Saldumus vai izjokošanu?
“Trick or Treat?” - frāze, ar kuru masku balles kostīmos ietērpti bērneļi staigā pa mājām, uzlūdzoties saldumus (treat) vai sīkas monētas. Ja viņiem atsaka, viņiem ir tiesības paveikt šajā mājā jebkuru nerātnību (trick) – piemēram, noziest durvju rokturi ar līmi. Dažreiz bērni, ejot pa mājām dzied dziesmiņas vai stāsta šausmu stāstus - “atstrādā” dāvanu. Šī tradīcija ir līdzīga krievu Ziemassvētku koļadām, angļu valodā tai ir īpašs nosaukums - “gaizings” (guising). Vidus laikos Visu svēto dienas priekšvakarā no mājas un māju staigāja nabagi – tieši šādā kontekstā Hallowmas svētki tiek pieminēti Šekspīra “Divos veroniešos”. Gaizings bija populārs Īrija un Skotijā, bet Amerikā šāda iešana ieviesās XIX-XX gadsimta mijā.
Ar ko nodarboties mironim Meksikā.
Pats jautrākais, dīvainākais un ekscentriskākais Visu svēto dienas variants līdz pat šai dienai tiek svinēts Meksikā, kā arī Gvatemalā, Hondurasā un Salvadorā. Te tas pazīstams, kā Mirušos diena (Dia de los Muertos) – mirušo piemiņas diena, kas tradīcijās vēsturiski nāk vēl no olmeku un maiju indiāņu laikiem. Pēc tautas ticējumiem, šajā dienā mirušo gari apciemo dzimtās mājas. Dārgajiem aizgājējiem ierīko mājas altārus un gatavo īpašu cienastu, kur bez mirušo iemīļotākajiem ēdieniem un dzērieniem ir arī tradicionālā “mirušo maize” ar krustu uz garozas un saldi cukura galvaskausi. Pilsētu ielās notiek jautri karnevāla gājieni, kapsētas tiek izrotātas ar lentām un ziediem, bet naktī – degošām svecēm, lai apgaismotu mirušajiem ceļu. Galvaskausi un skeleti, kas ietērpti daudzkrāsainās drānās ir obligāti svētku dekora elementi. Par spīti svētku drūmajai tēmai, tas tiek atzīmēts jautri un priecīgi, jo Mirušo diena ir diena, kad dzīvība svin uzvaru pār nāvi, jo šī ir mīlestības diena pret tuvajiem, pateicoties kurai viņi vienmēr paliks dzīvot radinieku atmiņās.
Sveicināti, es esmu jūsu Samains!
Nosaukums “Samains” kino un seriālos sastopams samērā reti. Pats jocīgākais, tas dažreiz kļūst pat par īpašvārdu. Seriāla “Supernatural” epizodē ar nosaukumu “Tas tik ir ķirbis, Sem Vinčester” Samains ir dēmona vārds, baidoties no tā tieši esot radušies visi Samaina un Helovīna rituāli. Cilvēki ģērba maskas, lai paslēptos no tā, figurāli izgrieza ķirbjus un atstāja uz māju sliekšņiem saldumus, lai viņš nenodarītu cilvēkiem ļaunu. Multseriālā “Īstie spoku mednieki” Samains ir ļauna Helovīna personifikācija ar ķirbi galvas vietā. Komiksu sērijā Hack/Slash (nejauciet ar tāda paša nosaukuma anime) par Samainu sauc “Melnās lampas biedrības”, kas pielūdz “slešerus” (dēmonus) aģentu. Bet datorspēļu sērijā King's Quest par Samainu sauc Mirušo karali.
No Bērnsa līdz Bērtonam.
Helovīns, kā samērā jauni svētki, masu kultūrā “pierakstījās” ne uzreiz. To “atklāja” britiem slavenais skotu dzejnieks Roberts Bērns, kas 1785. gadā sarakstīja poēmu “Helovīns”, kas krāšņi attēloja to, kā svētkus svin skotu zemnieki. Galveno vērību viņš pievērsa tam, kā jaunieši zīlē, kas būs viņa iecerētā vai viņas iecerētais. Neskatoties uz “viņpasaules” tēmu, poēma sanāca rotaļīga; autors uzsvēra, ka Helovīns vispirms ir jautri svētki, bet tikai pēc tam – iemesls kārtīgi pabaidīties. Skotijā, kur dzejnieku praktiski kanonizēja, bērni mācās poēmu no galvas un stāsta to, kad dodas pa mājām prasīt konfektes.
“Saskaņā ar seniem ticējumiem, šajā naktī raganas, velni un citi nelabie gari izlido veikt savus pusnakts ļaunos darbus; stāsta arī, ka šajā naktī ir svētki tādai gaisīgai tautiņai kā fejas”. (Roberts Bērns piezīmēs pie poēmas “Helovīns”)
Jau XIX gadsimta sākumā Amerikā Visu svēto dienu saistīja ar šausmu stāstiem un visādiem nešķīstiem radījumiem. Tas labi redzams slavenajā Vašingtona Irvinga novelē “Leģenda par Dusošo ieleju” ("The Legend of Sleepy Hollow", 1820.). Kaut arī svētku nosaukums un datums tekstā nav minēts, Ikaboda Kreina tikšanās apstākļi ar jātnieku bez galvas atgādina Helovīna tradīcijas: gan bagātīgais mielasts, kas tradicionāls ražas svētkiem, gan laiks (zelta rudens) un rituāla šausmu stāstu stāstīšana. Bet pēdējās rindkopās, kur autors min, ka nabaga Ikabodu vajājošais “spoks” nebija nekas mistisks, pieminēts arī sasists ķirbis – tieši to varonis bija noturējis par galvu, kas piestiprināta pie jātnieka segliem. Kreinu izjokojušais konkurents bija sava veida Helovīna ķekata (gaizers). Bet Tima Bērtona ekranizācijā šis stāsts pārvērtās no jautra kurioza bez jebkāda mistikas grama par baisu gotisku trilleri.