Nārnijas pasaule ir iekārtota savādāk, nekā mūsējā. Tā ir plakana un to sedz debesu kupols, pa kuru kustas ugunīgais saules disks un mēness. Uz saules ir dzīvība: grāmatās minēti balti putni, ziedi, ogas. Zvaigznes ir cilvēkveidīgas būtnes, kas dejo debesīs, veidojot zvaigznājus un pareģojot nākotni. Kontinents visdrīzāk ir viens un tas aizņem pasaules rietumpusi. Austrumu okeāns diska malā saceļ desmit metrus augstu vilni, kāds mēdz būt ūdenskritumos. Aiz viļņa var redzēt Aslana pasauli, kas vairs neattiecas uz Nārniju.
Pretstatā gaidāmajam, dotais apraksts nemaz neatgādina Viduslaiku kristiešu priekšstatus par Visuma uzbūvi. jau mūsu ēras sākumā vairums izglītoto eiropiešu bija pārliecināti par Zemes sfēriskumu. Mīts par to, ka Viduslaikos mūsu planēta tika uzskatīta par plakanu, radās tikai 19. gs.un "Hroniku" radīšanas laikā jau ne vienu reizi vien bija atspēkots. Novietojot Nārniju uz diska, Lūiss, liekas, gribēja parādīt, cik daudzveidīgs var būt Multivisums, ko radījis Radītājs, kas pilnīgi nav bijis ierobežots savās spējās.
Nārnija.
Valsts, kuras nosaukumu parasti attiecina uz visu pasauli, visu ciklu un visu, kas attiecas uz Lūisa septiņiem garajiem stāstiem, aizņem uz kontinenta visai mazu vietu. Nārniju var šķērsot, ejot kājām, pāris dienu laikā, bet jātniekam vispār tas nav nekāds attālums. Valsts izvietota mežiem apaugušā, paugurainā līdzenumā, Lielās upes abos krastos. Austrumos Nārnija robežojas ar Austrumu okeānu, ziemeļos tās robeža ir Šriblas upe [Tā kā praktiski neko no Nārnijas neesmu lasījis, tad par īpašvārdu pareizrakstību latviski, tulkojot no krievu valodas, garantiju nedodu. - ils] un Etinsmura tukšaines, rietumos - masīva kalnu grēda, kas dienvidos pāriet Orlandijas kalnos.Valsts ziemeļrietumu daļa stipri atšķiras no pārējās teritorijas: dienvidos no Šriblas stiepjas bezgalīgi purvi, kur mīt drūmā kvaklu tauta.
Nārnijas galvenās, ievērojamākās vietas koncentrējas gar Lielo upi. Tās augštecē atrodas Laternu staba ieleja - atskaites punkts, ne vien ģeogrāfiskā, bet arī vēsturiskā ziņā. Šeit viesi no Zemes vēroja Nārnijas radīšanu (bet Džedisa meta Aslanam ar staba lausku, no kuras rezultātā izauga laterna). Šeit tika iestādīts koks, kas sargā valsti no visām nelaimēm, šeit Simtgadu ziemas laikā satikās Lūsija Pevensija un fauns Tumnuss, šeit norisinājās arī pēdējā kauja. Edmundam Pevensijam bija Laternu staba ielejas hercoga tituls.
Tur, kur Lielā upe ietek Austrumu okeānā, atrodas Kerparavelas pils. Pēc visa spriežot, tā tika uzbūvēta vēl Nārnijas pirmās karaliskās dinastijas laikā un kalpoja par galvaspilsētu. Divas reizes pils ir bijusi pamesta: Simtgadu ziemas laikā un Telmarinas valdīšanas laikā. „Princī Kaspianā" pils tiek saukta par vienu no trim Nārnijas maģiskajām vietām, līdzās Laternas stabam un Aslana kurgānam. Kaspiana X valdīšanas laikā pils pakājē izauga pilsēta. Neskaitot šo pilsētu, vēl tiek minētas trīs apmetnes, visas pie Lielās upes: Beruna, Bebru dambis un Čipingforda. Pilsētās pārsvarā dzīvo cilvēki: saprātīgie zvēri un brīnumu radības, kas sastāda Nārnijas iemītnieku lauvas tiesu, akmeņu vietā dod priekšroku mežiem, upēm un alām.
Nārnijas spēka vietu trijotni noslēdz Akmens stabs - megalītu būve pusdienas ceļā no Berunas, kur Aslans upurēja sevi un tā atbrīvoja Nārnijas tautu no Simtgadu ziemas un Baltās burves varas. Ar laiku virs Akmens stabu tika izvedots kurgāns, kurā ir daudz eju un alu. Netālu no tā atrodas Deju laukums - tradicionāla vieta svinībām un sapulcēm. Laternas staba (ticības gaisma?), Kerparavelas (Kamelota?) simbolika nav tik acīmredzama, taču Aslana kurgāns „lasās" bez grūtībām - tā, protams, ir Golgāta.
Ziemeļos no Lielās upes atrodas vēl divi cietokšņi: Baltās burves rezidence, kas būvēta no apledojuša akmens un karaļa Miraza pils. Pēdējo cēlis Kaspiana X vecvectēvs, un tā bija galvaspilsēta Telmarinas iekarojumu perioda beigu daļā. „Prinča Kaspiana" ekranizācijā blakus pilij atrodas pilsētiņa, taču Lūisa grāmatās tāda nav minēta.
Nārnijas simbols ir - sārts lauva, monētas sauc par „lauvām" un „ozoliem". Valsts iekārta no sākuma līdz pat pasaules galam ir viens - absolūtā monarhija. Te gan ir gadījušies „mežonīga despotisma" periodi - Baltās burves, telmariniešu laikā - taču vairums karaļu ir bijuši izglītoti, taisnīgi, cēli ļaudis. Tieši ļaudis: par īstu Nārnijas valdnieku var kļūt tikai cilvēks no mūsu pasaules. Tomēr, par spīti visām savām labajām īpašībām, karaļi pat nemēģināja atteikties no savas absolūtās varas un laiku pa laikam pieteica karus vilkačiem, raganām, un ļaunajiem milžiem - pēc būtības tādām pat maģiskajām būtnēm, tikai - no barikāžu otrās puses. Acīmredzot, tieši tādus Lūiss redzēja ideālus kristiešu valdniekus.
Pazeme.
Kā jebkura cita sevi cienoša fantastiska zeme, arī Nārnijas Visums ir izpleties, ne vien plašumā, bet arī dziļumā. Milzīga, savstarpēji saistītu alu sistēma, kas aprakstīta „Sudraba krēslā", ir pazīstama ar nosaukumu Pazeme. Te ietilpst arī seklas alas, tādas kā zāle, kurā guļ Laika Tēvs, un Bisma valstība, kas atrodas 2 kilometrus no virszemes. Bismā tek uguns upes, kurās peld salamandras, bet rubīni un dimanti tur ir dzīvi, no tiem var izspiest sulu. Neskatoties uz to, ka „Sudraba krēslā" Pazeme tiek tēlota visai drūma (pati par sevi rodas paralēle ar neticības tumsu), tās iemītnieki ir ne mazāk dzīvespriecīgi kā pārējie nārnijieši.
Orlande.
Valsts, kuru sauc arī par Arčenlandi. Nārnijas tuvākais kaimiņš un uzticamākais sabiedrotais. Orlande atrodas kalnos, kas stiepjas gar Nārnijas dienvidu robežu. Kalnos izceļas Vētru virsotne, kas sargā pāreju uz ziemeļiem, un divgalvainā Olvīna smaile. Par Olvīnu stāsta, ka tas kādreiz ir bijis divgalvains milzis, kuru pieveicis Orlandes karalis un pārvērtis akmenī. Gar kalnu dienvidu nogāzi tek strauja un auksta upe, aiz kuras sākas Lielais tuksnesis, kas atdala Orlandi no Tarhistānas.
Pēc būtības Orlande ir tā pati Nārnija, tikai mazāka un ar ne tik vētrainu vēsturi. Vairums iemītnieku arī šeit nav cilvēki, turklāt karalis un augstmaņi ir cilvēki. No apmetnēm tiek minēta tikai galvaspilsēta Anvarda - pils netālu no Vētru virsotnes, kā arī vientuļnieka mītne pie valsts dienvidu robežām. Orlandē valda pirmā Nārnijas karaļa otrā dēla pēcteči un atšķirībā no Nārnijas šeit dinastija nav tikusi pārtraukta vismaz līdz garstāsta „Zirgs un viņa zēns" notikumiem.
Aslana valsts.
Tā nav vienkārši vieta, kur Lauva atpūšas starp vizītēm uz Nārniju, vai arī vēl viens Multivisuma stūrītis/ Aslana valsts ir ziedoša, prieka pilna zeme visaugstāko kalnu virsotnē - tā ir visas pasaules reizē, kas novestas līdz absolūtam ideālam, līdz bezgrēcīgai pilnībai. Kas zina, ja ļaunums neiekļūtu Nārnijā tās radīšanas brīdī, varbūt tā būtu kļuvusi tieši tāda - ideāla?
Kad Nārnijai pienāk gals, Aslans tiešā tās iemītniekus un cienīgie iemanto mūžīgo dzīvošanu viņa valstībā. Debesu valstība? Jā, bet ne tikai. „Visas īstās valstis ir tikai Aslana Dižo kalnu piekalnes." Lauvas zeme ir vēl arī Platona ideju pasaule, kurā savākti visi uzskati par esošo, ne vien mūsu, fiziskajā pasaulē, bet arī Nārnijas mitoloģiskajā realitātē.
Tarhistāna.
Lielākā no mums zināmajām Nārnijas pasaules valstīm, ko kādreiz dēvē arī par Kalormenu. Tarhistāna ir vairākas reizes lielāka par Nārniju un Orlandiju kopā ņemot: runā, ka abas šīs valstīs kopā ņemot nav lielākas par pašu mazāko no Tarhistānas provincēm. Par laimi ziemeļniekiem, starp Orlandiju un Tarhistānu atrodas Lielais tuksnesis, kuru lielam karaspēkam nav iespējams šķērsot. Citādi dienvidu impērija sen jau būtu aprijusi kaimiņus: tās armijas ir daudzskaitlīgas un vienmēr kaut kur karo. Tas ļauj nojaust, ka pasaulē eksistē vēl vairākas valstis, iespējams, uz dienvidiem vai rietumiem no Tarhistānas, ar kurām tā karo.
Tarhistānas daba ir visai daudzveidīga. Bez tuksneša ziemeļos, tiek minēti ezeri, kalni, tajā skaitā vulkāns - „Lagora liesmainais kalns", sāls raktuves, pat tāda eksotiska vieta kā „Tūkstots smaržu leja". Var saprast, ka valstī ir pietiekami daudz auglīgu zemju, lai paēdinātu daudzos iedzīvotājus. Galvaspilsēta ir Tašbaana, kas atrodas uz Lielā tuksneša dienvidu robežas, upē uz salas. No šejienes ir tikai divu dienu ceļš līdz Orlandei, taču, lai nokļūtu līdz Tarhistānas tālākajām robežām, jāšus jāpavada vairākas nedēļas. Tašbaana ir vairākas reizes lielāka par jebkuru citu pilsētu ziemeļvalstīs. Tā slīkst dārzos, tās ēkas pakāpienveidīgi paceļas pa paugura nogāzēm, kura virsotnē atrodas valdnieka pils un Taša templis. Tuksneša malā, Tašbaanas tuvumā atrodas seno vadnieku kapenes. Cita pilsēta, kas tiek pieminēta „Hronikās" - Azimbalda atrodas impērijas centrālajā daļā, kur saiet visi nozīmīgākie valsts ceļi un atrodas pasta dienesta galvenā mītne. Par citām pilsētām ziņu nav, izņemot tikai nosaukumus: Tehišbaana, Tormunta.
Tarhistāna ir cilvēku zeme. Uzskata, ka to dibinājuši no Orlandes izraidītie, taču daži pētnieki uzskata, ka tie varēja būt atnācēji no mūsu pasaules. Saprātīgu zvēru un brīnumradību tur praktiski nav: pret pirmajiem tarhistāņi attiecas kā pret parastiem dzīvniekiem, bet no otrajiem baidās. Tarhistānas iedzīvotājiem ir tumša ādas krāsa un gaišas acis, viņi valkā izsmalcinātas drānas un runā vijīgā valodā. Valsts galva ir Tisroks, kas balstās uz augstdzimušiem tarhaniem un armijniekiem. Sociālo kāpņu pašā apakšā atrodas vergi. Ziemēlos uzskata, ka tarhistāņi ir gudri, slinki, badīgi un neuzticami; Tarhistānā ziemeļniekus uzskata par neizglītotiem barbariem, kas saietas ar necilvēkiem. Tarhistāņi ir vienīgā tauta šajā pasaulē, kurai ir pilnvērtīga reliģija: panteonu vada Nāves dievs Tašs, viņam notiek cilvēku upurēšana; citu dievu vidū ir pieminēti Azarots un Zardina - „tumsas un jaunavības valdniece"; ir arī citas debesu radības.
Tieši šis politeisms ļauj pieņemt viedokli, ka Lūiss ar Tarhistānu acīmredzot nav domājis islamu. Patiešām, vietējā reliģija vairāk atgādina Kartāgas vai Feniķijas iedzīvotāju ticējumus. Taču viss cits - ārišķības, apģērbs, paradumi, ieroči, tarhistāņu pilsētas, pat viņu pusmēness formas nauda - liecina par pretējo. Stingri ņemot, Tarhistāna ir rietumu, lielā mērā kristiešu stereotipu kopums par viņiem svešo un naidīgo arābu pasauli.
Salas.
Austrumu okeānā ir izkaisītas daudzas salas - gan pazīstamas Nārnijā un Tarhistānā no seniem laikiem, gan tādas, ko atklāja Kaspians X savā braucienā ar kuģi „Ausmas iekarotājs". Nārnijas piekrastei tuvākā ir Galmas sala, kurā dzīvo slaveni jūrasbraucēji. Dienvidaustrumos no tās atrodas Terebintija, kur aug ozoliem līdzīgi koki. Ja no Galmas kuģot uz ziemeļaustrumiem, var nonākt Septiņsalās, no tām pēc nosaukumiem ir zināmas tikai divas: Muila un Brenna, uz pēdējās atrodas arī arhipelāga galvenā osta - Sārtā osta. Beidzot, austrumos no Tarhistānas krasta atrodas Vientuļās salas - pašas apdzīvotākās visā okeānā. Vietējā galvaspilsēta ir Šaurā osta uz Dornas salas. Šeit atrodas gubernatora rezidence, kā arī notiek aktīva tirdzniecība starp nārniešiem, tarhistāņiem un saliniekiem. Auras sala ir pazīstama ar saviem vīnogulājiem, Felimatas lielāko daļu aizņem lauksaimniecībā izmantojamas zemes. Visas atzīmētās salas pieder pie Nārnijas karaļu aizjūras īpašumiem. Kad telmarinieniešu iekarojumu laikā Nārnijā iestājās pagrimums, tad 12 salas faktiski kļuva neatkarīgas, taču Kaspians X atkal panāca to iekļaušanu savos valdījumos.
Tālākās salas, ko apmeklēja „Ausmas iekarotāja" komanda, stipri atšķīrās no divpadsmit. Pūķa salā ir ala ar dārglietām, ja kāds tās iekāro, tad pārvēršas par monstru. Viens no diviem Mirušā ūdens salas avotiem pārvērš visus priekšmetus zeltā. Ohlotopu salā dzīvo varens burvis, Aslana draugs Koriakins. Tumšajā salā piepildās sapņi - visbaisākie murgi. Pēdējā no salām, kas minēta „Hronikās", ir atvaļinātās zvaigznes Ramandu īpašums. No šīs salas līdz pašam pasaules galam plešas Pēdējā jūra. Katra no tālajām salām ir tādas vai citādas morāles mācībstunda, ko pēc tikumus mācošo romānu paraugiem sniedz lasītājiem Lūiss.
Mežonīgie ziemeļi.
Aiz Šriblas upes sākas Etinsmura - neviesmīlīgas viršu tukšaines, kas plešas daudzu dienu ceļā līdz pašiem ziemeļiem. Šeit mīt milži, truli, neaudzināti giganti, kuru galvenās izpriecas ir akmens bluķu sviešana vai savstarpēja sišanās ar akmens veseriem. Ar vienu vārdu sakot - mežoņi. Vēl tālāk ziemeļos, aiz kārtējās upes Harfangas pilī, kalnos dzīvo civilizētāki milži. Viņiem ir karalis ar karalieni, pieņemšanas, izbraucieni, medības, balles, kurās par galveno delikatesi kalpo cilvēki. Vai kvakli - milži nav izvēlīgi. Morāle ir vienkārša - izglītots un apburošs nelietis ir daudz bīstamāks par primitīvu, rupju barbaru.
***
Kā zināms, Viduslaiku bestiāriji drīzāk bija garīgas, nevis zooloģiskas grāmatas. Tajās savāktie brīnumainie radījumi kalpoja par ilustrācijām tādai vai citai morāli-ētiskai normai, kristietības noteiktiem aspektiem. Līdzīgi ir jāatšifrē arī Klaiva S. Lūisa grāmatas. Šie bērniem domātie garstāsti nav nemaz tik vienkārši, kā liekas - īpaši uz kino ekrāna. Filips Pulmans, piemēram, uzskata „Nārnijas hronikas" par šovinistisku un reakcionāru literatūru. Jā, un vai Lūisa grāmatas tiešām var atzīt par atbilstošām, tradicionālajām, kristīgajām vērtībām? Jautājums nemaz nav lieks. Galu galā, ja garstāstu jēga atrastos pašā virspusē, vai tad mēs šodien, pēc vairāk nekā 50 gadiem kopš to sarakstīšanas, lasītu šīs pasakas bērniem?