Par īstu “Helovīna dziedoni” var nosaukt Reju Bredberiju. Viņa aizrautība ar šo svētku rituāliem, uzmanība detaļām un bagātā fantāzija palīdzēja radīt veselu Helovīna mitoloģiju, lielisku, baisu un trauslu , kā visi īsti brīnumi. Romānā “Jūtu, kāds ļaunums šādi nāk” (Something Wicked This Way Comes, grūti tulkojams nosaukums – citāts no raganu sarunas Šekspīra “Makbetā”) aprakstīts ceļojošs rudens “šausmu karnevāls”. Tādi iestādījumi bija populāri Štatos XX gadsimta pirmajā pusē un tie atvērās tieši pirms Helovīna, kad visa Amerika vēlējās kārtīgi nobīties. Tieši pateicoties tam, ka vienā tādā karnevālā divpadsmit gadus vecais Rejs satikās ar karnevāla burvju mākslinieku Misteru Elektriko, viņš nolēma kļūt par rakstnieku. Romānā karnevālu vada Rudens Ļaudis, ko ir paverdzinājis baigais Misters Tumsa. Kā atbrīvoties no ļaunuma varas? Bredberijs izvēlas paņēmienu, kas piemērots viņa jaunajiem varoņiem – smieklus. “Nakts ļaudis ienīst smieklus. Smaidā ir saule. Viņi nepanes sauli”. Šī ir Helovīna svētku būtība smiekli un jautrība, kas spēj uzveikt tumsu un nāvi.
Pie Helovīna tēmas Bredberijs atgriežas garstāstā “Visu svēto priekšvakars” (1972). Zem šausmas iedvesošā Helovīna koka, kurā aug ķirbji, varoņi satiek dīvaino Misteru Tornado, kas aizved viņus uz bērnu šausmu zemi, stāstot par dažādām mirušo piemiņas tradīcijām un īsto Helovīna nozīmi. “Visu svēto priekšvakars” ir īsta Helovīna enciklopēdija, kas obligāti jāizlasa visiem, kas grib kaut ko vairāk zināt par šiem svētkiem.
Cieņas apliecinājums Bredberijam ir Glena Hiršberga stāsti no krājuma “Divi Semi. Stāsti par spokiem” (2003) - “Nejaukais Pēteris” un “Tiesneša Dārka karnevāls”. Pirmajā stāstā puišeļi Helovīna laikā ielavās pamestā mājā un piedzīvo tur dažas baigas minūtes. Bet otrajā stāstā, kas atgādina par Bredberiju jau tieši ar savu nosaukumu (Misteru Tumsu oriģinālā sauc Mr. Dark), universitātes profesors saņem biļeti uz mistisku karnevālu no pilsētas leģendas un nokļūst pats savā ellē.
Rodžers Želaznijs romānā “Nakts skumjajā oktobrī” (1993) atgriež Helovīnam tā mitoloģisko nozīmi – kā ārpus laikam, pārejas laikam, kad kļūst iespējams saistīt cilvēku pasauli un dīvainu un šausmīgu radījumu pasauli. Tieši naktī no 31. oktobra uz 1. novembri, turklāt, ne jau kurā katrā, bet tikai tādā, kad ir pilnmēness, pusei, kas spēlē Spēli, ir jāveic fināla rituāls, lai atvērtu Vārtus, bet otrai pusei ir viņiem tas jāizjauc. Īpašu jaukumu grāmatai dod daudzās mitoloģiskās un literārās alūzijas: kā Helovīna karnevālā te ir sapulcējušies populāru “šausmeņu” personāži. Apburošais, poētiskais stils iegremdē lasītāju īpaša, mistiska rudens atmosfērā. “Nakts skumjajā oktobrī” ir vēl viena obligāta lasāmviela pirms Helovīna. Lomu spēļu faniem tradicionālas ir kļuvušas pilsētas spēles pēc “Nakts...” motīviem, ko spēlē tieši oktobrī.
Ja neskaita šausmu literatūru un mistiku, Helovīns (retāk – Samains) parādās fantāzijā, kad tā tādā vai citādā veidā skar ķeltu mītus. Viena no Džima Batčera romāna par burvi Hariju Drezdenu “Mirušo bungas” darbība notiek tieši pirms šiem svētkiem un Mežonīgo Medību parādīšanās šeit izskatās pavisam loģiska. Ar ķeltu mitoloģiju acīmredzami apburta ir arī Megija Stīvotera, romantiskās fantāzijas cikla “Feju grāmatas” autore. Romānā “Balāde. Feju rudens dejas” parādās ķeltu ragainais, auglības dievs Kernunnoss, viņš arī Mirušo Karalis un feiriju tautas tēvs. Pēdējiem ir sava, baiga rudens ieraša: katrus sešpadsmit gadus zemākās feirijas, kas dzīvo starp cilvēkiem un barojas no to dvēselēm un talantiem, ķermenim jāsadeg Samaina ugunskurā, lai pēc tam atdzimtu no jauna. Pamatā uzmanību autore velta galveno varoņu mīlas trijstūrim, sidu meitenei un diviem cilvēkiem. Stīvoteres pasaule, kurā feiriji dzīvo kopā ar cilvēkiem, ir pilna ar rudens burvestības atmosfēru.
Murgs pirms Helovīna.
Ja domājam par Helovīnu kā par absolūtu murgu, bez jautrības kripatiņas, tad tur ir vainīgs Džons Kārpenters, kura filma “Helovīns” (1978) deva startu veiksmīgai kino sērijai ar sikveliem, rimeikiem, rimeiku sikveliem un sikvelu rimeikiem, un kļuva par “slešera” žanra iedibinātāju. Lente stāsta par nenormālu maniaku Maiku Maiersu, kas sarīko asinspirti Visu svēto dienas priekšvakarā. Tagad šo filmu īpaši mīl atkārtoti skatīties Helovīna ballītēs. Ja to skatās jautrā kompānijā, mielojoties ar svētku saldumiem, bezjēdzīgās un nežēlīgās asinspirts stāsts kļūst mazāk šausminošs. Mēs taču atceramies, ka Helovīns ir vajadzīgs arī tāpēc, lai cīnītos ar mūsu bailēm?
Saprotama lieta, ka Kārpenters nebija pirmais. “Helovīna slepkavības” motīvu savdabīgi apspēlēja Holivudas klasiķis Frenks Kapra ekscentriskajā “melnajā komēdijā” “Arsens un vecās mežģīnes” (1944). Tās varonis (Kerijs Grānts), apprecējies tieši ap Helovīna laiku, kopā ar jauno sievu dodas vizītē uz dīvainu radinieku māju – un atrod lādē vīrieša līķi. Un šī slepkavība izrādās – nav vienīgā.
Nekādas mistikas nav arī visai labi uztaisītajā psiholoģiskajā trillerī “Meitenīte, kas dzīvo ielas galā” (1974). Ne pēc gadiem nopietna un patstāvīga, trīspadsmit gadus veca meitene Rinna svin savu dzimšanas dienu Helovīna laikā. Šis motīvs ir it kā speciāli ievietots filmā, lai uzsvērtu viņas necilvēcisko, aukstasinīgo gatavību nogalināt jebkuru, kas mēģinās viņai kaitēt.
Kino veidotāju Helovīna masku balles ļoti mīl. Viena no pašām iespaidīgākajām ainām Stīvena Spīlberga “Citplanētietī” (1982) ir tad, kad bērni paņem savu citplanētiešu draugu Helovīna gājienā pēc saldumiem, nomaskējot viņu par spoku. Bet fantastiskajā drāmā “Donijs Darko” (2001) ne uzreiz kļūst skaidrs, ka izšķirošais moments galvenā varoņa dzīvē, viņa “ceļa dalīšanās” laikā notiek Helovīnā, traģiskā notikuma laikā. Baiga izskata trusis, kas Donijam paskaidro pasaules uzbūvi, īstenībā ir viņa klases biedrs masku balles kostīmā, kas tieši tad arī iet bojā.
Taču, protams, mistisku Helovīnu kino ir daudz vairāk, nekā citu. Lieliska kā fons Helovīna ballītei būs televīzijas filma “Pusnakts stundā” (1980). Tās varoņi nolemj uz Helovīnu pārģērbties īstos burvja kostīmos, kas nozagti no vietējā muzeja. Pārģērbties viņi nezin kāpēc dodas uz kapsētu, kur, skaidra lieta, nejauši izsauc dzīvē miroņu armiju, ko vada īsta ragana. Viss kā Helovīna karnevālā, tikai pa īstam. Melomāni novērtēs aizkustinošo treša šausmeni “Konfetes vai nāvi” (1986), kurā izgaismojušies roka muzikanti Džins Simonss (Kiss) un Ozijs Osborns (Black Sabbath), kā arī “Ceļa gala” radītājs un “Slepeno materiālu” producents Glens Morgans. Šīs filmas galvenais varonis uztur attiecības ar traģiski bojā gājušo hārdrokeri un uzreiz pat neapjauž, ka ir kļuvis par bandinieku ļaunu viņpasaules radījumu spēlē.
Helovīna žanra klasika ir filmu sērija “Dēmonu nakts” (pirmā daļa iznāca 1988). Pēc sižeta jauniešu kompānija nejauši atbrīvo no ieslodzījuma dēmonu, kas nogalina cilvēkus un pārvērš tādos pašos dēmonos. Kritiķi nosauca pirmo filmu par “stereotipu krājumu”, taču nākošās divas filmas sanāca labākas par oriģinālu, galvenokārt, labas melnā humora devas dēļ. Ja dvēsele vēlas kaut ko gotiskāku, tad atkal var skatīties slaveno “Kraukli” (1994) ar Brendonu Lī: viņa galvenais varonis tiek nogalināts un augšām ceļas, lai atriebtos tieši ap Helovīna laiku.
Labākais skaņu celiņš ballītei? Grupas “Helloween” dziesmas (nepareizi rakstīts vārds – tīšām, jo tad tajā paslēpies cits vārds – elle jeb hell) un Denija Elfmana mūzika multfilmai “Murgs pirms Ziemassvētkiem”, režisors Henrijs Seliks, producents Tims Bērtons. Šī apburošā mūzikla darbība notiek tieši Helovīnas pilsētiņā, ko apdzīvo savādi un šausmīgi personāži.
Helovīns ir svētki, kas fantastikai un fantāzijai ir izdarījuši vairāk, kā jebkuri citi. Tajos pārpārēm ir, gan šausmu, gan noslēpumu, gan brīnumu, gan joku – viss, kas nepieciešams labam stāstam. Jums ir visas iespējas sarakstīt pašam savu Helovīna pasaku, un jūsu varā ir izdarīt tā, lai tai būtu laimīgs fināls.