Ilgu laiku šī upe bija ļoti nozīmīga vieta aborigēnu ciltīm darkidžung, darug, eora un kuringtai, kas šo upi sauca par Dirubben vai Djarubbin, tās uzskatīja sevi par šīs upes aizbildņiem un paļāvās uz to pārtikas un tirdzniecības jomā.

Stāsti par kaut ko ļoti lielu un dīvainu, kas slēpjas Hoksberijas upē, aizsākās pirms tūkstošiem gadu, un starp senajiem aborigēnu klinšu gleznojumiem šajā apkaimē var atrast attēlus ar noslēpumainu zvēru, kuram ir garš kakls, ovāls, resns ķermenis un pleznām līdzīgas ķepas.

Aborigēni to sauca par mullivonku vai mirriuluaru, kas tulkojumā nozīmē “milzu ūdens čūska”, taču ja uz šiem zīmējumiem paskatās ar izglītota cilvēka acīm, tad attēlotā būtne ir aizdomīgi līdzīga aizvēsturiskām ūdens ķirzakām, dinozauru laikabiedrēm.

Laikā, kad 19.gadsimtā šeit masveidā sāka ierasties baltie kolonisti, aborigēni viņus brīdināja par to, lai neiet pārāk tuvu upei. Viņi stāstīja stāstus par lielu dzīvnieku, kas ar savu zobaino muti spēj sagrābt cilvēkus no krasta un uzbrukt laivām.

Daži kolonisti paši redzēja kādu dzīvnieku un parasti aprakstīja to kā masīvu pelēcīgi melnu zvēru, kura garums sasniedz 7 – 24 metrus, kuram ir četras pleznas, ne pārāk gara aste, plata pie pamatnes un šaura galā, neparasti garš kakls un galva, kas atgādina čūskas galvu.

Pēc aprakstiem tas atbilst tipiska pleziozaura jeb elasmozaura izskatam!

Mullivonka novērojumi turpinājās līdz pat mūsdienām, un  to gadu austrāliešiem Hoksberijas upes briesmonis bija tikpat ievērojams kā mūsdienu britu Nesija.

Kriptozoologs un rakstnieks Tonijs Hilijs, kurš kopā ar līdzstrādnieku Polu Kropperu sarakstīja grāmatas par Austrālijas noslēpumiem, piemēram, “No ēnas” un “Jovi”, meklējot noslēpumaino zvēru, veica vairākas ekspedīcijas Hoksberijas upē un savāca daudzus vēsturiskus un mūsdienu pierādījumus un arī nopratināja lieciniekus.

Viņa arhīvos var atrast arī stāstu par to, kā 1912.gadā kādu būtni, kas nedaudz atgādināja milzīgu krokodilu, laivinieki ieraudzīja Hoksberijas upes pietekā Sautkrīkā, Vindzorā. Vēl viens masveida novērojums ir datēts ar 1924.gadu, un tas tika publicēts vietējā Vindzoras un Ričmondas avīzē.

“Cilvēki runāja par to, ka redzējuši “milzīgu jūras zirdziņu”, un ir arī konkrēts aculiecinieka V.Dž.Railija stāstījums, kurš pusdienlaikā kopā ar brāli redzējis radījumu ejam pa terasi. Viņi kaut ko bija ieraudzījuši upē.

Viņš teica: “Mēs redzējām lielu neglītu radījumu, kas atradās pusmetra līdz viena metra dziļumā un bija 2 metrus garš. Tas bija dzeltenīgā smilškrāsā. Tā āda bija vai nebija klāta ar zvīņām, mēs nevarējām saskatīt. Mēs to vērojām 15 minūtes.

Tam bija kvadrātveida zivs aste. Pēc izskata tas bija nepatīkams dzīvnieks. Es noteikti negribētu atrasties ūdenī, lai tas man sekotu.

Tas nebija milzīgs radījums, taču cilvēki bija pietiekami tuvu, lai saprastu, ka tas nebija ronis vai kas tamlīdzīgs. Pie tam bija ziņojumi, kuros bija teikts par daudz lielākiem izmēriem. Es neesmu pārliecināts, ka ziņojumi par lielākiem radījumiem ir patiesi. Tomēr tā var arī būt.”

Vēl viens kriptozoologs, kurš gadiem ilgi pētīja un izsekoja Hoksberijas upes briesmoni, Rekss Gilrojs, autors un Austrālijas Nezināmo dzīvnieku izpētes centra vadītājs. Gilrojs ir apkopojis daudzas atskaites par novērojumiem, gan laikrakstu izgriezumus, gan tiešu aculiecinieku liecības, kas aptver vairākas desmitgades.

1945.gadā parādījās ziņojums, ko bija sagatavojis vīrietis vārdā Džons Nelsons, kurš sākumā ūdenī, 50 jardu attālumā no jahtas, kas bija pilna ar cilvēkiem, pamanīja viļņošanos. Sākumā viņš par to neko nepadomāja, bet tad “neglītā čūskai līdzīgā galva” pacēlās virs ūdens un paskatījās tieši uz viņu un viņa ceļabiedriem.

“Vēlāk mēs aprēķinājām, ka tā kakls bija vismaz divu pēdu resnumā (60 centimetri), tā galva bija vismaz divarpus pēdas gara un apmēram pusotru pēdu plata. Pēc dažiem mirkļiem tā galva pacēlās apmēram 10 pēdas virs ūdens.

Zvīņainā būtne bija tumši pelēkā krāsā, bet kakla apakšdaļa bija gaiša, dzeltenīgi baltā krāsā. Līdz šim brīdim bija redzami kupri, kas parādījās, briesmoņa ķermenim paceļoties virs ūdens.

Divi no tiem atradās apmēram 20 pēdu attālumā viens no otra un divas līdz trīs pēdas virs ūdens. Mēs varējām redzēt ūdens viļņošanos, ko radīja tik tikko pamanāmas pleznas, un kaut kāda viļņošanās bija redzama arī aiz radījuma, iespējams, ka tāpēc, ka tam bija kustīga aste.

Mēs vērojām briesmoni tik ilgi, kamēr tas skatījās apkārt, tas varēja ilgt apmēram piecas minūtes. Tas nemēģināja mums nodarīt pāri. Tad Bobs ieteica mums doties tālāk no briesmoņa, un mēs devāmies uz krastu. Tajā laikā briesmonie pēkšņi pacēlās zem virs ūdens, un kādu brīdi mēs redzējām tā asti, kas līdzinājās airim, un tā bija, iespējams, 15 pēdas gara.

Pa šo laiku arī cilvēki, kas atradās uz jahtas, bija pamanījuši šo radījumu. Viņi satraukušies un kliegdami sāka skraidīt apkārt. Mēs varējām redzēt, kā zvēra galva atkal parādās tieši virs ūdens, kā briesmonis tuvojas jahtai, nogrimstot aptuveni 50 pēdu attālumā no kuģa.

Mēs nedaudz pagaidījām, un ņemot vērā, ka briesmoni vairs nekur nemanījām, pietuvojāmies jahtai un tās pasažieriem. Daži no viņiem stāstīja, ka ir redzējuši dzīvnieka pleznas, proti, četras pleznas vairāku pēdu garumā, kas kustējušās zem ūdens. Mēs visi piekritām, ka briesmonis varētu būt 45 līdz 50 pēdas garš (14 – 15 metri).

Vēl viens diezgan biedējošs gadījums, ko atklāja Gilrojs, attiecas uz jaunu pāri, kurš 1949.gadā apgalvoja, ka redzējis briesmoni no ūdens izceļam savu 30 pēdas (9 metrus) garo kaklu, lai krastā sagrābtu pieaugušu bulli un neatgriezeniski ievilktu to ūdenī.

1979.gadā parādījās arī Džordža un Īana Keiliju, kuri dzīvoja peldošā laivas mājā uz upes, paziņojums. Viņi apgalvoja, ka radījums bija uzbrucis viņu laivai. Viņi stāstīja, ka gulējuši gultā, kad sajutuši to, ka laiva “paceļas virs ūdens” un viņu mantas no savām vietām nokrita zemē.

Pēc tam laiva atkal iegrima ūdenī, un pārbiedētais pāris tur palika saplīsušu trauku, mēbeļu un izmētātu drēbju juceklī, cenšoties noskaidrot, kas tikko noticis.

Tad, kad viņi izgāja ārā, lai paskatītos, kas varētu būt izraisījis dīvaino notikumu, viņi bija satriekti, otrpus līcim pārvietojamies ieraugot “milzīgu ķermeni – zvēru ar garu kaklu un čūskas galvu”.

Citā, 1950.gada ziņojumā, ko sagatavojis pētnieks Ādams Benedikts no Pine-Barrens institūta, ir teikts:

“Stāsta, ka reiz kāds vietējais zvejnieks ar mazu alumīnija laivu devās lejup pa upi un zem viņa ūdenī pēkšņi parādījās liela būtne. Zvejnieks varēja pateikt, ka tad, kad ūdens ap viņu kļuva tumšs, viļņojās un sāka virpuļot, zem viņa laivas atradās kaut kas liels.

Pēkšņi lielā būtne ietriecās laivas dibenā uz uzsvieda to gaisā 10 pēdu augstumā. Zvejnieks tika izmests ārā no laivas, un viņš izmisīgi mēģināja sasniegt krastu. Tikmēr, kamēr viņš peldēja, radījums sāka kustēties viņa virzienā, taču pēkšņi mainīja kursu un pazuda zem ūdens. Sasniedzis krastu, zvejnieks ātri pameta šo apvidu un vairs neargriezās.

Viens no jaunākajiem ziņojumiem par šī briesmoņa novērošanu ir datēts ar 2000.gadu. Sentolbanā, upē tika manīts apmēram 9 metrus garš radījums. Daži cilvēki, kas tur atradās makšķerēšanas braucienā, redzēja to peldam garām molam, kur viņi stāvēja. Viņi redzēja radījumu ar čūskai līdzīgu galvu, kas atradās apmēram metru virs ūdens.

2000.gados kriptozoologi Džūlija Millere un Grants Osborns devās izpētīt Hoksberijas upi apgabalā, kur darbojas Visemanas prāmis. Viņi daudz runāja ar vietējiem iedzīvotājiem un tūristiem un kādā brīdī satika trīs tūristus, kuri, vēloties palikt anonīmi, pastāstīja, ka nesen naktī pie sevas telts dzirdējuši dīvainas skaņas.

Viņi redzēja, ka netālu no viņiem tumsā staigā kaut kas ļoti liels, bet, kas tas ir, nav bijis iespējams. Tad viņi ar zibspuldzi uzņēma dažas fotogrāfijas, un vienā no attēliem zibspuldze izcēla to, kas izraisīja turpmākos notikumus, proti, tūristu steidzīgu došanos prom no šīs vietas. Viņi starp kokiem redzēja garu kaklu ar mazu galvu.

2010.gadā Millere un Osborns laida klajā grāmatu ar nosaukumu “Tur kaut kas ir: paranormālu noslēpumu atklāšana Austrālijā” (There’s Something”Ubcowweing Australia’s Paranormal Secrets), kurā viņi publicēja to pašu fotogrāfiju, kuru viņiem iedeva tūristi. Kopš tā laika nav beigušās diskusijas par to, vai fotogrāfija ir īsta vai viltojums.