Čeinijs mīlēja tumšas, romantiskas drāmas ar mistikas un maģijas piešprici. Lai uzvestu tādas filmas, viņi kopā ar Talbergu regulāri pieaicināja Todu Brouningu – visai nelīdzsvarotu režisoru, kas reizēm sāka plostot vai grima depresijā, bet lieliski mācēja radīt vajadzīgo noskaņu. Šī “triumvirāta” filmas parasti lieliski parādīja sevi uz ekrāniem un tāpēc tās cītīgi pētīja konkurenti. 1927. gadā Brounings ar Talberga atbalstu uzņēma detektīvu “Londona pēc pusnakts”, kurā viens no Čeinija varoņiem tēloja vampīru – kaut arī nedaudz karnevālisku. Filmai bija panākumi, bet Čeinijs iedegās ar ideju uztaisīt vēl vienu “vampīru” uzvedumu. - pilnvērtīgu “Drakulas” ekranizāciju.
Ap šo laiku Brema Stokera atraitne bija sasniegusi lielus panākumus, lai atbrīvotu kinematogrāfu no nelegāliem sava mirušā vīra slavenā romāna iemiesojumiem – konkrēti, 1925. gadā viņai izdevās dabūt tiesas lēmumu par visu pieejamo vācu filmas “Nosferatu” kopiju iznīcināšanu (par laimi, ne visas kopijas izrādījās pieejamas). Ar to lauks jaunai ekranizācijai bija attīrīts. Bija pat labs pamats scenārijam – brits Hamiltons Dīns izveidoja “Drakulas” scēnisko versiju, kas ar panākumiem gāja Londonā no 1924. gada un kļuva par pamatu analogai Brodvejas izrādei (lugas amerikāņu adaptāciju veica Džons Balderstons).
Uzzinājis par to, ka Talbergs un MGM sāk sarunas ar Florensu Stokeri, Karls Lemle-vecākais nolēma konkurentus apmuļķot: viņš nopirka tiesības uzņemt, nevis pašu romānu, bet gan scēnisko versiju. Šis darījums deva Universal likumīgas tiesības uzvest “Drakulu” un ar to pašu padarīja bezjēdzīgas Talberga un MGM pūles.
Īstenībā, Veča mērķis bija tieši šī diversija, bet par konkurējošas filmas uzņemšanu viņš īpaši nemaz nedomāja. Taču, kad kļuva skaidrs, ka Talbergs šo ideju ir atmetis, situācija pēkšņi parādījās pavisam citā gaismā – un vairs nevis Veča priekšā, bet no viņa lietas pārņēmušā Lemles-jaunākā priekšā. Ja Talbergs uzskatīja, ka vampīra sižetā ir potenciāls, tad kas traucē Universal šo potenciālu realizēt un savākt ražu sāncenšu vietā? Projektu varētu piedāvāt Polam Leni, kas nupat bija uzņēmis Universal, ne tikai lielisku Igo romāna “Cilvēks, kas smejas” ekranizāciju ar Konradu Feidtu, bet arī lielisku komēdijšausmeni “Kaķis un kanārijputniņš”. Drakulas lomā varētu paņemt to pašu “somnambulu” Feidtu – galu galā, vācieši lieliski ir pierādījuši ar savu “Nosferatu”, ka uzņemt kino par vampīriem viņi māk ļoti labi.
Sākt darbu pie šīs filmas pamaisīja divi nepārvarami apstākļi – skaņa un nāve.
Skaņu kino rašanās strauji pārveidoja industriju. Scenāristi mācījās rakstīt dialogus, kurus uztvertu ar skaņu, režisori atradināja sevi paļauties tikai uz žestu un mīmiku, iepriekšējās, neapšaubāmās zvaigznes pēkšņi izrādījās nepieprasītas spēcīga akcenta vai nepatīkama balss tembra dēļ.
Taču, ja ar skaņu vēl varēja pacīnīties un pierast pie tās, tad ar nāvi šis numurs negāja cauri. 1929. gadā pēkšņi nomirst Pols Leni un “Drakula” paliek bez inscenētāja. Konrads Feidts, kura akcents negāja kopā ar amerikāņu skaņu, atgriezās Vācijā. Projekts uzkārās. Lemle-jaunākais tā kā sāka mēģināt aicināt projektā Čeiniju, taču Cilvēks Ar Tūkstoš Sejām 1930. gadā nomira no vēža.
Sākt vajadzēja praktiski no nulles.
Lemlem-jaunākajam par godu jāsaka, ka rokas viņš nenolaida. Par filmas režisoru galu galā tomēr piekrita kļūt Tods Brounings, toties aktieri, kas tēlos galveno lomu nācās meklēt ilgi un neatlaidīgi. Vistuvāk panākumam bija Pols Munijs, kas 1929. gadā pamanījās vienā filmā notēlot pat septiņas lomas, taču viņš pieprasīja pārāk lielu samaksu. Lielā depresija bija pašā plaukumā un Universal tajā bija iekšā līdz pašām ausīm, ekonomēt vajadzēja uz visu ko.
Tāpēc jaunākais Lemle, sakodis zobus, piekrita variantam, gandrīz nepieklājīgam. Tieši šajā laikā uz Losandželosu bija atveduši Brodvejas uzvedumu “Drakula” un tā galvenās lomas izpildītājs tik ļoti vēlējās atkārtot savu lomu kino, ka bija gatavs strādāt par grašiem. Lemle nolīga Belu Lugoši tikai par piecsimt dolāriem nedēļā – pat otrā plāna lomu aktieri saņēma vairākas reizes lielāku summu.
Par šīs filmas uzņemšanas apstākļiem ir sarakstītas desmitiem grāmatu un rakstu. Pētnieki ir vilkuši laukā lapas no studijas atkritumu urnām, gandrīz ar miesu rāvuši laukā no hroniski plostojošā režisora Toda Brouninga scenārija. Jociņi, ar kuriem filmēšanas grupa apcēla līdz neiespējamībai pompozo Lugoši, tika rūpīgi pierakstīti un kataloģizēti. Plaši tika citēts Harkera lomas tēlotāja Dēvida Mennersa anekdotiskais paziņojums, kurš solīja, ka nekad dzīvē neies skatīties to draņķi, ko viņi pašlaik filmē (un pēc vairākām desmitgadēm viņš liecināja, ka savu solījumu esot turējis). Ainu pēc ainas tika uzņemtas filmas versijas angļu un spāņu valodā (tās tika uzņemtas paralēli, ar dažādu aktieru sastāvu, bet tajās pašās dekorācijās)...
Tomēr, tas viss neizskaidro trakos panākumus, ar kuriem publika apbalvoja “Drakulu”.
Skatītāji gāja uz filmu vairākas reizes pēc kārtas un skatījās to ar tādu pašu kaismi, ar kādu cilvēki ieskatās bezgalīgajā spoguļu koridorā – meklējot nezin kādus atspulgus, vārus mājienus par slēpto patiesību citu savu es meklējumos. Negaidīti priekš visiem (tajā skaitā, arī priekš filmas veidotājiem) “Drakula” aizskāra kaut kādus ļoti būtiskus masu apziņas slāņus. Tā nebija slimīga mīlestība uz murgiem. Un, liekas, tā nebija arī romantika.
Iespējams, ka tas bija viens no pirmajiem Tumšās Puses burvības uzplaiksnījumiem. Vampīrs nostājās skatītāju priekšā, nevis kā dēmonisks briesmonis, kuram just līdzi nav iespējams, bet kā noslēpumains Nakts Cilvēks, mēness dubultnieks.
Tā vai savādāk, “Drakulas” panākumi bija tik neapšaubāmi, ka Karls Lemle-jaunākais deva komandu “uzņemt vēl vienu šausmu filmu”.
Spriežot pēc šīs frāzes, viņš toreiz neapjēdza, kādu džinu izlaiž pasaulē.