Šo notikumu praktiski nepamanīs uz ziņu fona par domājošu, smadzeņu datormodeli, robota uzvaru Eirovīzijā un strīdiem par aizliegumu cilvēkiem vadīt automašīnas. Taču drīz vien sportisti-ekstremāļi, muzikanti un stringeri sāks translēt savas sajūtas Tīklā. Tehnoloģija ātri uzlabosies un kļūs lētāka. Cilvēku masām iepatiksies dalīties ar sajūtām citādā veidā, bez vārdiem. Instagrama tipa serviss, kur fotogrāfiju vietā tiks izvietotas sajūtas, ātri savāks savu pirmo lietotāju miljardu. Sāksies strīdi par to, vai neirotīkls veicinās labāku saprašanos starp cilvēkiem, vai arī viņi zaudēs savu individualitāti.
Tehnika iemācīsies piemērot savu darbību cilvēka konkrētam garastāvoklim. Mūsu smadzenēm pieskaņosies visa elektroniskā vide ap mums, sākot no transporta un beidzot ar meklēšanas sistēmām. Mēs nespēsim attapties, ka bez datu pārraides par mūsu stāvokli, pārvaldīt to būs visai grūti, gluži kā mežonim atrasties mūsdienu pilsētā.
Pieredzes pārdevēji.
Pirmajā dienā uz kuģa atļāva fantazēt. Tvaikonis lēni peldēja pa upi, nekas netraucēja pasažieriem domāt par to, kāda būs dzīve pasaulē 2030. gadā. Mēs nesapņojām vientulībā - jēga bija apstāklī, ka to darīja grupās pa 10-15 cilvēkiem, strīdoties un pasakot viens otram priekšā. Mūs apvienoja kopīga interese par neirotehnoloģiju nākotni, un idejas ātri ieguva konkrētus apveidus.
Netālu, tajā pašā kursā sekoja vēl divi tvaikoņi. Eksperti no visas valsts bija sapulcējušies trīs lielos kuģos, lai izspriestu, kurp dodas pasaule un kā Krievijai nepalaist garām tuvojošos tehnoloģiskā iekārtojuma maiņu. Viņi jau sākumā sadalījās pa tēmām: enerģētika, finanses, transports, drošība, pārtika, veselība. Un neirotehnoloģijas. Pirms desmit gadiem tās diez vai šeit būtu iekļuvušas.
Zinātnieki, izstrādātāji un biznesmeņi dalījās ar idejām, strīdējās, radīja shēmas un slaidus, spēlēja lietišķas spēles. Viņi strādāja pēc Rapid Foresight metodes. Tās galvenā ideja ir - nākotne nav noteikta, to ir grūti prognozēt, taču to var radīt. Dalībniekiem nebija jāpareģo, kas būs, taču nācās uzvelt sev prognozēšanas darbu, izspriežot, kā paātrināt tehnoloģiju un tirgus attīstību.
Trīs kuģi - tā jau bija vesela forsaitflote. No tvaikoņa neaizbēgsi, internetu nedod, paliek tikai viena lieta - domāt. Bet domāt uz kuģa atļāva tikai par nākotni. Tāpēc ka, ja to nedarīsi, to izdomās citās valstīs un spēlēt tad vajadzēs pēc viņu noteikumiem.
Domas tika pierakstītas kartiņās un tās pielīmēja lielas lapas, kas karājās pie sienas, tur bija atzīmēti gadi: no 2015. gada līdz 2035. gadam. Jo vairāk pa labi tika novietota kartiņa, jo tālāk tā atradās no mums laikā. Kas būs svarīgs nākošām paaudzēm? Cilvēki vienmēr ir gribējuši veselību, drošību, brīvību, prieku, saziņu... Dalībnieki sastādīja garu sarakstu, taču kaut kas mulsināja. 1954. gadā Džeimss Olds un Pīters Milners nejauši atklāja žurku smadzenēs prieka centru. Dzīvnieki spieda uz pedāli, smadzenēs nonāca elektrisks impulss, viņi spieda pedāli atkal un atkal. Tāds centrs ir arī cilvēkam. Pieslēgt pie tā elektrodu var jau šodien. Toties ar nākotnes tehnoloģijām...
-Pēc manām domām, tie ir sadomāti draudi. Es neticu tādam scenārijam, - mūs mierināja Vasīlijs Stepaņenko no Bioorganiskās ķīmijas institūta. –Spēcīgāk par prieka gūšanu mums ir attīstīta ziņkārība. Tā virza cilvēci jau tūkstošiem gadu. Mēs nebūsim mierā ar elektrodu, mums kā gaiss ir nepieciešams kas jauns.
Dažādu valstu iedzīvotāji tērē pieklājīgas summas, taču pēc būtības viņi jau nepērk preci – viņi pērk iespaidus. Kā vakariņas modernā restorānā – tas nav par ēdienu, tā arī pēdējās paaudzes smārtfons nav vajadzīgs tādēļ, lai labāk zvanītu. Jauna pieredze apkārtējā pasaulē – lūk, kas kļūst par arvien lielāku vērtību. Neirotehnoloģijas var to piedāvāt – un vēl kā!
Tomēr daudzas neirotehnoloģijas parādīsies ne jau iespaidu dēļ. Ja pieslēgtā iekārts spēs atpazīt smadzeņu aktivitātes vājās novirzēs epilepsijas lēkmes attīstību vai ziņos par dispečera pagurumu pirms tam, kad draudi kļūs reāli, ieguvēja būs visa sabiedrība.
Sāksim no pirksta.
2013. gada 12. augustā Vašingtonas universitātes kampusā Radžešs Rao spēlēja vienkāršu datorspēli. Uz viņa galvas bija cepurīte ar elektrodiem un viņš domās centās iešaut mērķī. Viņa smadzeņu signāli pa internetu tika nodoti uz blakus istabu tieši uz magnētiskās stimulācijas aparātu, zem kura ar klaviatūru sēdēja viņa kolēģis Andrea Stoko. Tas neredzēja ekrānu, taču tikko Rao nolēma izšaut, magnēts nodeva impulsu Stoko motorgarozai. Stoko pirksts uzsita pa taustiņu. Tā pirmo reizi izdevās nosūtīt ziņu no viena cilvēka smadzenēm un otra cilvēka smadzenēm.
Pēc gada neirobiologu komanda no dažādām valstīm uzlaboja pētījumu. Cilvēki atradās Indijā, Spānijā un Francijā, un sūtīja viens otram impulsu sēriju, kas kodēja vārdus „sveiki” un „atā”. Magnēts ar lauku iedarbojās vajadzīgā smadzeņu vietā, un saņēmējs redzēja zibšņus, pārveidojot tos vārdos, gandrīz kā Morzes ābecē.
Taču, vai smadzenes spēs pieņemt šādos sakaros kaut ko sarežģītāku par pāris bitiem? Tas ir kanāla platuma un datu iesaiņojuma jautājums. Smadzenēm visi ieejošie signāli no ārpasaules ir vienveidīgi. Teksts, ko jūs lasāt, jau ceļā no acs tiek sadalīts miljonos elektrisku impulsu. Skaņas, pieskārieni un emocijas eksistē tikai sarežģītu rakstu formā, kas pulsē nervu tīklā. Teorijā, ja zinātu, kā izskatās „samulsums” smadzeņu elektriskajā valodā, to varētu nodot pa interfeisu vienalga kam. Mēs vienkārši to pagaidām nemākam.
Kaut gan dzīve reizēm pasaka priekšā no vietām, no kurām neviens to negaida. Kanādā dzīvo visā pasaulē pazīstamās Siāmas dvīnes – Hoganu māsas. Viņām ir astoņi gadi, viņas ir saaugušas ar galvām vēl mātes miesās un atdalīt tās nevar. Vienas māsas smadzenes ar nervu kanālu ir savienotas ar otras māsas smadzenēm. Ja vienai no viņām aizver acis, tad gaismas zibšņi uzbudina redzi abām meitenēm. Viņas jūt pieskārienus ne tikai sev, bet arī māsai. Ar funkcionālās tomogrāfijas palīdzību ārsti noskaidroja, ka Kristas smadzenēs nonāk dati no Tatjanas kājas, bet Tatjanas smadzenēs – dati no Kristas rokas.
Dabas spēles ir radījušas pilnvērtīgu interfeisu „smadzenes – smadzenes”. Tagad šo pieredzi cilvēki cenšas atkārtot ar tehnoloģiju palīdzību.