Ieintriģētie laulātie draugi devās pie vietējā veterināra, kas viņiem paskaidroja, ka tādi gadījumi, lai gan ir ļoti reti, speciālistiem ir zināmi.

Putnu pasaules hermafrodīti.

Piemēram, 2007. gadā Vitebskas apgabalā, Baltkrievijā piecus gadus veca, pelēka vistiņa, kas vēl nesen dēja olas, no kurām izšķīlās cālīši, arī dažu mēnešu laikā izaudzēja sev gaiļa seksti un piešus, un pat mēģināja mīdīt citas vistas, kā bija novērojusi tās saimniece, 78 gadus vecā Taisija Ļaškeviča.

Pēc Vitebskas Veterinārās medicīnas akadēmijas katedras vadītāja Vladimira Gerasimčika, kas pētīja neparasto putnu, domām tā jau no dzimšanas bija hermafrodīts. Sākumā tā uzvedās, kā vista, tāpēc ka sievišķās dzimumpazīmes attīstās ātrāk. Taču ar laiku vīriešu hormoni sāka dominēt, kas noveda pie sekundāro dzimumpazīmju attīstības. Speciālisti gribēja paņemt gaili līdzi, tālākiem pētījumiem, taču saimniece atteicās atdot putnu, jo uzskatīja notikušo par īstu brīnumu.

Tomēr, tas, ka vistas pārvēršas gaiļos, ir tikai daļa no brīnuma. Vēl jocīgāk ir tad, kad “tīrasiņu” gaiļi sāk dēt olas!

Pēdējais tāds gadījums tika fiksēts 2010. gadā, vienā no Toskānas fermām, Itālijā. Pašlaik šo fenomenu turpina pētīt speciālisti, kas īpaši brauc uz Toskānu, lai paņemtu no putns DNS analīzes un noteiktu, kas spieda gaili pārvērsties par vistu.

Nedaudz agrāk gailis-oldējējs parādījās fermera Dibakara Džena saimniecībā, kādā Indijas pavalsts Orisas ciemā Tikanapurā. Turklāt olu viņš izdēja visai dīvainu – ar nelielu, trīs centimetrus garu astīti, kas līda laukā no čaumalas.

Ciemos pie fermera, lai apskatītu brīnumu, ieradās rajona veterinārā dienesta vadītājs Laksmans Behera, kas tomēr nespēja izskaidrot, ne neparasto gaiļa uzvedību, ne ne mazāk neparastās olas parādīšanos.

“Pagaidām putns tiks novērots,” - viņš paziņoja pēc pirmā un, jāsaka, pēdējā fermas apmeklējuma. Tāpēc ka Dibakars Džens negribēja riskēt un, draugu un kaimiņu mudināts, pasteidzās nogalināt “velnišķīgo putnu”, lai tikai būtu tālāk no grēka.

Ar gaiļiem-oldējējiem ir daudz sarežģītāk. Tos dzīvus nekad neatstāja un senos laikos pat iepriekš tika rīkotas tiesas paraugprāvas, tāpēc ka uzskatīja, ka šādas olas nerodas bez sātana līdzdalības!

Pirmais šāds process notika Bāzelē, 1474. gadā, kur pēc ilgas tiesas tiesneši piesprieda gailim nāves sodu – kopā ar olu viņu sadedzināja uz sārta, klātesot lielam ļaužu pūlim.

1900. gadā “Permskije gubernskije vedomostji” satraukti ziņoja, ka Ohanskas apriņķī, Pilajas ciemā zemnieka atraitnei gailis izdējis olu ar astīti un aicināja “veikt pašus ekstremālākos mērus” pret “sātanisko darījumu”. Gaili tūlīt pēc šī notikuma nokāva, bet olu nogādāja uz Zinātnes muzeju Maskavā.

Kas ar to tur notika un vai tā kalpoja zinātnei, nav zināms, tāpēc ka gaiļa olas pie laba gala neved. To labi zina neliela ciemata iedzīvotāja no Ustjlabinskas rajona Kubaņā Vera Loginova, kas 2005. gadā, kad viņas gailis ar iesauku Germans pēkšņi negaidot izdēja olu un tūlīt pat sāka to perēt. Vera tūlīt pat lika savam vīram putnu noslīcināt, bet “perējumu” iemeta krāsnī. Ar ko vispār jau pasteidzās. No pirmā acu uzmetiena parastā ola uzsprāga ar tādu spēku, ka sašķaidīja gabalos masīvo ķieģeļu krāsni un izgāza vienu mājas sienu!

Kā pēc tam paskaidroja zinošas vecmāmiņas, Vera, pati nezinot esot iznīcinājusi krāsnī šausmīgā baziliska mazuli!

Pekles valdnieks.

Tieši viņi izšķiļas no gaiļa olām un viņiem piemīt spēja nogalināt visu dzīvo, gan ar savu smirdošo elpu, gan ar skatienu, no kura pat zāle novīst un akmeņi sašķeļas.

Bazilisks bija viens no pašiem noslēpumainākajiem un nāvējošākiem pekles monstriem. Milzīgas bailes briesmoņa priekšā spieda cilvēkus nosaukt viņu pat Valdnieku (grieķu valodā Basileus ir cars, valdnieks).

Bazilisku uzskatīja par visu monstru un briesmoņu valdnieku, kas terorizēja visu seno pasauli. I gadsimtā Plīnijs Vecākais rakstīja par bezbailīgu karavīru, kas devās uz Āfrikas ziemeļiem, lai atrastu un nogalinātu šausmīgo monstru. Bazilisks valdonīgi parādījās viņa priekšā visā savā šausmīgajā izskatā – kā spārnots pūķis ar asti – pīķi. Viņš sacīja karavīram, lai viņš labāk vācas prom, no kurienes nācis, ja grib palikt dzīvs, taču karotājs nepaklausīja un caurdūra briesmoni ar šķēpu. Taču nemirstīgais monstrs tikai iesmējās un tūlīt pat caur šķēpa kātu iegāja karavīrā un nogalināja viņu. Baziliskam nepietika vienkārši nogalināt cilvēku, viņam bija vajadzīga arī viņa dvēsele – tas vairoja tā spēkus.

Bazilisku centās sacirst gabalos, sadedzināt sārtā, taču neiznīcināmais briesmonis saauga atpakaļ vai pacēlās atkal dzīvs no pelniem.

Daudzās Viduslaiku gravīrās ar nelielām izmaiņām baziliska izskats ir līdzīgs tam, ko dod zinātnieks Konrāds Hesners savā traktātā “Mineraloģija”.

Tam ir gaiļa galva, neveikls krupja ķermenis, ko klāj cietas zvīņas, un laiku pa laikam dzirksteļojoša, gara čūskas aste, kas beidzas ar vēl vienu gaiļa galvu, četri spārni ar dzeloņiem un četri pāri gaiļa kāju ar piešiem. [Autors, manuprāt ar kājām ko jauc. Man liekas, ka kājas ir tikai četras, dažreiz attēlos – tikai divas – t.p.]  Briesmoņa galvu vainago sekste, kas izskatās kā asins sarkans kronis.

Bazilisks nogalina ar pieskārienu, pārvērš akmenī ar skatienu, bet viņa elpu neiztur pat putni, kas lido augstu debesīs.

Pēc speciālistu, kas pēta senas teiksmas un māņticības, domām sākumā baziliska “vecāki” bija Ēģiptes kobra, ragainā odze un indīgais krupis. Taču pirmais auglis no viņu grupveida mīlas izrādījās slikti piemērots dzīvei: bazilisks gāja bojā, izdzirdējis pirmās gaiļa dziesmas skaņas. Tāpēc tālāk, lai radītu neievainojamu viņpasaules monstru, tika pieaicināts arī gailis. Viņu arī izvēlējās kā baziliska dzimtas pavairotāju.

Nepieminiet bazilisku skaļi!

Taču, ne jau katrs vistu kūts saimnieks varēja laist pasaulē baismo un gandrīz neievainojamo briesmoni. Gailim vajadzēja sasniegt 8 gadu vecumu un noteikti vajadzēja būt melnam. Balts gailis maģiskajos rituālos bija tīrās dzīvības uguns simbols. Melnais gailis atkal jau no sākuma bija ļauna karotāja-grāvēja simbols. Tas ir viens no upuriem, ko ziedo melnās mesas laikā. Uz melna gaiļa bieži jāj pats sātans, nesot savā ceļā holēru, sifilisu, citas kaites, ugunsgrēkus un karu.

Melnā gaiļa izdēto olu, no kuras čaumalas noteikti vajadzēja līst laukā nelielai astītei, varēja perēt jebkurš: gan krupis, gan čūska, gan pats gailis un pat cilvēks. Pēc slāvu ticējumiem, bazilisks izšķiļas no olas, kuru deviņas dienas perē cilvēks uz krāsns. Viņa izskats ir kā piekūnam vai pūķim ar dzirksteļojošu ķermeni un spīdumu, kas laužas laukā no ķermeņa.

Senos laikos krievu burvji, kas ieraudzīja uz olas sēdošu gaili, aizdzina to... un sāka perēt bazilisku paši. Un jau pēc deviņām dienām viņiem parādījās tāds palīgs viņu tumšajās un netīrajās lietās, ka, Dievs, nedod!

Kā katrs nelabo spēku pārstāvis, bazilisks parādās tikai tur, kur viņu regulāri piemin. Tieši tāpat, kā velns. Bet nogalināt viņu var tikai ar spoguļu palīdzību!

Stāsta, ka kādreiz Anglijā bazilisku bija kā biezs, no tiem nekur nebija glābiņa, kamēr kāds drosmīgs bruņinieks no galvas līdz kājām neapkāries ar spoguļiem nebija devies karagājienā pret  briesmoņiem. Baziliski, kas mēģināja viņam uzbrukt, gāzās zemē beigti, jo ieraudzīja spoguļos savus atspulgus. Tā angļu zeme tika atbrīvota no briesmīgajiem monstriem.

Starp citu, tik efektīgs paņēmiens cīņā ar bazilisku ir Maķedonijas Aleksandra izgudrojums. Pēc tam, kad minstrs bija iznīcinājis ļoti daudz viņa karavīru, lielais karavadonis, lai tiktu no tā vaļā, pielika baziliska purnam klāt spoguli un tas aizgāja bojā pats no sava skatiena nāvējošās iedarbības...