, ka mēsls ir tas

Ar šādu epigrāfu es gribēju sākt stāstu par kino, kad es atgrieztos, noskatījies kārtējo Fjodora Bondarčuka šedevru, kur rozā finiera tanki vago apdzīvotās salas plašumus. Taču, tā kā pagaidām uz glamūrā kinorežisora seansiem nedzen ar psihotrono ģeneratoru palīdzību, es noskatījos filmu "Avatars". Šī izklaide ir iztērētās naudas vērta – Fedja tur pat blakus nav gulējis. Starpība starp meistaru un nejēgu ir tāda, ka meistars iztērē milzums naudas filmējot un savāc kinoteātros zelta kalnus. Nejēga labāk iztiks ar zīli rokā – vai tauta ies skatīties uz kinoteātriem uzlikto kluci, tas vēl nemaz nav skurstenī ierakstīts, tāpēc labāk nozagt visu, ko vien var, vēl radīšanas stadijā.

 

 

Džeimss Kamerons, bez šāubām, ir pelnījis augstākās balles par izpildījuma tehniku. Kā jau tika atzīmēts, filma «Avatars» - tas ir viens vienīgs specefekts: kad priecājies par tālās planētas dabu, tad saproti, ka neviens dolārs nav veltīgi iztērēts. Ak, cik skaisti ir attēlota svešā planēta — visas tās uguntiņas, jāņtārpiņi, lidojošie kalni. Es kā cilvēks, kas tālajā padomju bērnībā slaucīju asaras, kad biju noskatījies multfilmu «Dūrainītis», sapratu, cik tālu ir aizgājis leļlu multiplikācijas žanrs.Lelle, kā mums ir zināms, ir mākslīga būtne, kuru vada cilvēka griba. Un ja viņa, līdzīgi pagaļu ciltstēvam Pinokio, var skaļi teikt: «man nav nekādu aukliņu», tas vēl nenozīmē, ka Tas Kungs ir dāvājis dzīvu dvēseli maisam, kas pildīts ar salmiem, vai arī programmas koda gabalam, tik pat piepildītam ar ar skriptiem: «attēlot prieku», «attēlot bēdas», «attēlot mīlestību».

Tajā pat laikā cilvēka apziņa var operēt ar abstraktām kategorijām, uztverot tikai ideju un patstāvīgi izdomājot visu vajadzīgo anturāžu. Tāpēc, sastādīta no stieples modeļiem, kas griežas tukšumā, spēle «Elite» pārnes miljoniem lietotāju kosmosa dzīlēs, kas pilnas ar kara kuģu kaujām, bet audekla Petruška, kas uzģērbts uz nemazgātā jokdara miesām, sajūsmina skatītājus, kas pulcējušies tirgus laukumā. Bez mums — skatītājiem — nav nekādu brīnumu — visi brīnumi notiek mūsu iekšienē. Tieši mēs piepildām uzvelkamās marionetes mirušo karkasu ar savām emocijām, tādā veidā atdzīvinot to. Nu un, pie viena, piepildot leļļu meistara kabatas ar skanošām monētām — ja jau mūsu dzīve ir tik garlaicīga un bezkrāsaina, kāpēc gan nesamaksāt radītājam, kas uz pāris stundām ir aizrāvis mūs uz citu pasauli?

Taču katrā lietā ir forma un saturs. Noņemiet no autora rokas zilpurni avataru-petrušku un palūdziet paskaidrot, ko viņš īsti ir gribējis pateikt ar savu darbu?

Nevajag mānīties, ka Holivudas daiļradē pilnīgi nav nekādas ideoloģiskas sastāvdaļas, ka komerciāli panākumi var būt filmai, kas vēsta par sliktajiem melnajiem vai labajiem pedofiliem. Tādu filmu vienkārši nelaidīs uz ekrāniem. Mels Gibsons saņēma kritikas vētru, kad savā, faktiski bez autora viedokļa uzņemtajā filmā, iedrošinājās attēlot, kā Dieva izredzētā, ebreju tauta sūta Dieva dēlu mokošā nāvē. Tā kā, ne visas dvēseli kustinošas filmas ir vienādi vērtīgas — tā kā Kamerona filma ir izgājusi Holivudas ideoloģisko komisiju, tad tā ir ieturēta pareizās sliedēs. Par ko tad mums ir vēstījis aizrobežu kinoburvis?

Sižets ir visai vienkāršs: ir pasaule, kurā ir Zemei vajadzīgie resursi. Zemes pusi pārstāv, ne jau tie labākie tās pārstāvji — korporācijas darbinieki: alkatīgi un bez principiem, viņi iegūst dārgu minerālu. Tādi efektīgi menedžeri — hodorkovski, īsti liberāļi, kas rūpīgi minimalizē ieguldāmos līdzekļus. Minerāli, kā nākas, atrodas zem ieziemiešu ciemata, kas stāv ceļā progresam. Sarunāt mierīgā ceļā, cilvēkuprāt nozīmē, dot mežoņiem 24 stundas, lai savāktu mantiņas, un ļaut aiziet dzīviem, tāpēc ka tie dzīvo tādā harmonijā ar dabu, ka «zem katra krūma tiem jau gatavs galds un māja». [ Atcerējos Bikini atolu, kur amerikāņi rīkoja kodolsprādzienus, vietējo tautiņu tāpat pārvietoja, bez ceremonijām, kā nekā, tā bija tik liela, ka varētu dzīvot vienā daudzdzīvokļu mājā, sākumā pārvietoja uz kaimiņu salu, kas pēc tautas ticējumiem bija vieta, kurp dodas viņu mirušie, var iedomāties, kā salinieki tur jutās — t.p.] Lai ievāktu informāciju iespējamā pretinieka midzenī, tiek iesūtīts spiegs, kurš beigu beigās pāriet ienaidnieku pusē. Mežoņi uzvar, Zemes cilvēki paliek kaunā. Es pacentos izstāstīt īsi, tāpēc ka sižets, domāju, visiem ir zināms. Taču ar tā traktējumu rodas nesaiste.

Katra tāda līmeņa holivudas filma ir sarežģīts projekts ar rūpīgi izskaitļotu iedarbību uz auditoriju. Psihologi piemeklē aktierus tā, lai tie varētu izsaukt visdažādākās auditorijas simpātiju, lai kāda tai būtu izglītība, etniskais sastāvs un sociālais stāvoklis. «Avatara» specifika ir tā, ka galvenie varoņi filmā nav dzīvi aktieri, bet datorā konstruētie zilādainie un dzeltenacainie planētas Pandora iemītnieki — na'vi. [Tomēr galvenos datortēlus spēlē dzīvi aktieri, skat. manu tulkoto rakstu par to, kā tapa filma — t.p.] Viņiem palīdz galvenais varonis un jūt līdzi skatītājs, kas priecājas, kad viņa sugas brāļus izsviež no planētas trīs metrus garie giganti. Bet kāpēc na'vi tiek uztverti kā pozitīvie tēli? Vai jūs gribat pārliecināt mani, ka šī simpātija ir izskaidrojama ar to, ka jūs vienmēr esat vājo un apspiesto pusē, to pusē, kas aizstāv dzimto zemi no iebrucējiem?

Man liekas, ka jūs kļūdieties, runa šeit nav tikai par taisnīgumu. Scenārijos, kuru realizēšanai tiek dots miljonu budžets, skatītāju reakcija tiek izskaitļota burtiski pa sekundēm: te jums ir jāsabaidās, te jāatslābinās, te jājūt līdzi tēlam, te jāsāk raudāt. Uzskatīt, ka tik izsvērtā pieejā autori nepievērsīs uzmanību tēlu ārējam izskatam, tas ir kā uzskatīt, ka viņi ir pilnīgi idioti. Psihologi sen jau ir pierādījuši, ka Čeburaškas [Ķepauša] panākumi ir saistīti ar to, ka viņa acu izmērs attiecībā pret galvu ir tāds pat kā attiecīgās proporcijas bērnam. Jo lielākas acis, jo lielāka līdzība. Bet pozitīva attieksme pret bērniem — tas jau ir instinkts, kas saistīts ar sugas izdzīvošanu. [Un kas tur slikts? - t.p.] Prieks būtu nemīlēt, bet sirsniņa tik un tā ietrīcas, kad mazajiem slikti. Paskatīsimies uz lielacainajiem Pandoras iemītniekiem.

Mēs redzam uzsvērti antropomorfas iezīmes, lai skatītājam būtu vieglāk asociēt sevi ar na'vi, bet mežoņu parašas un dzīves veids ļauj viegli novilkt paralēles ar primitīvajām Zemes ciltīm. Piemēram, ar tiem pašiem Amerikas indiāņiem, vainu par kuru iznīcināšanu amerikāņos ieaudzina no mazotnes. Protams, baltajiem amerikāņiem. [Vai autors nesaprot, ka filma nav par Pandoru, bet par Zemi? Droši vien nesaprot, Krievijā jau neviens, nekad nav izjutis nožēlu par to, ko viņu valsts ir nodarījusi citām tautām. - t.p.] Pievienosim vēl ieziemiešu mātītei biezas lūpas, meitenīgas krūtis, kas nevērīgi apsegtas ar kaut kādie papuasu draņķiem, un kaķes zvērīgo grāciju.  Tieši kaķes, tāpēc ka aste, asas ausis, dzeltenas acis un izturēšanās reakcijas kā šņākšana uz saviem ienaidniekiem, kas raksturīga kaķveidīgajiem.

Lielie kaķi vienmēr ir tikuši uzskatīti par totēma dzīvniekiem — viņu spēks un grācija iedvesa cilvēkiem bijīgu cieņu un sajūsmu. Tā kā ārējais izskats praktiski nesatur atbaidošas iezīmes. [Interesanti, ko autors — zvērināts šovinists — rakstītu par filmu «Citplanētietis»? - t.p.] Domāji, ka ar viņu dzeltenajiem ilkņiem baltzobainais amerikāņu skatītājs spēs samierināties. Viņi taču ir pieraduši pie savu līdzpilsoņu semītiskajiem un negroīdajiem vaibstiem?

Bet, ja planētu apdzīvotu ne tik simpātiskas būtnes? Iedomājieties smirdošu peļķi ar smakojošu vircu, kurā peldas fekālijām līdzīgi radījumi, kas dzīvo pilnā farmonijā ar apkārtējo pasauli. Rokas mēslos, laižot viens uz otru strutu strūkliņas un no dubļiem taisot rituālus plāceņus. [Autors laikam nezina, ka dzīve bez bēdām un briesmām nerada saprātu! - t.p.] Bet zem peļķes atrodas ārstnieciska preparāta iegulas, kas spēj glābt miljoniem Zemes cilvēku no mokošām ciešanām, par kurām ūdenskrātuves iemītniekiem, rupji runājot, ir uzk...kāt. Negrib viņi aiziet no savas svētās atejas vietas un viss. [Autora viedoklis par citām tautām. - t.p.] Vai jūs tikpat spēcīgi pārdzīvosiet, ja šo smaržojošo brāļu saimi nedaudz pabīdīs ar buldozeriem sāņus?

Domāju, ka cilvēku, kas gatavi aplaudēt, kad buldozers ar Zemes ārstiem pazūd smirdošā akacī, būs ievērojami mazāk, nekā variantā ar Kamerona ieziemiešiem.

Jo asociēt sevi ar mēsliem var tikai pavisam atsaldēti liberāļi — spriežot pēc pastāvīgajiem mēģinājumiem iet pret savu tautu un savu valsti, viņi vienkārši būs spiesti sacelties pret savu planētu jebkurā interešu konfliktā.

Ko tur darīt, jebkurā sabiedrībā reizēm dzimst kropļi ar atbaidošu ārieni, cilvēki ar psihiskiem traucējumiem, morāli deformēti indivīdi un fiziski nepinvērtīgi invalīdi. [Tādus, protams, jāiznīcina — autors jau atmasko sevi pilnīgi — zvērīgs fašists — t.p.] Starp citu, par invalīdiem. Mēs kaut kā pavisam esam aizmirsuši galveno varoni — bijušo jūras kājnieku Džeiku Salliju.

Kareivim, kas ir lauzis zvērestu, draud tribunāls un — turp viņam arī ceļš. Taču varbūt viņš demobilizēts invaliditātes dēļ un zvērests uz viņu neattiecas? Tik un tā uz pulkveža frāzi: «Kas liek tev nodot savu Dzimteni?» neseko nikna atbilde, lūk — jūs savus abramovičus ar Dzimteni nesalīdziniet. Jūt kaķis, kā gaļu apēdis.

Kontraktu ar korporāciju Džeiks ir parakstījis — nedomāju, ka tur bija punkts par vienpusēju līguma laušanu no avatara operatora puses. Interesanti, kāpēc Salliju atbalsta liberāļi, kas vārdos ir par likuma varu? Ja jau korporācija pārkāpj likumus un noteikumus, tad ej uz tiesu, nevis sāc zagt korporācijas īpašumus un atšaut tās darbiniekus. [Ha-ha-ha! Tiesa... Kamēr viņš ar tuvāko reisu dotos uz Zemi (kas viņam to ļautu?) un sniegtu prasības tiesā, ar na'vi būtu cauri. - t.p.] Vai arī sirds dziļumā liberāļiem ir ļoti tuvi un saprotami tā cilvēka motīvi, kas pametis darba devēju? Tad kāpēc izdomāt attaisnojumu «Viņš nav nodevis Dzimteni, bet tikai korporāciju»? Pat, ja filmā būtu rādīts, ka Sallijs dezertē no posteņa, arī tad liberāļi attaisnotu viņa darbību. Vienkārši nāktos uzšļakstīt vairāk samazgu Dzimtenei. Lūk, tādu darbību ir jāaizstāv kulturālam cilvēkam. Zināma lieta.

[Domāju, ka šeit redzam starpību starp rietumniecisko, konkrēti — amerikānisko — domāšanas veidu un krievisko — padomisko. Amerikā vienmēr liela nozīme ir bijusi cilvēkam, viņa domām, vēlmēm un prasībām pret sabiedrību, individuālismam, Krievijā kolektīva, sabiedrības intereses vienmēr ir bijušas svarīgākas par konkrētā cilvēka interesēm. Autoram kā tipiskam saldafonam amerikāniskais uzskats, ka cilvēks pats var noteikt savu likteni, ir absolūti nepieņemams — t.p.] Kas tad virzīja armijas bandinieku uz krāsas maiņu? Vai jūs domājiet, ka trulajā militāristā humānisma lēkmes rezultātā pēkšņi uzradās mīlestība pret zilpurnainajiem gigantiem, kas slauka dibenus ar palmu lapiņām? Kā jūs domājat, vai viņš izvēlētos manis aprakstīto fekaloīdu pusi, lai līdz sava mūža galam šiverētos sērūdeņraža izgarojumos un metāna burbuļos? Vai viņš sāktu palīdzēt apspiestajiem iezemiešiem, ja uz Zemes viņam varētu piešūt jaunas kājiņas, bet uz Pandoras viņš obligāti paliktu invalīds? Kad cilvēks ziedo savu labklājību nesavtīgi, var nepiekrist viņa lēmumam, taču neviens neteiks, ka viņa rīcība savā veidā nav cēla, jo pat ienaidnieks, kas ir uzticīgs idejai un seko goda kodeksam, ir pelnījis cieņu. Taču, ja sargs atver cietokšņa vārtus ienaidniekam un tad saņem no tiem Nobeļa miera prēmiju tajā pat laikā kad viņa līdzpilsoņu nokauj un aplaupa, skaistie vārdi par cīņu režīmu neglābs viņu no nicināsanas. Interesanti, kā Sallija nodarīto uztver japāņu skatītāji, kuru senčiem, ne vien nodevība, bet pat dzīve pēc sava kunga nāves tika uzskatīta par bezgodu. Kaut gan, visdrīzāt, vārds «gods» nav to cilvēku leksikā, kas tā sajūsminās par filmu. [Nu lūk, tagad jau autors parāda sevi kā varenu demagogu — t.p.]

Vai ir jāmeklē Džeikā Sallijā viņam neraksturīgas dvēseles mokas? Man liekas, ka viss ir daudz vienkāršāk — puisim pēkšņi radās iespēja nokārtot savu personisko laimi, nododot to intereses, kuriem viņš ir kalpojis agrāk. «Ko mēs viņiem varam dot? Džinsus un kokakolu?», viņš saka kameras priekšā. Taču tirgošanās šeit nav vietā, jo Zemes cilvēki ir ieradušies uz Pandoras ne jau tāpēc, ka gribētu apdāvināt zilādainos mežoņus ar Calvin Klein apakšbiksēm un burbuļotu dziru. Citplanētiešu minerāla iegūšana ir daudzu cilvēku izdzīvošanas jautājums, tāpēc ka tas spēj atrisināt enerģētiskās krīzes problēmu. [Kā tad savādāk? Krievija taču arī gadsimtu gaitā nodarbojās ar to pašu — iekaroja blakus zemes, lai iegūtu dabas bagātības un tai bija nospļauties uz to, kā jutās vietējie «mežoņi». Autora viedoklis nemaz nevarēja būt cits — t.p.] Kāpēc miljoniem cilvēku dzīves labklājība Džeikam nav pandorietes vienas asaras vērta? Viss labais, kas viņu gaidīja uz Zemes — atvadas invaliditātei, jo pulkvedis pa saviem kanāliem bija izsitis atļauju veikt operāciju. Tālāk — neliela pensija mazam ūķītim, tāpēc ka neko citu, kā tikai nogalināt, Sallijs darīt nemācēja. Bet ko viņš iegūtu uz Pandoras? Labu sociālo stāvokli, ekoloģiski tīrus produktus un iespaidiem un izklaidēm bagātu dzīvi. Tādu kā maisījumu no Havaju kurorta, safari un atrakciju parka. Kāds gan tur zvērests, kāds kontrakts, kāda Dzimtene? Savs krekls ir tuvāks. Lai muļķi iet dienēt. [Vai kā autoram skauž, tāpēc arī cepas... - t.p.]

Pieeja nav jauna — mēs katru dienu sastopamies ar cilvēkiem, kas par vislielāko mākslu uzskata, laikus nodot, vajadzīgā brīdī aizmukt uz frontes līnijas otru pusi, lai nostātos tajā pusē, kas var nodrošināt tev vairāk bonusu. [Atkal demagoģija. Sallijs izdara izvēli sirdsapziņas vadīts. Jebkurš uzskatītu viņu par jukušu, no vienas puses «mežoņi» ar bultām, no otras — Zemes militārā varenība — t.p.]

Viņi lamā «nolādēto Rašku» [Šeit, nicinoša angļu vārda «Russia» izruna — t.p.] un slavē gudri iekārtoto Rietumu demokrātiju, taču pat pirkstu nepakustina, lai kaut ko darītu savas valsts labā. «Debesu ļaudis ir nogalinājuši savu māti-zemi», Sallijs vēršas pie mežoņiem. Bet, ko tu, draudziņ, esi izdarījis, lai tava māte nenomirtu? Vai arī tevi ir savaldzinājuši tavas jaunās draudzenītes zilie pupi un tu jau esi aizmirsis, ka tu arī esi cilvēks? Nepaspēji, nespēji aizkavēt civēces šūpuļa  izārdīšanu? Gadās. Taču varbūt tu, ieguvis vietējo gudrības, tagad dosies pie cilvēkiem un pastāstīsi, kā pārvērst savu planētu ziedošā dārzā, pieliksi roku, lai padarītu savu līdzcilvēku: brāļu un māsu dzīvi tikpat harmonisku? Nē? Ja mirusi, tad mirusi? Lai tikai tev būtu labi un nospļauties, kā tas atsauksies uz cilvēkiem? Tiem pašiem cilvēkiem, kas tevi ir izaudzinājuši, apmācījuši un pat iedevuši to pašu, varen dārgo, zilpakaļaino ķermeni, ar kuru tu beidzot varēji ietriekt zem astes dzīvnieka mātītei, realizējot zoofila seksuālās tieksmes?

[Tagad jau redzam, ka autors ir arī rasists, kā kādreiz kolonizatoriem āfrikāņi bija tikai cilvēkveidīgi pērtiķi, tā minētais tips jūt zvērīgu naidu pret citādajiem. Un nesaskata to, ka Sallijs cīnās, lai arī Pandora nepārvērstos Zemē. Filmā Zeme netiek rādīta, mēs nezinām, kā tur ir. Varbūt to vairs nav iespējams atjaunot ziedošu, varbūt visa planēta ir viena liela megapole? Kas zina. Kamerons taču sola kino triloģiju un mēs vēl daudz ko uzzināsim par Avatara Visumu. - t.p.]

Kāpēc dzīvnieku? Bet kāpēc jūs uzskatiet, ka na'vi ir cilvēki? Viņi ir bioloģiski objekti, ko planēta ir radījusi, lai tie pilda kaut kādu viņai vajadzīgu uzdevumu. Tieši tāpat, kā pterodaktili, degunradži un citi meža zvēri, viņiem ir kontakti, lai pieslēgtos globālajam planētas tīklam, kas, pēc sievietes-zinātnieces vārdiem, esot kaut kādas supersmadzenes. Vai jūs atceraties saprātīgo okeānu Solaris?

Kaut kādiem saviem mērķiem viņš radīja precīzas mirušo cilvēku kopijas — vai jūs domājiet, ka tos vajadzēja uzskatīt par patstāvīgām personām, kurām ir brīva griba, un nevis par leļļu petruškām, kas uzģērbtas uz necilvēka rokas, kas paslēpta aiz slietņa? Es nezinu, vai Kamerons filmēs turpinājumu, taču būtu aizraujoši uzzināt, ka zilādainie mežoņi ir citas Zemes korporācijas izaudzēti un nelegāli iegūst deficīto minerālu, bet viss teātris ar svētajiem kokiem — ir tikai paņēmiens, kā dabūt no planētas prom konkurentu kompāniju.

[Vēl viens pierādījums, ka autors vispār nav sapratis filmas jēgu. Tieši pandoriešiem ir brīva griba, nebrīvi cilvēki būtu padevušies liktenim un devušies trimdā, bet Solaris radījumiem patiešām tādas gribas nebija, viņi pat nespēja uz brīdi izturēt atšķiršanu no sev «tuvajiem» - t.p.]

Vārds «tīkls» nenozīmē vienīgi komunikāciju sistēmu. Tā ir arī iekārta, lai sasaistītu kādu, pakļautu savai gribai. Ja visi Pandoras dzīvie organismi tā vai citādi ir pieslēgti vienotam provaideram, vai tad šis dabiskais monopolists nevarēs diktēt savus noteikumus? [Vai tad autors nav pamanījis to, ka na'vi pieslēdzas «provaideram» tikai tad, kad paši to grib vai viņiem ko vajag izdarīt? - t.p.] Interesanti, kāpēc kontakts uz kakla Neo, kurš dzīvo pilnā harmonijā ar Matricu (tā viņam — barību, viņš tai — enerģiju), ir ļaunums, bet tieši tāda pati iekārta uz mežones-na'vi bizes ir kaut kas pozitīvs? Tikai tāpēc, ka tur kustas skaisti spīdoši taustekļi? [Atkal puspatiesība un demagoģiski meli. Na'vi pieslēdzas, kad pašiem to vajag, Neo filmas sākumā guļ ar šķidrumu pilnā «vannā», neapzinoties, kas ar viņu notiek — t.p.] Tā, par skaistumu mēs jau esam runājuši. Ja jums galvā ievietos vadības čipu — pilnīgi vienalga, vai tas būs no straza [dārglietu imitācijas — t.p.] vai prelamutra. Ienāks brīdinošs signāls un biolelles skries aizstāvēt saimnieku, kā tie pandoriešu degunradži — simts lopu vairāk, simts mazāk, kāda planētai starpība? Na'vi dzemdēs jaunus. [Šīs stulbības pat komentēt negribas — t.p.]

Kamerona filma ir pasaka, tāpēc nav vērts nopietni domāt, kāpēc no gaisā piekārtām klintīm krīt ūdenskritumi un kāds ir pterodaktila cēlējspēks. Nekritizēsim arī nodeldēto sižetu par to, kā cilvēks pāriet ienaidnieka pusē, tāds ir atkārtojies ne reizi vien — no «Dejām ar vilkiem» līdz ģenerāļa Vlasova dzīvei. Taču ne velti saka, ka pasaka ir meli, taču tajā ir norāde — zemteksts bieži ir svarīgāks par arējo stāsta kanvu [Kanva — sietveida audums, ko, piemēram, izmanto par pamatu izšūšanai vai par oderdrēbi. Šeit domāts karkasa nozīmē — t.p.]. Kamerona uzdevums bija iepotēt skatītāju miljonu galvās vienkāršu domu: eiropiešu civilizācija ir nepareizs ceļš, kas ved strupceļā, laime ir harmoniskā vienībā ar māti-dabu. [Interesanti, kā autors nemana, ka mūsdienu civilizācija, tāda, kāda tā ir, strauji ved pasauli un globālu ekoloģisku katastrofu, bet Kamerona filma nemaz nav par to. Filma ir par to, ka nevar savu laimi būvēt, iznīcinot citu laimi — t.p.]

Līdzīga vienošanās ar dabu mūsu vēsturē jau ir bijusi, kad nožēlojamu troglodītu čupiņas mitrās alās spiedās viens pie otra, nepazīstot uguni. Vienotībā ar dabu vēl tagad dzīvo dažas āfrikānu ciltis, kuru pārstāvji mazgājas ar govs urīnu, guļ uz siltu mēslu kaudzēm un dzer asinis no barotājas-brūnaļas iegrieztām jūga vēnām. Harmonijā ar māti-zemi dzīvo mazo ziemeļu tautiņu atliekas, kad no visām zālēm ir tikai lāča tauki, bet kaut kā apdarināts apģērbs no ādām kustās no  ādas parazītiem. Vai šādu vienotību grib biroju klerki, kuru dzīves šādos apstākļos ilgs līdz pirmajai tikšanās reizei ar graciozu panteru vai jaguāru stilīgos plankumos? Vai sapņo histēriskās jaunkundzes, kas iznāk no kinozāles ar elsās sažņaugtu kaklu, par laimīgiem laikiem, kad sūnu kušķis aizstās viņām ieliktnīšus ar spārniņiem, bet pēc karstā ūdens būs jākāto uz Kamčatkas geizeru ieleju?

[Kārtējais rasisma uzplūdums! - t.p.]

Protams, ne par ko citu šie cilvēki nedomā. Viņi uzskata, ka vienotība ar dabu būs kas līdzīgs hipiju narkotiskam tusiņam un komforta pilnai dzīvei Āfrikas tūristu bungalo — augļi paši kritīs viņiem rokās, bet māte-planēta ārstēs visas slimības, vajadzēs tikai stiprāk apsēsties, piespiežot savu pliko dibenu plikai zemei un kārtīgi pameditēt. Vai viņi pretosies «ekoloģisku» organizāciju darbībai, kuras aicina iznīcināt rūpniecību? Vai viņi būs sašutuši, kad barbaru ordas sāks konfliktu ar Eiropas civilizāciju, vai pasludinās savus aizstāvjus-pulkvežus Kvoričus par elles izdzimteņiem? Esmu pārliecināts, ka nospiedošais vairākums sāks čiepstēt par humānismu, tā vietā, lai ņemtu rokās ieročus. Neviens tā nemīl runāt par cilvēkmīlestību, kā gļēvuļi un nodevēji. Kaut gan, runāt — tas ir viss, ko viņi māk. [Atkal jauna demagoģijas porcija — vai tad na'vi dodas iekarot Zemi? Zemes cilvēki iekaro Pandoru un kliedz, ka vietējiem nav kauna — iedomājuši pretoties — t.p.]

Starp citu, šie, garā, miesās un prātā vājie cilvēki var eksistēt tikai ļoti šaurā diapazonā, kuru var nodrošināt vienīgi zinātniski-tehniskas civilizācijas saglabāšana, tādas civilizācijas, ko mēs saucam par eiropeisku. Iznīcināsim to — nomirsim arī paši, citas iespējas nav. Tikai civilizācija, kas negaida dāvanas no dabas, bet sēj graudus un audzē lopus, būs spējīga nodrošināt iedzīvotāju skaita pieaugumu. Na'vi mednieku un vācēju skaits ir pilnīgi atkarīgs no planētas kaprīzēm. Cik tur bija mežoņu, kad zilādaino virsaitis savāca izšķirošajai kaujai 14 klanus? Apmēram divi tūkstoši. Liekas, ka Hitlers ar ebrejiem ir apgājies maigāk, nekā māte-Pandora ar saviem aizbilstamajiem. Laipni lūdzam jaunajā, brīnišķīgajā pasaulē, kur Kamerona filmu vietā jūs jūsmosiet par saulrietu. Lai gan, vai jums izdosies nodzīvot līdz saullēktam, neviens nepateiks — zvēriņi taču arī mātes-zemes bērni. Arī tos viņa baro. Tajā skaitā — arī ar jums.

Atpalikušu kultūru pielūgšana, mēģinājums tās padarīt par sakrālu zināšanu nesējām un harmoniskas dzīves noslēpumu glabātājām — ir pārsātinātu un bezatbildīgu tukšpauru intelektuāla spekulācija, mēģinājums aiziet no oficiālās reliģijas un izdomāt pašiem šavus kultus. Ar kādām unikālām zināšanām var lepoties mežoņi na'vi? Ne ar kādām — tas pats naids, niknums, nevēlēšanās spriest saprātīgi, stūrgalvīgs fanātisms un nevēlēšanās iet uz kompromisu, kā jebkurā cilvēku sabiedrībā. [Svēto koku iznīcināšana iznīcinātu visas planētas dzīvo dabu, kāds tur kompromiss! -t.p.] Viņi padzen ideālisti-zinātnieci Greisu, kuras vienīgā vēlēšanās ir veidot divu kultūru dialogu, viņi demonstrē vēlmi iznīcināt Sallija avataru, kurš vispār vēl neko nav spējis izdarīt, tikai apmaldīties mežā. Starp citu, pat «ļaunuma iemiesojums» pulkvedis cenšas minimalizēt dzīvā spēka zaudējumus iezemiešu vidū — na'vi savukārt, uzreiz sāk šaut pa īstam, pat necenšoties kaut kā padarīt aklu Zemes tehniku, aplejot helikopteru priekšējos stiklus ar kaut kādu necaurspīdīgu draņķi vai sabojājot sensorus. Vispār, tieši cilvēkiem jau bija jābūt humānistiem, tas ir, bija jādarbojas kā cilvēkiem. Bet no zvēriem ko tad var prasīt?

Atvainojiet par garo tekstu, taču filma ir tā vērta, lai parunātu par to — sen nav bijuši neģēlība tik krāsaini iesaiņota, sen mēs neesam sastapušies ar tik aizraujošu himnu zemiskumam un nodevībai. Ar savu uzdevumu Kamerons ir ticis galā meistarīgi — sasaukšanās potenciālo nodevēju starpā ir notikusi, idejas «tādu civilizāciju nav vērts aizstāvēt» nēsātāju rindas ir krietni augušas. Tagad tās nav tikai marginālās grinpīsoviešu-veganu aprindas un ņūeidža sektanti, bet arī biroja planktons, kas dzīvo tehnogēnās civilizācijas komfortablajā akvārijā.

«Nepastāvēs valstība, kas sašķelusies savā iekšienē» - vai pateikties kultūras meistariem, kas cītīgi māca bērnus uzspļaut tēvu lietai? Kas sāks iznīcināt mūsu trauslo pasauli un griezt atpakaļ progresa riteni, vai sabiedrībā ir pasūtījums iznīcināt rūpniecību un samazināt iedzīvotāju skaitu, sekojot lozungam «atpakaļ uz alām»? [Atkal izvarota filmas jēga. Kamerons nesauc atpakaļ pie dabas, Kamerons vēršas pret tiem, kas savu merkantīlo interešu dēļ bez ceremonijām ir gatavi iznīcināt citas tautas un citas pasaules — t.p.]

Eksistē liels daudzums interesantu faktu, kas zīmē apokaliptisku ainu sazvērstībai pret cilvēci. Kaut kādi no tiem ir reāli, kaut kādi — izdomāti, šīs mozaīkas salikšana — ir nodarbe vienlaikus tikpat interesanta, cik mazproduktīva. Taču, kā jūs saprotiet, tā ir pavisam citas sarunas tēma.

[Beigās arī es gribu atvainoties par daudzajām piezīmēm! Nespēju atturēties, jo reti man nācies tulkot tik šovinistiski-rasistiskas stulbības kā šo rakstu. Taču — varbūt tas ir svētīgi — ir taču jāzina, ka uz pasaules ir cilvēki, kas ar prieku iznīcinās visas neskartās dabas paliekas, ja zem tām tiks atklāti kādi derīgie izrakteņi, vai arī pārvietos pēc saviem ieskatiem citas, savādākas tautas, kas viņu uztverē ir tikai dzīvnieki, jo pārstāv citu vērtību skalu — t.p.]