Nagas ir gudras, tās var veikt brīnumus un pieņemt cilvēka apveidu, turklāt, nagas – vīrieši tad dzīvo ar cilvēku sievietēm, bet nagini – to māsas, kuras ir izslavētas ar savu skaistumu un graciozumu, burtiski medī vīriešu kārtas līgavaiņus. Un ja nagini izdodas tādu atrast, tad viņa kļūst tam par uzticīgu sievu. Šie fakti ir dokumentēti pasaku grāmatās.

No mums pazīstamajiem nagām pats lielākais ir tūkstošgalvainais Šeša, kas līdzīgi Atlantam tur Zemi. Nedaudz izmēros no viņa atpaliek čūska Vasuki. Savā laikā, kad dieviem nezin kāpēc sagribējās sakult Okeānu, kas apskalo sauszemi, tad viņi izmantoja šo čūsku par putotāju.

No citām čūskām pieminams ir arī Nagaradža – nagu karalis.

Dažas leģendas vēsta, ka nagas ir nemirstīgas. Nemirstību tās ir dabūjušas no dieviem, nobaudot dzērienu amritu, taču dievi ar amritu nolēja kušzāli, no kuras asajiem stiebriem čūskām nācās dzērienu nolaizīt, lai šo nemirstību iegūtu. Zāles stiebri sagrieza čūskām mēles, tāpēc tās ir dubultas. Visas čūskas dzīvo tik ilgi, ka nav zināms, vai tās mirst.

Jo tālāk uz austrumiem, jo nagas aizņem vairāk vietas Dienvidaustrumāzijas tautu – budistu mitoloģijā.

Budisti uzskata, ka ir divu pasugu nagas: tās, kas dzīvo ūdenī un tās, kas uz sauszemes. Nagas bieži pārvēršas par cilvēkiem, stājas sakaros ar sievietēm, bet viņu māsas apprec vīriešus.

Vispār, šī suga izceļas ar lielu kāri uz mīlēšanos. Nākošais Buda Sakjamuni ceļā uz pilnību daudzas reizes pieņēma dažādu dzīvnieku izskatus, starp citu, vairākas reizes viņš kļuva arī par čūsku nagu, tas liecina, ka budismam pret čūskām ir mierīga attieksme.

Bet Kambodžas khmeri uzskata, ka nagas dzīvo avotos un strautos un var pārvērsties par skaistām sievietēm. Eksistē mīts par pirmo khmeru valdnieku Prah Thonu, kurš sagribēja iekļūt pazemes pasaulē, kur dzīvo nagas. Viņš sameklēja koku, kas katru nakti nolaidās pazemē. Zem zemes valdnieks izlīda no koka lapām un devās piedzīvojumu meklējumos. Meklējumi noveda viņu līdz Čūsku valdnieka pilij. Ieticis tajā, Prah Thons ieraudzīja, ka valdniekam ir meita, kas pieņēmusi brīnišķīgas meitenes izskatu. Šo princesi viņš apprecēja, paņēma virszemē un tur viņi dzīvoja laimīgi, piedzima daudzi prinči, kas pēc tam valdīja pār dažādām, vietējām firstistēm un karalistēm, un neviens nekad viņiem nepārmeta viņu šaubīgo izcelsmi.

Taču khmeru ticējumos jūtama netaisnība. Neviens neiebilst, ja jaunekļi cenšas iegūt sev par sievām pārstāves no čūsku dzimtas, taču tiek veikti visi iespējamie pasākumi, lai jaunieši nejauši nepārvērstos par čūskām. Tādēļ viņiem nedaudz apvīlē zobus (ilkņus), lai tie gadījumā nepārvērstos par čūsku zobiem.

Laosā čūskas nagas ir valsts aizbildnes. Laosieši uzskata, ka valsts veco galvaspilsētu Luangprabangu aizstāv divpadsmit čūskas nagas, bet trīspadsmitā čūska ir nodibinājusi jauno galvaspilsētu Vjentjanu.

Laosiešu nagas ir klejotājas. Līdz lietus sezonas beigām tās dzīvo dīķos, lietus ūdens pilnos ezeros un pat ūdens pilnos rīsa laukos, veicinot to auglību. Kad sākas sausums, nagas pārceļas uz upēm. Dara viņas to bez īpaša prieka, tāpēc šajā laikā bez nopietna iemesla nedrīkst tās traucēt – var saplosīt.

Dienvidaustrumāzijā nagu izskats visai atšķiras no Indijas nagām. Spriežot pēc statujām un freskām, visvairāk tās atgādina krāšņas, iztēles paspilgtinātas, gigantiskas kobras. Kad tās pārvēršas par cilvēkiem, tās to dara bez īpašām pūlēm, vienlaikus vairākas reizes samazinoties apjomā, lai sasniegtu cilvēku izmērus.

Visvairāk nagu ir savairojies Birmā. Tur tos uzskata par budisma sargiem un nagu attēli bieži rotā pagodas, tempļus un zāles, kur notiek iesvētīšana mūku kārtā. Taundvindži man nācās redzēt baltu pagodu, kas līdzinājās bērnu saliekamai piramīdai. Kad pieej tuvāk, tad redzi, ka piramīdas gredzeni ir nagas gredzeni, kas apvij pagodu no zemes līdz virsotnei, bet galva slejas līdz pagodas jumtiņam. Rangūnā ir klosteris, uz kura zemās ķieģeļu sienas visā garumā ir izstiepušās čūskas.

Un protams, vienkāršam cilvēkam no nagām nav glābiņa.

Skaistuli sauca Nomuaina, viņa bija precējusies un mīlēja vīru. Vīrs viņai bija tirgotājs – nodarbojās ar ārējo tirdzniecību, darbu, kura dēļ viņam bija jādodas jūrasbraucienos. Vēl viņiem mājās dzīvoja dzeguze, kas mācēja runāt un bija ļoti uzticīga saviem saimniekiem.

Bija pagājis mēnesis, kā vīrs bija devies kārtējā ceļojumā pa jūru, un Nomuaina sūtīja dzeguzi, lai nestu ziņu, ka viņa skumst par to, ka ir viena, bet viss pārējais mājās ir kārtībā. Dzeguze panāca jūrā kuģi un pastāstīja vīram par Nomuainas garastāvokli. Viņš tūlīt pat izmainīja kuģa kursu, atteicās no peļņas un atgriezās mājās – tā viņš mīlēja savu sievu.

Pēc kāda laika Nomuaina pati palūdza, lai vīrs dodas ceļojumā un solīja, ka vairs negriezīs viņu pusceļā atpakaļ.

Reiz Nomuaina aizsēdējās verandā pāri pusnaktij – auda. Un pēkšņi ieraudzīja, ka no tumsas uz viņu skatās tā kā degoši gaismekļi. Tās sāka virzīties tuvāk un Nomuaina saprata, ka viņai tuvojas naga, tik milzīgs, ka bija garāks par augstāko palmu.

Nomuaina nezaudēja drosmi un jautāja:

-          Tu kāpēc esi atnācis, nagu karali? Es tevi nebaidos.

-          Nebaidies, - naga atbildēja, - es nevēlu tev ļaunu. Es jau sen esmu tevī nelaimīgi iemīlējies. No tiem laikiem, kad tu apprecējies ar to nieka tirgoni, es nespēju rast mieru. Nāc man līdzi un es parādīšu tev, ka es kā mīlnieks esmu daudz labāks par tavu vīru.

-          Nē, - Nomuaina strikti sacīja, - es mīlu savu vīru un palikšu viņam uzticīga.

-          Ha-ha, iesaucās naga, satvēra Nomuainu ar savas astes galiņu un aizvilka uz savu alu. Tad Nomuaina noņēma no kakla savu pērļu kaklarotu, pasauca dzeguzi, uzlika kaklarotu dzeguzei kaklā un lika to aiznest savam vīram.

Tikko viņa paspēja to izdarīt, kā naga jau bija klāt pie savas alas, aiz kuras slējās viņa pazemes pils. Tur viņš izdarīja ar skaisto Namuainu to, ko vēlējās.

Septītajā dienā dzeguze atrada vīŗa-tirgotāja kuģi. Tas negribēja ticēt, taču pērļu kaklarota viņu pārliecināja. Vēl pēc divām nedēļām vīrs nokļuva mājās un kaimiņi, kas bija aculiecinieki nolaupīšanai, pastāstīja viņam par šausmīgajām detaļām, par to, kā Nomuaina šūpojās virs viņu galvām, astes gala satverta un sauca pēc palīdzības.

Kaimiņi parādīja vietu, kur atradās ala, kurā pazuda čūska, tikai tajā vietā nekādas alas nebija – tikai līdzena zeme!  Nelaimīgais vīrs paņēma cērti un sāka rakt bedri, lai nokļūtu līdz pazemes pilij. Raka viņš piecpadsmit dienas bez atpūtas, bez ēšanas un dzeršanas. Un visas šīs piecpadsmit dienas, dzirdot cērtes cirtienus, Nomuaina lūdzās nagu, lai tas viņu laiž vaļā un pažēlo viņas vīru, bet naga tikai smīnēja. Sešpadsmitajā dienā vīrs nomira.

Naga uzzināja par to un izlaida Nomuainu, lai viņa apglabā vīru, bet līdzi viņai sūtīja savus kalpus: skorpionu, kobru, ķirzaku un daudzkāji, lai tie izseko viņa piegulētāju.

Nomuaina pēc parašām izveidoja sārtu, uzlika uz tā vīra ķermeni un, negaidīti pārsteidzot savus uzraugus, pati metās iekšā ugunī. Nespējuši uguni nodzēst, klevreti atgriezās pie sava kunga nagas.

Viņi apzvērēja, ka ir darījušu visu, lai izglābtu Nomuainu, taču uguns bija stiprāka par viņiem. Naga piedeva saviem kalpiem...

Tādu, lūk, pasaku stāsta kareni, viena no tautām, kas dzīvo Birmas austrumos.