Bet jau drīz tās pašas PVO par ekspertiem dēvētie ļaudis sāka izplatīt visnotaļ neiepriecinošu prognozi – nākotnē (turklāt, iespējams, jau ļoti drīzā) cilvēci sagaida pagaidām vēl nezināmas “slimības X” pandēmija, kas novedīs kapā vismaz 20 reižu vairāk (!) cilvēku, nekā to iespēja jau pieminētais kovids…

I

Virknei godprātīgo un pārāk viegli neuzpērkamo pētnieku ir vairāki ne pārāk iepriecinoši secinājumi un viedokļi. Vispirms esot jāsāk ar to, ka “slimība X”, tāpat kā vispār lielākā daļa infekciju, esot sagaidāma atnākam no dabas, un, iespējams, tā jau tagad kādā rezervuārā pacietīgi gaida savu uznācienu. Dabā esot daudz tādu rezervuāru: sikspārņi, grauzēji, savvaļas putni, kamieļi un praktiski jebkurš cits dzīvnieks. Tie visi var būt nezināmu vīrusu pārnēsātāji, turklāt katrai sugai piemīt pašai savs unikālo patogēnu komplekts. Svarīgi piebilst arī to, ka šīm dzīvajām radībām slimība norit tā dēvētajā bezsimtomu variantā, taču cilvēka saslimšana var novest pie pilnībā neparedzamām sekām. Proti, cilvēka šūnas satur gluži citus receptorus, ar kuriem mijiedarbojas vīrusa daļiņa. Tādējādi infekcija, kas ir pilnībā nekaitīga, piemēram, sikspārņiem, cilvēkam var izrādīties nāvējoši bīstama.

Mūsdienās attiecīgais apdraudējums pieaug arī tāpēc, ka globalizācija maina dzīvnieku areālus, piespiežot tos meklēt barību tuvāk apdzīvotajiem punktiem vai nereti pat tieši tajos, un tas ievērojami palielina kontakta iespējamību. Turklāt mūsdienās cilvēki masveidā un intensīvi pārvietojas visā pasaulē, kā dēļ slimība spēj izplatīties pa zemeslodi burtiski dažu nedēļu vai pat vēl neilgākā laikā.

Pētnieki uzsvēruši, ka lielo epidēmiju palaišanas mehānisms joprojām vēl ir ļoti grūti izsekojams. Piemēram, koronavīrusa SARS-CoV-1 uzliesmojums notika Ķīnā 2004.gadā (plašsaziņas līdzekļi to dēvēja par atipisko pneimoniju) un tad saslima aptuveni 10 tūkstoši cilvēku, no kuriem katrs desmitais diemžēl nomira. Zināms, ka šo infekciju izdevās apturēt, pateicoties ļoti striktiem karantīnas pasākumiem. Viss liecina, ka toreiz pirmā cilvēka inficēšanās notika vai nu no sikspārņa, vai viveru dzimtas pārstāvja civetas (Paguma larviata). Savukārt 2012.gadā jau iesākās citas koronavīrusa infekcijas uzliesmojums, un tas notika Saūda Arābijā – to nodēvēja par Tuvo Austrumu respiratoro sindromu. Lai arī šoreiz cilvēki inficējās no kontakta ar kamieļiem, tomēr var piebilst, ka ierosinātāja galvenais rezervuārs, visticamāk, bija sikspārņi, un tie katrā ziņā var inficēt citus dzīvniekus, kuri savukārt jau var to pārnest cilvēkiem…

II

Par to, ka dabā vispār eksistē koronavīrusi, lielākais vairums cilvēku uzzināja 2020.gadā, kad pasauli aptvēra pandēmija. Vispār tādu ir aptuveni pussimts, bet to koronavīrusu, kuri kaut kad inficējuši cilvēkus, kā to pēc gadījuma ar kovidu fiksējuši zinātnieki, esot septiņi zināmi veidi, no kuriem četri izraisa parasto saaukstēšanos. Turklāt zinātnieki tā arī nespēj pilnībā precīzi pateikt, kādi notikumi izraisa šīs infekcijas, kas tagad jau kļuvušas par parastu parādību, uzliesmošanu cilvēku populācijā. Nav izslēgts, ka kaut kad agrāk tās jau nogalinājušas ļoti daudz cilvēku, tieši tāpat kā koronavīruss SARSS-CoV-2.

Piemēram, koronavīrusu OC43 virkne pētnieku saista ar tā dēvētās “krievu gripas” uzliesmojumu aizpagājušā gadsimta pašās beigās. Šīs infekcijas pirmie gadījumi reģistrēti Vidusāzijas teritorijā 1889.gadā, bet pēc tā slimība ļoti strauji izplatījās virzienā pa dzelzceļa līnijām. Sanktpēterburgā pirmie saslimšanas gadījumi fiksēti 1889.gada oktobrī, bet decembrī tā jau bija izplatījusies daudzu Eiropas valstu galvaspilsētās, un vēl pēc dažiem mēnešiem jau sasniedza arī Ziemeļameriku un Āfriku. Šī pandēmija paņēma aptuveni vienu miljonu dzīvību visā pasaulē un kļuva par vērienīgāko 19.gadsimta epidēmiju. Iespaidīgs fakts.

III

Protams, pētnieku jautā: no kurienes gaidīt jauno “slimību X”? Un atbilde ir pat pārlieku neiepriecinoša, proti – no jebkurienes! Diemžēl. Pandēmiju var uzsākt jebkura dzīvnieka jebkuri vīrusi. Piemēram, novērots, ka pēdējos gados masveidā iet bojā putni, un to izraisījis ļoti konkrēts gripas vīrusa variants. Tieši savvaļas putni, ieskaitot pat pilsētas pīles, var būt pārnēsātāji tam gripas variantam, kas ievērojami atšķiras no patlaban cilvēku lokā cirkulējošā varianta, un tāpēc inficēšanās gadījumā tas cilvēkiem var būt ļoti bīstams.

Pētnieki pauduši, ka pret šīm jaunajām infekcijām nav universālu medikamentu, nav arī nekādu pārliecinošu profilaktisko līdzekļu, jo pastāv ļoti liela šo dabas vidē dzīvojošo vīrusu dažādība. Zinātnes rīcībā esošās zināšanas par šiem vīrusiem galvenokārt vēl joprojām ir ļoti fragmentāras, nepilnīgas. Bet situācijā, kad cilvēku un dabas saskarsme aizvien pieaug, kā jau uzsvērts iepriekš, nepazīstamo vīrusu izplatīšanās risks ievērojami palielinās. Šeit ir ļoti svarīgi ielāgot, ka tik ilgi, kamēr zinātnieki nav atklājuši konkrēto vīrusu, viņu rīcībā nav un nemaz nevar būt puslīdz efektīva pretlīdzekļa jeb vakcīnas.

Visi šie faktori virusologu aprindās raisa ļoti nopietnas bažas. Vispirms tātad nav nekādas garantijas, ka neizcelsies jauna saslimšana, un tai iedarbīgi profilakses līdzekļi uzradīsies ne gluži uzreiz. Tāpēc pētnieku aprindās noformējies uzskats, ka iespējamo seku minimalizēšanas nolūkā vispirms ir nepieciešams izstrādāt vienotu, no ideoloģijas un alkatīgā un negodīgā transkontinentālā biznesa pilnīgi brīvu plānu par konkrēto ierosinātāju apkarošanas paņēmieniem, kas arī ir viens no galvenajiem mūsdienu virusoloģijas uzdevumiem. Pagaidām vispirms jāsagaida: no kurienes un kā šī jaunā slimība ieradīsies un kā tā uzvedīsies. Bet pamatā jāsaprot galvenais, proti, tas, ka tāda “slimība X” jebkurā gadījumā būs…