[Jāatgādina, par ko ir runa. No Austrijas Balkānu zemēm un citiem rajoniem masveidā tiek ziņots par vampīrismu, tiek sūtīta komisija, lai pārbaudītu šos faktus. Minētās grāmatas autors ir radījis savu teoriju par to, ka mēs faktiski dzīvojam virtuālā pasaulē, kamēr mūsu īstie es vienkārši ir ieraksts matricē, kas var izskaidrot vampīrismu, parasti, cilvēkam mirstot, izgaist arī viņa virtuālais es, taču kaut kādas kļūdas dēļ reizēm “ieraksts gļuko” un virtuālais es paliek šeit. Neprecīzi, bet kaut kas apmēram tā – t.p.]
Bet tagad ieskatīsimies “Tiesu medicīnā”, kas izdota 1990. gadā, Krievijas nopelniem bagātā zinātnes darbinieka, profesora V.N. Krjukova redakcijā.
Noteiktos, īpašos gadījumos var notikt līķa konservācija. Tomēr, šajā gadījumā ķermenis tik un tā tiek būtiski deformēts. Tā, pie mumifikācijas (izžūšanas), 6-12 mēnešu laikā līķis pazaudē visu savu šķidrumu un viņa svars kļūst tikai 1/10 daļa no sākotnējā. Turklāt, mumifikācija notiek ārkārtīgi reti.
Rodas jautājums: kas kopīgs par 9/10 izžuvušai mūmijai ar vampīra ķermeni, kas rada visā “dzīva cilvēka iespaidu”? Nevajag aizmirst, ka tur, kur bija apglabāti vampīri, apstākļi mumifikācijai neeksistēja, bet normālos apstākļos ar līķi notiek, lūk kas.
Līķa pārvērtības iedala agrīnās, kas attīstās pirmajās diennaktīs pēc nāves, un vēlīnās, kas sākas parasti otrajā diennaktī un vēlāk, un attīstās dažādos laikos atkarībā no apstākļiem. Pie agrīnajām parādībām pieder līķa temperatūras pazemināšanās, tā izžūšana, līķu plankumu parādīšanās, līķa stīvums un dažas citas parādības.
Citēju “Tiesu medicīnu”:
“Līķa plankumi (asinsizplūdumi) parādās 2-4 stundas pēc nāves, jo visas asinis satek ķermeņa zemākās daļās gravitācijas spēku iespaidā”. Augstāk atrodošās daļas kļūst bālas, zemākajās ķermeņa daļās asinis pārpilda asinsvadus un tie izspiežas caur ādu kā violeti vai tumši sārti plankumi. Uzspiežot tie bālē, bet, līķi kustinot, tie pārvietojas uz citu, jaunu vietu, kas atkal atrodas zemāk. Otrajā diennaktī pēc nāves, tādēļ ka audu un ādas mīkstie audi ir pārpildīti asinīm, kas nāk no asinsvadiem, līķu plankumi vairs nepārvietojas, izmainot līķa stāvokli un nemaina savu krāsu, ja tiem uzspiež.
Vēlākās līķa pārvērtības jau var būt iznīcinošas (pūšana) un konservējošas (mumifikācija, audu vasks, kūdras miecēšana).
Pūšanas ( olbaltumvielu sadalīšanās procesa, kas notiek mikroorganismu darbības rezultātā) ātrumu ietekmē daudzi faktori – temperatūra un mitrums, augsnes īpašības. Šis process norit sekojoši.
“Pirmās pūšanas pazīmes parastos istabas apstākļos (16-18 grādi pēc Celsija) parādās 2-3 dienā kā zaļgani plankumi labajā un pēc tam arī kreisajā līkumotās zarnas apgabalā (līķa zaļums). Pēc tam 3-4 dienā... veidojas netīri zaļas krāsas puvis, venozs tīkls, kas labi redzams pie līķa ārējās apskates”. Saudzējot lasītāju, es izlaižu nepatīkamos sīkumus un apstāšos tikai pie tā, ka pēc tam notiek pilnīga uzpūšanās, smakas izdalīšanās un viss līķa ķermenis kļūst zaļš - “līķa tilpums kļūst neparasti liels”. Un tālāk: “Atkarībā no apglabāšanas apstākļiem (augsnes raksturs, tās piesārņojuma utt.) apmēram pēc diviem gadiem audi un orgāni pārvēršas sabrūkošā, viendabīgā, netīri pelēkā masā, atsedzot skeleta kaulus, kas var saglabāties nenoteikti ilgu laiku”.
Cik smieklīgi un naivi liekas pēc tam visi Augustīna Kalmē mēģinājumi izskaidrot vampīru ķermeņu “dzīvo izskatu” ar to, ka tie, it kā ir miruši no kādas slimības, kas saglabā asins šķidrumu un sārtumu, un tā tālāk, ieskaitot līķa plankumu neesamību uz līķiem – mēnešiem un pat gadiem ilgi! Līķis vienmēr izskatās kā līķis – jau divas stundas pēc nāves, katrā savas sairšanas etapā un jebkādos apstākļos, un līķis nekad “neizskatīsies dzīvs”. Ar sirds apstāšanos tūlīt pat sāk veidoties līķu plankumi, ko ne ar ko nesajaukt. Ja plankumu nav, tad tas nozīmē tikai to, ka sirds – nav apstājusies, tā turpina strādāt. Pūšana sākas ar pirmo nomiršanas dienu, vēl pirms bērēm, tā apliecina mūsdienu zinātne.
Pēc diviem gadiem no līķa paliek pāri tikai kauli. Atcerēsimies tagad izmeklēšanas komisiju liecības.
Grāfa de Kabrera komisija:
“tas bija saimnieka tēvs, kas bija miris un apglabāts vairāk kā pirms 10 gadiem... viņa ķermeni izņēma no kapa un komisija atklāja, ka viņš izskatās pēc cilvēka, kas tikko ir miris, bet viņa asinis bija pilnīgi līdzīgas dzīva cilvēka asinīm”.
Tā pati komisija:
“ienāca ziņas par kādu vīrieti, kas bija miris vairāk kā pirms 30 gadiem... izrādījās, kā pirmajā gadījumā, ka viņam asinis ir šķidras, kādas ir dzīvam cilvēkam”.
Tā pati komisija:
“Viņš arī pavēlēja sadedzināt trešā spoka ķermeni, kas bija apglabāts vairāk kā pirms 16 gadiem”.
Komisija no Medreigas:
“kad viņu ekshumēja četrdesmit dienas pēc bērēm, viņa ķermenim atrada acīmredzamākas un izteiktākas vampīra pazīmes. Viņa ķermenis bija sārts, auga mati, nagi un bārda, visas vēnas bija pilnas šķidrām asinīm un asinis atradās visās... ķermeņa daļās”.
Belgradas deputācijas atskaite:
“atvēra kapu vampīram, kas bija miris pirms daudziem gadiem, un tur atrada cilvēku neskartu un, likās, tikpat veselu, kā jebkurš no mums, klātesošajiem. Mati, nagi, zobi un acis (pēdējās bija pa pusei aizvērtas) arī stingri turējās viņa ķermenī, kā visiem no mums tagad, dzīvajiem, bet viņa sirds sitās... viņa ķermenis nebija pa īstam lokans, taču tas bija vesels un nebojāts; pēc tam... viņam caurdūra sirdi. No turienes sāka tecēt kaut kāds bālgans šķidrums kopā ar asinīm, taču asins tur dominēja, visam tam nebija nekāda slikta smaka. Pēc tam viņam nocirta galvu... No ķermeņa sāka tecēt tas pats šķidrums ar asinīm, taču bālganais šķidrums proporcijās pret asinīm bija daudz vairāk, nekā no sirds”.
Komisija no Kisolovas:
“ekshumēja līķi, kas bija miris vairāk nekā pirms diviem mēnešiem, un “atklāja, ka viņa ķermenis neizdala nekādu nepatīkamu smaku, ka uz ķermeņa nav nekādu sadalīšanās pēdu, bet izskatās tas kā dzīvs, izņemot degungalu, kas likās nedaudz savītis un izžuvis. Mati un bārda bija biezi, bet nagu vietā, kas bija nokrituši, bija parādījušies jauni. Zem vecās ādas, kas likās mirusi un bāla, bija redzama jauna, vesela – dabīgā krāsā; viņa rokas un kājas bija tādā pašā stāvoklī kāds ir veselam cilvēkam. Viņi ieraudzīja arī, ka ap viņa muti ir svaigu saiņu pēdas... Iedzīvotāji... ietrieca viņa krūtīs uzasinātu mietu, no tām izšļācās svaigas un sārtas asinis, kas sāka tecēt arī no deguna un mutes...” Un tā tālāk.
Bet kā izskaidrot “līķu kliedzienus”? To apskaužamo, neiedomājamo dzīvīgumu? Dabisko elpošanu, sirdspukstus, līķu plankumu neesamību uz “svaigiem līķiem”, šo dīvaino, bālgano šķidrumu (pie kā mēs vēlāk atgriezīsimies)? [Te nu sameklējiet grāmatu – t.p.] Un to pavisam dīvaino līķa reģenerācijas ainu – pēdējā no minētajiem gadījumiem?
Lāga dvēsele Augustīns Kalmē pārliecina savu lasītāju, ka “matu un nagu augšana uz līķa ķermeņa – ir pilnīgi dabiska lieta”. Viņš ir pārliecināts, ka arī parasta miroņa ķermenī “notiek lēna un nemanāma sulu, cirkulācija, kas izsauc matu un nagu augšanu – tāpat, kā mēs ikdienā redzam sīpolu dzinumus augam un vairojamies, kaut arī tas ir izņemts no zemes un tam nav iespējas uzņemt barību un valgmi”.
Taču par šīm “sulām” diezin kāpēc nekas nav zināms mūsdienu zinātnei. Citēju “Tiesu medicīnu”:
“Tā saucamā pēcnāves matu un nagu “augšana” ir tikai sekas sejas ādas un pirkstu galu izžūšanas un sablīvēšanās sekas”.
Ar vienu vārdu sakot, visi tā laikmeta zinātnieku mēģinājumi “aiz ausīm pievilkt” versiju par līķu “dzīvā izskata” dabiskiem iemesliem ir atspēkojami un lieku reizi pierāda, cik nezinoši šajā jautājumā ir “speciālisti”.
Un beidzot, jāatceras komisijas liecības, kur tieši ir norādīts, ka kapu kopiņas ar pīšļos nesairušiem vampīru ķermeņiem atradās blakus citām kopiņām, kurās līķi trūdēja kā parasti. Tādā veidā, komisijai bija ar ko salīdzināt savu pētījumu priekšmetu: vienā un tajā pašā augsnē, vienos un tajos pašos apstākļos, vienā un tajā pašā apglabāšanas laikā, ķermeņi, kas piederēja vampīriem, saglabāja “dzīvu izskatu”, bet parastu cilvēku ķermeņi sadalījās.
[Autors tālāk secina, ka agrākos laikos vienkārši ļoti daudzi cilvēki tika apglabāti dzīvi, jo tā laika medicīna nespēja precīzi noteikt nāves faktu, ja vien tas nebija acīmredzams. Letarģija, koma un citas lietas maldināja, un dažreiz šāds “dzīvais mironis”, nevis atguvās un pēc tam lielās mokās kapā mira, ja retos gadījumos viņam nelaimējās pašam vai ar citu palīdzību no tā izkļūt, bet kļuva vampīrs – t.p.]