Kā zināms, 1962. gada Karību krīzes laikā pasaule atradās uz Trešā pasaules kara sliekšņa, kas varēja pāraugt kodolkarā. Slavenajā "melnajā sestdienā" - 27. oktobrī - virs Kubas tika notriekta amerikāņu izlūklidmašīna U-2 un apšaudītas divas fotoizlūkošanas lidmašīnas. To izdarīja padomju zenītnieki. Tiek uzskatīts, ka pēc tam konflikts mazinājās, bet kodolkara mirāža tā arī palika pagātnē. Taču nesen atslepenotie dati liecina: no kodolapokalipses mūs tolaik izglāba tikai... amerikāņu virsnieka veselais saprāts!

Nē karam.

Toreiz, 1962. gada 27. oktobrī, amerikāņu karaspēka kaujas gatavības līmenis tika pacelts līdz sarkanajam (DEFCON 2 - "uz kodolkara robežas"), un nākamajā dienā uz ASV slepeno raķešu bāzi Okinavā pienāca pavēle... palaist četras spārnotās raķetes ar kodoltermiskajiem lādiņiem, 1,1 megatonnu katrs. To lidojuma tālums bija pietiekams, lai aizgādātu savu nāvējošo kravu uz Vladivostoku. Analoģiskas pavēles pa radio saņēma vēl trīs bāzes tajās pašās salās, un pārbaude rādīja, ka šifra atslēga sakrīt ar to, ko saturēja slepenās aploksnes, kas būtu jāatver kodolkara gadījumā.

Taču kapteinis Viljams Basets, oficieris, kurš vadīja palaišanu, sajuta ko nelāgu. Pirmkārt, trīs no četriem mērķiem neatradās varbūtējā, iespējamākā pretinieka PSRS teritorijā - drīz Basetam piezvanīja kolēģis no citas bāzes un pastāstīja, ka arī viņiem ir ne-padomju mērķi. Otrkārt, pavēli par palaišanu bija jāpavada gatavības līmeņa pacelšanai līdz baltajam (DEFCON 1 - "neizbēgams kodolkarš"), kas netika izdarīts. Principā, komandējošais sastāvs varēja dot pavēli palaišanai, nepaceļot kaujas gatavības līmeni operatīvu apsvērumu dēļ, ja pamanītu padomju raķetes, kas lidotu uz Okinavu, taču amerikāņu bāzes neviens nebombardēja.

Basets saprata, kādas sekas būtu kodolraķešu startam, nekavējoties norīkoja pie starta iekārtas divus apbruņotus karavīrus ar pavēli momentā nošaut leitnantu, kurš turēja pirkstu uz "sarkanās pogas", ja viņš nodomātu to nospiest bez vecākā oficiera mutvārdu pavēles vai bez oficiāla kaujas gatavības līmeņa pacelšanas līdz DEFCON 1. Pats kapteinis zvanīja uz vadības centru un pieprasīja skaidras instrukcijas. Sarunas tekstu mēs nezinām, bet galu galā tika saņemta komanda, ka palaišana tiek atcelta.

Viltus uzbrukums.

Līdzīgs incidents notika jau mūsu valstī [domāta PSRS - t.p.] 1983. gadā, naktī uz 26. septembri. Padomju Raķešu uzbrukumu brīdināšanas komandpunktā Serpuhovā-15 uz tablo pēkšņi iedegās: "Starts". Tas nozīmēja, ka ir fiksēta amerikāņu raķetes ar kodolgalviņu palaišana.

Tika palaista datu pārbaudes procedūra: visi 30 parametri sakrita. Tātad patiešām - palaišana. Vēl vairāk, dators turpināja sniegt arvien vairāk datu: otrais, trešais, ceturtais starts no tās pašas bāzes... Iedegās tablo: "Raķešu uzbrukums".

Pie pults tolaik dežurēja Staņislavs Petrovs, kuram bija izvēle: 10 minūtes pēc palaišanas, kad vēl iespējams atbildes trieciens, jāpieņem lēmums. Rakstītās instrukcijas pavēlēja viņam nospiest gatavības pogu un dot pēdējās izvēles tiesības valsts ģenerālsekretāram. Taču Petrovs nolēma pārkāpt noteikumus. Viņu mulsināja divas lietas: pirmkārt, no pavadoņiem nepienāca informācija par raķešu izplūdes gāzu sliedēm, un, otrkārt, ja notiktu īsts uzbrukums, startus fiksētu ne tikai viena bāze, bet uzreiz vairākas. Kā vēlāk noskaidrojās, padomju novērošanas pavadoņi tajā vakarā bija izvietojušies retā konfigurācijā un noturējuši saules atspīdumu mākoņos par raķešu dzinēju darbību, kas izraisīja brīdinājuma sistēmu viltus trauksmi par raķešu palaišanu.

Patiesība ir meli.

Stāsts ar to nebeidzās - nejaušības turpināja likties viena uz otras, un jau pēc dažām dienām pasaule atkal izrādījās nonākusi uz kodolkara robežas.

Novembrī NATO karaspēka vienības sāka mācības "Pieredzējušais loka šāvējs - 83", kur tika izskatīts sekojošs scenārijs: PSRS iebrūk Eiropā, izmantojot ķīmiskos ieročus, bet Rietumu valstis dod Padomēm atbildes kodoltriecienu. Mācību laikā tika izstrādāta draudu līmeņa pacelšana līdz DEFCON 1 ("neizbēgams kodolkarš"). Amerikāņi pat neiedomājās pa kādu naža asmeni kustās pasaule: krievi, satraukušies par tikko notikušo incidentu ar viltoto raķešu palaišanu, uztvēra mācības nopietni. Patiešām, ja nu DEFCON 1 ir īsts?.. Tad ir - beigas.

KGB un GRU aģentūras saņēma pavēli sekot vismazākajai pazīmei, ka amerikāņi palaiž kodolraķetes. Visi mācību lidojumi Polijā un VDR tika pārtraukti, toties izlūklidojumu skaits palielinājās. Tāda reakcija uz ierindas mācībām bija tik neparasta, ka amerikāņi, kad izlūkdienests par tām ziņoja, sākumā vienkārši nenoticēja. Jocīgi, taču tas notika tāpēc, ka tās tēzes, ko Politbirojs sūtīja saviem aizokeāna pretiniekiem ar padomju avīžu palīdzību, amerikāņu izlūkošana uzskatīja par propagandas meliem un tāpēc augstāk neziņoja vispār. Bet PSRS jau tajā pašā laikā sen brīdināja ASV par to, ka nav pieļaujami, ka Eiropā tiek izvērstas pretraķešu aizsardzības sistēmas. Tikai 1984. gada maijā CIP vadītāju Viljamu Keisiju un prezidentu Ronaldu Reiganu pārņēma auksti drebuļi, apzinoties faktu, ka padomju avīzes ir rakstījušas patiesību un PSRS patiešām gatavojās dot atbildes kodoltriecienu!..

Viss beidzās labi.

Pavisam no 1970. gadu beigām PSRS un ASV vairākas reizes īsos laika sprīžos risināja jautājumu, vai veikt atbildes kodoluzbrukumu. Par laimi, visas atbildes uz šo jautājumu bija negatīvas.

Tā, 1979. gada 9. novembrī Ziemeļamerikas Gaisa-kosmiskās aizsardzības komandpunkta (NORAD) un Pentagona Nacionālā armijas komandcentra datori rādīja, ka masveidā tiek palaistas padomju kodolraķetes. Gaisā tika pacelti PGA iznīcinātāji, spārnoto raķešu starta iekārtu vadība tika brīdināta par gatavību, kā arī tika sākta prezidenta evakuācija uz „bortu Nr. 1” – lidmašīnu, kur viņš varēja turpināt vadīt valsti pēc kodoltrieciena. Taču, pārbaudot datus, informācija neapstiprinājās. Kā izrādījās, kļūda notika tāpēc, ka datoros nejauši tika ielādēta mācību programma par darbībām, kas veicamas, lai dotu atbildes kodoltriecienu.

1980. gada 3. jūnijā amerikāņu datori atkal deva informāciju par raķešu startiem no padomju teritorijas, un ASV raķešu spēki tika izvērsti kaujas gatavībā. Armijniekus atkal samulsināja palaisto kaujas galviņu skaits: dators te ziņoja par divām, te rakstīja, ka nav ne vienas, te pēkšņi to bija 200. Datu pārbaudē izrādījās, ka datorā ir mezgls ar defektu, kas arī rādīja nejaušus skaitļus par raķešu skaitu.

Beidzot 1995. gada 25. janvārī norvēģu un amerikāņu zinātnieku palaistā meteoroloģiskā raķete tik tikko nenoveda Zemi pie kodolziemas. Lieta tāda, ka raķetes trajektorija sakrita ar iespējamās spārnotās raķetes trajektoriju no ASV, un Krievijas prezidents Boriss Jeļcins ekstra režīmā pat sāka apspriedi par atbildes mēriem. Kā redzam, atkal viss beidzās labi.

Jācer, ka arī nākotnē tā būs.

[Tā ir tikai maza daļa no visām trauksmēm, kas varēja, bet nenoveda pasauli pie kodolkara. Par to, kas notiktu, ja pirmo lielāko krīzi Karību jūrā nebūtu izdevies novērst, var izlasīt attiecīgā rakstā, žurnālā „Nezināmā vēsture”, 2016. gada janvāra numurā, no 30. lpp. – t.p.]