Interneta ārēs atradu un izlasīju dīvainu stāstu, ar kuru gribu padalīties ar jums. Gadījums, par kuru pastāstīšu, notika ar mani vairāk kā divdesmit gadus atpakaļ pilsētā Kijeva. Bija pavasaris, agrs un auksts. Toreiz ar kolēģiem iedzērām alu un es, uzkāris savu fotoaparātu kaklā, gāju pa Kreščatiku, biedējot padomju ikdienas dzīvotājus nepieklājigi ieskatoties viņu dvēselēs ar miglianiem objektīva stikliem. Pēkšņi pie pazemes pārejas, tantuks lauku paskatā kā ieklifdzas, tā grūtsirdīgi, grūtsirdīgi “Ui, pīrādziņi!....”
Nu, es viņu bac, un nobildēju tīri automātiski. Bet tante raudz un mani sauc. Pieeju uzmanīgi. Sak, kas? Kas noticis? Sāku atvainoties Taisnojos. Nejauši uzņēmu, un viņu nepavisam fotografēju Bet viņa caur asarām: Ta fotografē cik vēlies! Man vienkārši dēls tā tev līdzīgs, tik pat jauns.... Oioioioi...
Nu, es, protams, sāku uztraukties. Uz ko tas velk?
- Un kas ar viņu? – jautāju.
- Oioioioi... viņš ir Afganistānā jau gadu. Un viņš jau sen nav rakstījis. Es biju kara komisariātā. Viņi solīja to noskaidrot, bet tomēr nekā. Aizbraucu uz Maskavu un arī tur nekā nav. Viņi tikai sola... Oops. Ar viņu kaut kas nav kārtībā.
- Ta, nomierinieties lūdzu. Domāju, viss ir kārtībā. Nu tur,- saku,- devās uzdevumā ienaidnieka aizmugurē. Es arī karā dienēju un zinu. No turienes ziņas nesūta. Var sevi nodot. Bet ja ar viņu kas, kas atgadījies, tad komandieris sen paziņotu.
-Tad, domājat, ka viņš dzīvs?
-Tiešām dzīvs!
Bet pats domaju, ko saku, idiots, bat varbūt puisi nogalinājuši vai gūstā mokla...
-Un vai vesels, nav savaiots?
Nelaimīgā tante iebakstīja man smadzenēs savas sarkanās, slapjās acis.
-Nu varbūt drusku, drusku... visādi gadās.
-Oioioioioioioi....oi...
-Ta ko jūs kliedzat! Ta nodienēs lidz galam, rudenī atgriezīsies! Pēc pusgada, varbūt.
Bet apkārt jau tauta sadrūzmējusies. Milicis šķību skatu mētā. Šausmas, īsāk.
Bet tantuks ieķēries man piedurknē un skaita:
-Nu tiešām atgriezīsies... tiešām... saki...
-No kurienes es zinu! Domāju, ka atgriezīsies un viss būs labi!
-Ha! Saki precīzi, viņš tiešām atgriezīsies!?
Nu lietiņas!
-Tiešām!
Jau nesaprotot ko daru pierakstu savu mājas telefonu viņai uz papīra strēmelītes. Piezvaniet, kad atbrauks. Tas jums pārliecinātākai ticēšanai.
-Bet kā tevi, dēliņ, sauc?
- Saša...
-Oioioioioi... Oi, viņu arī par Sašu sauca.
-Sauc...
–Oioioioi, mana sirsniņa...
Un te tantuks pēkšņi nomierinājās. Acis momentā kļuva sausas. Paņēma somu un devās lejup. Pēc tam pagriezās un uz atvadām stingri: Nu, tu varbūt tiešām zini. Es tev ticu.
Mani draugi, uzzinot, ka es esmu “saķēries”ar nepazīstamu sievieti fotogrāfijas dēļ, pienāca lai mani paglābtu. Bet tā arī sastinga blakus ar izvalbītām acīm...
Pagāja daži mēneši, laukā jau augusts, bet visi jau domāja par rudeni. Un te, reiz vakarā iezvanījās mans telefons. Paceļu klausuli: Halo...
-Sašeņka! Oioioioi.... Mans dēliņš atgriezies, tik sasists stipri. Es tevi ciemos aicinu... Viņš jūs ar mašīnu pie mums, uz ciematu, atvedīs un pēc tam uz mājām aizvedīs!
Mani gluži vai paralizēja. Es biju par šo gadījumu pavisam aizmirsis. Mēģināju atkratīties... Bet pēc tam piekritu. Pēc pāris stundām norunātajā vietā piebrauca “moskvičs”. Pie stūres puisis, Saša. Uz sejas dažas nelielas skrambas.
Kamēr braucām, uzzināju viņa stāstu sīkumos. Karoja, krita gustā. Bēga. Pusgads tā arī pagāja. Izkļuva. Viņu vēl drusku KGBšnieki pamocīja un palaida ar mieru. Kaujās ne reizi neievainoja. Tikai, lūk, granāta blakus uzsprāga un sejo drusku ar zemi apbēra. Tas bija tas, ko māte nosauca par “stipri sasistu”.
Ciemos bija jauki. Kaimini skatījās uz jūsu pakalpīgo sulaini tā, it kā es būtu nēģeris ar asti. Bet Sašas mamma mani visiem kā glābēju stādija priekšā. Es pēc tam vārdabrālim, kad viņš uz majām mani veda, jautāju:
-Kāpēc viņa mani par glābēju nosauca?
-Nu, kad es viņai saprotamu iemeslu dēļ rakstīt pārstāju, viņa sāka panikot. Aizskrēja pie zīlnieces, otras, trešās... Bezjēgā... Bet te viens večuks ir, pačukstēja, ka, lūk, viņa satiks vīrieti ar fotoaparātu un tas viņai visu taisnību pateiks un to vīrieti sauc tā pat kā viņas dēlu. Bet pats včuks neko pateikt nevarut, jo nezinot.
Es pieklusu, tā jocīgi kļuva. Tālāk Saša man visādus armijas notikumus stāstīja, bet es domāju par to, ka ir pavisam viegli kļūt par kaut ko nesaprotami kā rokās.
Nākošā dienā aizgāju pie pazīstama garīdznieka. Izstāstīju visu kā. Viņš paskaitīja lūgšanas un pateica, ka visādi gadās un viss dieva rokās un pat tādas sakritības.Grēka nekāda nav jo visi dzīvi un veseli, un cilvēki labi...