Vairums dubultzvaigžņu sistēmu sastāv no divām, apmērām vienāda izmēra zvaigznēm, kas griežas pa noslēgtām orbītām apkārt kopējam smaguma centram. Tā notiek arī ar saulei tuvāko Kentaura [ vai Centaura) Alfas zvaigžņu sistēmu, kur dzeltenās un oranžās zvaigznes orbitālās griešanās periods ir apmēram 80 gadi. Tas ir variants ar divām sadalītās sauļu sistēmām, kad pie debesīm reizē spīd divas saules. Uz Zemes mēs pagaidām novērojām tikai vienu Sauli, kas lec austrumos, tā kā, ja tai ir dubultnieks, tad tas atrodas ļoti tālu, daudz tālāk nekā eksplanēta Plutons un tas ir ļoti maziņš un blāvs.
Uz dubultnieka eksistenci uzstāj... paleoantologi.
Šīs teorijas rašanās ir pateicību parādā diviem paleoantologiem: Dēvidam Raupam (David Raup) un Džekam Sepkoskim (Jack Sepkoski). Viņi izpētīja dzīvnieku un augu izmiršanas vēsturi pēdējo 250 miljonu gadu laikā un 1984. gadā izvirzīja hipotēzi, ka vismasveidīgākās dzīvo būtņu izmiršanas notiek ar periodu 26 miljoni gadu. Mazais Saules dubultnieks periodiski sūta milzīgu komētu daudzumu uz Saules sistēmas iekšieni, kur tās var sadurties ar Zemi un iznīcināt dzīvību uz mūsu planētas.
Nemezīdas teorija parādījās drīz pēc tam, kad fiziķis un Nobela prēmijas laureāts Luī Alvaress (Lui Alvares) izvirzīja domu, ka pirms 65 miljoniem gadu dinozauri ir izmiruši tāpēc, ka uz Zemes ir nokritis milzu asteroīds. Doma par to, ka masveidīga izmiršana un asteroīda krišana ir savstarpēji saistītas lietas, nedeva zinātniekiem mieru. Kaut arī Raupa un Sepkoska vārdiem zinātnes aprindās bija autoritāte, nopietni viņu teoriju neviens neuzņēma. Teorijas vājā vieta bija arī tā, ka astronomi nekādu Nemezīdu pie debesīm neredzēja un, ka zinātnieki nepazīst nevienu dubultzvaigžņu sistēmu, kur kāda no zvaigznēm būtu tik maza un blāva.
Īstenībā dažas zvaigznes ir neiedomājami grūti atklājamas. To var izdarīt tikai kosmosā ar infrasarkano zondēšanu. Pateicoties pavadonim WISE, ir radusies iespēja novērot mazās, aukstās zvaigznes, kas atrodas tuvāk Saulei. Tā gan nav vienīgā pavadoņa funkcija, taču dotā gadījumā tā izraisa vislielāko interesi, tāpēc ka vairums astronomisko pavadoņu ir aprīkoti ar teleskopiem, kas spēj redzēt tikai nelielus debess fragmentus, kas jūtami apgrūtina jaunu zvaigžņu meklēšanu. Tādā veidā WISE var sagādāt zinātniekiem pierādījumus tam, ka Nemezīda eksistē. Visdrīzāk tā izrādīsies maza, blāva zvaigzne, kas griežas pa izstieptu orbītu. Katrus 26 miljonus gadu šī zvaigzne tuvojas Saulei un ielido tā saucamajā Oorta komētu mākonī. Šeit ar savas gravitācijas spēku tā ietekmē komētu trajektorijas, novirzot daļu no tām Saules virzienā.
Teorija ir skaista, taču tā neizskaidro, kāpēc mēs līdz šim Nemezīdu neesam atklājuši. Visdrīzāk tāpēc, ka tā ir tā saucamais brūnais punduris.
Nemezīdas Mēness asaras.
Jaunie dati par Mēnesi arī ļauj pa jaunam paskatīties uz Nemezīdas teoriju. Zinātnieku komanda no Berklijas universitātes Kalifornijā, rūpīgi izpētot ar „Apollo-14” ekspedīciju savāktos un 1971. gadā atvestos Mēness grunts paraugus, starp citu, atklāja arī mazas stikla lodītes, kas radušās uz paraugu virsmas, kušanas rezultātā, ko izsaukusi meteorītu krišana uz Mēnesi.
Šo lodīšu vecumu noteica ar radioaktīvās datēšanas metodi, kuras pamatā ir proporcijas starp argona izotopiem. Rezultāti izrādījās pārsteidzoši: pēdējo 400 miljonu gadu laikā (tā ir, apmēram, 1/10 daļa no Saules sistēmas vecuma) meteorītu krišanas biežums uz Mēnesi ir pieaudzis. Kā tika gaidīts, visvairāk meteorītu ir krituši Saules sistēmas tapšanas un jaunības periodā, tas ir, apmēram, pirms 3,5 miljardiem gadu. Pēc tam krišana kļūst retāka un tad atkal biežāka.
Viens no zinātniekiem, kas nodarbojās ar šiem pētījumiem, Ričards Millers (Richard Muller) no Berklijas uzskata, ka izskaidrot to var Nemezīdas teorija. Pieņemsim, ka sākumā Nemezīda esot riņķojusi pa apaļu orbītu pusotra gaismas gada attālumā no saules. Bet pirms 400 miljoniem gadu tās orbīta izstiepās kaimiņu zvaigznes gravitācijas spēku iespaidā.
Ričards Millers uzsver, ka grūti saprast, kāpēc pirms 400 miljoniem gadu meteorīti sākuši krist uz Mēnesi daudz biežāk un vēl līdz šim turas tādā pašā līmenī. Šeit ir vajadzīga kāda pastāvīga iedarbība uz Oorta mākoni, bet nodrošināt to var tika tāda zvaigzne kā Nemezīda. Diemžēl, paraugu daudzums, ko no Mēness ir atvedusi „Apollo-14” ekspedīcija, nav pietiekošs, lai zinātnieki spētu precīzi noteikt meteorītu lietus krišanas precīzos periodus.
Nemezīdas teorija balstās uz neuzticamu statistiku.
Aukstās zvaigznes lielāko daļu no savas gaismas izstaro spektra infrasarkanajā daļā un ir acīmredzams WISE aparatūras mērķis. Pavadonis saskatīs tās pat tad, ja tās atradīsies vairāku gaismas gadu attālumā no Saules.
Tiek paredzēts, ka WISE atklās apmēram tūkstoti jaunu brūno punduru, kas trīs reizes pārsniegs līdz šim zināmo skaitu. Vēl vairāk, tiek gaidīts, ka WISE saskatīs vienu vai vairākus brūnos pundurus, kas atrodas Saulei pat tuvāk par sarkano punduri Centaura Proksimu, kas līdz šim tiek uzskatīta par Saulei vistuvāko zvaigzni, kuras attālums no Zemes ir 4,3 gaismas gadi. WISE ļaus izrēķināt attālumus līdz tuvākajiem brūnajiem punduriem. Taču, kā noskaidrot, vai kāds no tiem nav Saules pavadonis?
Ja WISE atklās potenciālos kandidātus, tad strīdi par Nemezīdu atsāksies no jauna. Un vislielākos iebildumus visdrīzāk izsauks nedrošā statistika.
Raupa un Sepkoska pirmajā rakstā masu izmiršanu grafikā bija 12 virsotņu. Pēc tam viņi novāca četras virsotnes, kas izskatījās mazāk nozīmīgas uz pārējo fona. Tādā veidā, matemātiskai analīzei palika tikai astoņas virsotnes. Uz šī materiāla bāzes zinātnieki centās pierādīt, ka laiks starp maksimālajiem izmiršanas periodiem ar lielu varbūtību sastāda 26 līdz 30 miljardus gadu.
Šāda svārstīšanās ir iespējama, jo, ja Namezīda eksistē, tad citu zvaigžņu iespaidā, tās orbitālās griešanās periods var būt nestabils. Ja teorija apstiprināsies, tad uz Zemes vajadzētu būt palikušām komētu pēdām – krāteriem – ar tādu pašu vecuma atšķirību kā Nemezīdas griešanās periods pa savu orbītu apkārt saulei. Šīs pēdas atrast nebūs viegli, jo 250 miljonu gadu laikā uz Zemes gandrīz visi mazie krāteri ir pilnībā izzuduši un pat lielos var atklāt ar grūtībām. Ir zināmi tikai 13 lieli krāteri, kuru vecums ir noskaidrots pietiekami precīzi un daži no tiem labi ierakstās masveida izmiršanas grafikā.
Eksistē trīs lieli krāteri (Risa krāteris Vācijā, krāteri Labradorā un Ontario tuvumā Kanādā) kuru vecums ir apmēram 38 miljoni gadu, kas sakrīt ar diezgan lielu masveida zīdītāju izmiršanu eocēnā. Taču statistikas datu ir daudz par maz, lai balstītos uz tiem, pierādot Nemezīdas eksistenci. Turklāt, nav skaidrs, vai ir viennozīmīgs sakars starp sugu masveida izmiršanu un meteorītu krišanu.
Nemezīdas medības tikai sākas. Pateicoties jauniem atklājumiem, informācijai par debess ķermeņiem Koipera joslā un, ne pēdējā kārtā, pateicoties WISE un analogiem pavadoņiem mums ir radusies reāla iespēja uzzināt, vai Saulei ir slepens dubultnieks.
Pārdomām... Haoss Koipera joslā.
No maziem ledus ķermeņiem sastāvoša un aiz Neptūna orbītas esošā Koipera josla glabā noslēpumu, vai Saulei ir zvaigzne-pavadonis un kur tieši tā slēpjas. Daudzas lietas norāda uz to, ka no laika, kad sākās Saules sistēmas veidošanās process, Koipera josla ir stipri mainījusies. Piemēram, Koipera ķermeņi dalās divās grupās. Viena grupa atrodas tajā pašā orbitālajā plaknē, ko sauc par ekliptiku, kā Zeme un citas planētas. Otrās grupas ķermeņu orbītas atšķiras spēcīgu slīpumu pret ekliptikas plakni, kas iespējams tikai pietiekami liela objekta gravitācijas spēku ietekmē.
Nesen astronomi atklāja ledainu planētu Sednu ar neparastu, stipri izstieptu orbītu, kuras garums tūkstoš reižu pārsniedz attālumu no Zemes līdz saulei. Izskatās, ka aiz Koipera joslas robežām tā spēji sastingst tikai 50 astronomisko vienību attālumā. Orbitālās griešanās periods Sednai ir 10 līdz 12 tūkstoši gadu, kas pēc zinātnieku domām nevajadzētu būt. Varbūt mums patiešām ir darīšana ar planētu no Oorta mākoņa, kas ir izspiesta no savas orbītas lielas planētas spēcīgas gravitācijas rezultātā. Un šāda planēta var izrādīties Nemezīda.
Papildus ziņas.
P.S. Aizeka Azimova romānā „Nemezīda” 2220. gadā putekļu miglājā tiek atklāts sarkanais punduris – „kaimiņu zvaigzne”, kas atrodas divu gaismas gadu attālumā no Saules un tiek nosaukta par Namezīdu, par godu hipotētiskajam Saules pavadonim.
Starp citu, arī kādā senākā padomju fantastiskajā stāstā, diemžēl autoru neatceros, tiek izvirzīta hipotēze par to, ka starpzvaigžņu telpa nav nemaz tik tukša un pa vidu kvēlām zvaigznēm eksistē bālākas, tikko karstas uz kurām pat var eksistēt savdabīga dzīvība. Bet tas jau no tiem laikiem, kad vēl domāja, ka Visums ir ļoti apdzīvots.
P.P.S. Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka zvaigzne Nemezīda nav vainīga izmiršanās uz Zemes.
18:50 12/07/2010
Maskava, 12. jūlijs – KIA Novosti. Mūsu saules hipotētiskais kompanjons, zvaigzne Nemezīda, ja tā arī eksistē, nav vainīga masveida dzīvnieku izmiršanā uz Zemes un „nāves pulksteni” darbina kāds cits mehānisms, raksta amerikāņu zinātnieki rakstā, kas publicēts žurnālā „Monthly Notices of the Royal Astronomical Society”.
Zemes vēsture pēdējos pusmiljarda gados ir zīmīga ar masveidīgām dzīvo organismu izmiršanām, dažās no tām pazūd 80% no visām sugām. Tādi notikumi regulāri atgadās apmēram reizi 26 miljardos gadu, kas dod iemeslu zinātniekiem meklēt iemeslus dažādos kosmiskos ciklos. Piemēram, daži astronomi saista šīs izmiršanas ar to, ka Saules sistēma iet caur Galaktikas spirālveida atzariem un tās galaktiskās orbītas svārstībām.
1984. gadā Marks Deiviss (Marc Davis) no Kalifornijas universitātes Berklijā un viņa kolēģi rakstā, kas tika publicēta „Nature”, lika priekšā jaunu hipotēzi. Pēc viņu domām, mūsu Saule īstenībā ir dubultzvaigzne. Tās neredzamais kompanjons griežas ap Sauli apmēram 2 gaismas gadu attālumā pa mēreni izstieptu orbītu. Tuvojoties Saules sistēmai, šī zvaigzne iet cauri Oorta joslai – apgabalam, ko „apdzīvo” miljoniem komētu kodolu, un izsauc tajā gravitācijas viļņus. Rezultātā, tūkstošiem komētu tiek izšautas uz iekšējiem Saules sistēmas rajoniem un uz Zemes sākas īsts komētu lietus, kas arī noved pie masveida izmiršanas.
Presē šo neredzamo zvaigzni nosauca par „Nemezīdu” – grieķu atriebes dievietes vārdā.
Edrians Melo (Adrian Melott) no Kanzasas universitātes un Ričards Bembačs (Richard Bambach) no Nacionālā Dabas vēstures muzeja nolēma pārbaudīt šo hipotēzi un izanalizēja datus par masveida izmiršanām pēdējo 500 miljonu gadu laikā – divas reizes garākā periodā, kā jebkad zinātnieki to bija darījuši.
Masveida izmiršanu rindas matemātiskās analīzes rezultāti parādīja, ka masveida izmiršanu augstākie rādītāji precīzi atkārtojas katrus 27 miljonus gadus.
„Mēs apstiprinājām agrāk pamanītās īpatnības izmiršanu sadalījumā. Mēs atklājām, ka tās notiek regulāri visu pēdējo 0,5 miljardu gadu laikā,” – raksta pētnieki.
Taču tieši šī regularitāte, pēc pētnieku domām liek šaubīties par Nemezīdas nāvējošo lomu šajā procesā. Šīs hipotētiskās zvaigznes kustību pa orbītu neglābjami ietekmētu tuvāko zvaigžņu gravitācijas lauki un tāpēc izmiršanas nenotiktu ar tik pārsteidzošu regularitāti, gluži kā pēc saraksta.
Darba autori pierāda, ka Nemezīda nevarētu 0,5 miljardu gadu laikā saglabāt tieši tādu griešanās periodu, lai tas precīzi sakristu ar masveida izmiršanu periodu.
„Masveida izmiršanas regularitāte, ja to salīdzina ar iepriekš izskaitļotajām orbītas izmaiņām, acīmredzot, izslēdz Nemezīdas hipotēzi, kā izmiršanas faktoru,” – secina zinātnieki.