Par austrumvācu autoriem, kas pavīdēja šajās dekādēs, parunāšu vēlāk. Tīri normāla fantastika, bet vispirms, iztulkošu vienu priekšvārdu no krievu valodā apmēram tajos laikos iznākušās fantastikas grāmatu sērijas «Biblioteka sovremennoj fantastiki» papildsējuma «Paralēles», kas bija veltīts tieši VDR fantastikai. Pie reizes lasītājs gūs ieskatu padomju rakstu stilā un socreālismā, kas tolaik valdīja, tā bija savdabīga padomju laiku «Vērša stunda» - pirmspārbūves laiks. Izdota 1980. gadā, tā laika reakcionārās fantastikas citadelē — izdevniecībā «Molodaja gvardija».

[Socvalstu fantastu darbi tika izdoti arī tolaik populārajā izdevniecības «Mir» ārzemju fantastikas sērijā «Zarubežnaja fantastika»: gan atsevišķu autoru darbi, gan stāstu krājumi, taču vācu rakstniekiem veltīta krājuma nebija — t.p.]

Paralēles.

Krājumā «Paralēles» ir iekļauti stāsti un neliels garstāsts, kas publicēti VDR pēdējo gadu laikā. Sastādītājs ir centies ņemt vērā dažādās lasītāju gaumes un tajā pašā laikā mēģināt pēc iespējas plašāk iepazīstināt lasītājus ar mūsdienu VDR fantastu daiļradi. Antoloģijas lielums neatļāva šeit ieslēgt lielus darbus, jo tad vajadzētu samazināt autoru loku. Nācās atteikties no vairākiem interesantiem garstāstiem. Tā paša iemesla dēļ krājumā neiegāja tādu izcilu vācu fantastu kā Aleksandra Krēgera vai Karla-Hainca Tušela, kas pazīstams padomju lasītājam ar garstāstu «Nemanāmais misters Makhains», darbi — daudzie romāni un garstāsti ar visai spaigiem sižetiem.

Pirms stādam priekšā autorus, kas ir šajā antoloģijā, vajadzīgs īss ekskurss vēsturē.

Vācijas Demokrātiskās Republikas fantastikai ir apmēram tikpat daudz gadu, kā visai plašajai literatūrai šajā pirmajā strādnieku un zemnieku valstī uz vācu zemes.

Kad 1947. gadā Berlīnē sanāca I Vācu rakstnieku kongress, tā 300 delegātu vidū bija literāti ar pasaules slaveniem vārdiem — Fridrihs Volfs, Ērihs Vainerts, Anna Zēgersa, Bernhards Kellermans, Kuba, Bodo Uze. Kongresā uzstājās Villijs Bredels, Johanness Behers un citi redzami rakstnieki, no padomju literātiem vācu biedrus sveica Vs. Višņevskis, V. Katajevs, B. Gorbatovs. Un, kaut arī VDR Rakstnieku savienība tika dibināta tikai 1950. gadā (kā Kultūrbunda daļa, galvgalā ar Bodo Uze), kā patstāvīga organizācija tā eksistēja tikai no 1952. gada (Annas Zēgeres vadībā, pašlaik viņa ir goda priekšsēdētāja), progresīvi noskaņotie Vācijas rakstnieki kopš nacistiskās impērijas sagrāves pirmajām dienām kļuva par aktīviem jaunās, antifašistiskās valsts celtniekiem.

Taču, ja Vācijas progresīvā literatūra, tās sociālkritiskais novirziens, sociālistiskā reālisma priekštecis, eksistēja jau pirms nacistiskā apvērsuma 1933. gadā, auga un kļuva spēcīgāka brūnā mēra laikā pagrīdē un emigrācijā (F. Volfa, B. Brehta lugas, A. Zegerses, V. Bredela romāni), tad zinātniskās fantastikas žanru vajadzēja radīt no jauna. Vajadzēja pārtraukt tradicionāli tehnicisma kultu apdziedošos sacerējumus par superinženieriem, kas masu tirāžās tika izsviesti buržuāziskās, pēc tam nacistiskās Vācijas grāmatu tirgū, atbrīvot to no misticisma uzslānojuma, beidzot, bija jāliek kaut kas pretī pēckara gados no ASV importētajai komiksu un bestselleru literatūrai, kas slavināja laupīšanas karus kosmosā un brīvi bija nopērkama Rietumvācijas grāmatu veikalos. Bija jārada zinātnisko fantastiku, kas būtu brīva no supermenības un vardarbības. Vajadzēja kvalitatīvu jaunu pieeju «tīrajai» un praktiskajai zinātnei, tās izmantošanā humāniem mērķiem, Cilvēka interesēs un cilvēces nākotnes prognozēšanas jautājumos.

Starp tiem, kas sēdēja VDR rakstniekus organizējošā kongresa zālē, bija arī literāti, kas vēlāk auglīgi strādāja zinātniskās fantastikas žanrā. 50. gados vairākās sērijās sāk iznākt pirmās grāmatas, kurās gan vel manāma tradicionālā nosacītība (piemēram, visdažādākie kriminālnoziegumi ar neizbēgamu detektīvu piedalīšanos un pakaļdzīšanos utt.), tomēr tajās jau vairāk vai nmazāk skaidri iezīmēt nākotnes ainu, attiecības starp iedzīvošanās un ekspluatācijas pasauli un atbrīvotā darba cilvēku, bija mēģinājumi radīt progresīvās zinātnes pārstāvju kolektīvo portretu, , taču galvenais — radīt iepriekš nezināmu jaunās pozitīvās fantastikas varoņa portretu, cilvēku ar pirmrindas uzskatiem, kas apzinās savu atbildību sabiedrības, pasaules nākotnes un zinātnes priekšā.

Par VDR zinātniskās fantastikas dzimšanas datumu ir pieņemts uzskatīt 50. gadu vidu. Daži pētnieki uzskata, ka atskaites punkts var būt Hainca Fivera romāns «Ultrasimets» paliek slepens» (1955.). To min kā piemēru veiksmīgas literāras formas apvienojumam ar interesantu un aktuālu saturu. 50. gadu otro pusi var nosaukt par VDR zinātniski-fantastiskās literatūras uzplaukuma un galīgas izveides piecgadi. Kopā ar tādiem fantastiem kā Eberhards del Antonio, Rihards Gross uc., sekmīgi ienāk literatūrā K.-G. Balls, L. Vaize, toreiz pavisam jaunais Karloss Rašs un citi.

Žurnālists un dramaturgs Ginters Krupkats, kas dzimis 1905. gadā Berlīnē un ieguvis augstāko tehnisko izglītību, aktīvs komunists, Pretošanās kustības dalībnieks fašistiskajā Vācijā, tajos gados raksta romānus «Neredzamie» (1956.), «Nabu» (1958.) un virkni stāstus.

Mūsu altoloģijā šis vecākais mūsdienu vācu zinātniski-fantastiskās literatūras autors ir pārstāvēts ar diviem stāstiem, viens no kuriem - «Baiļu sala» ir raksturīgs autoram, kurš pēdējā laikā aizrāvies ar biokibernētisko automātu problēmām.

Herberts Cirgibels ir rakstnieks, kas pazīstams ar saviem reālistiskajiem romāniem, un arī var tikt pieskaitīts vecāko literātu pulkam mūsu pārsvarā jauno rakstnieku vilcienā, kas pārstāvēts krājumā. Fantastikā gan viņš ir rets viesis, garstāsts «Profesora Puleksa eksperiments», kas ir antoloģijā, ir šāda reta «nodevība» savam žanram, taču viņu ne bez pamata uzskata par vienu no tipiskiem asu problēmu utopiju, politiskas, reālistiskās literatūras pilnas prozas autoriem. Tomēr, pēc kritiķu domām, ar saviem diviem romāniem: «Cita pasaule» (1966.) un «Krītošo zvaigžņu laiks» (1972.) - H. Cirgibels VDR fantastikā ir izdarījis ļoti daudz.

Tā nu ir sanācis, ka daudziem VDR fantastisko darbu autoriem literatūra, daiļrade — ir nodarbošanās no darba brīvajā laikā. Pēc darba dienas institūtā, fabrikā, skolā, izdevniecībā vai laboratorijā viņi velta savam iemīļotajam žanram visu savu brīvo laiku. Piemēram, Alfrēds Lēmans (dz. 1925.) un Hanss Tauberts (dz. 1928.) ir biologi, pirmais strādā tautas uzņēmumā «VEB Carl Zeiss Jena», otrais «Jena Farm». Abi sāka savu ceļu literatūrā ar zinātniskiem rakstiem, tad apvienojošies, vispirms uzrakstīja mācību grāmatu institūtiem, bet vēlāk savu pirmo kopējo fantastikas krājumu «Transsolāru dāvinājums», no kura mēs arī paņēmām krājumam nelielu garstāstu.

Johanna un Ginters Brauni (dz. 1929. un 1928.) ir VDR un aiz republikas robežām pazīstami rakstnieki, daudzu piedzīvojumu noveļu un stāstu, kā arī vēsturisku sižetu un mūsdienām veltītu darbu autori. Vīrs un sieva Brauni ir populāri arī kā fantasti, romānu «Lielā burvja kļūda», «Šausmīgās dzīvības formas uz Omegas XI» un citu grāmatu autori. J. Un G. Brauniem, kuru fantastiskie darbi pēc speciālistu domām atsauc atmiņā labākās vācu romantisma tradīcijas, ir raksturīgs noslīpēts stāstījums un smalka mūsdienu pasaules izjūta. Interesanti, ka paši viņi uzskata, ka autors-fantasts nesākas no nulles, bet tur, kur «mutvārdu fantastika jau ir kļuvusi par literatūru». Lasītāju uzmanībai tiek piedāvāts stāsts no autoru krājuma «Trūkstošais faktors», kas izdots 1975. gadā.

Lakonisms un sižeta nobeigtība ir raksturīgi Volfa Vaitbrehta stāstam «Imago», kas ņemts no krājuma «Psihomobilis», tieši tāpat, kā viņa vairums publicētajām novelēm, kas ir ļoti dažādas citā ziņā. V. Vaitbrehts (dz. 1920.) ir divu romānu: «Delfīna orākuls» un «Ceresa stunda» autors.

Vaitbrehts, Lēmans un Tauberts, Braunu laulātais pāris — tie ir vidējās un tuvo vidējai paaudzes autori, taču jebkura antoloģija iegūst, ja tajā ieslēdz arī perspektīvas jaunatnes daiļradi, īpaši, ja tas attiecas uz fantastikas žanru. Arī šis krājums tādā ziņā nav izņēmums — no sešpadsmit tajā pārstāvētiem autoriem astoņi ir jaunie autori, vai vispār debitanti, kas publicējuši vienu vai divus darbus.

Izdevniecībā «Neues Leben» (līdzīga mūsu «Molodaja gvardija») pavisam nesen izdots jauno autoru krājums «Tikšanās gaismas straumē», no kura tad mēs arī paņēmām astoņas noveles.

Tātad, astoņi autori, no kuriem četri ir dzimuši 1950. gadā, pārējie — 1949., 1952. un 1954. gadā. Ar ko raksturojas jaunā VDR fantastu paaudze? Ar augstu profesionālu sagatavotību zinātnes, tehnikas, lietišķo zinātņu, sporta sfērās. Konstruktori, inženieri, fiziķi, pedagogi, attiecīgo institūtu studenti (tikai viens no literatūras institūta), visiem aiz muguras, vai nu armija, kas iemācījusi modernu profesiju, vai darbs par elektriķi, atslēdznieku, montieri, rasētāja mācekli utt. Piemēram, V. Vaitbrehts ir medicīnas doktors, strādā par redaktoru zinātniskā žurnālā; J. un G. Brauni nodarbojās ar ekonomiku, Tagad Johanna strādā izdevniecībā utt. [Vai jūtiet, kā tas uzrakstīts? Ar domu, ka tas ir kas izcils, vienreizējs un protams, pilnīgi pretējs tam, kā ir Rietumos. Lai gan mēs taču tagad zinām, ka tur ir tieši tāpat — t.p.]

Jaunos vilina fantastikas sfēra visās tās izpausmēs un veidos, kur iespējams realizēt savu jaunradi — no smieklīgas iztēles spēles ap telekinēzi līdz pamatīga, dažreiz reportāžas stilā aprakstīta supertāla kosmiskā reisa tālā nākotnē, no drosmīga mēģinājuma iedomāties citplanētiešu dzīvi tās saprātīgā variantā līdz globāliem procesiem, kas saistīti ar Visuma matērijas sablīvēšanu. Ne visur visi mēģinājumi beidzas ar veiksmi (mūsuprāt, no minētā krājuma četrām nodaļām: «Darbības vieta — kosmoss», «Apdzīvotā planēta Zeme», «Vizītes un atbildes apmeklējumi», «Cita dimensija» - jaunie vācu autori sekmīgāk tiek galā tikai ar pirmo un ceturto tēmu), taču labi redzams, ka viņi vēlas aiziet no tradicionālajiem sižetiem, no zināmiem risinājumiem (E. Simons, R. Hainrihs, R. Krons), mēģinot ieskatīties nākotnes kosmiskajās rūpēs, it kā viņiem jau būtu tāda pat zināšanu un humora deva kā nākotnes cilvēkam (M. Samaits, F. Rihliks).

Runājot par jaunajiem fantastiem, var piezīmēt, ka ar visu iztēles drosmi, šie autori bieži liek punktu tur, kur citi literāti tikai sāk izvērst savu pamatīgo stāstījumu. Kas par lietu? Pārlieka piesardzība vai pieredzes trūkums, kas neļauj personīgi izprast esošās reālijas? Iespējams, bet tas jau nav galvenais. Domājams, ka jaunajiem autoriem vairāk kā citiem ir ļauts izjust mūsdienu lasītāju, tā līmeni — no šejienes arī vēlēšanās dot vietu lasītāja fantāzijai un izdomai, aicinot domāt, lai lasāmviela būtu, Puškina vārdiem runājot, «barība prātam», kā brīžiem trūkst dažam labam, daudzvārdīgam fantastikas metram.

Lasītājs ievēros, ka vācu rakstnieki, zinātniski-fantastisko noveļu autori nekad nešķiras no humora. Ir pat speciāli darbi, kuru mērķautitorija ir cilvēki ar humora izjūtu (Krupkats, Samaits un citi). Un par cik humors ir neatņemama mūsu nākotnes apzināšanās caur rakstnieku-fantastu grāmatām, tad mēs nolēmām krājumā ievietot arī dažas miniatūras no Gerharda Branstnera krājuma «Astronomiskais zaglis. Fantastiskās anekdotes». Nosaukums runā pats par sevi. Taču, paliekot reālistiem joku fantāziju straumē, mēs tik un tā salīdzinam, meklējam konstruktīvus risinājumus — sūtam savas domas nākamībā, tieši tas atbilst dotā krājuma jēgai.

Tas bija priekšvārds no grāmatu sērijas «Biblioteka sovremennoj fantastiki» papildsējuma «Paralēles», kas bija veltīts tieši VDR fantastikai.

www.kodges.ru/58948-biblioteka-sovremennoj-fantastiki.-polnyj-komplekt.html

Tālāk centīšos pastāstīt vēl par dažiem austrumvācu autoriem, kuru grāmatas pavīdēja sākumā minētajās grāmatu dekādēs veikalā «Globuss». Savu vietu vācu ZF vēsturē viņi ir pelnījuši.

Nobeigums sekos.