Morgana bija Kornvolas hercoga vecākā meita, pēc tēva nāves radi viņu aizsūtīja uz attāla klostera skolu. Tieši tur nākamā burve iepazinās ar maģijas pamatiem, kā arī mācījās dziedniecību, izcili apgūstot visas savas meistarības šķautnes. Kad Artūrs kļuva par karali, viņa māsu atveda uz galmu, kur drīz apprecināja ar Urienu Kalnieti, bijušo viņas brāļa pretinieku. Lepnajai meitenei tas nebija pa prātam, ka viņa kļuva par karaļa politikas upuri, par tādu kā maiņas naudu, arī Morganas laulību par veiksmīgu nevarēja saukt, laulātais draugs regulāri krāpa viņu, pat necenšoties slēpt savus mīlas sānsoļus. Tas viss spieda Artūra māsu pamest ģimenes pavardu un jaundzimušo dēlu, un doties uz Bretaņu. Tur, noslēpumainajā Broseliandas mežā Morgana sameklēja burvi Merlinu un pierunāja viņu kļūt par viņas skolotāju - atklāt viņa dižās maģijas noslēpumu.

Teiksma stāsta, ka Merlins neprātīgi iemīlējās brīnišķīgajā dāmā, nespēdams pretoties viņas burvībai, iemācot viņai visu, ko zināja pats. Kļuvusi par varenu raganu, Morgana tūlīt pat pamet savu skolotāju. Atceroties savu nelaimīgo laulību, viņa turpat Broseliandā ierīko īstas lamatas neuzticīgiem bruņiniekiem - Neatgriešanās ieleju. Tās robežas varēja šķērsot jebkurš vīrietis, taču atgriezties spēja tikai tas, kas ne reizi pat domās, nekļuva neuzticīgs savai mīļotajai. Drīz Morganas radītās lamatas bija pilnas ar vieglprātīgiem varoņiem, kas ilgus gadus pavadīja viņas gūstā, kamēr viņus neatbrīvoja savai mīlestībai uzticīgais bruņinieks Lanselots.

Burve neaizmirsa arī savu brāli Artūru. Ilgus gadus Morgana visādi kaitēja karalim, te cenšoties nozagt viņa burvju ieroci, te sūtot Artūram kā dāvanu saindētas drēbes. Taču pēc Artūra liktenīgās kaujas tieši viņa ņēma nāvīgi ievainoto brāli savā aizsardzībā. Tieši viņa aizveda viņu uz brīnumaino Avalonas salu, kur kļuva par Artūra glabātāju līdz leģendārā karaļa atmošanās dienai.

Retais zina, ka fejai no teiksmām ir reāls prototips. Uzskata, ka vārds Morgana ir bijis senās karalistes Regedas, kas atradās starp Angliju un Skotiju, valdnieka Uriena sievai, viņas dēls Ovens ap Uriens kļuva par daudzu augstdzimušu britu dzimtu ciltstēvu, turklāt viņš bija arī pirmā Glāzgovas bīskapa Svētā Mungo tēvs.

Saskaņā ar leģendām Morganai un Merlinam piedzima trīs meitas, kuras mantoja mātes dziednieces spējas. Cīņas ar slimībām noslēpumus fejas pēcnācējas nodeva savām māceklēm, pat pēc gadsimtiem daudzas dāmas no augstdzimušām Anglijas ģimenēm viegli spēja izgatavot dažādus eliksīrus un balzamus pēc Morganas receptēm, kas noņēma sāpes un spēja dziedināt pat vissmagākās rētas. Diemžēl to noslēpums šodien ir aizmirst.

Ūdeņu feja.

Interesants ir citas ķeltu burves Meluzīnas stāsts. Fejas bērnība pagāja leģendārajā Avalonas salā, kur viņas māte Presīna slēpās pēc strīda ar vīru – skotu karali Elinasu. Kad Meluzīnai palika 15 gadi, meitene uzzināja, kāpēc vecāki ir šķīrušies, un nolēma sodīt tēvu, kurš cietsirdīgi bija apvainojis savu sievu. Jaunā feja uz visiem laikiem ieslēdza Elinasu milzīgā kalnā, taču Presīna, kura joprojām mīlēja vīru, nolādēja meitu par šo pašdarbību. Mātes lāsti spieda Meluzīnu katru sestdienu pārvērsties zem jostas vietas un zemāk par čūsku, tāpēc viņai nācās atstāt Avalonu. Apmešanos burve atrada Luāras krastos caurspīdīga meža avota ūdeņos, tā tuvumā viņu satika grāfa Puatjē brāļadēls Raimondīns. Jaunais cilvēks iemīlējās Meluzīnā no pirmā acu uzmetiena un tūlīt pat piedāvāja viņai kļūt par savu sievu. Feja bija ar mieru, taču ar vienu noteikumu – viņš nedrīkst viņu redzēt sestdienās. Sākumā laulāto dzīve ritēja bez bēdām. Pateicoties sievas padomiem Raimondīns strauji kļuva bagāts, bet sieva dāvāja viņam desmit skaistus bērnus.

Taču Raimondīna brālis, esot greizsirdīgs par bagātību, kas pēkšņi uzradās brālim, nolēma sagraut viņa ģimenes saites. Viņš sāka palaist Meluzīnu kompromitējošaas baumas: ne jau velti grāfiene slēpjas sestdienās – noteikti tad viņa satiekas ar savu mīļāko. Greizsirdības mocīts, Raimondins nolemj lauzt zvērestu, ko devis sievai, un pirmajā sestdienā ienāk Meluzīnas istabās un skaistules-sievas vietā ierauga milzīgu čūsku, kas peld viņas vannā. Sieva piedod Raimondīnam, taču vēlāk, kad vīrs nosauc burvi par čūsku, saniknotā feja tūlīt pat pārvēršas par pūķi un izlido pa logu, uz visiem laikiem pametot vīru. No šī laika par fejas dzīves vietu kļūst meža upes un ezeri, pār to ūdeņiem viņa iegūst bezgalīgu varu. Taču atvadījusies no vīra, Meluzīna neaizmirst savus bērnus. Ilgu laiku viņu uzskata par franču augstdzimušās Luzinjanu dzimtas aizbildni, par tās dibinātāju uzskata vienu no viņas dēliem. Fejas pēctečiem pa sieviešu līniju piemita apbrīnojamas, maģiskas spējas, kas spēja piespiest ūdeni izpildīt jebkādas to vēlmes.

Pati pazīstamākā Meluzīnas mazmazmazmeita ir Anglijas karaliene Elizabete Vudvila. Pateicoties savām brīnumspējām viņa varēja apprecēties ar Jorku nama mantinieku Eduardu, bet pēc tam palīdzēja viņam iegūt kroni. Sarkanās un Baltās rozes kara laikā jaunajam Jorkam noturēt troni bija ļoti grūti, taču katru reizi izšķirošās kaujas priekšvakarā viņam palīgā nāca… laiks. Tā pēkšņi sākusies vētra pamaisīja izsēsties Anglijas krastā Lankāsteru sabiedrotajiem vai arī pirms kaujas dīvaina migla ietina pretinieku karaspēku, izsaucot jukas tā rindās.

Līdz šai dienai Anglijā Meluzīnu sauc par karaļa ģimenes glabātāju. Briti tic, kamēr šīs fejas gars nepametīs Temzas ūdeņus, ar Miglainās Albionas monarhiem nenotiks nekāda traģēdija.

Muļķi no pakalniem.

Pēc Īrijas leģendām gandrīz kādā ielejā zem pakalniem slēpjas feju karaliste. Fejas bija maza tautiņa, kur svarīgas personas lomu tēloja jokdaris jeb muļķis – varens burvis. Īru rakstnieks un folkloras pētnieks Viljams Jeits domāja, ka muļķis ir cilvēks, ko nolaupījušas fejas un kuram piemīt maģiskas spējas. Pateicoties savām spējām gūsteknis ātri apgūst nolaupītāju burvestības, turklāt viņa skolotāja ir pati mazās tautiņas karaliene, kas iemāca viņam tik senu maģiju, ka to nezina pat parastie elfi.

Kļuvis par burvi, muļķis reti piedalās mazās tautiņas bezgalīgajās dzīrēs, bet lielu daļu no laika pavada uz zemes starp parastiem cilvēkiem. Tur viņš staigā no ciema uz ciemu, taču ļoto reti šķērso “savas” karalistes robežas. Feju audzēkni var pazīt pēc nonēsātām un vecmodīgām drēbēm, kā arī pēc nedaudz muļķīgās izturēšanās.

Uzskata, ka muļķis iznāk virszemē pēc Belteina svētkiem (1. maijā) un pavada starp cilvēkiem divus mēnešus, savācot viņu gudrību kādā brīnumu traukā, kas ir katra pazemes maga arsenālā. Teiksmas stāsta, ka no muļķa ir jāturas pa gabalu, tā kā viņa pieskāriens var uzspiest cilvēkam tādu kā zīmogu, kas vēsta, ka arī šis cilvēkstuvākā laikā kļūs par elfu gūstekni. Turklāt muļķis neviļus varēja uzsūtīt sarunu biedram smagu, neārstējamu slimību, no tās mirušais pēc nāves nokļūst mazās tautiņas mītnē.

Uzskatīja, ka feju audzēknis varēja pārvērsties dažādos dzīvniekos, tikšanās ar tiem arī nesolīja cilvēkiem neko labu. Taču, neskatoties, ka muļķis nozīmēja briesmas, atradās drosminieki, kuri meklēja ar viņu tikšanos. Ja magu sastapa labā noskaņojumā, viņš atklāja sarunu biedram nākotni, kā arī deva vērtīgu padomu, kas palīdzēja nokārtot dzīvi pat bezcerīgiem neveiksminiekiem. Ja cilvēkam izdevās nozagt burvja brīnumtrauku un sasist to, tad tas drosminiekam atnesa bagātību un apkārtējo cieņu.