Par filmas jauno režisoru kļuva brits Džeimss Veils, kas tikko bija pabeidzis darbu pie lieliskā “Vaterlo tilta” ar Meju Klārku. Veils izskatīja Florija nofilmētos izmēģinājuma kadrus ar Lugoši Briesmoņa lomā un, maigi sakot, sajuta zināmu nesaprašanu. Parunājis ar aktieri, viņš noskaidroja, ka Lugoši: pirmkārt, pats nolēmis izstrādāt sava personāža grimu, bet, otrkārt, ir ārkārtīgi neapmierināts, ka viņa Briesmoņa loma ir sarakstīta bez vārdiem, un prasa tūlīt to labot.
Veils devās pie Lemles un diezgan āri pārliecināja viņu, ka pārāk pretenciozais ungārs tieši šai filmai var kaitēt. Lemle piekrita pārcelt Lugoši uz citu filmu, mazliet mazāk nozīmīgu (par to – kāda sakritība – izrādās “Slepkavība Morga ielā”), ja Veils spēs ātri atrast aktieri Briesmoņa lomai.
Veils atrada Borisu Karlofu (pēc pases – Viljamu Henriju Pratu) studijas ēdnīcā pusdienas pārtraukuma laikā (veiksmīgi atradumi reizēm notiek visnegaidītākās vietās). Aktieris, kas daudzus gadus iztika no epizodiskām lomām, izrādījās prātīgs un pašaizliedzīgs, kuram nebija pretenzijas pret visu. Tieši tāds cilvēks varēja izturēt ikdienas vairāku stundu garo “apmešanu” ar smago grimu, staigāšanu starp uzņemšanas paviljoniem ar palagu uz galvas (Briesmoņa tēla izskatu turēja stingrā slepenībā), ar pārsteidzošu uzcītību strādāt filmēšanas laukumā un beigās panākt, ka viņa personāžs izsauc skatītajos daudz lielākas simpātijas, nekā paredz scenārijs.
Uzvedums sanāca daudz viengabalaināks un mākslinieciskāks, nekā pastāvīgas nervu spriedzes apstākļos radītais “Drakula”. Veils atrada filmā vietu arī filozofiskam simbolismam un vienkāršai lirikai, mērenam patosam, kā arī zināmai humora devai (tas nebija nekas jauns, ironiskas šausmenes bija populāras vēl mēmā kino laikā, taču Veils izmantoja šo paņēmienu ar pārsteidzošu dabiskumu). Turklāt viņam izdevās saglabāt – vietām pat pastiprināt – pirmavota jēdzienisko serdi: Frankenšteins un Briesmonis uzstājas kā gnostiska radītāja un viņa neizbēgami nepilnīgā radījuma saikne. Turklāt Veila “Frankenšteins” paradoksāli seko vācu simboliskās kinofantastikas tradīcijām, tematiski sasaucoties ar Vegenera “Golemu”, Riperta “Homunkulu” un pat Friča Langa “Metropoli”.
Pa svaigām pēdām.
Ja “Frankenšteins” salīdzinājumā ar “Drakulu” bija spēcīgs solis uz priekšu, tad 1932. gadā iznākusī “Mūmija” visumā izskatījās ne pārāk oriģināla. Pēc dažiem sižeta gājieniem (kā arī pēc galveno darbojušos personu ampluā un šajās lomās nodarbināto aktieru saraksta) tā pārāk sasaucās ar “Drakulu”, ja nu vienīgi “zvaigznes” loma bija rezervēta vairs ne Lugoši, bet Karlofam: pēc fantastiskajiem “Frankenšteina” panākumiem tagad par “jauno Lonu Čeiniju” uzskatīja tieši viņu.
Filma izauga no tā paša Dzona Balderstona lugas, kurai sākotnējā variantā nosaukums bija “Kaliostro” un nebija nekāda sakara ar faraoniem.
Anturāžu nolēma mainīt pēc tam, kad tika atklātas Tutanhamona kapenes, kas radīja modi uz Seno Ēģipti. Filmu uzņemt lika Karlam Froindam, “Drakulas” operatoram (un neoficiālajam, otrajam režisoram).
Jāatzīst, ka viņam sanāca visai organisks kino, kas Senā Ļaunuma tēmai pievienoja ne mazāk seno Jūtu tēmu. Ja Brouninga “Drakulu” reklamēja publikai kā “pašu neiedomājamāko mīlas stāstu” un tas bija īstenībā gandrīz aiz matiem pievilkts, tad Froinda “Mūmija” šai definīcijai atbilda bez jebkādām iebildēm: priesteris Imhoteps gāja bojā savas nelikumīgās mīlas dēļ un atdzīvojās tādēļ, lai atgūtu savu mīļoto sievieti (starp citu, pēc desmitiem gadu šo motīvu gandrīz bez izmaiņām pārnesa uz “Drakulas” kino kanonu – labākā liecība žanru tradīcijas “radniecīgajām saitēm”).
Tajā pašā laikā, kamēr Karls Froinds uzņēma “Mūmiju”, Džeims Veils strādāja pie Herberta Velsa “Neredzamā cilvēka” ekranizācijas. Viņš pārvērta zinātniski-fantastisko pirmavotu šausmu filmas žanra – un atkal paveica to ar pārsteidzošu panākumu, turklāt viņam atkal izdevās “atklāt zvaigzni”. Grifita loma bija sarakstīta tā, ka tā tēlotāja sejai bija jāparādās tikai finālā, kad Grifits mirst, tas ir, aktierim bija jāspēlē bez mīmikas, tikai ar balsi un žestiem. “Loma bez sejas” tika četrdesmitgadīgam debitantam Klodam Reinsam un (kāds paradoks!) padarīja viņu par vienu no pazīstamākajiem žanra kino aktieriem.
Nobeigums sekos.