Venēra tālu nav etalons, bet tās autors pavisam nav talants. Bet kas, lūk, ir patiesi ģēnijs, tad tas ir grāfs Lui Nikolā Filips Oposts de Forbens, Luvras direktors, kurš pasludināja Venēru par šedevru un piespieda tam noticēt visu pasauli.

Kā papildināt muzejus

Luvra, agrāk karaliskā rezidence, pārvērtās par muzeju Lielās franču revolūcijas laikā, atverot savas durvis apmeklētāju priekšā 1793.gada 10.augustā. un tur uzreiz bija ko apskatīt. Taču drīzumā eksponātu kļuva vēl vairāk – pateicoties Napoleona centieniem, kurš daudzkārt papildināja kolekciju, franču karaļu savāktu. Kā viņam tas izdevās? Viss ir ļoti vienkārši. No katras uzvarētās nācijas viņš prasīja nodevu mākslas darbu veidā. Un šo nodevu viņam godīgi maksāja. Taču, diemžēl, pašu lielāko rēķinu Napoleons uzstādīja Itālijai. Rezultātā tā atdeva Francijai marmora skulptūras, kuras tika izveidotas I gadsimtā p.m.ē.: Medicijas Venēru, Laokonu un viņa dēlus, kā ar statujas fragmentu, pazīstamu kā Belvederas torss. Itālija raudāja, kad šie dārgumi pameta valsti.

Bet 1815.gadā, kad Napoleonu nogāza, visu, ko salaupīja Bonaparts, nācās atgriezt iepriekšējiem saimniekiem. Luvrā parādījās tukšumi, kurus vienkārši nebija ar ko aizpildīt. Un te (kāda veiksme!) 1820.gadā atradās Milosas Venēras statuja…

Saistošā konstrukcija

Atrada marmora jaunavu grieķu salā Milosā: zemnieks, arot zemi senās pilsētas Milosas rajonā, pārāk stipri uzspieda arklam. Zeme iebruka atklājot nišu, kurā arī atradās skulptūra.

Zemnieks nebija stiprs gudrībās, taču zināja, ka par “antīko” var dabūt nesliktu naudu. Tādēļ viņš pasauca savus dēlus, un kopā viņi aiznesa atradumu mājās, kur arī sāka gaidīt potenciālos pircējus. Tie nekavējoties ieradās franču jūrnieku veidā, kuru kuģis bija pietauvojies pie salas pa ceļam uz Stambulu. Tomēr nauda, kuru grieķis par to gribēja, viņiem nebija. Tāpēc viņi vienkārši pārzīmēja skulptūru un sarunāja ar uzņēmīgo zemkopi, lai tas vairāk nevienam nepiedāvā preci, apsolot drīzumā atgriezties ar vajadzīgo summu.

Stambulā, kuras jurisdikcijā tajos laikos bija Grieķija, virsnieki par savu atradumu pastāstīja franču konsulam marķīzam de Rivjeram. Tas paskatījās uz zīmējumiem, atzina statuju par “nedaudz sakropļotu, ar nolauztām rokām” un sāka šaubīties, vai vajag to vispār pirkt. Tomēr nolēma ņemt – kā dāvanu karalim Ludvigam XVIII – un nosūtīja pēc marmora veidojuma ātrgaitas kuģi “Estafete”.

“Estafete” ieradās tieši tajā mirklī, kad turki krāva savā kuģī drapēto statujas daļu. Nē, Milosas Venēru neviens nesacirta gabalos: tā jau no sākuma bija savākta konstrukcija. Tā ka ne šis fakts sadusmoja francūžus, bet tas, ka grieķu zemnieks lauza vārdu un pārdeva statuju konkurentiem! Šī apstākļa dēļ skulptūras vērtība uzreiz pieauga abu pušu acīs, un par to, kam piederēs Venēras augšējā daļa izraisījās kautiņš ne pa jokam, kura laikā marmors, kaut arī iepakots kastē, ne reizi vien krita zemē. Francūži uzvarēja! Bet pēc tam vēl vairākas dienas tirgojās ar turkiem dēļ statujas apakšējo daļu un ar grieķi, kura īpašumā “pēc tiesas” atradās pārējās detaļas, iepakotas atsevišķi, taču atrastas kopā ar skulptūru. Galarezultātā uz kuģa iekrāva veselas trīs kastes un aizpeldēja uz Francijas krastiem.

Ekspertu novērtējums uz skatiena

1821.gada 1.martā marķīzs de Rivjers, esot audiencē pie Ludviga XVIII, uzdāvināja viņam marmora statuju no Milosas – vārdos. Karalis dāvanu pieņēma – un atkal vārdos – un uzreis nodeva to Luvrai, pat nepapūloties paskatīties uz statuju. Šīs tiesības viņš piešķīra de Forbenam, muzeja direktoram.

Bet tas, knapi paskatījies uz to, vēl gulošu trijās dažādās kastēs, papluinītu franču un turku kautiņā un tālajā ceļā, uzreiz nolēma, ka, pirmkārt, tā ir Venēra (un ne Atēna, vai, teiksim, Artemīda). Bet otrkārt, šis darbs ir antīkā skulptora – lielā Fidija vai ne mazāk lielā Praksitela, nekādi ne mazāk.

Kā viņam izdevās tik precīzi atributēt veidojumu?

Nu tā, liekas, te viss ir vienkārši.

Par Venēru statuja kļuva tādēļ, ka tieši šo dievieti pazaudēja Francija, kura bija spiesta atvadīties no Medicejas Venēras. Tā bija datēta ar helēnisma periodu – I gadsimtu p.m.ē. Tādēļ jaunajam Luvras ieguvumam obligāti vajadzēja to “pārspļaut”: un skulptūru pasludināja par daudz senāku attiecinot to uz klasisko periodu (510. – 323.gadi pirms m.ē.). Tādēļ arī uzradās gan Fidijs, kurš bija dzīvojis V gadsimtā pirms m.ē., gan Praksitels, kurš radīja savus šedevrus IV gadsimtā pirms m.ē. Francijai vajadzēja atjaunot savu renomē, tajā skaitā arī uz neapstrīdamu senatnes šedevru rēķina.

Trešā kaste

Lieta palika aiz mazuma – savākt kopā visas Venēras daļas un izstādīt to brīvā piekļuvē. Te tad arī radās problēmas.

Divu pirmo kastu saturs, divi lieli gabali – virsējā atkailinātā daļa un zemākā, drapētā, - “salipinājās” kā vajag. Restauratorus, tiesa, statuja nedaudz samulsināja ar savām neveiksmīgajām proporcijām. Galva tai bija pārāk maziņa, kā arī pieres, bet pēda, pretēji, pārāk liela. No dažiem rakursiem Venēra redzējās tā, it kā tūlīt tūlīt nokritīs. Mulsināja arī muguras neapstrādātība. Vārdu sakot, skulptūra ne pārāk vilka uz “Antīko pērli”.

Taču direktors apgalvoja, ka tas ir šedevrs, un strīdēties ar viņu nevienam īpaši negribējās. Tomēr nācās, kad meistari iepazinās ar trešās kastes saturu.

Tur, papildus dažādiem virsējo detaļu fragmentiem (tās bija atstātas novārtā tādēļ, ka tās vēl stiprāk jauca statujas proporcijas), atradās vērā ņemama bāzes detaļa. Tā ideāli sakrita ar kreiso gabalu – to, virs kura slējās “apģērbtā” Venēras daļa, tādēļ šaubīties tajā, ka tās ir divas viena veseluma daļas, nenācās. Un tas bojāja visu bildi, par cik uz šī gabala bija skaidri un gaiši sengrieķu valodā uzrakstīts teksts, kurš tulkojumā nozīmē: “[Aleks]andross, Menīda dēls no [Anti]ohas pilsētas Meandras iztaisīja”.

Tā bija īsta katastrofa! Jo Antiohija uz Meandras radās tikai III gadsimtā pirms m.ē. Bet tajā laikā gan lielais Praksitels, un ne mazāk lielais Fīdija sen jo sen bija miruši. Vēl vairāk, nesamērīgi runāt sākušais marmors izdeva arī skulptūras autoru – tas bija kaut kāds Aleksandross, Menīda dēls, par kuru dzirdēt neviens nebija dzirdējis.

Ko vajadzēja darīt šajā situācijā? Stāsts par šedevru bruka acu priekšā. Labākajā gadījumā Luvra bija iegādājusies kaut kāda nezināma helēnisma perioda darbu. Apšaubāms sasniegums.

Un de Forbens atrada izeju – vienkāršu un tādēļ ģeniālu. Viņš ņēma un aizvāca ierakstā “kompromitējošo” bāzes gabalu. Aizvāca tik labi, ka to līdz šim nav izdevies atrast. Kaut arī jau mūsu dienās Alens Paskjē, Luvras grieķu, romiešu un etrusku nodaļas vadītājs, pavadīja ne mazums stundas meklējot šo gabalu muzeja fondos. Taču veltīgi. Nav izslēgts, ka de Forbens vienkārši ir to iznīcinājis. Par to, ka tas kaut kad ir eksistējis, mēs varam spriest tikai pēc kaut kāda brīnuma pēc nonākušai līdz mūsu dienām gravīrai, uz kuras atainots “pazaudētais”.

Autors nav zināms

1821.gada 7.maijā Milosas Venēra kā statuja, kura pieder Praksitela skolai, tika izstādīta Luvrā ar lielu pompu. Par šo “vēsturisko notikumu” izteikti izsaukuma toņos uzrakstīja visas Parīzes avīzes, bet pēc tam arī pasaules. Tā Francija ieguva savu “šedevru”.

Un rikai pēc 130 gadiem, 1951.gadā, Luvrā atzina: “Milosas Venēra radīta starp 150 un 50 gadu pirms m.ē.”. Izzuda no statujas apraksta arī Praksitels kopā ar savu skolu. Tagad tiek uzskatīts, ka tās autors nav zināms. Nu ko, kaut vai tā.