Samainam, kas tiek uzskatīts par Helovīna priekšteci, ir sarežģītas attiecības ar mūsdienu svētkiem: tie viens otram nav īsti tēvs un dēls, bet drīzāk vecākais un jaunākais brālis, kurus sadalīja, kad vecāki izšķīrās. Taču viņi joprojām paliek draugi. Samains ir tīri pagāniski svētki, bet Helovīnā pagāniskās tradīcijas ir saaugušas ar kristietību, saglabājot galveno ideju – dzīves uzvaru pār nāvi. Kaut arī, pagāni saprot nemirstību, kā “mūžīgu atgriešanos”, saplūšanu ar māti-dabu, bet kristieši – kā nemirstīgās dvēseles dzīvi.
Kaut arī krieviski šos ķeltu svētkus pieņemt saukt par Samainu, seno īru vārdu Samhain izrunā, kā “Savaņ”, ar uzsvaru uz pirmo zilbi. Šis vārds un tā atvasinājumi jau sen nozīmēja rudens trešo mēnesi, kad visa raža no laukiem jau novākta un laiks gatavoties ziemai. Vārdu dažreiz atvasina no sanskrita (indoeiropiešu) samana - “sanāksme”, “saiešana”. [Re, kur Saeimas saknes! - t.p.] Mūsdienu īru valodā, kā arī gēlu (skotu) valodā an t-Samhain (lasa kā “sauņ”) nozīmē “novembris”.
Samainu tā klasiskā veidā atzīmēja tikai Britu salu ķelti, kaut arī Gallijā, tagadējā Francijā arī bija līdzīgi svētki. Tā kā ķelti, līdzīgi daudzām senām tautām, lietoja mēness kalendāru, šo svētku datums peldēja. Tos atzīmēja rudens trešajā, jaunā mēnesī vai pēc citas versijas, pēc divdesmit vienas mēness dienas pēc pirmā pilnmēness, kas seko pēc rudens saulgriežiem – lūk, cik sarežģīti. Daži mūsdienu neopagāni “pareizo” Samaina nakti skaita pēc mēness kalendāra.
Pēc seno romiešu autoru liecībām, ķelti savu Jauno gadu ir svinējuši ar mērogu – trīs tumšās naktis pēc kārtas, kamēr mirušais mēness nav mainījies uz jaundzimušo. Romieši šīs trīs naktis sauca par “Trīs Samoniosa naktīm”. Samainu cienīja, gan ciematos, gan karaļu pilīs: trīs Samaina naktis bija lieli svētki seno īru svētajā galvaspilsētā Tarā. Bet kāda sāga stāsta par svinībām Murtemnas līdzenumā septiņas naktis pēc kārtas – trīs pirms jaunā mēness un trīs pēc tam. [Tā rakstīts oriģinālā! - t.p.]
Nav nekādu liecību, ka pagānisma laikā Samains bija saistīts ar nāvi un pārdabisko. Drīzāk, tie bija tikai ražas un rudens beigu svētki. Beidzās vēl viens lauku darbu gads, sākās jauns (kaut arī senajiem īriem īstais Jaunais gads bija Belteins – 1. maijs), un naktī, kad viens gads nomaina otru, varēja notikt viss, pat dīvaina burvestība.
Ir cita versija, pēc kuras Samains bija, nevis zemkopju, bet lopkopju svētki. Oktobra beigās lopus parasti savāca kopā un atgrieza ziemošanas vietās, kūtīs, turklāt daļu no lopiem kāva, tātad – neizbēgami bija lieli, paēduši svētki. Karalis vai virsaitis sapulcināja tautu uz dzīrēm, saņēma bagātas dāvanas, bagātīgi cienāja un dzirdīja savus ļaudis, organizēja sporta sacīkstes un divcīņas, vāca nodokļus un sprieda tiesu.
Diemžēl, gandrīz nekas nav zināms, ko šajā laikā darīja druīdu priesteri: vai viņi veica kādus rituālus, kas saistījās ar “Samaina uguns” iedegšanu, jo šo rituālu jēga pagaidām nav skaidra. Kā domā pētnieki, paši no senākajiem rituāliem iekļāva arī cilvēku upurēšanu. Šajos tumšajos laikos bija paraša izvēlēties “gada karali”, kuru upurēja, kad pienāca beigas viņa “valdīšanai” - tieši Samainā. (Dažiem mūsu laiku ierēdņiem tāda prakse arī nebūtu par ļaunu: nāves tuvums ļoti motivē!) vēlāk cilvēku upuri tika aizvietoti ar dzīvnieku vai imitāciju upuriem, piemēram, lelles sadedzināšanu kā Krievijā Masļeņicas laikā vai lecot pāri ugunskuram kā Ivana Kupalas laikā.
Rakstiskas liecības par samaina sakaru ar nāvi un nešķīstiem gariem parādās IX-X gadsimtā un tās pieder kristiešu mūkiem, kuriem visi pagānu rituāli likās pretīgi un sātaniski. Daudzi rietumu pētnieki uzskata, ka Samaina sakrālā nozīme, tāpat kā citiem pārejas svētkiem, bija sakars starp Augšējo un Apakšējo pasauli, kā arī starp cilvēku un sidu pasaulēm. Ir hipotēze, ka īri šajā naktī svinēja dieva-radītāja Dagdas un kara dievietes Moriganas svētās laulības. Taču šai versijai nav stabilas bāzes.
Līdz šim nav skaidrs, vai ķelti Samainu uzskatīja par “atklāto vārtu nakti”, vai arī šo ideju radīja pirmo britu kristiešu iespaidi un neopagānu fantāzijas. Iespējams, ka dūmu bez uguns tomēr nav. Pagāni pasauli iedomājās kā savā starpā viens ar otru saistītus “stāvus”, bet pārejas laiks, kad tika šķērsotas telpas vai laika robežas, tika apzīmogots ar īpašu sakrālu nozīmi. Vismaz, ir zināms, ka Skotijas un Īrijas lauku apvidos, kur šie svētki eksistēja vēl XVIII gadsimtā, tos jau stingri saistīja ar šausmu stāstiem, nelabajiem gariem un sidiem.
Seno īru sāgās ne reizi vien ir minēts īpašs, ne ar ko nemotivēts geiss (aizliegums) atrasties ārpus pilsētas sienām Samaina svinēšanas laikā. To ļoti bieži traktē ar to, ka ārpus pilsētas sienām svētku laikā trako nelabie gari. Taču iespējams arī cits tulkojums: tas, kas paliks “aiz borta” pārejas naktī, riskē netikt ar visiem pārējiem jaunajā gadā, paliekot uz visiem laikiem vecā gada bezlaikā.
Sasaukt visus svētos!
Visu svēto diena, ja tā padomā ir dīvains nosaukums. Kāpēc ir vajadzīga īpaša diena “visiem svētajiem”, ja katram kaut cik nedaudz godātam svētajam jau ir sava diena, un pat ne viena vien? Īstenībā, kanoniskais šo svētku nosaukums ir Visu svēto sapulce. Tā Jāņa Atklāsmes grāmatā saukta Jēra, kas simbolizē Jēzu Kristu, pielūgsme. Pēc tam Pastardienas grāmatā seko septītā zīmoga noņemšana un sākas pasaules gals, ar katastrofiskām sekām visai cilvēcei.
Pēc tam es redzēju, un raugi: liels pulks, ko saskaitīt neviens nevarēja, no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām stāvēja goda krēsla priekšā un Jēra priekšā, apģērbti baltās drēbēs un ar palmu zariem rokās un sauca skaņā balsī: "Pestīšana pieder mūsu Dievam, kas sēd goda krēslā, un Jēram."
Visi eņģeļi stāvēja ap goda krēslu, ap vecajiem un dzīvajām būtnēm un metās uz sava vaiga goda krēsla priekšā un lūdza Dievu, sacīdami: "Āmen, teikšana un slava, gudrība un pateicība, gods, vara un spēks mūsu Dievam mūžu mūžos! Āmen!"
Tad viens no vecajiem sacīja man: "Tie, kas ģērbti baltās drēbēs, kas viņi un no kurienes viņi nākuši?"
Es viņam atbildēju: "Mans Kungs, tu to zini!" Un viņš man sacīja: "Šie ir tie, kas nākuši no lielām bēdām un savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs. (Atklāsmes grāmata, 7:9-14)
“Tie, kas balinājuši savas drēbes ar Jēra asinīm” arī ir kristīgās ticības svētie, turklāt, kā zināmie un godātie, tā arī tie, kuru varoņdarbs ticības vārdā ir palicis nezināms cilvēkiem, bet ne Dievam.
Visu svēto diena ir svētki, kad var godāt tos visus bez izņēmuma. Šos svētkus kristieši sāka atzīmēt IV-V gadsimtu mijā. Katoļu garīdznieki šajos svētkos uzģērbj baltas drēbes, imitējot ar to Jēra pielīgšanu.
1. novembra datumu noteica VIII gadsimtā pāvests Gregors III, bet pēc simts gadiem Kārlis Lielais pavēlēja svinēt šos svētkus visā Franku impērijā. Nākošā diena, 2. novembris, kļuva par mirušo piemiņas dienu. Kaut gan, no kāda teksta, par kura autoru uzskata britu Viduslaiku vēsturnieku Bedu Godājamo (tajā skaitā, viņš ir “vainīgs” arī par karaļa Artūra leģendu), ir zināms, ka Britānijā Visu svēto dienu 1. novembrī ir sākuši atzīmēt daudz agrāk, pārskatot tādā veidā Samaina tradīcijas. Sagadīšanās nedaudz dīvaina un tāpēc šaubīga.
Britānijā Visu svēto dienu sauca par All Hallow's Day, bet iepriekšējo vakaru – All-Hallows-Even (Visu svēto priekšvakars) vai (retāk) – Hallowmas. Pirmo reizi šis nosaukums fiksēts 1556. gadā. No tā ir cēlies mūsdienu vārds “Helovīns”. Šo svētku, kas vienmēr bijuši šausmīgi un jautri, liktenis, atšķirībā no pieklājīgajiem dievkalpojumiem baznīcā, ir sarežģīts. Tos ļoti mīlēja Īrijā un Skotijā, kur tautā saglabājās vairāk pagānisku tradīciju, bet Anglijā tos nīdēja protestanti, kas cīnījās ar “pāvesta svētkiem”. Taču svētki atkaroja iepriekšējās pozīcijas, pateicoties Gaja Foksa naktij, ko atzīmē 5. novembrī. Tieši no šiem svētkiem Helovīns mantoja uguņošanu.
Amerikā Helovīnu ilgu laiku neatzīmēja: tur bija pārāk daudz puritāņu, kas nosodīja skaļu “pagānisku” jautrību. Taču XIX gadsimta otrajā pusē uz ASV masveidā sabrauca nabadzīgie skoti un īri, kas Jaunajā pasaulē ievies savas tradīcijas. Tā Helovīns kļuva par amerikāņu kultūras sastāvdaļu, bet pateicoties Holivudai šos svētku sāka atzīmēt visā pasaulē. Un lieta te nav tik daudz “nolādētajā popkultūrā”, cik cilvēka dziļā vajadzībā “pieradināt” nāvi, padarīt to jocīgu un ne šausmīgu, un galu galā uzvarēt.