Ir pamats uzskatīt, ka ne gluži katru aizgājēju nolaiž kapā tieši pēc nāves. Virkne reanimatologu un pataloganatomu ekskluzīvās sarunās atklāsmes brīžos pauduši, ka pietiekami liela daļa apglabāto faktiski nemaz nav pārkāpuši dzīvības un nāves slieksni. Tas tā notiekot tāpēc, patiesībā neeksistējot universāla un skaidra nāves kritērija. Ārsti tradicionāli konstatēja nāves iestāšanos pēc elpošanas un pulsa apstāšanās, sirdsdarbības pārtraukšanas, neko neredzošajām acu zīlītēm. Medicīnas zinātnes attīstības gaitā šādas pārejas moments jau kļuva precīzāks, piemēram – pēc encefalogrammas izdzišanas var spriest par smadzeņu darbības apstāšanos, vai arī speciāla asins analīze ļauj veikt slēdzienu par organisma nāvi. Taču jebkurš no šiem kritērijiem, ņemts atsevišķi, joprojām negarantē, ka organisms vairs nav spējīgs atgriezties dzīvē.
Un – ko darīt, ja potenciālajam aizgājējam izdodas atgriezties pēc tā, kad speciālisti jau konstatējuši viņa nāvi? Tā mēdz gadīties, patiešām. To, izrādās, piedzīvojis, piemēram, lieliskais krievu rakstnieks Nikolajs Gogolis. Kad 80 gadus pēc viņa nāves veica viņa atlieku pārabedīšanu, pēc skeleta stāvokļa pārsteigtie speciālisti konstatēja, ka Gogolis pēc apbedīšanas vārda vistiešākajā nozīmē zārkā apgriezies uz otriem sāniem. Pats! Proti, kapā vienkārši atgriezies dzīvē. Uz mirkli, kādu laikam neviens negribētu novēlēt ne sev, ne kādam citam...
Tāpat klīst ne mazums stāstu par krematoriju darbinieku ģīboņiem, nododot sadedzināšanai aizgājēju ķermeņus, un pēkšņi ieraugot un dzirdot, kā tie lec augšā no zārkiem un šaušalīgi kliedz bezkaislīgo liesmu ieskāvienā. Arī tas liecina par kļūdainu nāves fakta konstatēšanu. Un no šiem varbūt ne gluži simtprocentīgi patiesajiem, bet katrā ziņā asinis stindzinošajiem nostāstiem kļūst skaidrs tas, cik tomēr ārkārtīgi svarīgi mūsdienu medicīnu apbruņot ar drošu, neapšaubāmu zemes gaitu absolūtas izbeigšanas noteikšanas kritēriju. Jāpiebilst: šīs īsteni zinātniskās problēmas atrisināšana vistiešākajā veidā skar jebkuru no mums, vai ne?
Lūk, un tātad nesen uzradušies ļaudis, kuri apgalvo, ka tāds kritērijs beidzot esot atrasts.
Mirsim uz svariem
Šo atklājumu veicis ne mediķis, biologs vai apbedījumu biroja ilggadīgs darbinieks, bet tehnisko zinātņu doktors, raķešu tehnikas kvalitātes, efektivitātes un drošības speciālists, fiziķis Mstislavs Mirošņikovs no Krievijas. Ko viņš piedāvā? Eksperimentu, kas savā ziņā ir cietsirdīgs, bet, kā jau pausts mirkli iepriekš, iespējams, ārkārtīgi svarīgs katram no mums. Sirdsmieram. Hermētiskā stikla traukā, kas novietots analītisko svaru kausā, ievietota laboratorijas pele. Gaisa krājumu traukā nepapildina, tāpēc tad, kad tas izbeidzas, dzīvnieks mirst nosmokot. Un jānovēro svari. Ja nomocītā dzīvnieka ķermeņa masa acumirklī samazinās aptuveni par vienu tūkstošdaļu. Šo efektu, izmantojot versijas par esību ar un bez dvēseles, var pacensties izskaidrot. Lai gan, ievērojot esošos fizikas likumus, izstaroto fotonu summārai masai vajadzētu būt 10-36 gramu, proti, vairākas kārtas mazāk par novērojamo masas zudumu. Aizvien paliek neskaidrs, ko vēl zaudē mirstošā būtne.
Bet arī tā vēl nav visa mīkla. Aptuveni pēc pusotras vai divām stundām, izrādās, līķa masa sāk pieaugt, vispirms sasniedzot sākotnējo lielumu un tad to pārsniedzot aptuveni par vienu desmitdaļu. Tradicionālā zinātne šajā mirklī nolaiž rokas: lai arī kādi fizikāli-ķīmiskie procesi notiktu līķa masā, vielas nezūdamības likumu neviens joprojām nav atc1elis, raugi, mirušam ķermenim absolūti nav no kā un no kurienes pieaudzēt sev svaru....
Krievu zinātnieks atzīstas, ka tādējādi nobeidzis neskaitāmas peles, lai pilnībā pārliecinātos par aprakstīto fenomenu. Tāpēc laikam jāatzīst, ka šis nekādi nav tas gadījums, kad reizi simts gados mēdz izšaut pat nepielādēta bise, jo visos Mirošņikova veiktajos eksperimenta atkārtojumos mirušā dzīvnieka masa vispirms samazinājās, tad atjaunojās un beidzot arī pārsniedza masu, kāda bija dzīvas peles ķermenim.
Pagaidām pat necenšoties rast skaidrojumu šai šaušalīgajai parādībai, acīmredzot nāksies atzīt, ka strauja masas anomālija tad arī ir jaunais kritērijs pāriešanai mītiskās Stiksas upes otrā krastā. Iespējams, tad, kad šis Mirošņikova efekts jau būs iekļauts visās medicīnas mācību grāmatās, dzīvības izbeigšanos konstatēs tikai uz superprecīziem svariem...
Laiks un enerģija
Laikam jau ne gluži bez pamatojuma šo atklājumu veicis izbijis raķešnieks. Zināms, ka pēckara gadus MIrošnikovs ilgu laiku strādājis Ukrainas Dņepropetrovskā, piedaloties raķešu dzinēju izmēģinājumos. 1954.gadā viņš pirmo reizi ievērojis kādu mīklainu paradoksu: stenda izmēģinājumos 40-tonnīgiem dzinējiem vibrācijas rezultātā vilkmes pieaugums ir 44 kilogramus, proti, aptuveni tūkstošo daļu. Tas pats atkārtojies arī saistībā ar cietā kurināmā un hidroreaktīvajiem dzinējiem – visur vibrācija radījusi pieaugumu no 10-4 līdz 10-3. Ar kolēģiem viņš šo novēroto paradoksu nav apspriedis, jo būtībā dzīvojis it kā ārpus parastās fizikas rāmjiem.
„Līdzvērtīgu” sarunas biedru Mirošņikovs atradis pēc 10 gadiem. Tas bija astrofiziķis Nikolajs Kozirevs, toreizējais padomju zinātnes disidents. Aizbraucis ciemos, Mirošņikovs kopā ar Kozirevu sāka sv1ert rotējošos žiroskopus – iekārtas, kas izveidotas pēc atspoļu principa. Te brīžiem zaudēja, brīžiem atguva savu svaru un – tieši par jau minēto savas masas tūkstošo daļu.
Nikolajs Kozirevs, kā zināms, bija sevišķi oriģināls domātājs, kurš ievērojami apsteidzis ne tikai savu, bet faktiski arī mūsu laiku, savā teorijā apliecinot, ka laiks spēj pārnest enerģiju ļoti lielos attālumos. Savukārt Mirošņikovam laika mēroga izmaiņas ļāva vēlāk izskaidrot katalīzes parādību. Proti, jāatceras no skolas laika ķīmijas mācību grāmatām: katalizators ir tāda viltīga viela, kas ķīmisko reakciju paātrina miljoniem reižu, taču pašā reakcijā neiesaistās. Lūk, un sprādziens arī ir laika mēroga izmaiņas. Un tieši tāpat ir ar grūtniecību – 9 mēnešu laikā auglis faktiski nodzīvo miljardu gadu, evolucionējot no vienšūņa līdz cilvēkam....
Turpmākajos gados Mirošņikovs attīstīja mācību par fiziska objekta laika mērogu, un, pametis kosmonautiku, viņš aizgāja tīrajā fizikā, kļūstot par PSRS Zinātņu akadēmijas fizikas un tehniskā institūta līdzstrādnieku, kur pētīja enerģijas, masas struktūras, informācijas un laika mēroga savstarpējo saikni. Un šie ilggadējie pētījumi vainagojās ar universālā dabas saglabāšanas un attīstības likuma atklāšanu un noformulēšanu. Šis likums nenoliedz visus zinātnei zināmos saglabāšanas likumus, bet gan tos papildina. Līdzīgi tam, kā savulaik Ņūtons papildināja Galileja atklātos likumus, bet vēlāk jau Ņūtona likumus papildināja Einšteins. Un šīs it kā nelielās piebildes, ko pie klasiskajiem saglabāšanas likumiem veica Mirošņikovs, būtība slēpjas faktā, ka tradicionālā zinātne apraksta simetriski uzbūvētu pasauli, taču patiesībā šī pasaule izrādās nesimetriska un neritmiska. Lūk, un tā dēļ arī nemitīgi nākas uzlabot, precizēt visus fizikas likumus.
Mūžīgais vakuums
Savukārt cilvēkiem, kuri no ļoti nopietnām zinātnēm ir patālu, svarīgākas ir tās pasaules ainas, kuras savā grāmatā „Viņa augstība universālais dabas saglabāšanas un attīstības likums” apraksta Mirošnikovs, sekas. Piemēram, tas, kā par realitāti kļūst aukstās elektrības iegūšana no vakuuma un iespēja uz tā bāzes radīt principiāli jaunu enerģētiku. Mirošņikovs paredz, ka tuvāko 3 – 5 gadu laikā dzinējs, kas no vakuuma sūknē enerģiju, var kļūt par visnotaļ parastu iekārtu jebkurā mājsaimniecībā, gluži kā veļas mazgājamā mašīna. Raugi, vienā vakuuma kubikcentimetrā ir tik daudz enerģijas, lai tās pietiktu tūkstoša mūsu Visuma radīšanai! Un kāda gan šeit var būt musinoša runāšana par enerģētikas krīzi?
Nesimetriskās pasaules fizika spēj radikāli mainīt skatījumu uz jau ierastām lietām, tādējādi efektīvi atrisināt virkni šķietami neatrisināmu jautājumu. Piemēram, ASV kādā pilsētā reiz sagruva jumts gigantiskai zālei, kurā satilpa līdz 4000 cilvēku. Izmeklēšanā speciāla lietpratēju komisija neatrada nekādas kļūdas ne projektā, ne brāķi celtniecībā, ne – kā to var sagaidīt no amerikāņiem – terorisma pēdas. Kārtējā mīkla – traģēdija bez acīmredzamiem iemesliem. Balstoties savā hipotēzē, Mirošņikovs izskaidro to un virkni līdzīgu atgadījumu – nogruvumus segtajās diskotēkās, teātra, kino un koncertu zālēs. Jāpiebilst, konkrētajā zālē tobrīd demonstrēja aizraujošu tā dēvēto bojeviku: tūkstošiem skatītāju vienlaikus un vienā vietā izbaudīja krietnas šausmas, kas savukārt neizbēgami rada iekšēju vibrāciju. Bet tik lielas cilvēku koncentrācijas dēļ šo rezonējošo vibrāciju spēks jau mērāms tonnās, šajā gadījumā tik lielās, kādām nebija paredzēts zāles jumta pārsegums.
Šī hipotēze ļauj piemeklēt arī citus noderīgus risinājumus. Piemēram, ikonas attēlu safokusē uz kādu bioloģiski aktīvu punktu, kā rezultātā rodas (vismaz daži tā apgalvo) ārstējošs efekts. Raugi, neskatoties uz visiem mistiskajiem pieņēmumiem un citiem jutekļiem, ikona esot uzskatāma par harmonijas enerģētisko nesēju, un organisma dziedēšana iestājoties tā intensīvas harmonizācijas rezultātā... Tiesa, neviens kaut kā nejautā: un kā tad paliek ar to nesimetriskās pasaules ainas ideju, kas tātad itin nemaz nav tik harmoniska, no kā jāsaprot, ka simetriskums, kas tātad simbolizē harmoniju, ir faktiski pretdabisks? Bet, lai šoreiz paliek šis tomēr ļoti būtiskais jautājums, sak, reliģiskās noticēšanas padarīšanas iedomai jau allaž liels spēks.
Katrā ziņā svarīgi apzināties galveno, proti – pasaule, kurā mēs dzīvojam, itin nemaz nav dabiski tik simetriska un harmoniska, kā to pauž mācību grāmatas, kuras vēl joprojām dodam mācīties saviem bērniem. Bet dzīvot bez šādām mācību grāmatām arī mēs paši vēl lāga neprotam, tikai regulāri pabrīnāmies, sak, kāpēc gan dzīvē nekad nav tā, kā raksta grāmatās...
Kas aizvieto dvēseli?
Bet vēl atgriezīsimies pie Mirošņikova eksperimenta ar nomiršanai nolemto peli burkā. Esošās fizikas zināšanas – pat zinātņu doktora līmenī – nekādi neļauj izskaidrot notiekošo. Lai patiešām atkal bezspēcīgi neieslīgtu reliģiskā misticismā un tomēr pacenstos apjēgt šo paradoksu kā likumsakarību, acīmredzami ir vērts atgriezties pie kāda senaizmirsta jēdziena. Visumā tukšumu starp 2 redzamiem objektiem aizpilda ēteris. Tāpēc jāzina, ka vispār nekāda tukšuma dabā nepastāv. Ēteris arī ir matērija, tikai mazāk blīva, viegli caurlaidoša. Pagājušā gadsimta sākumā gan jēdzienu „ēteris” mēģināja atcelt, sak, neesot sevišķi veiksmīgs. Taču mūsdienu pasaules fiziskās ainas nepretrunīguma krīze tomēr piespiedusi pamazām sākt „ētera” reabilitācijas procesu.
Lūk, un tādā aspektā uz Mirošņikova eksperimentu un tajā gūtajiem secinājumiem var paraudzīties šādi. Vispirms tātad pelei, kā jebkurai dzīvai būtnei, ir dvēsele. Nomirstot, šī dvēsele pamet ķermeni. Un tā kā dvēsele nemaz neesot abstrakts jēdziens, bet gan gluži fiziska realitāte, tai piemīt – lai arī neliela, bet tomēr! – gluži noteikta masa (V.Mišins). tāpēc esot gluži dabiski, ka, dvēselei „aizlidojot” no ķermeņa, tas zaudē noteiktu daļu savas masas. Taču dvēseles atbrīvoto vietu acumirklī sāk aizpildīt smalkās matērijas veids, proti, tas pats ēteris, kura blīvums ir mazliet lielāks par dvēseles blīvumu. Tieši tāpēc arī mirušā ķermenis jau drīz kļūst smagāks par 0,01% savas masas. Jāpiebilst, Mišins arī ir pietiekami augsta ranga zinātnieks.
Nikolajs Kozirevs savulaik veicis šādu eksperimentu: uz superprecīziem svariem iegriezis vilciņu. Kad vilciņš griezies pulksteņrādītāja virzienā, svaru rādītājs bijis lielāks, bet tad, kad vilciņš griezies pretēji pulksteņrādītāja virzienam, tas kļuvis vieglāks. Savukārt kādā citā eksperimentā glāze ar tēju, kurā izšķīdināts cukurs, bija novietota līdzās uz svariem rotējošam vilciņam. Izrādījās, šādā situācijā vilciņa kļūšana vieglākam top ievērojamāka! Un nav neviena ortodoksālā fiziķa, lai kāds arī viņš būtu savas jomas korifejs, kurš spētu izskaidrot šo divu eksperimentu rezultātus. Bet to ļoti viegli varot izdarīt, izmantojot ētera jēdzienu. Raugi, griešanās pretēji pulksteņrādītāja virzienam izraisa ētera atgrūšanu, bet „pretējā” virzienā – ētera aprīšana. Bet ēterim, kā jau minēts, piemīt masa. Samaisot cukuru tējas glāzē, izplešas kristāliskais režģis, kas aprij ēteru, savukārt līdzās uz svariem esošais vilciņš tajā mirklī apstiprina ētera aizplūšanu ar savu masas zaudēšanu...
Uz priekšu – pie senajiem ķīniešiem
Vispār Vladimirs Mišins arī ir lielākas ievērības cienīgs zinātnieks. Patlaban viņš ķēries pie darba, lai iespētu ētera aprīšanas starpību efektīvi izmantotu principiāli jauna tipa dzinēja darbībā. Proti, viņš radījis lidojošo šķīvīti ar četriem hermētiskiem traukiem lidaparāta lokā. Attiecīgie trauki pildīti ar dzīvsudrabu. Kad uzkarsē šo dzīvsudrabu, tas liek tam aprīt ēteru. Griežot lidojošo šķīvīti, notiek dzīvsudraba izolēšana no ētera – tieši tāpat, kā lietū trīcošs tīkliņš no sevis atgrūž ūdens lāses. Šādu šķīvīšu lidošanas princips ir šāds: dzīvsudraba izolācija no ētera pieplūduma iespaidā rodas tā dēvētais uzpeldēšanas spēks jeb analogs labi zināmajam Arhimēda izspiešanas likuma spēkam. Bet vissvarīgākais ir tas, ka. „barojoties” ar ēteru, agregāts atņem siltumu ievērojami aukstākai matērijai, proti, barojas ar apkārtējās vides enerģiju. Savukārt tas jau nozīmē to, ka atliek tikai šādu šķīvīti mazliet uzsildīt, un tas acumirklī lidos tik tālu, cik vien vajadzīgs, vienlaikus nepārtraukti atņemot enerģiju ēterim. Faktiski var teikt tā – lūk, jums vēl viens mūžīgais dzinējs! Sāciet tikai pamazām noticēt.
Lidojumi smalkajā pasaulē
Tiesa, arī lidojošu šķīvīti Mišins aplūko tikai kā tādu tehnisku nieku. Jaunu pasauļu apgūšanai tālajā kosmosā nebūs noderīgas ne raķetes, ne „šķīvīši”, ne viss tamlīdzīgais no mums vairāk vai mazāk zināmā. Kaut vai tāpēc, ka mūsu civilizācijas rīcībā ir neskaitāmas liecības par atsevišķu cilvēku pārvietošanos uz Mēness vai citām Saules sistēmas planētām, iztiekot bez jebkādām tehniskām ierīcēm: lidojumi tā dēvētajā smalkajā pasaulē (Jeļena Rēriha, Verners fon Brauns u.c.). Proti, tie ir gadījumi, kad astrālais ķermenis pametis savu fizisko veidolu un brīvi pārvietojas Visumā. Kad līdzīgu eksperimentu veicis Konstantīns Ciolkovskijs, viņš sapratis, ka dzīve praktiski ir bezgalīga.
Cits ir jautājums, vai esam spējīgi pieņemt šādus vēstījumus. Pārlieku jau neticami tie izklausās. Taču, kā mēdz teikt – kamēr nav pierādīts pretējais, vismaz nevajadzētu par to lieki ironizēt. Lūk, un gluži apzinātu savu astrālā ķermeņu iziešanu īstenojis arī Vladimirs Mišins. Viņš izmantojis atveri tumsībā, ko indusi dēvējuši par aku, savukārt mūsdienu civilizācija to joprojām dēvē par labi zināmo mazo bērnu avotiņu.
Kad astrālais ķermenis iziet no apvalka, izrādās, tā vietu ar gluži sadzirdamu svelpoņu ieņem ēteris – eksperimenta veicējs sajutis elastīgu šīs matērijas blīvumu. Astrālajam ķermenim atgriežoties, ēteru nepieciešams izstumt faktiski ar spēku, kas cita starpā patērējot gana daudz enerģijas. Atgriežoties ierastajā stāvoklī, cilvēks esot pilnībā norasojis sviedriem, kopumā zaudējot aptuveni 3 litrus šķidruma. Lūk, un šo lidojumu smalkajā pasaulē un astrālā ķermeņa atgriešanos „vietā” sajūtamā realitātē pārliecina par smalko ķermeņu, kas veido dvēseli, autonomas pastāvēšanas iespējamību. Un tā tad arī ir dvēseles dzīve, kas turpinās arī pēc tās šķiršanās no fiziskā ķermeņa. Tādējādi nāve ir nekas vairāk, kā tikai skafandra nomaiņa bezgalīgiem lidojumiem Visumā. Vai, izsakoties vēl vienkāršāk – tā ir tikai savdabīga matu sasuka, kas neparedz ne bailes, ne mokas. Tas, kurš apzināti piedzīvojis astrālā ķermeņa iziešanu no apvalka ne tikai pārstāj baidīties nāves, bet vienlaikus arī apgūst neaprakstāmu sajūsmu par lielisko smalko stāvokli.
Un saistībā ar to, pauž Miškins, kosmonautikas perspektīvas ir šādas: nepieciešams nekavējoties pilnībā atteikties no raķešu tehnikas, kas it tik ļoti dārga, bīstama, ekoloģiski netīra un visām ierobežotajām iespējām. Cilvēka smalkais ķermenis – lūk, jums vienlaikus gan raķete, gan palaišanas agregāts, gan skafandrs. Tai piemīt neierobežotas caurkļūšanas spējas, jo smalkajā pasaulē attāluma un laika izpratne ir nevis vienkārši relatīvi, bet absolūti nosacīti. Piemēram, pārvietošanās ātrums itin nemaz nav atkarīgs no dzinēja parametriem, bet gan tikai no pietiekami sasprindzinātas domas...