Tik tam sniegšu roku es — meita ķēniņam,
Kas gaitu drošu dosies pretī uzvarām.
Un atnesīs man burvju gredzenu
Ar šitik spožu aveņsārtu rubīnu,
Tā vēršot īstenībā pasaku.
Lūk, šo es jums nu pasaku.

Aiz tuksnešiem, muklājiem un jūrām,
Kurās vien ģindeņu komandas burā,
Kur solis katrs nāvi un ciešanas sola,
Ir pūķis kāds piekalts pie smaragdu mola.

Viņš sargā uz pazemi ceļu jo kaismi,
Bet tālāk — tur gaida tik vienīgi baismas.
Tai tumsā nevienam neatrast gaismas,
Un neved turp tekas, kas — taisnas.

Turp dodies un rodi man gredzenu sārtu,
Jo cilvēka sirds — tie ir vārti:
Kas sirdī un dvēselē mūžību smels,
To jūtas un mīla tad noteikti dzels.

Es gaidīšu tevi jo ilgi
Un vērošu tāli — tik zilgu.
Līdz reiz tu atpakaļ pārnāksi
Un burvju gredzenu pasniegsi. —

Tā sacīja viņa, bet manīja viltu
Tās acīs, kad dāvā šim smaidu jo siltu.
Un tukšoja vīna kristāla kausu,
Ar baudu biķeri izdzerot sausu.

*

Jau gadi ir apkārt, sēž princese pilī.
Arvienu vēl skaista, tai acis kvēl mīlā.
Bet tukši ir ceļi un tukšas ir takas,
Un izskatās pils pēc žuvušas akas.

Uz saules un svelmes izkaltuša galvaskausa
Uzlikta princeses kurpīte. Nav vīna tās kausā.
Sēž princese tronī un preciniekus gaida.
Kā safīri — acis un lūpas šai smaida.

Tad nodimd tur pakavi, nodzinkstī pieši.
Šai pusē šīs skaņas nedzird tik bieži.
Pa marmora kāpnēm viens augšā jau nāk,
Un princesei sirds pukstēt straujāk nu sāk.

Redz stāvu, kas viscaur ir bruņās kalts.
Tam vairogs pie rokas, kas cīniņos malts
Ar naidnieku milnām, un zobens pie rokas.
Kā redzams, jau princesei ar precībām sokas.

Viņš pieiet, un pastieptā rokā uz ķēžainā cimda
Mirdz meklētais gredzens. Kā pērkona dimda
Skan svešnieka soļi. Uz rādāmpirksta —
Tam gredzens, kā zvaigzne kas nodzirksta

Itin kā dzīva acs, ko plaksts vēris plats,
Kā dudinot: — ģeķi, krustīties sāc,
Kad redzi tu mirdzumu manu,
Jo gredzens kaut esmu, itin visu es manu.
Kā nelabā acs es vēroju ļaudis,
Un vērtībā man pietrūks tev naudas.

— Es priecājos, — mulsi tad princese saka,
Kas bruņinieks klusē.
Bet iekrīt kā akā
Tās vārdi un maldās pa pili.

— Šo pērļaino dārguma zīli, —
Teic jaunava, kamēr tai gredzenu
Uzvelk uz vidējā pirksta.
— Es mīļu prātu pieņemu,
Jo sen kā pati nolēmu —
Par līgavu jums palikšu.
Es simtkārt nožēloju jau,
Ka nāvē grūdu jūs. — Bet, klau! —

Zalgo tai brīnuma gredzens uz pirksta,
Un mēmi zem sejsega acis tam dzirksta.
Un uztraukties sāk princese jaunā,
Tās vaigiem nosarkstot brīnā un kaunā.
Ne vārda nav bildis šis svešinieks,
Kopš ienāca, kaut „jā“ pateikt būtu tam nieks.

— Vai dzirdat jūs mani? — tā meitene prasa,
Pērlēm tās cirtās mirdzot kā rasai.
Un slaikajaiem pirkstiem apskaujot delmu,
Kas slēpusies dzelžainā cimdā kā velnam.

Ne vārda tai nesaka bruņinieks staltais,
Kā statuja slejas stāvs, dzelzī kaltais.
Princesei bikli ar pirkstgalu skaot tā virsmu,
Bruņas pārtop par rūsas kapara birzmu.

Bet zem bruņām tās safīra acis ko skata,
Baismās veroties plati jo plati.
Zemē nokrīt bez atmaņas princese staltā.
Guļ pie troņa seju kā marmoru baltu.

Ņieburā slēpusies, sārtojas roze;
Pirms sprauda, to kādi dzelzs pirksti groza.
Bet zem bruņām tur nebija it nekā,
Un ar to arī beidzas šī leģenda dīvainā…