Pirmajos pēckara gados Šteinbergs ir "Schwäbischen Tagblatt" un sociālistiskās jaunatnes savienības laikraksta "Zukunft" līdzstrādnieks. Jau 1945. gadā viņš iestājas Dienvidrietumvācijas komunistiskajā partijā. 1948. gadā viņš pārceļas uz Štutgarti, kur apprec Kristu Kunerti.
1949. gadā viņš ir "Schlesischen Rundschau" galvenais redaktors, taču nākošajā gadā šo darbu pamet, lai izmēģinātu vairākus citus, ir līdzstrādnieks "Deutschen Woche" un vācu-franču laikrakstā "Documents". 1950. gados viņš apprecas trešo reizi, ar Ernu Šmitu. Šajā laikā saraksta vairākus romānus, taču Federatīvajā Republikā tos ir grūti publicēt vai tos vispār nepieņem. 1956. gada pavasarī viņš cieš no nervu pārpūles. Kad tā paša gada augustā tiek aizliegta Vācijas komunistiskā partija, viņš nolemj pārcelties uz VDR un decembrī ierodas Leipcigā.
VDR Šteinbergs iegūst labvēlīgus apstākļus, lai publicētos, un tāpēc var koncentrēties romānu rakstīšanai. Par spīti atsevišķai kritikai no Vācijas sociālistiskās vienības partijas puses par viņa izteiksmes līdzekļiem un "pesimismu" viņa grāmatām VDR ir labs noiets. 1958. gadā viņu uzņem Vācijas miera padomē (Deutschen Friedensrat), kas dod viņam iespējas delegāciju sastāvos apceļot pasauli, tajā starpā, Japānu un PSRS. 1959. gadā viņš pārceļas uz Desavu, kur līdz 1970. gadam vada jaundibināto Rakstošo strādnieku loku (Zirkel Schreibender Arbeiter). 1967. gadā viņš apprecas ceturto reizi, ar Barbaru Popi. Sākot ar sešdesmitiem gadiem viņš saraksta virkni detektīv- un utopiskos romānus, no pēdējiem var minēt romānu "Starp Zargu un Araratu" (Zwischen Sarg und Ararat).
Pēc Volfa Bīrmaņa lietas 1976. gadā de.wikipedia.org/wiki/Wolf_Biermann – šis mākslinieks, uzstājoties Ķelnē, atļāvās kritizēt VDR un tāpēc viņam atņem pilsonību, Šteinbergs nepiedalās aktīvos VDR rakstnieku protestos, tomēr distancējas no VDR rakstnieku savienības politikas. Tāpēc viņa sabiedrību kritizējošais romāns "Die Mördergrube" VDR var parādīties tikai "fragmentāri", pirmais pilnais izdevums – 1986. gadā Vācijas Federatīvajā Republikā. Pēc miermīlīgās revolūcijas, kas VDR iegūst nosaukumu "Wende" Šteinbergs, kura grāmatas vairs nav pieprasītas, ne VDR, ne VFR, nokļūst ekonomiskās grūtībās. 1992. gadā viņu ķer insults un viņš mirst.
Raibs mūžs cilvēkam, kura ideālisms noved viņu nepareizajā pusē. Atskārsme par to, kas īstenībā ir sociālisms, nāk par vēlu. Ir aktīvi jācīnās par labāku dzīvi kapitālismā, nevis ar totalitārisma palīdzību jāiznīcina brīvība.
Heiners Ranks.
de.wikipedia.org/wiki/Heiner_Rank
Heiners Ranks ir dzimis 1931. gada 11. decembrī Novavē (Nowawes), šodien – Bābelsbergas teritorijā – un ir vācu kriminālromānu autors, kas viesojies arī zinātniskās fantastikas laukā. Romāns "Visvareno nevarība" (Die Ohnmacht der Allmächtigen , 1973.). Radioluga Begegnung mit einer Fledermaus (1978.) un pāris stāstu.
Pēc profesijas viņš ir kvalificēts rūpnieciskās vairumtirdzniecības speciālists, bet strādājis arī par traktoristu, režisora asistentu Parhimas valsts teātrī (Landestheater) un viesrežisoru Halberštates tautas teātrī. No 1955. gada viņš pelna maizi ar rakstniecību un dzīvo Kleinmahnovā. 1963./64. gadā bijis ieslodzīts cietumā (Elsnicas soda nometnē), jo runājis par iespēju atstāt VDR.
Publicējis – dažreiz ar pseidonīmu – daudzus detektīvromānus, scenārijus televīzijai un kā jau teikts, viesojies arī ZF lauciņā. Sekmīgi, jo līdz 1988. gada ir vadījis VDR rakstnieku savienības Utopiskās literatūras grupu (starp citu, Vācijā tradicionāli zinātnisko fantastiku sauc arī par utopiju). Pirms viņa šo grupu vadīja Ginters Krupkats, pēc viņa – Klauss Frīhaufs. Vairākas Ranka grāmatas ir tulkotas krievu, poļu, ungāru un čehu valodā.
Hanss Bahs.
de.wikipedia.org/wiki/Hans_Bach
Hanss Bahs (dzimis 1940.) ir vācu rakstnieks un diplomēts psihologs.
Pēc skolas beigšanas ilgi nekur nepaliek uz vietas, arī diplomu par skolas beigšanu saņem kā eksterns. Studē psiholoģiju Humbolta universitātē, Berlīnē. Strādā veselības aizsardzības nozarē. No 1981. gada – profesionāls rakstnieks: raksta fantastiku un arī kriminālstāstus. Profesionāla psihologa pieredzi izmanto arī savos stāstos. Attiecības ar izdevniecībām ne vienmēr ir labas, piemēram viņa romānu "Die Glastropfenmaschine" izdevniecība "Neues Leben" saīsina uz pusi, bet viņa izziņotais romāns "Die kalten Feuer des Prometheus", sakarā ar VDR izdevniecību tīkla krahu neiznāk.
Pieminēšanas vērti ir autora fantastiskie romāni "Sternendroge Tyrsoleen" un "Germelshausen" , kā arī vairāki stāstu krājumi.
Ja runā par Germelshauzenu kā tādu, tad tā ir leģendāra vieta Tīringijā, pazīstama pēc Fridriha Gerštekera ( Friedrich Gerstäcker) tāda paša nosaukuma stāsta (1840.). Jauns gleznotājs Arnolds, klejojot pa apkārtnes mežiem nokļūst apburtā vietā Germelshauzenā, kas pazūd no apkārtējo cilvēku acīm uz 100 gadiem, bet tad uz vienu dienu parādās atkal. Arnolds nezinot tieši šādā dienā nokļūst šajā ciematā, ciema svētku reizē un iemīlas jaunā sievietē Ģertrūdē. Jūtas ir abpusējas, bet viņa zina, ka puisim līdz pusnaktij ir jāpagūst no ciema aiziet, viņš izpilda meitenes lūgumu. Cenšoties atgriezties, viņš ciemu vairs neatrod, tikai satiek kādu mednieku, kas izstāsta viņam visu par šo vietu. Satriekts, Arnolds turpina savus klejojumus.
Būtu interesanti uzzināt, kā Bahs ir izmantojis šo leģendu.
Gerts Prokops.
de.wikipedia.org/wiki/Gert_Prokop
Gerts Prokops ir dzimis 1932. gada 11. jūnijā, Rihtenbergā, miris 1994. gada 1. martā Berlīnē, no 1971. gada rakstnieks, bērnu un jaunatnes grāmatu, radiolugu, zinātniskās fantastikas un kriminālromānu autors.
Rakstnieks uzaug dzimtajā pilsētā Rihtenbergā, ko atstāj 1950. gadā un pārceļas uz Berlīni. Sākumā viņš divus semestrus mācās mākslas skolā (Kunsthochschule Weißensee), vēlāk ir žurnālists "Neuen Berliner Illustrierten". No 1967. līdz 1970. gadam viņš strādā kā kinodokumentālists. Ar rakstniecību sāk nodarboties no 1971. gada. 1994. gadā viņš izdara pašnāvību, jo ir ilgstoši, smagi un neārstējami slims.
Autora jaunatnei domātais detektīvromāns par detektīvu Pinkiju (no vārda Pinkertons) kļūst par VDR jaunatnes literatūras klasiku. 2001. pēc romāna tiek uzņemta filma.
Prokops ir sarakstījis daudzus fantastiskus stāstus, kas apkopoti krājumos un tie bieži pārstāv detektīvfantastiku. Pēc savas formas veltīti sabiedrības kritikai, piemēram, Timotija Trakla piedzīvojumos nākotnes ASV totalitārajā sabiedrībā. No zinātniski-fantastisko stāstu krājumiem var tikt minēti: "Der Tod der Unsterblichen " (1981.), "Der Samenbankraub " (1983.), "Die Phrrks " (1988.) uc.
1990. gadā par stāstu Kasperle ist wieder da! autors saņem Vācu zinātniskās fantastikas balvu.
Mihaels Sameits.
de.wikipedia.org/wiki/Michael_Szameit
Mihaels Sameits ir dzimis 1950. gadā Prīsenē, bijušā Kotbusas rajonā, raksta zinātnisko fantastiku.
Sameits izmācījās par elektromehāniķi un vēlāk sāka studēt fiziku, taču veselības dēļ tās bija jāpārtrauc. Pēc tam viņš strādā vairākās profesijās kino un televīzijas jomā. Arī par skaņu ierakstu studijas vadītāju kinostudijā. No 1981. līdz 1984. gadam strādā izdevniecībā "Neues Leben", bet tad kļūst par profesionālu rakstnieku. Patlaban viņš dzīvo Hamburgā un strādā par redaktoru un žurnālistu makšķernieku laikrakstā "Blinker".
Viņa pirmie stāsti parādās 1976. gadā, pirmais romāns "Alarm in Tunnel Transterra" - 1982. gadā. Sameits vēl ir sarakstījis četrus romānus: Im Glanz der Sonne Zaurak (1983.), Das Geheimnis der Sonnensteine (1984.), Drachenkreuzer Ikaros (1987.) un "Copyworld" (1997.), kā arī vairākus ZF-stāstus.
Saskaņā ar 1990. gada SFC Andymon-Clubfanzine TRANSFER Mihaels Sameits ir viens no četriem visiemīļotākajiem VDR rakstniekiem-fantastiem.
Karls-Heincs Tušels.
de.wikipedia.org/wiki/Karl-Heinz_Tuschel
Karls-Heincs Tušels (Karl-Heinz Tuschel) ir dzimis 1928. gada 23. martā, Magdeburgā, miris 2005. gada 12. februārī, Berlīnē. Viņš bija zinātniskās fantastikas autors, dzejnieks un kabarē tekstu autors. Viens no iemīļotākajiem un produktīvākajiem VDR zinātniskās fantastikas autoriem.
Pēc vidusskolas beigšanas un matemātikas studijām viņš strādāja ķīmiskajā rūpniecībā Bergbau, redakcijās un FDJ (Brīvā vācu jaunatne – organizācija, līdzīga komjaunatnei). Šajā laikā top viņa pirmie dzejoļi un prozas darbi.
No 1958. līdz 1961. gada viņš uzsāk studijas Leipcigas Johannesa R. Behera literatūras institūtā, ir dramaturgs kabarē "Die Kneifzange" un Ēriha Veinerta ansamblī NVA (Nacionālajā tautas armijā).
Bet no 1976. gada viņš ir profesionāls rakstnieks.
Karls-Heincs Tušels mirst 2005. gadā 76 gadu vecumā, viņa pēdējais stāstu krājums iznāk jau pēc viņa nāves. Viņam paliek divi nepabeigti romāni.
Tušels ir trīspadsmit romānu (Ein Stern fliegt vorbei, 1967.; Der purpurne Planet, 1971.; Die Insel der Roboter, 1973.; Das Rätsel Sigma, 1974. uc.) un èetru stâstu krâjumu autors.
Klauss Frīhaufs.
de.wikipedia.org/wiki/Klaus_Fr%C3%BChauf
Klauss Frīhaufs (Klaus Frühauf ) ir dzimis 1933. gada 12. oktobrī, Hallē (Zālē), miris 2005. gada 11. novembrī, Rostokā. Viņš ir viens no nozīmīgākajiem VDR zinātniskās fantastikas autoriem.
Viņš izauga dzimtajā vietā, turpat amatu augstskolā izmācījās par mašīnu atslēdznieku. Vēlāk studēja un ieguva mašīnbūves inženiera diplomu. 1972. gadā viņš pārceļas uz Rostoku un savā specialitātē uzkalpojas līdz galvenā konstruktora postenim.
Blakus savam amatam, nodarbojas arī ar rakstniecību un 1974. gadā iznāk viņa pirmais romāns. 1980. gadā viņš kļūst par profesionālu rakstnieku. Līdz Wende-i viņš ir Rostokas apgabala rakstnieku savienības priekšsēdētājs. Viņš ir saņēmis vairākas balvas, gan no pilsētas, gan apgabala.
Savos zinātniski fantastiskajos darbos viņš ir vērsies arī ar kritiku pret VDR pastāvošo iekārtu, tāpēc, piemēram, viņa romāns "Die Stadt der tausend Augen" iznāk, nevis 1988., bet tikai 2000. gadā.
Pēc Wende-s Frīhaufs strādā arī reklāmas un žurnālistikas jomā. Un laiku pa laikam viņš ir Cīzendorfas birģermeistars Rostokas tuvumā, kur viņš dzīvo. Viņa pēdējie darbi ir izdoti Rostokas izdevniecībā BS-Verlag.
Klauss Frīhaufs mirst 2005. gada 11. novembrī pēc īsas un grūtas slimības – audzējs galvas smadzenēs.
Frīhaufa fantastikā ierastas ir bioloģisko un ģenētisko pētījumu tēmas. Debitē viņš 1974. gadā ar piedzīvojumiem kosmosā - romānu Mutanten auf Andromeda – Zemes ekspedīcija atklāj svešu apdzīvotu pasauli, kas pārdzīvojusi civilizācijas fāzi un degradējusies atomenerģijas nesaprātīgas izmantošanas un mutāciju dēļ. Pavisam autors ir sarakstījis 10 zinātniski-fantastiskos romānus (Das verhängnisvolle Experiment uc.) un 4 stāstu krājumus.
Aleksandrs Krīgers [Krēgers].
de.wikipedia.org/wiki/Alexander_Kr%C3%B6ger
Helmuts Roučeks (Helmut Routschek) ir dzimis 1934. gada 25. septembrī, Carhā (Zarch), Bohēmijā. Rakstnieks savus literāros darbus paraksta ar pseidonīmu Alexander Kröger.
Roučeks ir kalnraču ģimenes dēls, pēc vāciešu padzīšanas no Sudetijas viņš apmeklē skolu Mīlhauzenē. Pēc tam Freibergas kalnu akadēmijā no 1954. līdz 1959. gadam viņš studē markšeidera amatu [pazemes būvju būvuzraugs -t.p.] un profesiju, kas saistīta ar bojājumu aprēķināšanu, kas var rasties ēkām un būvēm kalnraču darba rezultātā, piemēram, nogruvumu vai iebrukumu rezultātā. Vēlāk viņš strādā pie datu apstrādes, enerģētikas un dabas aizsardzības jautājumiem. Pēc 1981. gada viņš strādā Kotbusas rajona pārvaldē un nodarbojas ar ekonomiku saistītiem jautājumiem. 1990. gadā viņš pāriet strādāt uz Brandenburgas federālo ēku celtniecības nodaļu par finansistu. Viņam pieder arī vairāki patenti.
Krīgers, pildot sabiedriskos pienākumus, ir arī Vācu rakstnieku savienības Brandenburgas zemes organizācijas priekšsēdētājs un Fridrihbīdekera apriņķa biedrs.
Aleksandrs Krīgers nav tikai VDR mīlēts un bieži lasīts zinātniskās fantastikas autors. No 1969. gada viņš ir izdevis 33 romānus (ieskaitot iepriekšējo gadu darbu pārstrādātus izdevumus) un īso prozu, kas tulkota 6 valodās ar kopējo tirāžu 1,65 miljoni eksemplāru. Ar savu īsto vārdu viņš ir publicējis grāmatu "Das Sudelfass, eine gewöhnliche Stasiakte" (1996.) – tie ir Roučeka aktu faksimilkomplekts ar autobiogrāfiskiem paskaidrojumiem.
Pirmie četri autora ZF-romāni: Sieben fielen vom Himmel (1969.), "Antarktis 2020" (1973.), "Expedition Mikro" (1976.), "Die Kristallwelt der Robina Crux" (1977.). Pagaidām pēdējā jaunā grāmata: "Nimmerwiederkehr" (2009.) .
2008. gadā "Projekte-Verlag Halle" ietvarā tiek izdoti visi iepriekšējo gadu Krīgera romāni pārstrādātās versijās. Pagaidām iznākuši Centaura triloģijas romāni ("Sieben fielen vom Himmel", "Das Kosmodrom im Krater Bond", "Energie für Centaur") un atsevišķi darbi: "Antarktis 2020" un"Expedition Mikro".
Karloss Raًs.
de.wikipedia.org/wiki/Carlos_Rasch
Karloss Rašs (Carlos Rasch) ir dzimis 1932. gada 6. aprīlī, Kuritbā, Brazīlijā. Zinātniskās fantastikas autors, kura darbi ir izdoti pārsvarā VDR.
Karlosa vecāki nāk no Austrumprūsijas un Magdeburgas. 1938. gadā ģimene atgriežas Vācijā un līdz 1944. gadam dzīvo Elbingā, pēc 1945. gada viņi dzīvo Kalbē (Zālē) un Ketenā (Köthen), līdz 1963. gadā pārceļas uz Falkenzē. No 2000. gada viņš dzīvo Brīzelangā (Brieselang), viņam ir trīs bērni un pieci mazbērni.
Sākumā viņš strādā par virpotāju, taču jau 1951. gadā kā reportieris Kopējā Vācijas informācijas dienestā "Allgemeinen Deutschen Nachrichtendienst der DDR (ADN)". Jau tad sāk rakstīt fantastiku. No 1965. gada – profesionāls rakstnieks. Sarakstījis vismaz trīs ZF-romānus: Der blaue Planet (1963.); Im Schatten der Tiefsee (1965.); Magma am Himmel (1975.) un vairākus stāstus. Bez tam, viņš raksta ZF-radiolugas un ir līdzautors 13 sēriju kosmiskās fantastikas teleseriālam"Raumlotsen", kas, kā sapratu, tā arī negāja gaisā.
Pēc tam viņš krīt tā laika kultūras funkcionāru nežēlastībā un laiku pa laikam iztiek no gadījuma rakstura darbiem vai publicējas ar pseidonīmiem. Sākot no 80-to gadu vidus viņu "apžēlo" un viņa darbi atkal var parādīties atklāti. Pēc 1990. gada viņš uz laiku ir vietējās Hafellandes avīzes redaktors, bet no 1997. gada viņš ir pensionārs. 2009. gadā Rašs sāk publicēt stāstus, kas bāzējas uz kādreizējo teleseriālu, par kuru bija runa iepriekš: Zurück zum Erdenball: Raumlotsen 1 (2009.), Orbitale Balance: Raumlotsen 2 (2010.).
Pauls Ērhards.
de.wikipedia.org/wiki/Paul_Ehrhardt
Pauls Ērhards (Paul Ehrhardt) ir dzimis 1922. gadā Kasdorfā (Amthombergā). Sarakstījis trīs zinātniski-fantastiskos romānus. Pēc specialitātes inženieris-konstruktors. Mācījies par mašīnu atslēdznieku, tad studējis un ieguvis elektrisko mašīnu un iekārtu inženiera diplomu.
Viņa romānu tēma: tehnika, kosmiskie ceļojumi un tikšanās ar citplanētiešiem. Saņēmis kritiku par valodu un neizstrādātiem tēlu raksturiem. Romāni: Nachbarn im All (1975.); Spuren im Mondstaub (1979.); Boten der Unendlichkeit (1984.).
Peters Lorencs.
Diemžēl vienīgā informācija, ko ieguvu par šo autoru (Peter Lorenz), ir tas, ka viņš sarakstījis šādas grāmatas: Quarantäne im Kosmos (1981.), Homunkuli (1981.), Blinde Passagiere im Raum 100 (1986.) un Aktion Erde (1988.).
BERNHARDS KELLERMANS.
HTTP://DE.WIKIPEDIA.ORG/WIKI/BERNHARD_KELLERMANN
ZINĀMĀ MĒRĀ PIE VDR RAKSTNIEKIEM VAR PIESKAITĪT ARĪ VĀCU RAKSTNIEKU BERNHARDU KELLERMANI (BERNHARD KELLERMANN), KURŠ SAVAS DZĪVES PĒDĒJOS GADUS IR PAVADĪJIS ŠAJĀ VALSTĪ. KELLERMANS IR DZIMIS 1879. GADĀ, MIRIS 1951. PLAŠĀKU INFORMĀCIJU PAR VIŅU VAR IEGŪT MINĒTĀ SAITĒ. VIŅA NOZĪMĪGĀKAIS ROMĀNS IR «TUNELIS» (1913.), KAS SAVULAIK IZNĀCIS ARĪ LATVIEŠU VALODĀ UN STĀSTA PAR TRANSATLANTISKĀ DZELZCEĻA TUNEĻA BŪVI ZEM ATLANTIJAS OKEĀNA. SAVULAIK ROMĀNS IR PĀRDOTS MILJONS EKSEMPLĀROS UN TULKOTS 25 VALODĀS, BET 1933. GADĀ PĒC TĀ VĀCIJĀ IR UZŅEMTA FILMA. MŪSDIENĀS GAN ROMĀNAM VAIRĀK TIKAI LITERATŪRZINĀTNISKA VĒRTĪBA.
Protams, tajos laikos fantastiku rakstīja arī daudzi citi. Šādu, tādu informāciju var iegūt arī šajās saitēs:
www.villa-galactica.de/HuM_Site/Villa%20Galactica%20Intro.htm
www.villa-galactica.de/HuM_Site/Autoren%20A-F.htm
Par zinātnisko-fantastiku VDR stāsta arī šāda grāmata:
Erik Simon, Olaf R. Spittel: Die Science-fiction der DDR. Autoren und Werke, Verlag Das Neue Berlin, 1988.