Jūras jaunavas… uzkodai

1493.gada devītajā janvārī Kolumbs, šķērsojot Atlantijas okeānu, pamanīja dīvainus radījumus, kuri rotaļājās viļņos. Un atminējās, ka tieši tādus bija redzējis pie Rietumāfrikas krastiem. Pēc lielā jūrasbraucēja domām tās bija nāras. Tā viņš arī ierakstīja dienasgrāmatā: “Vakar, kad es taisījos uz Rio-del-Oro, redzēju trīs nāras. Viņas bija ne tik skaistas, kā viņas zīmē, sejas līdzīgas vīriešu sejām”,

“Ha-ha-ha” Kolumbam atbildēja okeanologi pēc četriem gadsimtiem. Tie bija lamantīni! Bet jūs, sak, Krostofor, ļoti izsalcis pēc sieviešu glāstiem, pieņēmāt tos par jūras jaunavām. Ilgi atturoties ne tas vien sarēgosies.

Pieņemsim šo versiju. Taču lūk ģeogrāfa Henrija Hudzona, kura vārdu nes līcis, upe un šaurums, liecība. Viņš 1608.gada 15.jūnijā ierakstīja kuģa žurnālā: “šodien no rīta viens no manas komandas pamanīja nāru un sāka saukt pārējos, nāra piepeldēja pie kuģa pavisam tuvu un skatījās uz viņiem, pēc tam vilnis viņu apgāza. No nabas un augstāk viņas mugura un krūtis bija kā sievietei, ļoti balta āda, gari melni mati krita aizmugurē; ķermeņa apakšējā daļa noslēdzās ar asti, kā jūras cūkai vai delfīnam, taču spīdīgu, kā makrelei. Matrožu, kuri viņu redzēja, vārdi – Tomass Hils un Roberts Rainars”. Piekrītat, grūti pateikt par lamantīnu, ka viņam ir garas melnas cirtas un ļoti balta āda.

Un beidzot, ir liecības, no kurām, godīgi sakot, paliek nelabi, taču tās arī nevar atmest. Piemēram, žurnāls The Gentleman’s Mafazina par 1737.gadu ievietoja īsziņu: “Netālu no Ekseteras pilsētiņas zvejnieki vilka tīklu. Tajā bija sapinies radījums, kurš mēģināja atbrīvoties. Lai sodītu par spītību, viņi ar nūjām to nosita. Zvejnieki pēc tam stāstīja: “Šis radījums, mirstot stenēja kā cilvēks. Acis, deguns un mute tam arī kā cilvēkam. Deguns, tiesa, nedaudz saplacināts. Bet aste kā lasim.””

1739.gadā angļu kuģa “Halifaksa” jūrnieki Maurīcijas piekrastē atrada atplūdu vietā dažas nāras, kurām “bija cilvēcisks veidols, kuras žēli un skaļi vaidēja”. Neskatoties uz vaidiem jūrnieki viņas uzcepa un apēda.

Vispār, to liecības, kuri nobaudījuši nāru gaļu, ir ne mazums. Visi kā viens piemin “teļa gaļas garšu” un runā par savu gastronomisko eksperimentu upuru žēlabainiem kliedzieniem.

Skaistules un briesmoņi

Mītos jūras jaunavas stādās priekšā kā skaistules ar gariem tumšiem matiem un ļoti baltu ādu. Attiecībā uz asti viedokļi dalās: te tiek pieminēta līdzīga delfīna astei, te – kā lasim, te – kā stavridai. Dažām ir nevis aste, bet kājas. Bet tikums visām vienādi briesmīgs: savaldzinot jūrniekus viņas viņu nogalina un visbiežāk vienkārši apēd.

Vispār, ir cits variants, pamatots, iespējams, tajā, ka “jūras vīrieši” kā mītiskie tritoni palikuši vissenākajās teiksmās, daudz vēlākās figurē tikai jaunavas. Bet jaunavai, kā zināms, viena mīlestība galvā, vienalga vai pa zemi staigājošai, vai jūrā peldošai. Nāra pavedina tai iepatikušos puisi un velk to dibenā. Tur iemīļotais iegūst pēcnāves dzīvi un var cik iekārojas virpināt mīlestību ar savu iecerēto, taču uz virspusi viņam vairs ceļa nav. Noslīka un noslīka.

Interesanta ir finiķiešu versija par asinskārajām nārām. Tur bija pieņemts, nolaižot kuģi ūdenī, tā priekšā nolikt nevainīgu jaunavu. Kuģa priekšgals pārgrieza nelaimīgo, kuģa borti sasaārtojās asinīm, kuras padarīja kuģi neievainojamu vētrā. Bet jaunava, kura bija kļuvusi par upuri, pārvērtās nārā. Nav brīnums, ka viņa sapņoja atriebties jūrniekiem un centās novilkt dibenā jebkuru, kurš patrāpījās.

Slāvu mitoloģijā nārām astes nebija, tās dzīvoja jebkuras ūdenskrātuves krastos. Vēl viņas sauca par navkām (no vārda “навь” – citpasaule). Par nārām-navkām kļuva jaunavas, kuras izdarīja pašnāvību vai tika nogalinātas un neapglabātas pēc rituāla.

Nāras saistība ar nāvi ir acīmredzama arī tāpēc, ka viņas ielauzās dzīvajo pasaulē Nāru nedēļā – mirušo piemiņas dienās. Pats “nāras” nosaukums attiecināts ar vārdu “русло” (“gultne”), tas ir, ar upi. Zivs astē navkas “iedzīvojās” XIX gadsimta vidū pateicoties vācu dzejnieku-romantiķu popularitātei, kuri apdziedāja savas upes jaunavas – undīnes.

Starp citu, mums nav mazāk liecību par tikšanām ar nārām kā citās zemēs. Un vēsta par tādiem randevū bez visādas romantisma nojautas: “Septiņdesmitajos gados Dunajevo ciematā Čitas apgabalā tika pierakstīts stāsts par nāru, kura uzradusies upē: “… Bet pēc tam Safonovs nogalināja nāru. Izvilka no ūdens un parādīja visiem. Viņai galva, rokas un ķermenis kā cilvēkam. Bet zemāk zivs aste. Melna un zvīņās””. Nekādu sējumu jaunavu un valdzinošu dziesmu. Piebeidza viņu Safonovs, un uzrādīja tautai cilvēka ķermeni ar melnu zvīņainu asti. Tamlīdzīgi stāsti – papilnam.

Bijis vai nebijis?

Nevienam pasaules valdniekam negribas ar kādu dalīt varu. Padotajiem ir jāciena priekšnieks, nevis visādus citpasaules garus. Tā ka pastāstus par nārām, bailes kuru priekšā varēja nobrukt svarīgs brauciens, vienmēr kaitināja. Cīņa ar nārām tika uzskatīta par ne pēdējo valstisko uzdevumu. Tomēr nāras uzvarēja.

1723.gadā Kopenhāgenas varas iestādes izveidoja Dānijas karalisko komisiju, lai pierādītu, ka pastāstiem par nārām ir zemes izskaidrojums. Baumu izplatītājus taisījās apsūdzēt likuma pārkāpšanā. Komisija ar azartu ķērās pie darba, taču… tās locekļi paši ieraudzīja nāru – tiesa, vīriešu dzimuma. Radījums iznira no dzelmes un sāka blenzt uz dāņiem, kuri bija izvietojušies un kuģa klāja, kurš veica apgaitu. Rezultātā Dānijas valdība oficiāli paziņoja, ka nāras un ūdensvīri eksistē.

Pēc trīsdesmit gadiem bīskaps Ēriks Poptoppidans uzrakstīja daudzsējumu darbu “Norvēģijas dabas vēsture”. Nodaļa “Amfībijas” sākās ar vārdiem: “Atradīsies simtiem aculiecinieku ar nevainojamu reputāciju, kuri apliecinās, ka ir redzējuši nārām līdzīgus radījumus”.

Amfībiju dvēseles

Nav zināms, ko par reliģiju domāja nāras, bet garīdznieki visu laiku tiecās viņas nokristīt un atgriezt šīm radībām dvēseli. Aizpagājušajā gadsimtā Krievijas nomalēs klīda ne mazums pastāstu, kuri vēstīja par to, kā kāds puisis iemīlēja nāru un gribēja viņu apprecēt. Nāra atbildēja ar pretjūtām, pat pameta dzimto ūdenskrātuvi. Mācītājs veica kristīšanu, viņi salaulājās un sāka labi dzīvot, bērnus radīja.

Īpašu interesi pret nārām izrādīja katoļu misionāri Kongo, Angolā un tamlīdzīgās vietās. Tur arī bija zināmi daudzi nostāsti par tikšanām ar jūras jaunavām. Taču šīs tikšanās nārām beidzās traģiski: viņas vienkārši apēda. Stāstīja tik bieži, sulīgi un sīki, ka garīdznieki nešaubījās par nāru eksistenci, bet gribēja saprast vienu: ko ēd viņu garīgie bērni? Ja nāra – zivs, tad labi, bet ja tā kaut daļēji cilvēks? Tādā gadījumā tiek veikts šausmīgs grēks, bet nāras nepieciešams ķert un pievērst kristietībai! Par nožēlu, neviens mēģinājums nevainagojās ar panākumiem. Pat ja nāru izdevās noķert, līdz kristīšanai nenonāca: nabadzīte gāja bojā. Tam visam ir daudzskaitlīgas rakstiskas liecības un precīzi zīmējumi.

Himeneja valgi

Atgriezīsimies pie leģendām par nāru laulībām ar zemes vīriešiem. Te arī nekādu faktu, toties vagons stāstu. “Vjazemas apriņķa Maļcevo ciemā, - rakstīja etnogrāfs D.K.Zeļeņins 1916.gadā, - man stāstīja par diviem gadījumiem, kad ar nārām apprecējās ciema puiši, pie kam garīdznieks caur kristīšanu padarīja tās par cilvēkiem.” Kaut kas līdzīgs atgadījās arī Kalugas rajonā, kur gans iemīlējās nārā: “Garīdznieks viņu kristīja, un kļuva viņa par parastu sievieti”. Pie Vladimiras, ziņo “Etnogrāfiskais apskats par 1914.gadu”, “divi puiši apprecējās ar kristītām nārām”. Grieķijā tāpat ir nāru pēcteči: par vecmāmiņām-nereīdām glabājas piezīmes ģimenes radurakstos. Viens no vecākajiem Skotijas klaniem, Maklareini (Maclaren), uzskata par savas dzimtas aizsācēju vienkāršu mirstīgo, kurš apprecējās ar nāru. Tādu pat ģimenes nostāstu glabā viena no īru dzimtām. Un ko vēl! Īrijā ir ciems, kura visi iedzīvotāji uzskata sevi par tādas laulības pēctečiem. Ar analoģiskiem ciltsrakstiem lepojas arī daži indiāņu izcelsmes kanādieši.

Klusē, zinātne?

Un tā, liecību – daudzums, fakti – ne viena. Visi mēģinājumi uzrādīt pasaulei nāras skeletu izgāzās: bez grūtībām tika pierādīts, ka tas ir feiks, salipināts no pērtiķu un zivju kauliem. Nesen japāņu zinātnieki izpētīja nāras mūmiju, kura glabājās Endzinas templī Asakutā. Augšējā daļa izrādījās izgatavota no papīra, auduma un kokvilnas, un apakšējā bija zivs aste. Tempļa kalpotāji skumji pakratīja galvas un palūdza atgriezt mūmiju kā draudzei svarīgu artefaktu. 1991.gadā savā dzimšanas dienā okeanogrāfs Karls A. Banss nolasīja satīrisku ziņojumu “Par nāru bioloģiju”, kurā ar zināmu zinātniskumu iedalīja tās sugās un pasludināja par izmirušiem humanoīdiem. Kolēģi ilgi smējās un piedāvāja viņam nopublicēt šo joku zinātniskā žurnāla pirmā aprīļa numurā. No kurienes tas – jau kā “zinātniska hipotēze” – aizgāja staigāt pasaules presē. Liktos, jautājums slēgts? Jo vairāk, ka evolucionisti nevar paskaidrot puszivju-puscilvēku izcelšanos, bet jebkurš fiziologs pateiks, ka tādi radījumi principā nav dzīvot spējīgi.

Un tomēr – ko ķēra un cepa zvejnieki? Kas tur peldēja ar gariem matiem un kailām krūtīm? Ko redzēja Kolumbs, Hudzons, Dāņu valsts komisijas locekļi? Acīmredzami, zinātne vēl nav teikusi savu pēdējo vārdu…