Viens no pirmajiem stāstiem, kas parādījās krievu presē, bija “Ke fēr?”. Atbrauca ģenerālis – bēglis uz Parīzi, iznāca uz laukuma Plas de la Konkord, paskatījās uz bezgalīgajām, zilajām debesīm, paskatījās apkārt, visur lieliskas savrupmājas, vēsturiskie pieminekļi, veikali, kas pilni ar sen aizmirstajiem produktiem un precēm, krāšņi ģērbts, skaļš pūlis, kas tek pa kafejnīcām un teātriem. Sāka domāt ģenerālis, pakasīja virsdeguni un ar jūtām noteica: “Tas viss, protams, ir ļoti labi, kungi! Pat ļoti labi, taču... ke fēr? Fēr tad uz kurieni?”
Ko man darīt šīs bagātības un skaistuma vidū, svešos dzīves svētkos, bez naudas, profesijas un darba, un nekādām cerībām uz nākotni?
Viņai atbilde uz šo jautājumu bija. Viņa palika tā pati, rakstniece, ar asu skatu saredzot visas šīs pasaules muļķības un nejēdzības, un turpināja darīt savu darbu. Pēc “Ke fēr?” sekoja citi stāsti, ainiņas, feļetoni. 20 gadu laikā nebija neviena nedēļa, kad Parīzē, Berlīnē vai Rīgā iznākošajās krievu avīzēs un žurnālos neparādījās viņas vārds. Ar labu humoru un smaidu viņa iekrāsoja bieži drūmo, vientulīgo un nabadzīgo emigrantu dzīvi-sadzīvi. Viņas grāmatas svešumā kļuva tikpat populāras, kā kādreiz pirms boļševiku Krievijā. Viņu mīlēja un pazina Parīzē, viņu lasīja Berlīnē un Prāgā, viņas jaunos stāstus gaidīja Harbinā un Šanhajā.
Taču viņa, ne tikai lasīja, taču visdarbīgākā veidā palīdzēja tautiešiem, pazīstamiem un nezināmiem, ko viļņi bija izmetuši svešā krastā. Vāca naudu F. I. Šaļapina piemiņas fondam Parīzē un A. I. Hercena bibliotēkai Nīcā. Lasīja savas atmiņas par aizgājušajiem: Sašu Čorniju un Fjodoru Sologubu. Uzstājās “palīdzības vakaros” amata brāļiem, kas bija nonākuši galīgā trūkumā. Viņa nemīlēja publiskas uzstāšanās lielas auditorijas priekšā, viņai tās bija mocības, taču, kad viņu lūdza, viņa nevienam neatteica palīdzību. Tas bija svēts princips – glābt, ne tikai sevi, bet arī citus.
Ilgu laiku viņa dzīvoja civīlaulībā ar Pāvelu Andrejeviču Tikstonu. Pa pusei krievs, pa pusei anglis, dēls rūpniekam, kam kādreiz piederēja rūpnīca Kalugā, viņš bēga uz Parīzi, kā viņa, jau pēc tam, kad boļševiki nāca pie varas. Nadežda bija mīlēta un laimīga, cik vien laimīgs var būt cilvēks, kam atņemta dzimtene, kas atrauts no dzimtās valodas stihijas. Pāvelam Andrejevičam bija nauda, taču tā pazuda, kad sākās pasaules krīze. Viņš to pārdzīvot nespēja, viņu ķēra trieka un viņa pacietīgi aprūpēja viņu līdz pēdējai stundai.
Pēc viņa nāves nopietni sāka domāt, vai viņai nepamest literatūru un sākt nodarboties ar kleitu šūšanu vai sākt meistarot cepures, kā to darīja viņas varones stāstā “Pilsētiņa”. Taču Dievs Tas Kungs pasargāja un viņa turpināja rakstīt. Taču salonu nācās slēgt, naudas, lai to uzturētu, vairāk nebija.
Bet “ke fēr” ļoti drīz priekš daudziem krieviem drīz atrisinājās. Bijušie ģenerāļi gāja strādāt par taksometru šoferiem, tiesas izpildītāji – par oficiantiem, inženieri – par strādniekiem. Rakstnieki izveidoja savas izdevniecības, aktieri – teātrus, filozofi lasīja lekcijas Sorbonnā.
Vecuma šausmas.
Kad vācieši 40. gadā ieņēma Parīzi, viņa no sadarbošanās ar kolaboracionistu režīmu attiecās, pārvarēja viņai no Krievijas zināmo aukstumu un pa šuvēm jūkošo sadzīvi. Taču veselība vairs nebija tāda un, kad palika pavisam neizturami, aizbrauca uz Biaricu. Un apklusa. Laikam tāpēc 1943. gadā krievu Amerikā izplatījās baumas – Tefī ir mirusi. Tam noticēja pat parasti par visu šaubīgais Mihails Cetļins, dzejnieks Amari un publicēja nekrologu Ņujorkas “Jaunajā žurnālā”: “Par Tefī dzīvos leģenda kā par vienu no mūsu laikmeta asprātīgākajām sievietēm”. Uzzinājusi, ka viņu ir dzīvu apglabājuši, viņa vienā no vēstulēm meitai pajokoja: “ļoti interesanti bija lasīt nekrologu. Varbūt tādu, ka pat nomirt nav vērts”. Bet citā paziņoja: “Es nupat atgriezos no kapsētas, kur nebiju nomirušās godā, bet gan apmeklēju Pāvelu Andrejeviču Tikstonu”.
Vāciešus padzina no Francijas 1944. gada vasarā. Bija priecīgi, taču prieku nomāca gadi. Vecums uzbruka viņai negaidot, kā laupītājs ar nazi, kas uzbrūk savam upurim, kas aizkavējusies tumšā šķērsielā. Kopā ar vecumu atnāca slimības. Uzdeva sirds, viņa sāka slikti redzēt, nervi bija saspringti. Dzīve kūļājās aiz muguras, kā plecu maiss, kurā bija sajaucies viss – tuvu cilvēku dzimšana un nāve, literārās draudzības un cilvēciskas nesaskaņas, un pēdējā laikā sastāvēja no vienām nepatikšanām.
Nepatikšanas, kas bija saistītas ar grūto pēc kara eksistenci, naudas un zāļu trūkums, bira viņai virsū viena pēc otras, veidojot ķēdi. Viņa centās šo ķēdi pārraut, taču nekas nesanāca – viņa ienāca mirstamā vecumā, dzīve varēja aprauties jau vakar, šodien, rīt. Nebija spēka strādāt, vārdi atteicās sarindoties frāzēs, galvā grozījās domas par neizbēgamo, par to, kas tur ir – aiz sliekšņa. Bet uz paša sliekšņa stāvēja nāve un ar mēmu pārmetumu jautāja: “Kad tad beidzot?” Ļaunā veča jau bija izspērusi no viņas paaudzes tos, ko viņa mīlēja, ar ko draudzējās, ar ko spēra pirmos soļus literatūrā. 1943. gadā aizgāja “Mūsdienu piezīmju” redaktors Iļja Fondaminskis, 1947. gadā – dzejnieks-satīriķis Lolo Munšteins, 1950. gadā – prozaiķis Boriss Panteleimonovs. Turējās vēl Ivans Buņins, Aleksejs Remizovs un Aleksandrs Ocups, taču arī viņiem jau palika skaitīti gadi.
Vecums – tā ir vientulība, slimības, skumjas. Kad ziemā dzīslās stingst asinis, bet vasarā rokas un kājas paliek aukstas. Kad kaut ko vēl gribi, bet neko vairs nevari. Taču viņa nežēlojās, pieņēma pasauli tādu, kāda tā bija. Saprata, ka dzīvē ir daudzas ieejas, bet izeja – tikai viena. Un ar zināmu ziņkārību turpināja dzīvot, gaidot neizbēgamo, turpināja dzīvot, kā dzīvojusi – ar lielu, svarīgu kaķi un smagu aizdusu mājā Nr. 59 Rū Buasjērā, nelielā dzīvoklītī, kas bija pilna ar grāmatām, ar niecīgu pensiju, kuru pēc līguma ar viņas draugu Andreju Sedihu izmaksāja miljonārs un filantrops S. S. Atrāns. Kad Sedihs aiz okeāna pievienoja pansijai savu daļu, prasīja tā nedarīt – lūdza, lai mīl tāpat, par brīvu.
Reiz atbrauca miljonāre no Sanfrancisko. Atrada, ka viņa dzīvo ne slikti. Jautāja, vai viņai pirkt mazu avieti (taču tajā viņai ir jūras slimība), vai lielu lidmašīnu (taču to grūti vadīt). Viņa deva padomu pirkt lielu – kādi tur 10 miljoni starpība, kas tur liels.
1951. gada otrajā pusē slimības uzveica tik ļoti, ka jau nespēja strādāt ar spalvu. Atrāns nomira un līdz ar viņu nomira arī pensija.
Neilgi pirms aiziešanas paguva publicēt Ņujorkā savu pēdējo grāmatu “Zemes varavīksne”. Stāstā “Uzplaiksnījums” rakstīja: “Mūsu dienas ir sliktas, slimas, ļaunas, bet, lai par tām runātu, vajag būt, vai nu garīdzniekam, vai cilvēkam, kas nogrūsts no sestā stāva un pēdējās šausmās viņš, saputrojis visus vārdus, kliedz lidojot kā lamas: “Lai dzīvo dzīve!”.” Grāmatā viņa izteica savu grēksūdzi sev un lasītājiem. Atvadījās gaiši un gudri no tiem, kas vēl bija palicis dzīvot uz šīs grēcīgās Zemes. Un vērsās pie Dieva ar lūgšanu: “Kad es miršu... Kungs, sūti Savus labākos Eņģeļus pēc manas dvēseles”.
Eņģeļi atnāca pēc viņas dvēseles 1952. gada 6. oktobrī. Visa Parīze bija sarkani-dzeltena, bija sauss, silts rudens. *. oktobrī viņu izvadīja Aleksandra Ņevska katedrālē un apglabāja krievu kapsētā Senženevjevā de Buā.
1923. gadā viņa rakstīja:
Tas naktī atpeldēs ar melnām burām,
Sudraba kuģis ar purpura malu!
Taču ļaudis nesapratīs to,
ka atpeldējis tas pēc manis un teiks:
“Tik mēness rotaļājas viļņos...”
Tas melns kā serafims, trīs spārnu pāri,
Tas uzvilks buras zvaigžņu klusumā!
Tik ļaudis nesapratīs to,
ka aizpeld tas ar mani, un tikai teiks:
“Lūk, viņa šodien mirusi...”
Pēc 29 gadiem šo dzejoli viņas kapa priekšā lasīs viņas draugs, bijušais menševiks Grigorijs Aļeksinskis.
http://exlibris.ng.ru/kafedra/2006-06-08/4_teffy.html
Raksts Vikipēdijā. Nadežda Tefī (1872–1952).
http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A2%D1%8D%D1%84%D1%84%D0%B8
Daži stāsti, ko var krieviski lasīt internetā. Mistiski un pēdējais pat fantastisks. Par to, ka uz Zemes dzīvo vēl viena saprātīgu būtņu rase, kas uzdodas par cilvēkiem, bet ir tikai “Cilvēkveidīgie”. Faktiski, tas arī viens no iemesliem, kāpēc tulkoju šo rakstu. Vienkārši, runāt par agrāko laiku krievu fantastiku un nepieminēt šo vārdu nevar. Fantastikas vēsturē viņa ieņem savu vietu, kaut padomju laikā bija pilnīgi izsvītrota no krievu literatūras vēstures.