Karlofs un Lugoši pēc būtības nebija konkurenti: kaut arī abi bija žanra zvaigznes, ampluā abiem bija dažādi. Lugoši biežāk tēloja eksotiskus ļaundarus – Roksoru “Magā Čandu”, Legendre “Baltajā zombijā” un tā tālāk. Daudz nordiskāks pēc ārējā izskata, Karlofs labāk derēja personīgu traģēdiju pārdzīvojušu, pavecu zinātnieku, depresīvu pulkvežu un monumentālu, vēsturisku neveiksminieku lomām. Periodiski viņi satikās vienā vai otrā projektā un tad viņu profesionālā dažādība konvertējās viņu tēlu konfliktā. Izturētākais un par sevi pārliecinātākais Karlofs šādos aktieru “dueļos” izskatījās pārliecinātāks. Lugoši, savukārt, jo tālāk, jo vairāk nervozēja, aizrāvās un tēlojums kļuva pārspīlēts. Uz katru spīdošu lomu viņam atgadījās trīs-četras neveiksmīgas lomas vai vispār izgāšanās. Pamazām producenti sāka viņu aizmirst – tajā pašā laikā vienmērīgais un uzticamais Karlofs joprojām bija pieprasīts...

Turpinājumu tēmu ierosināja Džeimss Veils, kas nebija spējis ievietot vienas Frankenšteina filmas metrāžā daudzas viņam dārgas idejas. Tāpec viņš piedāvāja Karlam Lemlem-jaunākajam iztaisīt vēl vienu filmu – tālāk attīstot pirmo – un, saņēmis piekrišanu, ķērās pie “Frankenšteina līgavas”. Lai cik arī nebūtu laba pirmā filma, otra iznāca vēl labāka, tik laba, ka pēc tās Veils uzskatīja, ka šausmu filmu tēma viņa daiļradē ir izsmelta. Šajā žanrā viņš bija pateicis visu, ko gribēja.

“Frankenšteina līgavas” plusi izskatās vēl pārsteidzošāki, ja ņem vērā, kādos ierobežotos rāmjos to bija jāfilmē. 1935. gadā jau pilnā sparā darbojās tā sauktais “Heisa kodekss”, aizliegumu un ierobežojumu komplekss, ko labprātīgi uzņēmās lielākās studijas, kas bija vērst uz to, lai novērstu puritāniski noskaņotās publikas protestus pret “rupjību”, “cietsirdību” un “neķītrību” dažās filmās (šausmu filmas šādai kritikai jau bija pakļautas tieši paša žanra dēļ).

Tādus protestus (kā gadījumā ar “Kaligari” 1920. gadu sākumā) bija viegli izmantot konkurences cīņā ar citu studiju filmām, tomēr “Heisa kodekss” pie viena palīdzēja samazināt konkurences cīņas temperatūru, izslēdzot mazāk cienījamus paņēmienus.

Starp citu, “Heisa kodeksa” radīšanā un saskaņošanā aktīvi piedalījās arī Irvings Talbergs, kas ar tādiem panākumiem aizstrādājās kino, ka aizmirsa nomirt no sirds nepietiekamības ārstu noteiktā laikā un nodzīvoja līdz 1936. gadam. Viņu pazudināja pneimonija. Frēnsiss Skots Ficdžeralds tā iedvesmojās no Talberga personības, ka padarīja viņu – ar Monro Starra vārdu – par sava nepabeigtā romāna “Pēdējais magnāts” galveno varoni...

Pēc “Frankenšteina līgavas” panākumiem studija saprata, ka vajag filmēt arī citu filmu turpinājumus. Protams, pirmais kandidāts uz sikvelu bija “Drakula”. Grūtības sagādāja tas, ka klasiskās lentes finālā vampīrs tika iznīcināts. Taču, iespējams, viņam bija radinieki? Tā parādās filma “Drakulas meita” (1936), kas atklāj “ģimenes sikvelu” tradīciju: “Frankenšteina dēls” (1939), “Drakulas dēls” (1943); “Neredzamā cilvēka atgriešanās” (1940) darbojas Grifita brālis... Kad vairot radniecīgās saites kļuva vienkārši nepieklājīgi, Universal izdomāja apvienot briesmoņus vienā sižetā un žanra kino, sekmīgi aizmirsis par savām slavenajām tradīcijām, kļuva bezcerīgi sekls...

Taču pirms tam uz ekrāna parādījās vēl viens klasisks briesmonis.

Lupus est.

1935. gadā Universal filmu sarakstu papildina “Londonas vilkatis” - laba, bet bez īpašas izcilības veidota šausmu filma par inteliģentu botāniķi (šī vārda tiešajā nozīmē), kuru ekspedīcijas laikā Tibetā sakož kaut kas pinkains. Atgriezies Temzas krastos, botāniķis ar šausmām atklāj, ka pilnmēness laikā pārvēršas par cilvēkveidīgu, spalvainu zvēru...

Šī filma neizsauc īpašu ažiotāžu, tāpēc liekas neparasti, ka 1940. gadā studija nolemj atjaunot tēmu ar pieklājīgu budžetu par pamatu ņemot Kurta Sjodmaka (nevis Džona Balderstona, kā varētu domāt) scenāriju. Vēl vairāk pārsteidz, ka režisora Džordža Vagnera filma “Cilvēks-vilks” izdodas tik ļoti, ka nostājas vienā līmenī ar žanra nemirstīgās klasikas godu pierādījušām filmām - “Drakulu”, “Frankenšteinu”, “Mūmiju” un citām.

Cilvēka, kas pilnmēness laikā zaudē kontroli pār savu dabu un pārvēršas zvērā, tēls tiešā veidā sūta skatītāju pie Tumšā Dubultnieka idejas. Larija Telbota vilkača tēls ir tas pats, kas misters Haids pie doktora Džekila, ēnu būtība, kas cenšas atbrīvoties no saprāta kontroles, vēl viens atspulgs nakts spogulī. Filmā otrā plāna lomās tēloja žanra klasiķi Bela Lugoši un Klods Reinss, bet galvenā loma šoreiz tiek... Lonam Čeinijam. Precīzāk, Kreitonam Čeinijam. Cilvēka ar tūkstoš sejām dēls paņem sev pseidonīmu “Lons Čeinijs-jaunākais”, bet vēlāk pēc studijas prasības atmet precizējošo “jaunākais”. Telbota loma Kreitonam izrādās organiska – jaunībā viņš ir iztērējis daudz spēka, lai savažotu pats savu “tumšo pusi”, tā kā vietām viņa patiesais tēlojums tiešā veidā saceļ skatītājiem gaisā matus uz galvas...

Diemžēl, Cilvēks-vilks neizbēg no kopīgā šausmu filmu varoņu likteņa: turpinājumos viņam nākas cīnīties ar Frankenšteina briesmoni un jāmēģina izārstēties ar smadzeņu pārstādīšanu (1940. gadu vidū visi “monstri” ir kā apsēsti ar šo ideju), un pat jādzenas pakaļ komiķiem Ebotam un Kostello – kad visas iespējas veidot “nopietnu” kino par “Universal monstriem” pazūd uz neatgriešanos...

Kaut arī 1954. gadā iznākušo filmu “Neradījums no Melnās lagūnas” tradicionāli pieskaita “Universal klasisko monstru” sērijai, ne pēc stilistikas, ne pēc iegremdēšanās dziļuma cilvēka “aizspogulijas” tumsā salīdzināt to ar iepriekšējām klasiskajām šausmenēm vairs nesanāk...

Mantojums.

Zinātāji ar baudu apstiprinās, ka klasiskā briesmoņa galvenā pazīme ir tā, ka to nav iespējams uzveikt. Pat pārvēršoties tīrā kičā, Drakula, Frankenšteina briesmonis, Mūmija un Cilvēks-vilks saglabā bijušās htoniskās varenības pēdas. Vēlāko filmu veidošanas lielākās iespējas, nevar mazināt šo filmu, ar kurām viss sākās, kvalitāti. Tās ir filmas, kas uzsāka tēmu, un pat novecojot, nespēja kļūt bālākas.

1950. gadu sākumā klasiskās šausmu filmas atdzīvojās pateicoties rādīšanai televīzijā un atkal kļuva populāras – šoreiz, nākošai paaudzei. Šīs pašas desmitgades beigās neliela britu studija Hammer sāk vienu pēc otras veidot filmas pēc tiem pašiem klasiskajiem sižetiem, taču gandrīz nekur neatkārtojot tos. Tie bija pirmie krāsainie “Frankenšteini”, “Drakulas” un “Mumijas”, pirmie lielākie panākumi aktieriem, kas iemiesoja jaunos “klasiskos briesmoņus”: Kristoferam Lī, Pīteram Kušingam, Oliveram Rīdam...

Vēlāk arī šīs filmas pārgāja kategorijā “žanra vēsture”.

Tikai šī vēsture tā arī palika dzīva. Jaunajās filmās vampīri kļuva līdz pretīgumam līdzīgi cilvēkiem. Frankenšteina briesmonis ieguva arhaiska, taču līdz mielēm zināmā darbarūķa-proletārieša vaibstus, kas brīvdienās grauž sevi ar eksistenciālām šaubām. Bet Cilvēks-vilks pēkšņi kļuva par liela izdevēju koncerna galveno redaktoru...

Tradīcija arī ir briesmone. To nav tik vienkārši nogalināt.

Starp citu, tāpat kā noslēpumaini smīnošo atspulgu, ko nakts spogulī redz katrs, kas atļaujas skatīties pa īstam.