Vēl ļaudīm trīsas uzdzina takas malā esošais Kurlais ezers. Par Kurlo to dēvēja neparasto īpašību dēļ – apaļš kā gredzens, ar necaurredzamu melnu ūdeni, kas ziemā neaizsala. Zivis un ūdens putni tajā nemita. Visvairāk izbrīnīja pilnīgais atbalss trūkums. Pat meža norā kliedziens atbalsojās, bet ne Kurlajā ezerā. Kurls pret ļaužu ūjināšanu, tas savā nodabā slinki vēla nedzīvos viļņus. Vēl mēļoja, ka tas sevī slēpj vārtus uz pekli, pa kuriem pasaulē ierodas mošķi, lietuvēni, spīganas un visi citi ļauni gari.

Lai arī kāda bija šīs vietas slava, jaunais novada zintnieks te ceturto gadu dzīvoja, gandrīz neviena netraucēts.

Kad pievakarē Tālis viens pats piejāja pie kalna pakājes, pirmais, ko ieraudzīja, bija apkārt kalnam vējā viļņojošs zilganpelēkas miglas valnis. Tas slēpa akmeņu jostu apkārt visam kalnam. Senos, no ļaužu atmiņas izzudušos laikos kāds salicis šos vienādo izmēru akmeņus, un tie joprojām izstaroja nomierinošo gaiši zilgano gaismiņu. Netraucēti šķērsojis akmeņu jostu, zirgs pats apstājās, kad no apsūnojušo akmeņu kaudzes izslīdēja mazu zaļu ačeļu pāris, kam līdzi slīdēja neskaidras ēnu aprises. Ačeles laideni pieslīdēja pie zirga, apstājās no tā divu soļu attālumā un sāka cieši lūkoties jātniekā.

– Es nāku ar mieru, – pacēlis abas rokas tā, lai varētu redzēt tukšās plaukstas, Tālis vērsās pie dīvainās būtnes. – Ieročus turu vienīgi, lai aizgaiņātu plēsoņas. Mani atsauca te mītošais zintnieks. Vai es drīkstu turpināt ceļu?

Ačeles, neizrādot vairs nekādu interesi, aizslīdēja uz jauno ozolu birzītes pusi, kur, vēlreiz atskatījušās uz Tāli, nozuda starp briestošo koku stumbriem.

Zirgs, pamīņājies uz vietas, bez pamudinājuma atsāka kāpienu stāvajā kalnā. Blāvi sarkana smilts šķīda zem svaigi apkaltā zirga pakaviem. Nevēlēdamies to lieki pārpūlēt, Tālis nolēca zemē un, aiz pavadas paņēmis, kāpa augšā. Pie stāvuma iesākās ar galvas lieluma akmeņiem izlikta taka, kas aizvijās līdz pat kalngalam.

Augšā Tāli sagaidīja zintnieks, kurš, nebildis ne pusvārda, ieaicināja savā ar bērza tāsīm klātajā slietenī. Pašā slieteņa centrā no iegareniem akmeņiem krautajā pavardā savas spilgtās mēles šaudīja spēcīga uguns. Nepilnus desmit gadus vecs izstīdzējis pusaudzis, zintnieka palīgs, piecēlies paņēma tāss traukus un devās pēc ūdens uz piekājē burbuļojošo avotiņu. Pats zintnieks, no vairākām vācelēm un māla traukiem izņēmis reibinoši smaržojošus augus, iesvieda tos plandošajā ugunī. Tie švirkstēdami sadega, izdalot patīkamu smaržu jūkli. Tālis jau vairākas reizes bija viesojies zintnieka mītnē un zināja, cik grūti nācās savākt kurināmo tādam ugunskuram. Viss uz kalna augošais tika uzskatīts par svētbirzs daļu, kur pat kritalas nedrīkstēja aiztikt. Tāpēc zintniekam un palīgam pēc katra žagariņa ugunskuram nācās iet aiz svētā meža malas. Ikkatrā novadā bija savas sudraba birzis, bet šī nebija domāta vienkāršiem ļaudīm. Tajā spēkus varēja pildīt un sirdsmieru rast tie, kam gaišums sirdī un prāts dots sargāt ne ļaužu augumus, bet dvēselītes.

Šoreiz svētkalna vienīgais klātnācējs bija viņš pats, un no mirkļa svarīguma galvā sāka pat sāpīgi spiest.

Zintnieks mierīgā, pat dziedošā balsī, it kā runājot ar sevi, nesteidzīgi iesāka stāstījumu:

– Es pusnaktī sazinājos ar saviem audzinātajiem. Viņi paziņoja man, lūk, šādas lietas. Drīz izšķirsies neskaitāmu cilvēku liktenis, daudzas tautas dosies prom no savām iekoptajām zemēm vai iznīks, spēcīgāku tautu pievārētas. Arī mūsu ļaudis cietīs no lielajām pārmaiņām. Vēl lielākas izšķiršanās priekšā drīz nonāks pasaule, jo tas ļaunums, kas skāra tevi, drīz var pārņemt visu šo pasauli un arī citas. Ne jau aizsauli, kur veļi mīt, bet citas, kas atrodas reizē tepat un tomēr nebeidzami tālu. Tev jādodas uz vienu tādu. Tu esi viens no retajiem, kam lemts pavērst pasauli uz vienu vai otru pusi. Ikkatrs ar savu rīcību iegroza laika tecējuma gultni. Vieniem lielāks svars, citiem mazāks, bet gandrīz visu citu ļaužu gribai šajā lietā nav nozīmīguma. Neviens no mums nedrīkst tev dot padomu vai teikt priekšā. Katrs labs vārds var iegrozīt pasaules likteni nepareizā gultnē, no kuras ārā vairs neizkļūt. Zintnieks ir starpnieks starp divām pasaulēm. Vienu, ko var aptvert ar tausti, garšu, smaržu, skatienu, un otru, ko var tikai ar domu apjaust. Pasaule ir kā nūja, ko iegrūž ūdenī. Cilvēki mīt uz plānā slāņa starp ūdeni un gaisu, gandrīz neapjaušot par citu pasauļu esamību. Un vairākums ir apmierināti, ka tā dzīvo. Reti kuru urda doma, kas gan ir tur tālāk par apvārsni. Turi godavārdu, esi stiprs garā un, arvien pilnīgojoties, cīnies par taisnību! Skaidri saskati dzīves mērķi un Labā pusi! Tad Dievs dos tev veselību, auglīgus laukus, lopus, stiprus pēcnācējus, mantu, laimi. Un atceries, ka katram cilvēkam jācīnās, lai pasaulē valdītu taisnība, ticība labajam. Vien netaisnību žigli novēršot, ļaunumam neļaus izvērsties. Neļaus tam sagraut skaistās pasaules kārtību. Nodevība, viltus, apmāns, naids ir tas, kas tam dod spēkus un grauž gaismu. Viss laiks ir bijis gaismas un tumsas pretstatu pilns. Pārmaiņus uzvarot kāds ņem virsroku, bet nekad zem šīs saules nav gūta pilnīga uzvara. Tumsa nomaina gaismu un gaisma tumsu. Mūžīgo pretstatu cīņa pat uz mirkli nerimstas. Ir laiki, kad tumsa valda pār pasauli, un tad ļaudīm klājas plāni. Asinis, dzīvība ir tā cena, kas tad ļaudīm jāmaksā tumsai, un maksa tikai pieaug, līdz izdeldē visus, kam vien tiek klāt. Pie tiem, kurus gaismas spēki sargā, tumsa ķeras ar īpašu niknumu.

– Arī ļaudis brīžam iejaucas šajā cīņā, – zintnieks turpināja vēstījumu. – Tie apzināti vai neapzināti nostājas vienā vai otrā pusē. Tā gaismas sekotāji sensenos laikos visā pasaulē sacēla būves vietās, kur visspēcīgāk zemes un debesu spēki vienojas. Tajās vietās gaisā nereti var redzēt spēka zīmes un uzkrāt zudušo ķermeņa vai prāta spēku. Nekas no nekā nerodas. Šī dzīves gudrība jāielāgo, pirms kaut ko esi nodomājis uzsākt. Paņemot vienā vietā, rodas tukšums, kas agri vai vēlu ar kaut ko aizpildās. Ja nepietiekami drosmīgs vai spēcīgs gaismas sekotājs par daudz savāc un izmanto vietas spēku gaismas pabalstam, tumsas aizdzīšanai, tad radies pārmērīgais tukšums aizpildās lēnām. Kā inde iesūcas veselā miesā, tā tukšumā var ievilkties tumsa, un spēka vieta apdziest vai kļūst par tumsas avotu. Lai ar spēku rīkotos, vajag daudzus desmitus sūri grūtu mācību gadu pie daudziem spēka valdītājiem. Izjauktā līdzsvara vietā tikai mācīts vīrs var no citurienes pārliet spēku, bet tikai – lai arī tur nepārsmeltu par daudz. Šo zelta likumu neievēroja Saules zemes ļaudis. Tie ļāvās kārdinājumam. Pēc patikas smēla visus pieejamos spēkus. Īslaicīgi tas dod patīkamus augļus, bet spēka avoti tukšojas straujāk, nekā pildās. Velti gudrie mēģināja brīdināt. Kurlie un tie, kas nevēlas, nevar dzirdēt pat visskaļākos brīdinājumus. Velti! Baudas un varas apreibināti, vadoņi nevēlējās glābt, ko vēl varēja. Arī glābt iedzīvotājus tie neatļāva. Briesmīga atmaksa nāca ātri un nemanāmi. Kārtējo dzīru laikā spoža diena negaidīti pārvērtās par šausmīgu nakti. Kā veca cilvēka kauli zeme salūza, aprokot zem sevis visu, kas vien nebija laikus pametis neganti izsūkto zemi. Neskartas palika zemes uz rietiem un austrumiem līdz pat pasaules kalniem. Izdzīvojušie gudrie glāba atlikušo. Ar spēku pārvietoja kalnus, upes, lai izveidotu laimes pasauli, bet pie tā viņi ķērās par vēlu. Labu vēlot, gudrie nemanot izraka gaismai bedri. Smagi strādājot, ātri izsmēla gaismas avotus, tos pārmērīgi novājināja. Tās vietā nāca tumsa, un tās sekotāji strauji pieņēmās spēkā, pārņēma lielāko daļu pasaules. Visur nežēlīgi nonāvējot pretiniekus, kam vien piekļuva. Kur vien varēja, postīja gaismas pavarda avotus. Citu pēc citas gaismas saliņas noslāpēja tumsas karotāju pūļi. Akmeņus, kurus ar sevišķu gara spēku apveltītie izmantoja spēka iekustināšanai, tumsas kalpi drupināja vai vismaz novēla nostāk. Tostarp ar īpašu degsmi tie postīja pasauļu vārtus, pa kuriem varētu atnākt tumsas pretinieki. No spēka vietām novirzīja saiknes akmeņus. Ja nevarēja, tad pārklāja ar zemi vai tumšiem ūdeņiem, lai neviens vairs nesadzirdētu, nesajustu. Tikai tīrie purvi, ezeri glāba gaismas kalpus no tumsas varas. Ar laiku gaisma atdzima. No jauna gudrie uzmeklēja daudzas aizmirstībā nokļuvušās, izpostītās spēka vietas. Daudzas tika atjaunotas. Vietas, kuras samaitāja vai pārņēma savā varā tumsa, viņi apgāja ar līkumu, lieki nešķērdējot spēkus to nīdēšanai. Nekas nebija vairs kā agrāk. Kaut kas bija mainījies uz slikto pusi. Ar katru loku pretstatu cīņa kļuva postošāka, asiņaināka. Daudzas zemes padarot tuksnesī, upēm un ezeriem ierādot jaunas gultnes un vietas, ļaudis un visu dzīvo izdeldējot. Tumsas un bieži vien diemžēl arī gaismas vārdā gūstekņus nežēlīgi spīdzināja – nesaprotamas taisnības labad. Atšķirībā no gaismas sekotājiem tumsas kalpi upurēja sagūstītos. Visā cīņas degsmē gaismas sargi nereti atsvešinājās no cilvēkiem, aizmirstot, ka ļaudis vēlas tik vienu – mierīgi dzīvot un redzēt, kā viņu paēdušie bērni izaug lieli, nepiedzīvojot kara šausmas.

Apklusis zintnieks parušināja dziestošās ogles. Piemetis vēl pāris žagaru, turpināja:

– Ielāgo labi manu vēstījumu un atceries to pirms katra izšķiroša soļa.

Ieskatījies Tāļa acīs, tā kā pēdējam skudriņas noskrēja pār muguru, viņš teica:

– Smardis lūdz nodot sveicienu kādam cilvēkam, kurš pirms ilga laika atnāca un sacēla lielu sajukumu mūsu un citās zemēs. Viņa vīri nāks palīgā, kad jūsu dzīvība karāsies mata galā. Un, lai kur tevi aizved ceļi, ikvienā pasaulē tev sniegs palīdzīgu roku kāds no gaismas sargiem, un neskaties uz viņu paskatu. Ārējais veidols var slēpt neskaitāmus prāta dārgumus. Nāc līdzi!

Pa zaru lapotnes sargātu šauru taciņu aizgājis līdz blakus kalna plakumam, zintnieks, norādījis uz apli, veidotu no iegareniem pelēkziliem akmeņiem, teica:

– Šādi vai līdzīgi akmeņi norāda uz vietu, kur var sagaidīt palīdzību. Citā saulē, citā zemē sastopot skaidro domu, droši vari doties iekšā. Ar šo sauli diez vai sazināsies, bet palīdzību gan dažreiz varēsi iegūt. Protams, ne vienmēr iegūsi atbalstu, bet mēģināt vajag. Tumšās vietās nekad necenties sameklēt palīdzību vai padomu. Reti kuram izdevies izvairīties no nomaksas, kas beigās paņem visu, kas ir pat vairāk par dzīvību.

Paēduši pieticīgās vakariņas, viņi vēl par šo to parunāja. Lielākoties Tālis atbildēja uz jautājumiem par tālo zemju iemītnieku dzīvi.

Agrā gaismiņā ieradās reģis. Sasveicinājies ar zintnieka palīgu, piesēdās pie ugunskura:

– Ko varēju, steidzos, lai tieši šeit tevi sastaptu.

Reģis pasniedza nelielu svaigi ģērētas ādas maisiņu. Iekšā kaut kas bija. Tuvumā vīstoklis izrādījās krāsainu dzīparu kamols. Ievaskotā maisiņā ietīts, tas turētos ilgi nebojāts.

– Aiznes vēsti Smarda draugam. Vien viņš zinās, kādas vēstis tur satītas, jo tas nav parasto ļaužu raksts. Neizlasīsiet. Pat ja izlasīsiet, nesapratīsiet jums nederīgas ziņas.

– Goda vīram neklājas rakņāties svešās mantās, kur vēl lasīt svešas vēstis.

No rīta peldes Kurlajā ezerā atgriezies zintnieks, sazilējis nosalis, nostājās pie ugunskura. Palīgs piemeta sausu žagaru saišķi. Liesmas alkatīgi aprija piedevu, spēcīgi sprakšķot. Sildoties it kā pie sevis zintnieks pusbalsī dziedošā balsī stāstīja:

– Vistālākajos ziemeļos, kur beidzas cilvēku zeme un sākas mūžīgā ledus un tumsas valstība, ir robežšķirtne starp šo un to pasauli. Labā laikā var saskatīt izplūdušas tās pasaules aprises, tur, kur dzīvo sveši ļaudis un mums vēl svešāki radījumi, briesmoņi. Grūti pat domu ritināt pa šo prātojuma ceļu, kā gan viņi var sadzīvot. Stāsta, ka tur ir tik daudz briesmoņu, ka mati sāk kustēties baismās, ka tie varētu atnākt šeit. Pulka daudz. Tik daudz kā… Visās pļavās zāles stiebriņus nesaskaitīt, un tā nebūs ne puse no to skaita. Kad ļaudis lēnām gar upju ezeru krastiem iespiedās šajās naidpilnajās zemēs, tiem katru zemes sprīdi nācās sīvi atkarot no patiesajiem saimniekiem. Zeme bija pilna ar tiem, kas neizgaisa aizmirstībā, bet atkāpās uz ļaudīm nepārvaramiem purviem, necaurejamiem biezokņiem, kalniem un citām vientuļām, ļaudīm nesniedzamām vietām. Tomēr lielais vairums bijušo saimnieku pārcēlās uz to pasauli. Vārti vēl jau tiek turēti vaļā tādiem, kas vairs neiederas šeit ar mums, bet ar katru gadu paliek plānāki, līdz pavisam izzudīs. Vēl jau liels pulks mošķu traucē dzīvot, bet to rindas, lai arī netīkami lēni, tomēr dilst. Katrs jaunuzarts tīrums atņem vietu, no kā tiem ņemt spēkus. Vecās asins ļaudis ar tiem tīri ciešami sadzīvoja. Tā jau nebija, ka viņi mūždien dziesmas kopā dziedāja, reizēm jau plēsās savā starpā. Atnākot ļaudīm ar dzelzi un sudrabu, trauslais līdzsvars zuda, jo cilvēkiem nu bija vara pār lielu šausmoņu daļu. Kas pretojās, tam dzelzs parādīja īsto vietu. Namus vajadzēja apjozt ar augstu nosmailinātu baļķu žogu, kam priekšā dziļš grāvis, tīrumus nācās iežogot, lai meža zvēri nepostītu, pašus ganus bija jāsargā, lai plēsoņas nenomaitā. Ziemā nereti ceļojot nācās atkauties no ciešā lokā ielenkušo vilku bariem. Vilki, lāči, dažādi mošķi, ūdens gari atkodās. Cik reizes ļaudis no zemes izdzina, tik no jauna drosminieki saradās un turpināja iekopt zemi. Bezmiesas gariem mūža ilgums salīdzinājumā ar ļaudīm ir vai bezgalīgs, bet pēcteču mazāk. Turpretī mūsu skaits, par spīti visām nelaimēm, kuploja.

Raugoties uz Tāļa seju, zintnieks teica:

– To visu stāstu, lai tu saprastu vienu. Vieniem vārti kalpo, lai aizietu, bet tādiem kā Melnsvārcis – lai atvestu sev līdzīgus. Kas ar ļaudīm tad notiks, varam tikai minēt. No tevis vien daudz kas izšķirsies.

– Paldies par visu, labie ļaudis. Ņemšu vērā jūsu padomus.

Zintnieks, tālumā lūkojoties, piebilda:

– Kvēpināts dzintars, neapstrādāts dzintars vienmēr aizbaidīs slikto. Ja vēl pats esi to atradis, tad tas dubultīgi, pat trīskārt palīdz saimniekam. Paņem līdzi tā vairāk. Pašam noderēs, un būs, pret ko mainīties.

– Lai tevi Dievs sargā un Laime aizvien seko līdzi! – uz atvadām zintnieks tik vien noteica, bet tā jau ir, ka neklājas velti ar vārdiem šķiesties, kad viss reiz izteikts.