Viņa firma pārdod neirogarnitūras un softu breinfitnesam. Forsaitflotē Vladimirs bija grupā „Neirointerfeisi”. Tajā nozarē, kurā viņš strādā – pielietojamu gadžetu ražošanā – laika, lai iešūpotos, nav nemaz.
-Lai izietu uz Rietumu tirgu, mums ir logs, ne vairāk kā 2,5-3 gadu platumā. Pēc tam būs par vēlu. Tagad gandrīz katrus pāris mēnešus pasaulē parādās jauni produkti. Pagaidām tos ražo mazi kolektīvi ar „garāžas metodi”. Viņi dublē viens otru un imitē lielos spēlmaņus. Šis vilnis ļoti drīz iznesīs krastā interesantus risinājumus, tas ir neizbēgami. Ja vijole kļūst par pašu populārāko instrumentu, neizbēgami parādās Nikolo Paganini. Ja mēs pēc trīs gadiem neiziesim tirgū ar konkurētspējīgu produktu, šis tirgus mums aizvērsies uz visiem laikiem. Mums ir vajadzīga ātra nauda un karsti cilvēki, kam svarīgi ir iztaisīt produktu, izrauties pasaules tirgū un nopelnīt miljonus.
Atmosties kā citam cilvēkam.
Kamēr uz tvaikoņiem norisinājās strīdi, amerikāņu inženieri no Kalifornijas Tehnoloģiskā institūta parādīja rokas protēzi, kas prot nolasīt nodomus. To pieslēdza tai smadzeņu zonai, kas dod uzdevumus kustībai. Ēriks Sorto desmit gadus bija paralizēts, tagad viņam atliek tikai dot uzdevumu paņemt krūzīti no galda. Viņam nevajag vadīt katru savas elektroniskās rokas kustību – pienest, atvērt plaukstu, satvert, pagriezt. Protēze visu izdara pati. Nodomu nolasīšana tuvina mūs pasaulei, kur cilvēku kontakts ar mašīnām būs intuitīvs, to nevarēs atšķirt no paša ķermeņa pārvaldīšanas.
Torestens Canders no Maksa Planka Intelektuālo sistēmu institūta pareģo sekmes ierīcēm, kas neprasa no cilvēka apzinātas pūles. Viņš tās sauc par pasīvajiem interfeisiem – tās nolasa smadzeņu aktivitāti, kas nav saistīta ar gribas kontroli. Tās var uztvert cilvēka reālo stāvokli, par kuru viņš pats var pat nezināt. Piemēram, mums reizēm nostrādā apgabals, ko nokrustījuši par „kļūdu detektoru”. Smadzenes pamana kaut kādu pretrunu taču cilvēks ir pārāk aizrāvies ar spēli biržā un neapzinās risku. Pasīvais interfeiss pamanīs detektora ieslēgšanos un sacels trauksmi. Viņš paziņos par tuvojošos nogurumu, saīgumi un citiem stāvokļiem, kas līdz noteiktam brīdim ir apslēpti no mūsu apziņas.
Svarīga prasme tādā pasaulē – nepārcensties ar vēlmēm. Taču ir kārdinājumi, no kuriem grūti atteikties. Kurčatova institūta Neirointelekta un neiromorfo sistēmu laboratorijas vadītājs Mihails Burcevs dalās ar pievilcīgu ideju:
-Visi runā par to, kā reģistrēt smadzeņu aktivitāti un par to, kā ar tās palīdzību vadīt iekārtas. Bet tehnoloģijas, lai kaut ko ierakstītu smadzenēs, līdz šim mums liekas kā fantastika. Tā pastāv tikai grāmatās un filmās, kur cilvēki var ierakstīt smadzenēs zināšanas, nestudējot institūtā, nelasot mācību grāmatas un tā tālāk. Īstenībā priekšnoteikumi tādām lietām jau ir. Tie nāk no 15 gadus veciem eksperimentiem, kas pierāda, ka neironu tīklus var apmācīt mēģenē. Ja jau tos var apmācīt, tātad tajos var arī ierakstīt informāciju. Nekas nekavē mūs apmācīt neironu tīklu vairs ne mēģenē, bet dzīvās smadzenēs. Un tā būs apmācība, kas tiešu nebūs saistīta ar uzvedību.
Mēs atcerējāmies franču neirobiologus, kas ievadīja viltus asociācijas guļošām pelēm. Kad miega laikā grauzējiem izspēlēja dienas maršrutu un, kad tas nonāca līdz vajadzīgai vietai, zinātnieki pieslēdza viņām baudas centru. Peļu nosapņoto maršrutu bija viegli izsekot pēc tā saucamajiem vietas neironiem – šūnu uzbudinājuma kārtība atbilda tam, kā kustas pele. Par šo pārsteidzošo neironu atklāšanu 2014. gadā tika piešķirta Nobela prēmija. Bet šogad francūži tieši gulošā dzīvniekā sasaistīja vietas sajūtu ar baudas sajūtu. Pamodušās peles tūlīt aizskrēja uz turieni – pēc baudas, ko viņas tur tā arī nekad nesaņēma.
-Mēs gribam iemācīt žurku vadīt savu smadzeņu stimulāciju, - Mihails turpina. – Izveidot tur neironu tīklu, kas par to būs atbildīgs. Mēs dosim stimulāciju sensoru garozā un darīsim to tik ilgi, kamēr motoru garozā vai citā smadzeņu apgabalā neradīsies vajadzīgais aktivitātes paterns. Mēs uzskatām, ka smadzenes centīsies novērst mūsu stimulāciju. Viņas iegaumēs: lai no tā tiktu vaļā, ir jāaktivizē tādas un tādas šūnas. Un tad mēs atkal sāksim stimulāciju, smadzenes uzreiz atradīs šo risinājumu. Izrādīsies, ka šo metodi būsim ierakstījuši smadzenēs.
Mihails vedina mūs uz domu, ka kādreiz tādas saites varēs būvēt arī cilvēka smadzeņu iekšienē. Tas nozīmē, ka cilvēki spēs bez pūlēm izstrādāt iemaņas vai reakciju.
Neirotehnoloģiju hronika. Sākums.
1924. gads. Vācu fiziologs Hanss Bergers pirmo reizi izmēra elektriskos signālus no cilvēka galvas virsmas ar galvanometra palīdzību un fiksē tos uz papīra EEG līknes veidā.
1963. gads. Smadzeņu vadīšanas iespaidīga demonstrācija: neirofiziologs Hosē Delgado apstādina satrakotu vērsi ar distances vadības pults palīdzību. Pirms tam dzīvnieks smadzenēs tiek ievietoti elektrodi, kas tiek ieslēgti ar radiosignālu palīdzību. Koridai audzētais vērsis metās uzbrukumā, taču Delgado paspēj nospiest pogu. Dažu metru attālumā no zinātnieka vērsis strauji nobremzē un sāk kāpties atpakaļ.