- Mīļā Nadīne, celies jel, mīļotā. - Viņš lūdzās ar asarām acīs, taču viņas tukšās acis nepauda nekādas emocijas.

- Nadīne, nemoki mani vairs. Es nevēlējos tevi nogalināt. Pietiks gulēt, celies taču mīļā! - Taču viņa necēlās. Bija par vēlu nožēlot!

Kādu nakti, kad viņš gulēja pie Nadīnes, viņa asaras skāra meitenes jūtīgo ķermeni. Tas uzsūca viņa sāļās asaras un atjaunojās. Tas atguva dzīvību un smaržu. Tas bija spējīgs staigāt. Viņas vājās kājas atguva spēku, viņas skaistā seja atkal bija saskatāma, taču tukšās acis palika tukšas, bez mīlestības vai sāpju pēdām. Viņa bija mirusi, taču viņas ķermenis bija gatavs atriebībai. Lai gan viņas augums nebija tik skaists kā agrāk un caur satrūdējušo ādu rēgojās pa kaulam, viņa jutās skaista. Viņai bija nospļauties, ka mīļotais šo kļūdu nožēlo! Viņa alka atriebības.......

Nadīne vēroja savu mīļoto miegā. Viņš izskatījās tik nevainīgs, tik šķīsts, taču Nadīne zināja, ka viņā slēpjas ļaunums. Viņa dvēsele bija netītra.Uz viņa sirdsapziņas bija slepkavība. Nadīne atvēzēja izkapti, kura stingri turējās Nadīnes satrūdējušajos pirkstos, viņa ieelpoja pa galvas kausa caurumiem, jo deguna viņai nebija, to bija aiznesis laiks, taču viņa apstājās. Viņas mīļotais atvēra acis, kurā bija mīlestība un siltums.

- Mīļā Nadīne, es vēlos pie tevis. Ņem mani pie sevis. - Viņa acis klājās asarām. Nadīne nespēja viņu nogalināt. Viņa nosvieda izkapti pie savām kājām un viņas satrūdējušais ķermenis ieskāva vīrieti. Taču viņš bija nelietis, viņš paķēra izkapti un nopļāva satrūdējušo Nadīni, līdz viņa pārvērtās pīšļos. Viņš bija izbeidzis Nadīnes ciešanas. Viņa bija brīva, taču viņas mīla vēl dzīva staigāja pa zemes virsu..

Kādā vēsā rudens vakarā, kad vējš nēsāja lapas pa ielām un debess jumu klāja tumši mākoņi, viņa atdzima. Viņas pīšļus vējš sanesa kopā un tie sakārtojās kā puzles kauliņi.

Nadīne bija atgvusies un sēdēja bārā, kur sūca lētu degvīnu un flirtēja ar bārmeni. Viņas vēders līda ārā no satrūdējušās kleitas, kas kādreiz mirdzēja un apsedza viņas kalsno augumu. Kādreiz viņa bija tik skaista, tik ļoti skaista.... Bet tagad? Vēders bija tā satrūdējis, ka tas bija mazliet atplīsis un ārā spraucās satrūdējušas zarnas, kas vairāk atgādināja savilkušos striķus.
Viņa bija skaista savā grācijā un gudra savā flirta prasmē. Lai gan bārmenis rauca seju un turēja degunu, viņa juta, ka bārmenim viņa šķiet pievilcīga. Viņa zināja, lai kā arī viņa izskatītos, viņas seksualitāte pievilinās jebkuru un padarīs par savu vergu gan gultā, gan starp viņas iepuvušajām, tārpu sagrauztajām kājām.... Nadīne pavilka kleitu augstāk, tā lai atsegtos viņas īpašās kājas, kas vietām bija noklātas ar tārpiem un to oliņām, taču tās nebija zaudējušas savu seksīgo formu.
Viņa juta vīriešu skatienus uz savas satrūdējušās miesas. Kāds vīrietis, kas sēdēja viņai blakus, ar īpaši nepiedienīgu skatienu nopētīja mirušo Nadīnes ķermeni. Viņam tas patika. Viņš bija rūdīts nekrofīlis un jauni piedzīvojumi šķita pagalam interesanti.
Vīrietis aicinoši sauca Nadīni ārā un galanti pasniedza vaiņai roku, lai pavadītu nogribējušos Nadīni uz saviem apartamentiem. Viņam patika sajust Nadīnes jauki iepuvušo ādu, un viņš juta viņas kaulainos pirkstus, ieduramies viņa delnā - viņa bija īsts atradums.
Vīrietis bija īsa auguma, lielu alus vēderu, neskuvies, taču par spīti visam Nadīne vēlējas ar viņu kniebties.
Viņš ieveda Nadīni lētā bordelī un pasūtīja numuru uz nakti. Viņi uzlāčoja pa kāpnēm līdz sasniedza savu istabu. Vīrietis atslēdza durvis un ielaida Nadīni pa priekšu, vērodams viņas pēcpusi, vai pareizāk sakot - kas no tās bija palicis pāri. Nadīne nostājās pie vecas, ar netīru zīda pārsegu pārvilktas gultas. Gaisā virmoja sapuvuša ķermeņa un sviedru smarža. Nadīne jutās īpaši seksīgi, jo vīrietis lūkojās uz viņas iepuvušajām krūtīm, kas spraucās ārā no kožu sabeigtās kleitas.

Smirdošā vīreļa domas virmoja ap vienu un to pašu personu - Nadīni un viņas sapuvušo augumu, kuru viņš vēlējās aptaustīt un saspiest savās rokās.
Viņš sasprindzināja pieres muskuļus un viņam saspringa arī visi citi muskuļi, jo Nadīne sāka vilkt nost zeķubikses, kas bija seksīgi sairušas. Viņa bija īsta aizkapa skaistule.

Vecim sāka rasties neķītras fantāzijas kā piebāzt un piestūķēt Nadīni. Viņš bija īsts izvirtulis, taču Nadīnei tādi patika. Seksualitāte no Nadīnes spiedās ārā kā kartupeļu un gurķu cenas. Viņa bija gatava kļūt par šī vīreļa mīlas verdzeni.
Resnais pienāca pie Nadīnes un plēsa viņas jau tā saplēsto kleitu. Nadīne aizvērtu acis no baudas, ja viņai būtu plakstiņi.

Viņi sāka skūpstīties, lai gan Nadīnes lūpas bija gandrīz nesataustāmas, sapuvušas ādas strēmeles un mēle - vāja čūska, kas virpuļoja pa vīreļa muti arvien kaislāk un kaislāk, glāstīja vīreļa mutes dobumu. Vīrelis sāka spaidīt Nadīnes iepuvušos ķirbīšus un tie sadrupa viņa rokās. Viņas miesa sāka sairt no vīreļa spēcīgajiem grūdieniem, viņas kauli atdalījās no viņa spēka izpausmēm un kad vīrelis bija beidzis, Nadīne, palika uz gultas sairusi un izārdīta.

Vīrelis palūkojās uz mirušo ķermeni un izteica vislielāko atzinību, kādu jebkad teicis sievietei:

- Tu esi seksīgs mironis kādu jebkad esmu redzējis, būtu vērts tevi izrakt, ja tu nebūtu pati atnākusi . - Vīrelis pasmaidīja un atstāja Nadīni istabiņā, lai viņa izguļas un vairo skaistumu.

Nadīne pamodās no rīta. Saule jau bija augstu pie debesīm un iespīdēja vecā bordeļa nopelējušajos logos. Nadīne atmodās un sāka meklēt savu augumu, kas bija izārdīts un uz gultas mētājās pa detaļām saplēsti viņas satrūdējušie locekļi.
Par spīti savam nogurumam, Nadīne salīmēja sevi ar superlīmi, taču vienas detaļas trūka -  viņas stilbs. Nadīne jutās apzagta, viņa kliboja pa drūmo bordeli un meklēja savu stilbu, līdz acīm pavērās vardarbīgs skats - kāds kucēns, ielīdis gaiteņa stūrī, gardi košļāja beigtās Nadīnes satrūdējušo stilbu. Pamanījis Nadīni, suns atstāja aiz sevis peļķīti un aizmetās pa gaiteni, kā mironi ieraudzījis. Varbūt viņu atbaidīja Nadīnes dzīvīgā smarža, vai viņas jaunavīgi sapuvušais izskats, to mēs nekad neuzzināsim, jo ziniet ko, suņi nemāk runāt.

Tā nu Nadīne atguva sevi un metās prom no bordeļa ar kāju pār plecu - superlīme bija beigusies.

Tā nu vēl šodien Nadīne klīst pa bordeļiem. Ja satiekat šo bezgala dzīvīgo būtni, nepaejiet garām, jo iespējamas, viņa ir jūsu liktenis.