Andris Zeibots ir dramaturgs un dzejnieks, vairāku grāmatu autors. Viņa „Okeāniskais Es” ir latviešu pirmais romāns psiholoģiskās fantastikas stilā – filozofiskās prozas darbs par sapnī ietverto nosacīto bezapziņas pasauli ar tās daudzajiem Es tēliem un nemitīgi dažādajām identitātēm. Romāna centrālā ass ir Narcisa stāsts, kura apmātības sakni autors meklē un atklāj apjomīgā daudzslāņainā vēstījumā – par Amēliju, Hronosu, Inkvizitoru, dzejnieku Herbertu Lauku un daudziem citiem.
Esmu rakstījis vienmēr, kopš atklāju, ka sarunas ar sevi var nenodzēst no aktīvās atmiņas, domai beidzoties, bet domas var fiksēt rakstu zīmēm, savukārt darba apjoms ir atkarīgs no tām lietām un procesiem, kurus rakstīšanas gaitā cenšos apjēgt. Ja kāds apjēgums nerodas ātri, sanāk rakstīt par tēmu: „no kurienes tu esi nācis, kas esi un kurp dodies”. Gudrie pagātnes ļaudis mums ir rekomendējuši katram par to padomāt. Man šis ceļš sanāca garš – gadu desmit vismaz. Par drosmi neko neteikšu, tomēr šķiet, nekā bailīga šajā domu pieraksts procesā nav, ja vien neatklājas kādas lietas, ko par sevi varēji nenojaust.
Kā centrālais tēls tavā romānā izvirzās Narciss, kurā atspoguļojas pārējie ne mazāk svarīgie Es tēli. Kā tu izvēlējies tieši Narcisu un kā tev izdevās izvairīties no ikdienības pasaulē banalizētās Narcisa uztveres, kas tik vien kā tīksminās par sevi?
Faktiski, jau runa ir par psiholoģijas parādību, sauktu par „narcisiskiem personības traucējumiem”. Ļoti īss raksturojums: tas ir cilvēks, kurš apmāts ar sevi, pasaule viņam ir sveša, ne tikai ievainojumus un skumjas, viņu nespēj saprast neviens. Visi stāsta varoņi tādā vai citā aspektā ir „narcisi”, Amēliju ieskaitot, zīmīgi, ka viņa spēj dievināt savu elku, taču, pārvarējusi šķēršļus un sastapusi viņu, pēkšņi „nejūt vairs neko” – tā ir raksturīga narcisisma pazīme.
Būtisku nozīmi romānā tu piešķir literatūrai, un rakstītajam vārdam vispār, kā izejas punktam. Un tas nebūt nav pašsaprotami, jo rakstītājs nemaz ne tik bieži ir lasītājs. Kādas ir tavas attiecības ar literatūru?
Es tā īpaši nešķiroju literārus tekstus no savas pasaules uztveres vispār – tā pati pasaule jau vien ir, ar savām maskām un atklātību, jēgu un absurdu. Iedziļināties teorētiskā tekstā vai fantāzijas tekstā ir vienlīdz interesanti, vienīgi naturālistiskus, tā sauktos dokumentālos tekstus diez ko necienu, pirmkārt jau viltīga melīguma dēļ – tiek atlasīts kaut kas speciāls pasaules norisēs un pacelts „īstās patiesības” statusā, un tas man izklausās pēc politikas un politiķu runām – ievērojies, ka par vienu un to pašu parādību katram politiķim un arī dokumentālā žanra autoram, interpretatoram – ir savs izcili „patiess” viedoklis, kas ir krasā pretrunā ar cita autora „patiesību” par šo pašu lietu vai parādību. Mana pieredze rāda, ka parasti ārējā, tā sauktā dokumentālā kārta nav patiesa nekad, tā vienmēr ir interpretācija, manipulācija vai vienkārši neizpratne. Neviena ziņa nevar būt tik neitrāla, lai nebūtu ievirzīta noteiktā domāšanā, te pat nav runa par to, cik godīgs, negodīgs ir ziņas autors – bet šo niansi jau lasītājs parasti aizmirst vai nezina vispār, un tādējādi tiek nemitīgi maldināts visos ziņu kanālos, dienu no dienas, tā viņa smadzenēs iesūcas ideoloģija, viņa prāta Inkvizitors, jo viņam šķiet, ka uzzinājis tieši to, kas ir...
Tāpēc cenšos pasaules parādības analizēt pats, kā to saprotu un spēju, - tā arī ir mana literatūra: cenšanās saprast, kas notiek pasaulē, kas priekš manis, tāpat kā jebkuram citam cilvēkam, nevar būt nekur citur kā vienīgi viņa apziņā, „ārpus cilvēka” ir transcendence. Okeāns, lielais nezināmais, to var tikai minēt. Līdz ar ko vienmēr visu informāciju, loģiskās konstrukcijas, simbolus, mītus utt. Smeļos no pasaules man pieejamā realitātē – apziņā, intuīcijā, psihes spēlēs ar sapņu tēliem, bet pasaule un mākslas (arī literatūras) pasaulainas atšķiras tikai pēc formālas izpausmes: acīm vērojamā pasaulaina un tekstos iekļautā ir tā pati parādība, tikai atšķirīgā „iepakojumā”. Amēlija, Narciss, tāpat citi tēli stāstā ir minējumi par to, kas esmu es pats dažādajos savos Es rakursos.
Pieņemu, ka pēc „Okeāniskā Es” tev varētu būt zināmas daudzas lietas pat to, kas ir Tur. Aiz. Vai šis darbs tev pašam ir atklājis kādu atbildi uz Es meklējumiem un jautājumiem?
No vienas puses, šis stāsts vispār ir sevis atklājumu kopums, no otras puses, zinu, ka tie ir tikai minējumi un nekad nevarēšu būt pārliecināts, kā ir patiesībā, tāpēc arī tāds dīvaina žanrs „psiholoģiskā fantastika”.