*

Daudzi centušies atminēt sengrieķu meistaru noslēpumu, taču bez sekmēm. Savulaik šai tēmai pievēŗsās arī leģendārais krievu paleontologs un fantastikas romānu autors Ivans Jefremovs. Viņš uzrakstīja stāstu “Hellēņu noslēpums”, kurā vēstīts par jaunlaiku skulptoru, kurš iecerējis izgatavot savas iemīļotās skulptūru, par piemērotāko materiālu izvēloties vispirms ziloņa, bet vēlāk mamuta ilkni. Pēkšņi izcēlies karš, kurā skulptoru ievainoja un viņa labā roka kļuva nekustīga. Taču vēlme atveidot iemīļotās tēlu nebija zudusi. Bailēs par to, ka radošā dzirksts var apsīkt tehnisko problēmu priekšā, meistars sāka meklēt risinājumu.

Vispirms vajadzēja atrisināt jautājumu par iespējami ātrāku kaula apstrādāšanu. Kaut vai tāpēc, ka sievietes ārējais daiļums, arī neskatoties uz viņas pašas domām, kā zināms, ir gaistoša parādība, tāpēc pārlieku ilgi gaidīt nedrīkst. Un tad Jefremova mākslinieka sapņos pēkšņi sāka parādīties noteikti tēli, kas vēlāk noformējās konkrētos viņa tālīno senču – atnācēju no Grieķijas – dzīves faktos. Tādā veidā caur paaudžu atmiņu viņam atklājās recepte šķīdumam, kas spēj padarīt ziloņkaulu mīkstu, un viņš guva iespēju to vienkāršu salipināt kā no māliem.

Tostarp jāpiebilst, ka ziloņkaula mīkstināšanas tehnoloģija nav bijusi zināma ne pārskatāmā pagātnē, ne arī mūsdienās. Būtībā tā joprojām ir tikai leģenda. Vienlaikus jāuzsver arī tas, ka ar terminu “ziloņkauls” saprot ne jau tieši dzīvnieka kaulus, bet gan tieši ilkņus, kas, kā zināms, ir pagarināti zobi. Gluži viens un tas pats tas tomēr nav. Turklāt ziloņkauls visos laikos vērtēts ļoti augstu, dažkārt cenas ziņā pielīdzinoties zeltam.

**

1969.gadā vēlā rudenī Krievijas vidienē netālu no Vladimiras, upes Kļazmas ielejā, visā pasaulē pazīstams kļuva strauts, vārdā Sungirs. Tur tuvojās beigām kārtējā paleolīta laika seno cilvēku apmetnes izrakumu sezona. Jau 50.gados ekskavatoristi šeit ierīkotajā māla karjerā bija manījuši virszemē parādāmies ļoti senus kaulus. Pētnieki tps identificēja kā mamutu kaulus. Taču drīz sāka parādīties arī krama darbarīki, kas attiecināmi uz paleolītu jeb akmens laikmetu, ko datē ar laiku aptuveni pirms 10 000 un vairāk gadiem.

Pētnieki drīz vien konstatēja, ka izdevies uzdurties paleolīta seno cilvēku apmetnei. Atrada arī no mamuta ilkņiem izgatavotus priekšmetus. Izrakumi turpinājās, un 1968.gadā atnāca pirmā lielā veiksme – tika atrasts aptuveni 65 gadus veca vīrieša apbedījums, kas bija pārklāts ar sarkanīgu okeru. Vīrieša skeletu ieskāva liels daudzums (aptuveni 3500) krellīšu sastāvdaļu, kas savulaik bijušas uzšūtas uz apģērba. No ieročiem un instrumentiem līdzās bija tikai krama nazis un viens skrāpis.

Bet jau 1969.gada oktobrī tikai dažu metru attālumā no pirmā apbedījuma atklāja otru tādu pašu. Bet – tas jau bija kaut kas! Tur vienā apbedījumā ar galvu viens pret otru gulēja aptuveni septiņus gadus veca meitenīte un divpadsmit gadus vecs zēns ļoti bagātīga inventāra ieskāvumā, kas jau bija īstens paleolīta muzejs: krelles, piekariņi, adatas, uzpirksteņi, aproces, naži, šautras. Bet pat galveno sensāciju kļuva divi apbedījumā ieliktie šķēpi. Zēna šķēps bija 2,42, bet meitenes šķēps 1,66 metrus garš. Un abi šie ideāli taisnie un līdzeni apstrādātie šķēpi bija izgatavoti no monolīta mamuta ilkņa. Šis pārsteidzošais atradums joprojām turpina mulsināt pētnieku prātus.

Atbilstoši detalizētai oglekļa radioloģiskajai metodei noteikts, ka apbedījums veikts aptuveni pirms 25 000 gadu, proti, kārtējā apledojuma perioda laikā, kad Sungira apmetnes vietā pletusies tundra. Saistībā ar abiem apbedījumiem veiktā apģērba rekonstrukcijadļāvusi to novērtēt kā izteiktu arktiskā tipa apģērbu – virsvalks ar kapuci, garas ādas bikses un untas. Pēc dzīvnieku atliekām arheologi noteikuši, ka apmetne izmantota tikai vasaras sezonā. Par to liecinot arī tas, ka tur nav ierīkoti stacionāri mitekļi. Un ir skaidrs, ka apbedījumos atrastie šķēpi nav izgatavoti šajā apkaimē, bet gan kādā pastāvīgā ziemeļu mītnē, īsinot garos aukstā un tumšā perioda mēnešus. Pie Sungira senie cilvēki tikai medījuši.

***

Mamuta ilknis ir ārkārtīgi stiprs materiāls, ar primitīviem instrumentiem to nav iespējams apstrādāt saprātīgā laika periodā. No šā materiāla izgatavotus priekšmetus bieži atrod  senatnes apmetnēs, taču tie visi parasti ir ļoti maza izmēra. Lielākie – kapļi, cērtņi un metamie šķēpi – parasti nepārsniedz pusmetru garumā un izgatavoti, atskaldot to veidnes no vesela ilkņa un vēlāk attiecīgi apstrādājot. Taču šeit runa ir par vienīgo iespējamo variantu, proti – mamuta ilkņu iztaisnojumu!

Vēlīnā paleolīta cilvēks spēja sekmīgi apstrādāt kramu un dzīvnieku kaulus un ragus, taču viņš vēl nepazina ne šaujamloku ar bultām, ne keramiku, ne metālu. Pirmā hipotēze par mamuta ilkņu iztaisnošanu tā arī palika tikai hipotēze, proti – tas vispirms izmērcēts ūdenī, tvaicēts virs uguns un tad istaisnots. Taču: kā un ar ko tas mērcēts, kādā ūdenī, un cik ilgā laikā un tamlīdzīgi?

Eksperimentos konstatēts, ka dažas dienas ūdenī mērcēti dzīvnieku kauli apstrādei pakļaujas mazliet labāk. Acīmredzot kaula mīkstināšanā jāpiedalās kaut kādiem ķīmiskajiem reaģentiem, piemēram, skābeņskābei. Ūdens un sasmalcinātu skābeņu lapu šķīdumā iegremdētu brieža ragu pēc pusotra mēneša jau varēja griezt un zāģēt kā koku, un pēc tam četru dienu laikā tas atkal atguva savu sākotnējo stiprību. Taču tas viss saistībā tikai ar brieža ragiem. Līdzīgi eksperimenti ar ziloņkaulu neradīja to pašu efektu.

Tomēr ir gluži skaidrs, ka paleolīta cilvēks zināja, kā padarīt mīkstu un pēc tam atkal tikpat cietu mamuta ilkni. Iespējam, viņš izmantoja ne jau ķīmiskas vielas mūsdienu izpratnē, bet gan kādus citus apstrādāšanas paņēmienus. Pētnieki pieņēmuši, ka Sungira apmetnieki tur ieradušies no Donas upes baseina. Vai noslēpumainā tehnoloģija atnesta no turienes? Un, ja ir tā, tad jājautā: vai viņi paši to izgudrojuši vai arī aizņēmušies no kādām citām ciltīm? Un ir pilnīgi iespējams, ka jau tajos tālajos laikos pazaudētais noslēpums pēkšņi atdzimis tieši Senajā Grieķijā, pēc tam atkal kaut kādu iemeslu dēļ zaudēts. Bet varbūt tas tikai slēpjas kaut kur cilvēka ģenētiskajā atmiņā, sak, atliek vien tur kārtīgāk parakņāties, un viss atkal būs atgūts.