Šo grāmatu ir grūti pieskaitīt kādam konkrētam žanram. Tajā lieliski sadzīvo viena ar otru mistiskā romāna, varoņfantāzijas un sentimentālās prozas iezīmes – kaut arī tā ir rakstīta vairāk vīriešiem, nekā sievietēm. Lai gan grāmata atstāj dziļu iespaidu uz jebkuru lasītāju.

Nav brīnums – tāpēc ka... autora iztēles radītajai pasaulei nav līdzinieču cilvēces fantāzijas radītajās citās pasaulēs.

Romānam “Nakts Zeme” ir veltīts liels saits angļu valodā, kur var iepazīties ar lasītāju domām, ilustrācijām un noslēpumainās nakts valsts kartēm. Tādu grāmatu pasaulē nav daudz.

Viljams Houps Hodžsone ir dzimis 1877. gada 15. novembrī anglikāņu garīdznieka ģimenē, viņš bija otrais no divpadsmit bērniem. Trīspadsmit gadu vecumā viņš aizbēg no mājām, lai iestātos flotē, tiek notverts un atgriezts mājās, taču vēlāk savu panāk un kļūst par jungu uz kuģa. Nostrādājis kādu laiku par matrozi, Hodžsons spēj uzdienēt par kapteiņa trešo palīgu. No vecāko un stiprāko puses piedzīvotie pazemojumi un sitieni spiež viņu nodarboties ar fiziskiem vingrinājumiem. Atvaļinājies krastā, Hodžsons pat atver savu sporta skolu, kas gan viņam neienes cerēto peļņu, tāpēc viņš drīz vien nolemj nodarboties ar literatūru. Pirmais Hodžsona stāsts tiek publicēts 1904. gadā, 1912. gadā viņš apprecas, bet 1914. gadā nokļūst frontē karaliskās artilērijas leitnanta pakāpē, bet 1918. gada aprīlī viņš iet bojā kaujā pie Ipras.

Tāds īss mūžs: kā uz sauszemes, tā jūras, tā arī literatūrā.

Īss, taču atstājis jūtamas pēdas.

Viljama Hodžsona daiļrade ar katru gadu piesaista arvien vairāk lasītāju un cienītāju. Anglijā tiek izdoti rakstnieka kopotie raksti. Viņu tulko citās valodās. Tagad arī Krievijā. Par galvenajiem Hodžsona daiļradē var nosaukt divus darbus: romānu “Nakts Zeme” un garo stāstu “Māja Pierobežā”. Spoža izdoma, abu darbu varoņu noslēpumu pilnās vīzijas aizved lasītāju no Elizabetes un Viktorijas laiku Anglijas uz zemēm, kas atvērtas tikai fantāzijai – pasaulēs, kas atrodas laika galā, un kas ir iezīmētas tik pārliecinoši, it kā pats autors patiešām ir pabijis tajās. Abus darbus apvieno viena tēma – mūžība, mīlestība, bailes briesmoņu priekšā, to briesmoņu, kas rodas no tevi ieskaujošās tumsas – tur ārā. Tos apvieno arī galvenā varoņa liktenis, kas risinās it kā vienlaikus Elizabetes laiku Anglijā un uz atdziestošās Zemes, ko vairs neapspīd nodzisusī Saule. Hodžsona nakts vīzijas neapšaubāmi ir iedvesmas avots Laukraftam un daudziem citiem šausmu literatūras klasiķiem.

Jāsaka gan, ka autora lielākais pluss ir tieši viņa radītā pasaule, tāpēc tagad ir arī citi autori, kas izmanto to savos darbos.

Iepriekš minētā saita redaktors Gārdners Dozua ir pat sastādījis divas antoloģijas “Eternal Love” un “Nightmares of the Fall”, kurās ietilpst stāsti-fanfiki par pasauli, kuru ir radījis Hodžsons. Tajās ietilpst arī pazīstamu fantastu Džona Raita un Džeimsa Stodarda darbi. Pēdējais pat domā pārrakstīt “Nakts Zemi”, lai tā būtu vairāk piemērota mūsdienu lasītājam. Te nu ir jāsaka, ka tiešām autora pasaule izpelnās vislielāko atzinību, taču dialogu teksts no mūsdienām raugoties ir pārāk arhaisks, varoņu motivācija nav pietiekoši izvērsta, stāstījums pārāk monotons, bet stils pārāk augsts, moralizējošs. Ko tur lai dara, laiki mainās.

Droši vien tāpēc, piemēram, krievu valodā ir izdots romāna saīsināts tulkojums.

Šajā rakstā ir izmantota informācija no krievu valodas izdevuma priekšvārda (autors – tulkotājs J. Sokolovs) un žurnāla “Mir fantastiki” anotācijas (2010. gada marta numurs).

Tomēr, nevar noliegt, ka “Nakts Zeme” ir kulta romāns, kas jāizlasa katram fantāzijas un mistisko šausmu žanra cienītājam. Tā ir klasika šī vārda labākajā nozīmē.

Lūk, arī Nakts Zemes saita adrese: http://www.thenightland.co.uk

 Un nepieskarties man vairs viņas vaigam,

Un viņas matos nenoslīgt...

Un ceļos krist es nevaru

Šīs tukšās ēnas priekšā, kas viņas daili nesasniedz;

Un viņas balsi dzirdu tikai vēja vaidā,

Un nopūtās, ko ziedi naktī dveš,

Un vakarviļņu šalkās,

Un saucu es, bet velts ir viss...

(Viļjams Houps Hodžsons.)