-Tā būs daļiņu injekcija, pēc tam cilvēks varēs apsēsties krēslā, kurā iebūvēts magnētiskais aparāts, vai arī apgulties gultā un veikt stimulācijas seansu. Un justies labāk, ja, piemēram, viņam ir depresija. Taču tas ir tālākā nākotnē – smadzeņu dziļākie apgabali, kur smagi piekļūt ar elektrodiem, un nav viegli ielīst ar optisko kabeli. Toties, nedaudz tuvāk – tā ir perifērijas nervu stimulēšana. Piemēram, tā var uzturēt neironu aktivitāti pēc traumas, lai viņi neatmirtu.
Aņikejeva bija to zinātnieku vidū, kuri žurnālā „Nature” aicināja radīt bioelektroniskās medicīnas ceļa karti. Radās pat jauns termins – elektroceitika, pēc analoģijas ar farmaceitisku [latviski – farmāciju]. Pēc EvaluateMedTech World Preview datiem līdz 2020. gadam nervu stimulācijas iekārtu tirgus varētu sasniegt 10 miljardus dolāru.
-Mums ir galvas smadzenes, muguras smadzenes, kā arī nervi, kas iet caur rokām, kājām un tā tālāk. Taču maz ir to, kuri iedomājas, ka vēderā ir vairāk nervu šūnu nekā muguras smadzenēs. Un ko tās tur dara? Mēs skaidri nezinām. Lai to uzzinātu, jāiemācās pierakstīt to signālus, jāiemācās nodot signālus tām. Kā mēs ceram, tās metodes, ko mēs izstrādājam, ļaus mums to izdarīt. Turklāt visi mūsu orgāni ir saslēgti kopējās elektroniskā ķēdē. Mums jāiemācās kontrolēt šīs ķēdes un saprast, kāpēc tās ir vajadzīgas. Tad daļu no slimībām varēs ārstēt vai vismaz uzlabot cilvēku stāvokli ar stimulācijas, nevis zāļu, kas iedarbojas uz visu sistēmu, palīdzību. Tad varēs palaist reakciju kaskādes tikai vajadzīgā vietā, vajadzīgā orgānā.
-Tas ir, radīsies gadžeti, ko varēs nopirkt tablešu vietā un noņemt sāpes vai, teiksim, mazināt stresu?
-Tādi plāni jau ir. Vairākas kompānijas izstrādā iekārtas, kas varēs ietekmēt nervu aktivitāti un mainīt cilvēka stāvokli. Piemēram, ir kompānija „Thync”, ko dibinājuši speciālisti no Stenfordas, Hārvardas un MIT. Viņi cenšas radīt savu gadžetu. Es gan neesmu pārliecināta, ka tas būs terapeitisks. Aparāts stimulē deniņu apvidu, un cilvēks kļūst enerģiskāks vai atslābinās. Kā nu viņš pats gribēs. Viņiem ir pētījumi, kas pierāda, ka tas ir iespējams. Taču īsta, terapeitiska, zinātniska pieeja šodien ir tādām kompānijām kā „SetPoint Medical”. Viņu aparāts stimulē klejojošo nervu un tā mazina organisma iekaisumu.
Bērnības gals.
Tālajā 1953. gadā Artūrs Klārks publicēja romānu „Bērnības gals”. Lielais fantasts juta, ka pēc niknā kara cilvēcei ir laiks atrast sevi un pārveidoties. Taču viņš šo misiju uzdeva atnācējiem, nedodot iespēju cilvēkiem pašiem spert šo soli. Pēc sešām desmitgadēm mēs patiešām tuvojamies iespējai pārveidoties, taču nekādi citplanētieši mums nebūs vajadzīgi.
Mēs ejam uz to, ka psihoemocionālo stāvokļu trekings kļūs par parastu lietu. Mēs atšķirsim to smalkās šķautnes, nokrāsas, kas pareģo izmaiņas. Beigsies smadzeņu izpētes megaprojekti, kas šodien ir tikai startējuši. To vietā nāks citi – smadzeņu pētījumi attīstībā no bērnības līdz vecumam. Zinātnieki paskatīsies uz sarežģītiem traucējumiem, tādiem kā depresijas, kā uz īpašiem neirotīklu darba režīmiem. Viņi iemācīsies uztvert vissīkākos bojājumus un izlabos tos bez kavēšanās.
Atklās jaunus psihes un saprāta resursu stāvokļus. Tie, kas visā vēsturē bija apslēpti no mums, kā spēja lasīt, kas snauda senā cilvēka smadzenēs. Tāpat kā jauni vielas stāvokļi parādās tikai īpašos eksperimentos, tā cilvēkā atklāsies jaunas iespējas, par kurām mēs pat nespējam iedomāties.
Maija vakarā, kad tumsa jau bija apēdusi gandrīz visas debesis, mēs ar Mihailu Burcevu stāvam kaut kur laukā pie Kostromas un klausāmies kārtējo lasījumu. Forsaitflotes dalībnieki pavadīja dienu krastā un nobeigumā palūdza visus izvēlēties galveno, uz ko nākotnē būtu jāliek uzsvars. Bija jāatdod savu balsi pašam perspektīvākajam tirgum. No tiem, kas tika apspriesti flotē. Mūzika pārtrūkst, un mēs gaidām uzvarētāja pasludināšanu.
Ar lielu atrāvienu uzvar neirotehnoloģijas. Mēs pa pusei pa jokam apsveicam viens otru.
Pārtika, enerģija, drošība, veselība – tas viss rādījies mazāk svarīgs kolektīvajam saprātam. Var būt, ka tur arī ir jēga. Civilizācija daudzus gadus ir mācījusies mainīt pasauli, taču nespēja mainīt cilvēku. Viņa kaislības un kļūdas visos laikos atkārtojās, un mēs pazīstam sevi savos senčos. Tikai neirotehnoloģijas parādīs, kādi vēl mēs varam būt. Tās dod mums jaunu pieredzi, padarīs mūs telpiskākus, kreatīvēkus un sarežģītākus. Bērnība beigsies. Virsvaldnieki neatlidos – mēs pieaugsim paši.
Neirotehnoloģiju hronika. Nobeigums.
2001. gads. Neirofiziologs Migels Nikolesis iedzīvina elektrodus makaka motorgarozā un iemāca to vadīt uz ekrāna objektu ar džoistika palīdzību. Aurora (tā sauc mērkaķi) ar roku kustina džoistiku, bet signāli no viņas smadzenēm gāja uz procesoru. Kaut kādā mirklī Aurora saprata, ka kustināt džoistiku nav vajadzības, viņa noņēma no tā roku un turpināja pārvietot objektu ar domu spēku.
2005. gads. Žurnāls „Nature Neuroscience” publicē rakstu, kur pirmo reizi bija aprakstīts, kā ar gaismas jūtīgu olbaltumvielu var uzbudināt zīdītāju neironus. Raksts dod startu optoģenētikas attīstībai – tehnoloģijām, kas ļauj izvēloties vadīt neironu aktivitāti dzīvās smadzenēs ar gaismas palīdzību.
2012. gads. Paralizētai sievietei Janai Šoiermanei smadzenēs iedzīvina 192 elektrodus, ar to palīdzību viņa iemācas vadīt mehānisku roku, kas atrodas pārus metru attālumā no gultas. Paciente spēj paņemt kolas bundžu, pienest to pie mutes, izdzert, bet pēc tam tukšu nolikt atpakaļ vietā. Šodien ar tā paša interfeisa palīdzību viņa spēj vadīt iznīcinātāju F-35 simulācijas programmā.