Sevišķi asi cilvēcības tēma izskan tāpēc, ka romāna centrā neatrodas cilvēks, bet gan klons – bērns un vēlāk pusaudzis Mets, kurš spiests atklāt un izdzīvot savu „nedabisko” esamību gan parasto cilvēku, gan viņa „oriģināla” – Opija zemes diktatora Patrona – , gan dažādu varu kontekstā. Mets izcīnās cauri visdažādāko cilvēcisko situāciju spektram – no pazemojuma līdz neierobežotai varai, no verdzības līdz atbildībai par pieņemtajiem lēmumiem. No vienas puses, Mets ir tipisks pusaudzis, apjucis savas identitātes un mērķa meklējumos, pieaugot iesviests svešā, naidīgā pasaulē, kurā viņam ir tikai „rezerves daļu” krājuma funkcijas. No otras puses, viņš ir varaskāra „tēva” figūras pat ne atvase, bet ģenētiski precīza kopija. Romāna nosaukumu „Skorpiona nams” varbūt precīzāk varētu tulkot kā „Skorpionu dzimta/ģints”. Vai skorpiona (Patrona) atvase var būt kas cits kā tikai bīstams parazīts? Taču ne velti zīmīgus vārdus nes divi vienīgie pieaugušie, kas izturas pret Metu kā pret cilvēku – Patrona virēja Čēlija (Cecīlija – mūzikas aizgādne katoliskajā tradīcijā) un miesassargs Tems Lins (Tam Lin - skotu folkloras varonis, kas nonācis citpasaules feju gūstā). Mets ir šo divu cilvēku, divu aspektu – katoliski (burt. universāli) garīgā un tautas dzīvīgi praktiskā – rūpju un audzināšanas „rezultāts” daudz lielākā mērā, nekā viņš ir Patrona fizioloģiskais dubultnieks. Meta iekšējā cīņa ar identisko DNS, kas šķietami programmējusi viņu kļūt par diktatoru II, apliecina, ka nevis izcelsme vai iedzimtība, bet izvēle katru dara par to, kas viņš ir. Šī tematika metaforiski ilustrē arī dziļāku psiholoģisku bezdibeni – vecāku un bērnu attiecību nereto egoismu, vecākiem vēloties bērnu padarīt par savas neizdzīvotās dzīves garantu un dzīvības došanas parādnieku. Līdz ar to Mets nav tikai nākotnes bērns, klons, „nedabiskā būtne”, nevainīgs savā liktenī – viņš ir arī Ādama figūra, kurš apzināti izvēlas nebūt atkarīgs no sava anti-radītāja.

Spraigajā sižetā nav daudz pustoņu un mājienu, Meta cīņa par izdzīvošanu ir attēlota brīžam šokējošās un tomēr pilnīgi reālistiskās hiperbolās. Jaunākajiem lasītājiem, iespējams, vardarbības un šausmu epizožu būs par daudz, taču pieaugušam lasītājam nav grūti zem klonētā zēna piedzīvojumu stāsta saskatīt citu – stāstu par citu, svešo, nepieņemto mūsu vidū. Tam nav obligāti jābūt zinātnes un ģenētikas brīnumam – pietiek ar atšķirīgo, kas spēj darīt atšķirīgus arī citus. Fārmere ievij tekstā bagātīgu un viduslaicīgu reliģiskās semantikas slāni, aktualizējot klonēšanas morālo dilemmu. Nav nejaušība, ka romānā uzstājīgi bieži redzam atsauces uz Svēto Francisku - dzīvnieku, nabagu, spitālīgo, garā slimo un citu viduslaiku pasaules „svešo” būtņu aizbildni. Meta vienīgā izprotošā līdzaudze ar daudznozīmīgo vārdu Marija, atbildot uz „nākotnes priestera” sašutumu par „tā radījuma” (klona) tuvošanos sakrālai vietai, atcērt: „Svētais Francisks būtu ievedis suni baznīcā!” Nosodījumu „citādā” atstumšanai nav iespējams formulēt vēl skaidrāk.

Nobriedis lasītājs jau agri pamanīs, ka romāns, kā jebkurš zinātniskās fantastikas darbs, ietver sevī gan politiska farsa, gan alegorijas iezīmes –  distancēti stāstot par it kā ne šīs telpas un ne šī laika problēmām, tas liek lasītājam kritiski palūkoties pašam uz savu apkārtni. „Klasiskas” pasakas sižetā mēs redzētu, kā varonis, bēgdams no Ļaunās karaļvalsts, nokļūst Labajā, kur piedzīvo triumfu un atzinību. „Skorpiona nams” šādu duālistisku vīziju nepiedāvā. Actlana (sens Meksikas nosaukums), kurā Mets nokļūst, bēgdams no Opija zemes, nav nekas vairāk kā valsts mēroga darbanams, kuras sistēma un saukļi („Darbs ir brīvība. Brīvība ir darbs. Grūti, bet godīgi.”) neomulīgi atgādina kādu reālu 20. gadsimta režīmu. Opija zemes baisākie radījumi „īdžiti” – cilvēki, kas smadzeņu implanta dēļ zaudējuši jebkuru patstāvīgu domu un spējīgi klausīt tikai pavēlēm – ir tehniski vergi; bērni, kas Actlanas darba nometnēs spiesti skandēt totalitārus „vienlīdzības” principus, ir gara vergi.  Taisnība nav sasniedzama, pārejot ģeogrāfiskās robežas no feodālas tirānijas uz vāji maskēta sociālisma Laimīgo zemi - tas paveicams tikai, pārkāpjot iekšējās barjeras. Taču reducēt sižetu tikai uz alegorisku atveidojumu sociālisma un kapitālisma sistēmu sadursmei to centienos „ar varu padarīt pasauli labāku” nozīmētu darbu banalizēt.
„Skorpiona nams” ir romāns bez spoža atrisinājuma. Kā daudzi nākotni portretējoši darbi, tas vienlaikus ir izklaide un brīdinājums. Situācija, kādā nonākusi Fārmeres tēlotā pasaule, nav neitralizējama ar viena varoņa izdzīvošanu un uzvaru. Tomēr pēc izlasītā neatstāj pārliecība par to, ka cilvēks, skorpions, klons un svētais nav nemaz tik tālu stāvošas parādības.