Vispār... kāda gan tur starpība, ko dara cilvēki... guļ, skatās salūtu vai simto reizi klausās viņa runu? Galvenais, ka nemaisās pa kājām.

Prezidents aizvēra aiz sevis guļamistabas durvis. Novilka kostīmu un pakāra skapī. Novilka veļu un pakutināja nabu, atverot diamagnētisko šuvi. Novilka no sevis ķermeni un akurāti pakāra uz pakaramā. Beidzot viņš varēja iztaisnot acu stiebrus, ko bija saspiedis cilvēka galvaskauss, pakasīt mandibulas un izstiept tentakulas!

- Dārgais, es gaidu, - vismaigākajos infraskaņas virstoņos nočirkstēja pirmā lēdija.

Laulātā gaidīja, laižot burbuļus. Sārtus. Kamēr tie nekļūs violēti, tuvoties viņai bija nāvīgi bīstami. Muļķu nav. Varbūt tikai puiši no apsardzes, kas vēlējās aizņemt viņa vietu pie spieta karalienes sāniem. Taču ne viņš. Tranam bija jāpilda savs pienākums. Viņa pienākums bija - aizsargāt šo planētu. Nekaunīgajiem atnācējiem ir jāsaprot: "Zeme jau sen ir iekarota un tiek pienācīgi izmantota. Un ieklīdušajiem telepātiem, kuri vēlējās pakampt sveša pīrāga gabalu, nekas nespīd. Reiderisks iebrukums vienmēr tiks apturēts. Taču šī iemesla dēļ viņam ir jāpaliek dzīvam.

Tātad laulenei būs jāpagaida.

Sārtais burbulis iemirdzējās tumsā un pārsprāga.

Nakts atkal ietrīcējās no salūtu dārdoņas, uzliesmoja daudzkrāsainos uguņos un nodzisa.