Seja zem maskas.
Taisnības labad, jāpasaka, ka Lemonijs Snikets ne vienmēr ir godīgs. Piemēram, viņš raksta par sevi, ka ir piedzimis , kaut arī tā ir vistīrākā faktu sagrozīšana. Jo Snikets nekad nav dzimis. Viņš tika radīts, kad jauns autors no Sanfrancisko, vārdā Deniels Hendlers sāka rakstīt grāmatas bērniem, parakstoties ar pseidonīmu un radot savam otrajam es veselu leģendu.
Pirms tam, pirms kļūšanas par Sniketu un bērnu prātu apstrādes sākšanas, Hendlers bija uzrakstījis divas grāmatas pieaugušajiem – melno komēdijtrilleri Astotnieks, kas stāsta par skolēnu-slepkavu bandu no augstākās sabiedrības, un vēl vairāk melnu un smieklīgu romānu Nerunā lieku, kas veltīts saputrotām attiecībām kādā ebreju ģimenē. Personāžu nacionalitātei šajā gadījumā ir būtiska loma, tāpēc ka ne katrs konflikts var beigties, parādoties Golemam, kas atdzīvināts ar kabalas palīdzību! Ainas pilnībai piezīmēsim, ka Nerunā lieku ir uzrakstīts gandrīz kā opera – Hendleram ir netipiska muzikālā gaume.
Hendlera grāmatu bezkompromisums un dīvainība izsauca noteiktu kritisku rezonansi, tomēr nepalīdzēja autoram materiālā ziņā (vismaz, tajā laikā). Pietiek pateikt, ka Astotnieku viņš centās pārdot sešus gadus. Toties viens no izdevējiem iedeva viņam vērtīgu padomu – izmēģināt savu humora izjūtu bērnu literatūrā.
Sākumā Hendlers par šādu ierosinājumu apvainojās, tāpēc ka viņš jau no skolas gadiem nelasīja bērnu grāmatas un viņam pret tām nebija nekāda cieņa. Taču izdevējs paskaidroja, ka tieši parastās bērnu literatūras nepieņemšana var autoram palīdzēt radīt kaut ko oriģinālu šajā žanrā, kurš tieši pašreiz pārdzīvoja savu bumu – bija parādījies Harijs Poters.
- interlūdija. Tīkla vārds.
Hendlers izdomāja vārdu Lemonijs Snikets, vācot materiālus savam pirmajam romānam. Viņam bija nepieciešama informācija par labējiem radikāļiem – amerikāņu nacistiem un citām nepievilcīgām personām. Dabūt vajadzīgo informāciju bija iespējams tikai, izmantojot ekstrēmistisko organizāciju elektroniskos sūtījumus, taču Hendlers negrasījās parakstīties uz tiem, izmantojot savu īsto vārdu. Tāpēc viņš izdomāja smieklīgu, taču skanošu kā īstu, no vārda un uzvārda sastāvošu pseidonīmu. Ar laiku viņa draugi jokojot sāka tā saukt viņu pašu un Hendlers nolēma izmantot to par savu pastāvīgo pseidonīmu.
Jāsaka, ka Amerikā jēdziens bērnu grāmata līdz nesenam laikam tiešām asociējās ar primitīvu, sentimentālu un nereti izteikti reliģiozu un patriotisku literatūru. Normāli bērni šādas grāmatas lasa bez īpaša prieka, taču pieaugušie turpina tās pirkt, domājot, ka derīgam ne vienmēr ir jābūt interesantam. Tādēļ mazuļiem rodas, vai nu riebums pret lasīšanu, vai arī naids pret laimīgām beigām, viennozīmīgas morāles un pozitīvajiem varoņiem.
Hendleram šis naids arī nebija svešs, tādēļ viņš nolēma rakstīt grāmatas, kas būtu diametrāli pretējas bērnu literatūras standartiem, un nav nekāds brīnums, ka viņš nonāca pie formulām, kuras daļēji izmanto Džoanna Roulinga, Potera radītāja.
Literatūras klans.
Patlaban Lemonija Sniketa ciklā ir 11 romāni, un autors plāno apstāties pie 13. grāmatas. Seriāla galvenie varoņi ir divas māsas un brālis: mazulīte Saulīte, 14-gadīgā Violeta un 12-gadīgais Klauss. Pēc vecāku pēkšņās nāves trijotnei paliek solīds kapitāls un vēl testaments, pēc kura par bērniem rūpēties var tikai radinieki.
Diemžēl ar radiniekiem Bodlēriem nav veicies. Tur ir, gan noziedznieki, gan psihopāti un zinātnieki, kas nodarbojas ar bīstamiem pētījumiem... Turklāt, pats pirmais no aizbildņu vidus, tas, kas sevi sauc par grāfu Olafu, izrādās visīstākais nelietis. Ieguvis varu pār Bodlēriem, viņš mēģina iegūt viņu naudu. Kad viņa plāns izgāžas, viņš sāk vajāt bērnus, iznīcinot visus tos, kas izturas pret Bodlēriem ar mīlestību un līdzcietību.
Sev par laimi, bērni izrādās spēcīga komanda. Protams, Violetas izgudrojumi, Klausa grāmatzinības un Saulītes asie zobi nespēj pārvērst viņu dzīvi no galīga murga gaišā priekā, taču vismaz bērni iziet veseli no daudzajām likstām un atmasko daudzos Olafa viltīgos plānus. Kaut gan neviena no grāmatām nebeidzas ar klišejveidīgām laimīgajām beigām, palikt dzīviem un saglabāt ģimenes kapitālus – arī tas ir patīkams piedzīvojuma fināls.
Domājams, ka jūs esat pievērsuši uzmanību bāreņu uzvārdam – Bodlērs. Patiešām, tā nav gadījuma rakstura sagadīšanās. Ja skolas skolotājas Roulingas daiļrade ir interesanta ar vieglu un tajā pat laikā izdomas bagātu stilu (diemžēl krievu tulkojums slikti nones līdz lasītājam šo teksta īpatnību), tad grāmatmīlis Hendlers dod milzums atsauksmju uz savu iemīļoto literatūras klasiku.
Tādēļ nav nekāds brīnums, ka seriāla galvenie varoņi nes to pašu uzvārdu, ko slavens franču dzejnieks, bet Bodlēru muļķīgo lietvedi sauc par Po. Un tie ir tikai visredzamākie citāti – fanātiskākie fani ir sastādījuši veselus katalogus ar tiem aizguvumiem, kurus lietojis Snikets.
Diemžēl krievu tulkojumā dažas atsauksmes ir mirušas – kā tipiskā angļu valodas literatūras maniere, veidot nodaļu virsrakstus no vārdiem, kas sākas ar vienu burtu. Tā, Bad Beginning kļūst par Ļauno sākumu, bet Miserable Mill – par Baismo kokzāģētavu. Ir, protams, arī veiksmīgi piemēri [Autors tos piemin; šeit gan jāpiezīmē, ka tas ir krievu raksts un tajā runa ir par krievu izdevumiem; kā lietas grozās latviešu izdevumos, tas jau ir atsevišķs jautājums – tulk. piezīme].
- interlūdija. Ebreju liktenis.
Vienā no intervijām, spriežot par to, kāpēc viņa grāmatās nav hepi-endu, Hendlers teica, ka viņa varoņi sekojot klasiskajai ebreju tradīcijai. Kā zināms, tradicionālajā jūdaismā nav priekšstata par Paradīzi kā par pēcnāves balvu par pareizi nodzīvotu dzīvi uz zemes. Tiek uzskatīts, ka sekošana Dieva baušļiem jau ir balva pati par sevi. Interesanti, ka Hendlers neuzskata sevi par jūdaistu – viņa attiecības ar senču reliģiju nes tīri kultūrvēsturisku slodzi. Toties uz autora daiļradi lielu ietekmi ir atstājis Holokausts – Deniela tēvs bija viens no tiem, kuriem savlaicīgi izdevās aizbēgt no Vācijas.
Strīdus ābols.
33 nelaimju [grāmatu krievu nosaukums – tulk. piez.] publicēšana sākās 1999. gadā un ātri atnesa autoram veiksmi. Viņa izvēlētā stratēģija izrādījās veiksmīga. Kaut arī romānos nebija, ne fantastisku piedzīvojumu, ne efektīgas melnās maģijas, ne grandiozas alternatīvās pasaules, ne pasakainu dzīvnieku, grāmatas par jaunajiem Bodlēriem spēja pabīdīt reitingu topos Hariju Poteru un Artēmiju Faulu (vēl vienu bērnu grāmatu ciklu, kas radās uz Roulingas daiļdarbu veiksmes viļņa).
Protams, drīzumā radās jautājums par ekranizāciju – par laimi, sižeta gaitas reālisms, personāžu mazais skaits un darbības kameriskums pirmajos romānos padarīja 33 nelaimes daudz piemērotākas kino versijai, nekā Potera ķieģeļu ciklu. Tā kā tiesības uz Roulingas grāmatām bija nopirkusi studija Warner Brothers , tad par Sniketu ieinteresējās WB konkurenti no kompānijas Paramount. Viņiem tad galu galā arī rokās iekrita tiesības uz visiem autora romāniem.
Tā bija raksta pirmā puse no žurnāla Total DVD nākošā gada janvāra numura. No krievu valodas tulkojis ils, raksta autors – Boriss Ivanovs, bet turpinājums, protams, sekos.
Filmas uzņemšanu veica studija Nickelodeon , kas pirmām kārtām bija pazīstama ar bērnu multseriālu uzņemšanu (Ak, šie bērneļi! , Ej, Arnold! , Sūklis Bobs – kvadrātbiksis) un kā populāra kabeļtelevīzijas kanāla īpašniece. Kinofilmu uzņemšanā kompānijas pieredze ir pavisam maza – atmiņā nāk tikai fantastikas lente Laiku apstādinājušie un ģimenes komēdija Spiedze Heriete. Taču tagad studija paplašina savu kino ražošanu un 33 nelaimēm ir jākļūst par nopietnu pieteikumu tās ambīcijām lielajā kino biznesā.
Pēc tam, kad Paramount kooptēja projektā Nickelodeon (starp citu abas kompānijas pieder koncernam Viacom), partneri pieaicināja producentu Skotu Rudinu (Roka skola, Noslēpumainais mežs) un režisoru Bariju Zonnenfeldu. Viņa izvēle ir loģiska, jo viņa režisora karjera sākās ar Adamsu ģimeni, bet Bodlēru lentai ir jāatjauno Adamsu jokainās gotikas estētika.
Filmas veidotāji ieguva Džima Kerija piekrišanu (kurš gan cits spētu notēlot ļaundari-aktieri Olafu, kas pastāvīgi maina savu izskatu?), pēc tam sanāca kopā skaitīt budžetu. Un saskaitīja turpat 100 miljonus dolāru – turklāt pieņemot, ka filmā nekādi specefekti netika paredzēti. Galvenā naudas daļa aizietu, lai apmaksātu Kerija un Zonnenfelda pakalpojumus.
Paramount pārņēma šausmas – studijas vadība bija cerējusi uzņemt filmu par stipri pieticīgāku summu. Sākās garas konsultācijas un strīdi, kuru rezultātā projektu atstāja, vispirms Rodins un pēc tam arī Zonnenfelds. Pēdējais pēc baumām nesastrādājās ar producentiem no DreamWorks
, kas tika ataicināti, lai kopīgi finansētu 33 nelaimes. Šajā laikā režisoram radās spēcīgs konflikts ar DreamWorks par to, kas visvairāk ir veicinājis kases veiksmi filmai Ļaudis melnā 2.
Pēc Zonnenfelda aiziešanas arī Kerijs varēja panest projektu, taču viņš nolēma nogaidīt un nejaukties citu strīdos. Producentiem tā bija laba ziņa, jo režisoru nomainīt ir vienkāršāk, nekā pirmā lieluma zvaigzni. Un patiesi, jauns inscenētājs atradās jau pēc mēneša. Tas bija Breds Silberlings, kas pārsvarā bija strādājis pie TV projektiem, bet kuru 1995. gadā Spīlbergs bija izvēlējies, lai uzņemtu Kasperu. Citas bērnu filmas Silberlings nav uzņēmis, taču šoreiz tas izrādījās pietiekoši.
Cietēji.
Scenārija pirmo variantu uzrakstīja pats Snikets, taču galīgo versiju producenti uzticēja uzrakstīt profesionālim – scenāristam Robertam Gordonam, Ļaužu melnajā 2 un fantastiskās komēdijas Galaktikas meklējumos līdzautoram.
Tāpat tika nolemts apvienot vienā filmā pirmos trīs Sniketa romānus, tāpēc ka pa vienam tie nenodrošinātu pietiekami daudz darbības pilnmetrāžas filmai. Turklāt, veselu trīs romānu apvienošana vienā filmā nodrošinātu arī trīs jaunas lomas Kerijam, jo, kā jau teicu, viņa personāžs nepārtraukti maskējas, lai apmānītu pieaugušos, kas ir Bodlēru aizbildņi.
Sākumā vecākās Bodlēru atvases lomai tika izmēģināta TV aktrise Kristija Karlsone Romano, taču galu galā lomu ieguva austrāliete Emīlija Brauninga (Kellija banda, Spoku kuģis), kura filmēšanas laikā bija tikai par gadu vecāka par savu varoni. Svarīgs apstāklis, ja nav izslēgts arī turpinājums!
Kaut arī Laiamam Aikenam ir tikai 14 (filmēšanas laikā viņam bija tikai 13), viņš jau ir paspējis filmēties tādās lentēs, kā Pamāte, Es sapņoju par Āfriku, Saldais novembris, Nolādētais ceļš un Pinkainā specvienība. Nav brīnums, ka zēns bez lielām pūlēm ieguva Klausa Bodlēra lomu. Viņš par to bija visai priecīgs, jo jau vairākus gadus ar lielu prieku lasa Sniketa sacerējumus.
Rakstnieka cienītāja izrādījās arī Merila Strīpa, iespējams tieši tāpēc viņa piekrita spēlēt, kaut arī pamanāmu, bet ne ieguvumus sološu tantes Žozefīnes lomu. Tante cieš no neirozēm un pastāvīgi baidās, ka tikai kas nenotiek. Strīpu nekādi nevar nosaukt par nepieprasītu aktrisi, kas apmierināta ar jebkādiem piedāvājumiem. Neskatoties uz gadiem, Strīpa turpina aktīvi filmēties un var izvēlēties sev visizdevīgākos un interesantākos scenārijus.
Citas ievērojamākās lomas 33 nelaimēs tika atdotas britu aktieriem. Tomotijs Spols (Pēdējais samurajs, Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis) kļuva par misteru Po, Billijs Konolijs (Pēdējais samurajs, Laika slazdā) ieguva tēvoča Montija lomu no grāmatas Čūsku zāle, bet Džuda Lovs uzņēmās aizkadra balss lomu, tēlojot stāstītāju – pašu Lemoniju Sniketu.
- interlūdija. Muzikālie plāni.
Hendlera dzīvē interese par operu radās likumsakarīgi – viņa māte bija dziedātāja un viņa vecāki iepazinās operā. Bērnībā Deniels dziedāja zēnu korī, pēc tam iemācījās spēlēt klavieres, sintezatoru un akordeonu. Tagad viņš iet tikties ar lasītājiem, ņemot līdzi akordeonu, ierakstās kopā ar vairākām grupām un plāno radīt kino mūziklu.
Kapitālieguldījums.
Parasti režisoram ir jālauž galva, kā par grašiem uzņemt kaut ko grandiozu un efektīgu. Silberlingam nācās saskarties ar pretēju problēmu – nosacīti, kamerlentē viņam bija jāapgūst budžets, kas tika rēķināts vēl Zonnenfelda laikos.
Kā nākas padomājis, režisors pieņēma epohālu lēmumu. Lai pastiprinātu darbības sireālistiskumu, Silberlings pavēlēja uzņemt filmu, nevis dabā, bet vairums ainām dekorācijas radīt studijā. Tādā veidā varēja atrisināt māksliniecisko uzdevumu un iztērēt jebkuru iedoto naudas summu. Vai variet iedomāties, cik varētu maksāt mākslīga ezera būve zem jumta gandrīz dabīgā lielumā?
Lielisks iemesls, lai izmestu ne mazas naudas summas, bija arī dvīnes Kara un Šelbija Hofmanes, kas tēloja mazulīti Saulīti. Tā kā bērni bija par mazu, lai apzināti pakļautos režisoram, tad Silberlings uzaicināja bērnu psiholoģijas speciālistus, lai tie iegūtu no mazuļiem vajadzīgās reakcijas. Dažas ainas Hofmaņu mazulēm bija pārāk sarežģītas un tad režisoram palīgā nāca datorgrafikas meistari, kas iecifrēja māsas un radīja no oriģināla gandrīz neatšķiramu Saulītes 3D-variantu. Protams, ka tas bija dārgāk par Kaspera un pat Halka zīmēšanu, jo runa bija par to, lai tikai speciālisti spētu saskatīt, kur meitenes atstāj ekrānu un sākas specefekti. Starp citu, arī Hofmaņu māsiņu iecifrēšana prasīja pūles, jo šim nolūkam uz bērnu ķermeņiem bija jāuznes apmēram tūkstoti melnu punktu, kas datoram parādītu nākošo modeļu kontūras. Ar pieaugušajiem šī procedūra noritēja vienkārši, taču ar mazulītēm katru ķermeņa daļu nācās ar jokiem un spēli, jo citādi meitenītes varēja izrauties un izsmērēt krāsu.
- interlūdija. Viltīgās norādes.
Atšifrēsim dažus no Sniketa vārdiskajiem citātiem un atsauksmēm, kuras nav tik acīmredzamas kā Bodlērs vai Po.
- Klauss un Saulīte (Sunny) – fon Bīlovu laulātā pāra vārdi. 1980-to gadu sākumā ASV dzīvojošs dāņu aristokrāts Klauss fon Bīlovs tika apsūdzēts par savas sievas slepkavības mēģinājumu, lai iegūtu viņas milzīgo mantojumu. Fon Bīlova lieta vairākas reizes tika izskatīta un pārskatīta, un atradās preses uzmanības centrā. Galu galā, Klauss tika attaisnots.
- Violeta – tas ir mājiens uz Violetu Šārpu, istabeni, kuru 1932. gadā pratināja sakarā ar leģendārā aviatora Čārlza Lindberga dēla nolaupīšanu un slepkavību. Nespējot izturēt kaunu, meitene izdarīja pašnāvību. Vēlāk viņas nevainība tika pierādīta.
- Tulkojumā romāni ir veltīti kādai Beatrisei. Angļu valodā šis vārds tiek rakstīts – Beatrice, bet itāliski to izrunā kā Beatriče. Acīmredzot mūsu priekšā ir Dantes debesu mīļotās vārds, lai tiktos ar viņu Dievišķās komēdijas varonis iziet caur Elli, Šķīstītavu un Paradīzi.
- Grāfs Olafs – franču rakstnieka Teofila Gotjē stāsta Avatars personāžs.
- Tante Žozefīne (Milzu loga varone) – Rietumos pazīstamās Lūsijas Modas Montgomerijas bērnu grāmatas Anna no Zaļajiem Jumtiem personāžs.
Daudzsološs sākums.
Vēl strādājot pie filmas, aktieri runāja, ka sīkvels praktiski ir neizbēgams un, ka to taisīt vajag pēc iespējas ātrāk – kamēr bērnu zvaigznes nav izaugušas. Taču, kā jau bija teikts agrāk, kompānija Paramount nav nekāda šķērdētāja, bez peļņas garantijas tā naudu seriālā neieguldīs [Šajā sakarā jāsaka, ka pirmajās 2 nedēļās filmas ienākumi ASV ir tikai knapi 60 miljoni dolāru, kas pie kopējiem izdevumiem - 140 miljoni dolāru – var draudēt ar peļņas neesamību štatos. Visa cerība uz pārējo pasauli, bet tagad jau skaidrs, ka vismaz ienākumu ziņā Harijs Poters var gulēt mierīgi – tulk. piez.].
Tāpēc 33 nelaimēm ir lemta izmēģinājuma trusīša loma. Ja tās iegūs krietnus ienākumus, bet jaunie skatītāji nevilsies savu iemīļoto grāmatu ekranizācijā, tad turpinājums neliks sevi gaidīt. Gadījumā, ja izgāzīsies likmes uz Keriju un visu filmas stilu, tad visdrīzākais turpinājuma nebūs, bet Aikenam, kas cer vēlreiz nospēlēt Klausu, būs jāpāriet pie citiem projektiem.
Starp citu, ja sīkvels notiks, tad ar to visdrīzāk nodarbosies, ne jau Silberlings. Kā turpmāko projektu režisors ir iecerējis uzņemt filmu par jaunajiem āfrikāņu bēgļiem, kas pārvar milzu attālumus pāri savannām un tuksnešiem, lai izbēgtu no Sudānā ejošā pilsoņu kara. Interesants karjeras risinājums – divas tik līdzīgas, bet tik dažādas filmas...
Vēl par šo tēmu rakstits iepriekš: