Kad runas sākas par indiāņiem, vairumam cilvēku acu priekšā nostājas brūnādaini bizonu mednieku tēli, kuri auļo uz mustangiem sulīgās galvas segās no ērgļa spalvām un ādas biksēs, kuras izšūtas ar bārkstīm. Taču tā izskatījās tikai tie indiāņi, kuri XIX gadsimtā dzīvoja prērijās, kuras aizņem Ziemeļamerikas centrālo daļu. Lakoti, arapaho, kaijovi un komanči karoja ar iebrukušajiem un viņu zemes sagrābušajiem bālģīmjiem apmēram 30 gadus. Tomēr uz 1890.gadu praktiski visi bija spiesti nolikt ieročus un padoties. Vienīgā indiāņu tauta, kura tā arī nekapitulēja ASV armijas priekšā, ar prērijas iedzīvotājiem nekādi nav saistīta un joprojām dzīvo Atlantijas okeāna krastos...

Karš Floridas dēļ

Seminoli kā vienots etnoss noformējās apmēram XVIII gasimtā. Tiek uzskatīts, ka XVII gadsimta beigās viena no okonee cilts grupām, kura attiecas pie krikas tautām, sāka kustēties no mūsdienu Džordžijas teritorijas uz dienvidiem, uz Floridu. Pa ceļam viņi sajaucās ar citiem krikism un izveidoja jaunu tautu, kura mums pazīstama no Main-Rīda grāmatām un filmām ar Goiko Mitiču.

Afrikāņu pēcteči – ka aizbēgušie vergi, tā arī brīvie – sāka apmesties blakus seminoliem un maksāt viņiem nodevu par patronāžu pieņemot vārdu “melnie seminoli”. Iznācēju no Rietumāfrikas mazmazbērni apguva savu indiāņu draugu kultūru, taču nez’ kāpēc reti (kā liecina mūsdienu ģenētiskie pētījumi) precējās ar viņiem.

Ziemeļamerikas dienvidaustumu daļa XVIII gadsimtā kļuva par britu, spāņu un franču interešu sadursmes vietu. Bet vēlāk – vēl arī, patiesībā, amerikāņu. Seminoli un kriki aktīvi izmantoja eiropiešu pretrunas savās interesēs. Daži baltie apmetās kriku vidū, ņēma par sievām viņu vadoņu meitas un sāka karot viņu pusē pret bijušajiem tautiešiem. Metiss Aleksandrs Makgilivrejs, kļuvis par kriku un seminolu virsaiti, ieguva angļu pulkveža, amerikāņu generāļa, spāņu ģenerālsuperintandanta titulus un pat imperatora titula oficiālu atzīšanu. Lielā mērā pateicoties viņa diplomatiskajām spējām Floridas un Dienviddžordžijas indiāņus apmēram 20 gadus neviens neaiztika. Taču viņu mieram pienāca beigas Napoleona karu laikmetā.

Izmantojot Bonaparta Spānijas okupāciju, amerikāņi nolēma “atkost” gabaliņu kaimiņu teritorijas un iebruka Floridā. Taču paralēli sākās Otrais karš par neatkarību ar Britāniju. Vašingtonai radās jaunas rūpes. Seminoli pameģināja sekot atejošajiem amerikāniem, taču tika atsviesti atpakaļ. Ģenerālis Endrjū Džeksons, nākošais ASV prezidents, sakāva viņu ciltsbrāļus krikus Džordžijā. Tie, savukārt, atkāpās meklējot brāļu-seminolu aizsardzību. Briti gribēja nostiprināties Floridā un apbruņot indiāņus, taču tam jau vairs nebija īpašas jēgas. 1814-jā starp Londonu un Vašingtonu tika parakstīts miera līgums.

1816.-1817.gados amerikāņi iebruka Floridā, nostiprinājās tur un sāka karu pret seminoliem. Indiāņi savā teritorijā sagrāva vienu no amerikāņu karaotāju kolonām, un tad pret viņiem ar četrtūkstošīgu korpusu devās jau pats Endrjū Dzeksons. Ģenerālis iznīcināja indiāņu apmetni Tallakassi un pakāra divus gūstā saņemtus indiāņu virsaišus. Bez tam Džeksons izspieda indiāņus no pussalas. Madridē saprata, ka Florida Spānijai vienalga ir zaudēta, un 1821.gadā oficiāli pārdeva šo teritoriju amerikāņiem – kopā ar cilvēkiem.

Leģenda par Oceolu

No seminoliem pieprasīja pārcelties uz neauglīgām zemēm pussalas centrā un izdot visus aizbēgušos vergus. Tikai 1826.gadā daļu indiāņu izdevās iedzīt rezervācijā. Taču 1829.gadā par ASV prezidentu kļuvušais Džeksons ar to neasamierinājās. 1830.gadā kongress pēc viņa iniciatīvas pieņēma lēmumu par visu dienvidaustrumu indiāņu pārvešanu uz valsts zemēm rietumos no Misisipi. Un 1832.gadā amerikāņu ultimāts tika izsniegts seminoliem. Gadu vēlāk dažus virsaišus piespieda to pieņemt. Indiāņus, kuri dzīvoja atklātās vietās, 1834.gadā ar spēku sāka dzīt uz rietumiem. Taču Centrālfloridas apdzīvotāji Vašingtonas prasības izpildīt atteicās un sāka gatavoties karam. Par seminolu pretošanās līderi tajā laikā arī kļuva ar Main-Rīda palīdzību slavens kļuvušasi Oceola.

Par spīti grāmatas leģendai, Oceola nebija “oficiāls” virsaitis, visdrīzāk – neformāls līderis. Seminolu kaujinieku vadonis, visticamāk, bija indiānis mazāk par pusi. Viņa māte bija metise no kriku cilts (skotu izcelsme kā mazmeitai esot – Mak-Kvina), bet tēvs – angļu tirgonis vārdā Viljams Pauels. Taču krikiem radniecība tiek skaitīta pa sieviešu līniju un Oceolu par “bālģīmi” neviens neuzskatīja. Uz seminolu un amerikāņu konflikta fona viņš kļuva par virsaiša Mikanogi padomnieku.

Ierēdnis indiāņu lietās Vailijs Tomsons pavēlēja arestēt Oceolu, taču ne nu kā. 1835.gadā amerikāņi vairākas reizes provocēja seminolus, un beigu beigās par to smagi samaksāja. Indiāņi iznicināja majora Deida artilērijas vienību, bet Oceola uzbruka valdības aģenta mītnei un nogalināja viņu meklējošo Tomsonu.

Pārliecinājusies par seminolu kaujas spējām Vašingtona meta pret viņiem 9-tūkstošīgu armiju. Taču arī zem tās spiediena tikai paris virsaišu piekrita aiziet uz rietumiem. 1837.gadā Oceola un virsaitis Abika (Arpiuki) radija kārtējo amerikāņu sakāvi. ASV armijai apnika sakāves, kuras radīja indiāņi, taču godīgā cīņā tā neko nespēja panākt.

1837.gada 21.oktobrī Oceolu uzaicināja uz pārrunām un arestēja. Pēc trim mēnešiem viņš nomira no malārijas. Tomēr pārējie seminoli pat nedomāja padoties. Viņus mēģināja dzīt uz purviem ar suņiem-cilvēkēdājiem, taču viss veltīgi. Par jebkuriem amerikāņu armijas panākumiem nācās maksāt augstu cenu. 1840.gadā apmēram 700 seminolu piekrita izbraukt uz rietumiem par naudas kompensāciju. Vēl divus gadus vēlāk amerikāņu varas iestādes bija spiestas piekrist tam, lai atstātu Floridas indiāņus mierā. Karš ar viņiem noveda pie nepieņemamiem zaudējumiem.

Sarkanādainie biznesmeņi

1854.gadā ASV varasiestādes no jauna mēģināja izdzīt seminolus no dzimtās zemes. Floridā ieveda regulāro armiju un sāka formēt tur vietējo miliciju. Tomēr karakalpi atrada tikai tukšus ciemus. Seminoli vairījās no vērienīgām sadursmēm, veicot nelielus uzbrukumus un aizejot prom. Ar tādiem pat panākumiem amerikāņi varēja karot ar gaisu. ASV armija cieta zaudējumus un tērēja naudu, pie kam neko nesasniedzot. Atkal par naudu dažus desmitus indiāņu aizmānot uz rietumiem, militāristi paziņoja par uzvaru un aizgāja no Floridas.

Uz rietumiem aizbraukušie indiāņi Pilsoņu karā atbalstīja konfederatus. Taču floridieši atteicās piedalīties bālģīmju strīdos. 1880-jos viņus atkal mēģināja patraucēt. Dažās sadursmēs, kuras reizēm sauc par Ceturto seminolu karu, viņi atkal nostiprināja tiesības uz neatkarību.

Uz XX gadsimtu seminoli Floridā bija sadalījušies trijās grupās: īstā “seminolu cilts”, mikosuki (pirmo “atnācēju no ziemeļiem” pēcnāceji) un “neatkarīgie” seminoli. 1924.gadā ASV kongress pieškīra seminoliem amerikāņu pilsonību, taču viņi nesteidzās to izmantot. Pēc 10 gadiem vadoties no likuma par indiāņu reorganizāciju viņiem tika iedalīta rezervācija. Tomēr uz kontaktu ar varas iestādēm šajā periodā izgāja tikai “seminolu cilts”. 1847.gadā tā sagribēja saņemt kompensāciju par savām zemēm. Tam 1957.gadā cilts locekļi to oficiāli piereģistrēja. Pēc pieciem gadiem to pašu izdarīja mikosuki.

Formāli tā arī nepadevušies amerikāņiem, seminoli un mikosuki sāka aktīvi nodarboties ar biznesu izmantojot nodokļu atvieglojumus indiāņiem. Šodien viņiem ir viesnīcas, zoodārzs, daži kazino. 2006.gadā “ seminolu cilts” gandrīz par miljonu dolāru izpirka vispasaules Hard Rock Cafe tīklu. Viņiem ir personiskā administrācija un policija, un viņi neļauj Floridas varas iestādēm iejaukties viņu lietās. Milzīgu naudu viņi tērē bērnu izglītībai. Seminoli ir lepni un pašcieņas jūtu pārpilni – jo taču viņus nespēja uzvarēt viena no pašām varenākajām militārajā jomā valstīm un zemeslodes.