Fantāzijas un zinātniskās fantastikas lauciņu latviešu literatūrā vēl nesen varēja salīdzināt ar nekoptu mazdārziņu. Lai arī tajā bija gan sava antiutopija (Viļa Lāča Ceļojums uz Kalnu/Norieta pilsētu, 1939), gan savas nākotnes pareģojumu precizitātē visai baiss piedzīvojumu fantastikas gabals (Godfrīda Mīlberga Sudraba saule lec, 1924), gan Jāņa Veseļa radītās pasaules 20.gs. pirmajā pusē, kur līdzās sadzīvoja rēgi un cilvēki, šie darbi tomēr uzskatāmi par zibsnīgiem un neomulīgi raibiem uzplaiksnījumiem latviešu literatūras ainavā. Turklāt lielumlielā daļa gadījumu, kad latviešu autors spēra “sānsoli” faktiski neiespējamajā, izvēlētā taciņa to nesa nevis romāna, bet gan īsā stāsta virzienā. Aiz reālisma robežām 20.gs. sākumā satikās Augusts Saulietis un latvju sētas veļi, vēlāk Aleksandrs Grīns un viduslaiku raganu kaislības, Vladimirs Kaijaks un “dullie” atgadījumi padomju laika ikdienā, par kuriem vēstīja arī Mirdza Bendrupe un pat Vizma Belševica. Padomju gados fantastikas īsproza kā Ēzopa valodas paveids dāsni plauka arī pavisam īpatnējā “siltumnīcā” – humora izdevumos Dadzis un Dadža kalendārs, kā arī Andreja Skaiļa, Žaņa Ezīša un citu šo izdevumu ražīgāko korespondentu stāstu un humoresku krājumos. Tomēr reti rakstīta tīra, ar citiem nodomiem neatšķaidīta žanra literatūra.

Pēdējo sešu gadu laikā izdoti četri oriģinālstāstu krājumi, kuros (ar dažiem izņēmumiem) rodami tikai fantāzijas un zinātniskās fantastikas žanriem piederīgi stāsti: Didža Sedlinieks Bohēmijas zaglis, Toma Kreicberga Dubultnieki un citi stāsti un antoloģijas, Purpura karaļa galmā un Zilie jūras vērši. Tātad no fantāzijā balstītā īsā stāsta latviešu autors nekur prom nav ticis. Kāds ir tā iztēles lidojuma virziens?

Terminoloģiska skaidrība

Vispirms tomēr neliela terminoloģiska atkāpe. Fantastika no fantāzijas atšķiras – latviešu valodas skanējumā šo vārdu fonētiskā tuvība gan jau gadiem ilgi izraisa pārpratumus. Neizmantojot sarežģītas konstrukcijas, atšķirību ir iespējams formulēt visnotaļ primitīvi: fantastika, zinātniskā fantastika apcer cilvēka, laikmeta un tehnoloģiju attiecības kādā teorētiski iespējamā visumā, arī mūsu pašu pasaules nākamībā vai alternatīvā versijā, savukārt fantāzija visu to pašu skata “citpasaules”, tātad neesošas un neiespējamas realitātes kontekstā, ar kuru vismaz daļā teksta mijiedarbojas literāri tēli. Ceļojumi laikā, starpplanētu ceļojumi, kontakti ar ārpuszemes civilizācijām un nekontrolēta tehnoloģiju attīstība ir zinātniskās fantastikas lauciņš, bet fantāzija ceļo mītiskos visumos, sastopas ar pūķiem un elfiem, glābj pasaules no iznīcības un pārkāpj fizikas likumus ar maģijas palīdzību. Tā kā fantastikas un fantāzijas īsproza gan vēsturiski, gan jaunākajā latviešu literatūrā atrodas cieši līdzās, nošķirt abu tekstus šī raksta ietvaros nav nepieciešams.

Ar sardonisku smaidu

Hronoloģiski pirmais kāda latviešu autora tikai un vienīgi fantastikai veltītais stāstu krājums ir Didža Sedlinieka Bohēmijas zaglis. Savā veidā tajā turpināta jau minētā humoristiskās fantastikas tradīcija – vairāk vai mazāk asprātīgu versiju apkopojumā fantastikas mērcē kariķētas ikvienam pazīstamas cilvēciskās vājības. Krājuma titulstāstā un tā turpinājumā Bohēmijas zaglis II autors izzobo māņticību un aizspriedumus, liekot viduslaiku mūkam sastapties ar pašu Luciferu, kurš izrādās uz mūsu planētas strandējis citplanētietis – tam, protams, nenotic ne pats mūks, ne tā laikabiedri, kuri ar nelūgto viesi izrīkojas atbilstoši sava laika saprašanai. Stāstā Pasaka par Edžiņu stilizēta tautas pasaka, kurā maģisko faktoru aizstājis fantastisks elements – ganību akmenī slēpjas kosmosa sūtnis, bet ganuzēnam uzticētā burvju vācelīte patiesībā ir supertehnoloģiju brīnums, kas pārmāca alkatīgos kurstnešus. Stāstā Jērikas bazūne lasāms par to, kā iespējams novērst 2012.gadā izsludināto pasaules galu. Tomēr, ja sardonisko smaidītāju Sedlinieku nosauc par Dadža satīriskās fantastikas tradīcijas turpinātāju, tad jāatzīmē arī, ka šie stāsti ir lieliska injekcija pret iespēju, ka autors vai lasītājs varētu literāro tekstu uztvert vienādi – mensionāli.

Fantāzija par saslēgumu

Toma Kreicberga Dubultniekos apkopoti angliski rakstošā latviešu autora stāsti. Atskaitot vienu izņēmumu (stāstā Metro meiteņu dimensija, kas drīzāk lasāms kā skaista vairāklappušu metafora), autors analizē jautājumus, ko zinātniskā fantastika apskata jau kopš žanra pirmsākumiem. Nākotnes cilvēks arvien straujākā zinātnes progresa varā, mākslīgā intelekta centieni līdzināties cilvēkam (aizkustinošs un baiss vēstījums par robotu, kurš vēlas kļūt par komponistu stāstā Sandra spēle čuguna vīram), laika ceļojumu paradoksi un radītāja atbildība par radīto. Autors raksta lakoniski un labi orientējas gan psiholoģijā, gan eksaktajā tematikā (par laimi, neparspīlējot ar tehnoloģiju aprakstiem), tāpēc stāsti lasāmi kā savdabīgas prāta spēles. Viena no oriģinālākajām idejām, kas apvieno vairākus krājuma stāstus, ir tā dēvētais “saslēgums” – potenciāla nākotnes tehnoloģija, ar kuras palīdzību iespējams vairāku cilvēku prātus, tiem guļot īstā vai mākslīgi izraisītā miegā, saslēgt vienotā ķēdē un no šādas drošas perspektīvas dzirdēt un izbaudīt otra piedzīvoto; šī tehnoloģija un sekas, ko varētu radīt tās izmantošana, paver autoram plašu lauku domu eksperimentiem. Salīdzinot ar Sedlenieka krājumu, Kreicberga stāsti vairāk izaicina lasītāja intelektu, taču tajos ir mazāk viegluma.

Pirmais lidojums

Krājumos Purpura karaļa galmā un Zilie jūras vēŗši publicēti dažādu autoru, to skaitā daudzu debitantu darbi. Pirmais iespaids par abiem ir samērā juceklīgs, taču tekstu eklektika sniedz priekšstatu par latviešu fantastu interešu loku, kas izrādās daudzpusīgs: stāstu centrā ir gan mākslīgais intelekts, planētas distopiskā nākotne un pagāniskā pagātne, gan metaforiski un tieši interpretējamas pārdabiskas būtnes, eksperimenti ar cilvēkiem un virtuālā realitāte.

Tomēr šie krājumi pieskaitāmi pie latviešu fantāzijas un fantastikas īsprozas “pirmajām bezdelīgām”. Balstoties žanra konvencijās, autoram vienlaikus jāspēs ievērot laba stāsta uzbūves pamatlikumus, bet minētajos divos krājumos autoriem šinī ziņā bijušas dažādas sekmes.

Līgas Sproģes apjomīgais Raiannonas turnīrs lasītāju tik pamatīgi iepiņķerē sarezģītā neopagāniskā pasaulē ar komplicētu maģisko rituālu sistēmu un samudžinātām jauno raganu attiecībām, ka pēc piecdesmit lappusēm jau jūtams apreibums no daudzajām un krāšņajām detaļām. Citviet situācijas un tēli liek domāt par līdzīgu ārvalstu prozas darbu ieskicēm: Santas Braučas vampīrstāsts Kaimiņiene šķiet “aizņēmies” gan no Stīvena Kinga šausmu stāstiem, gan no citiem “vampirizētājiem”. Lāsmas Ģībietes stāstā Torņa kalna dvēsele dominē Pārdaugavas atmosfēra, taču trūkst spēcīga sižeta.

Fantāzijas un fantastikas samērā izplūdušās robežas ļāvušas krājumā nonākt arī alegorijai: Arņa Bukas maģiskā reālisma garā rakstītais Purpura karaļa galmā ir stindzinoši krāšņs vēstījums par kādā ārpuslaikā, ārpustelpā – bet varbūt tieši šeit un tagad – rēgainā dejā mutuļojošu brutāla karaļa galmu, kurā virmo cilvēciskie netikumi un kaislības. Tāpat vieta nav liegta arī parodijai, piemēŗam, Didža Sedlenieka stāstā Kvarku pavēlnieks.

Pie kolektīvās apziņas katla

Ja stāstam piestām Latvijas vide, autors to darbā iekļauj, ja ne – speciāli neuzstiepj. Krājumos draudzīgi sadzīvo mājas gariņš zeķuzaglis (Daces Znotiņas stāstā Ēšanas traucējumi) ar latviešu ganuzēnu Edžiņu (Didža Sedlenieka stāstā Pasaka par Edžiņu), Saeimas deputāti citplanētieši (Armanda Skuteļa stāstā Zagļi) ar dēmoniem (Lilijas Berzinskas stāstā Filemons). Vairums autoru izmantojuši to, ko pasaules literatūrā slavenākās citpasaules Viduszemes radītājs Dž.R.R.Tolkīns nosaucis par teiksmaino zupas katlu – milzu kolektīvās apziņas krājumu, kurā kopā “vārās” mīti un pasakas, leģendas un literāri darbi, savstarpēji apmainoties “garšām”. Latviešu autori pie šī “katla” nokļuvuši brīdī, kad tas jau ir pārpilns visādu labumu, ko tam atvēlējuši dažādu gadsimtu “pavāri”, tāpēc nav brīnums, ka vienotas “garšas” latviešu piedāvājumā neatrast.

Tomēr visu tautību fantastiem piemīt īpaša redze. Tur, kur parasts cilvēks saskatīs akmeni, fantasts ieraudzīs ārpuszemes civilizācijas pārstāvi (Didzis Sedlenieks stāstā Mēs – akmens), dušas strūklā konstatēs visai uzbāzīgu vīrieškārtas būtni, kas samīlējusies ūdensprocedūras pieņemošajā jaunkundzē (Mārītes Štālas stāstā Buļ), aiz lauku mājas rabarberu pudura saskatīs ieeju metro, ar kuru var aizbraukt uz divdesmit gadus senu pagātni (Toma Kreicberga stāstā Andra Pakalniņa beidzamā glāzīte) un dzēruma delīrijā – citpasaules negantnieku uzbrukumu (Kristīnes Zutes stāstā Stāsts par kādām beigām).

Visu četru krājumu autori ar entuzasmu un degsmi apstrādā idejas, kādas līdz šim latviešu literatūrā bijušas sastopamas reti vai nemaz. Un tieši šie meklējumi liek ticēt, ka rakstnieku iztēlē vēl apslēpts iespaidīgs fantāzijas potenciāls. Gan fantastikas, gan fantāzijas žanru literatūra latviešu prozā ir ienākusi uz palikšanu. Iespējams, absolūtais vairākums to lasa tā prieka dēļ, ko sagādā “domu eksperimenti” un klaiņojumi citās realitātēs. Galu galā, kā teica Tolkīns, tā ir sirds ilgu literatūra.